Šajā rakstā es uzrakstīju stāstu par mijiedarbību starp vīriešiem un sievietēm, kas izveidojās tālā pagātnē. Šis stāsts balstās uz manu intuīciju, iedvesmu un pagātnes dzīves atmiņām. Tas neatbilst oficiālajai historiogrāfijai. Es arī veicu lielus soļus un taisīju asus pagriezienus. Realitāte ir niansētāka. Tomēr, zīmējot uzsvērtu skici, es centos apgaismot senseno cīņu starp vīriešiem un sievietēm. Mans mērķis bija ieviest skaidrību par šo cīņu, lai mūsu brūces varētu sadzīt.

Radīšana: vīrišķo un sievišķo enerģiju sadarbība

Sākumā bija Radīšana: laiks un telpa tika radīti no tā, kas ir Viens. Daudzveidība ir sekas: dzīvība iegūst nebeidzamas formas; ir bezgalīgi daudz pieredzes lauku, sfēru, dimensiju un pasauļu, ko izzināt. Rodas jautājums: kāpēc Radīšana notika?

Vienotība ietver visu, un, lai jūs apzinātos tikai vienu šīs vienotības daļu, Radīšana ir nepieciešama. Piemēram, balta gaisma ir visu krāsu summa. Lai pieredzētu atsevišķas krāsas, mēs varam balto gaismu lauzt, izmantojot prizmu. Šī baltās gaismas izkliedēšanās visās varavīksnes krāsās ir tas, ko es saucu pat Radīšanu: radīt dažādību no vienotības.

Tikai tad, kad mēs esam pieredzējuši visu individuālo krāsu skaistumu un īpašības, mēs patiesi saprotam, kas ir baltā krāsa. Radīšana – daudzveidības radīšana – izriet no vēlmes apzināties sevi. Mēs veselo saprotam tikai tad, kad mēs patiešām esam pieredzējuši visas atsevišķās daļas. Mēs to varam salīdzināt ar ceļojumu, kuru mēs veicam mūsu dzīvju laikā. Kad es biju bērns, es sapratu, ko nozīmē būt bērnam, bet es vēl nezināju, ko nozīmē būt mīlestības jūtu pārņemtam pusaudzim, ko nozīmē būt precētam vīram vai tēvam. Man bija vajadzīgas visas šīs pieredzes, lai patiešām saprastu, kas es esmu kā cilvēks, un lai patiesi atrastu mieru sevī.

Šajā lielajā ceļojumā, kurā atklājums ir Radīšanas mērķis, divi spēki spēlē galveno lomu: vīrišķais un sievišķais. Vīrišķā enerģija ir uz āru vērsta, zinātkāra enerģija, kura ilgojas pēc piedzīvojumiem un vēlas pieredzēt un saprast visas lietas. Tas ir tas spēks, kurš guļ laika un telpas rašanās pamatā. Sievišķā enerģija rada iekšējās vienotības apziņu. Caur sievišķo pusi cilvēce ir saistīta ar šo vienotību (Vienu), un no vīrišķās puses viņa ir saistīta ar daudzveidību (Daudzumu). Sievišķā puse ir saistīta ar iekšējo pasauli, vīrišķā puse ar ārējo, izteikto realitāti.

Vīrišķā enerģija nodrošina, ka unikālo un individuālo var pieredzēt visā, kamēr sievišķā enerģija nodrošina integrāciju un saskaņu. Bez sievišķās enerģijas, kura integrē individuālās unikālās pieredzes lielākā ainā, tās būtu pazudušas naktī.

Dualitāte parādās, kad dzīva būtne sāk pārāk daudz identificēties ar vienu pusi vai ar otru. Cilvēces pašreizējā stāvoklī vīrišķā puse identifikācijā ir dominējošais objekts. Rezultāts ir apspiesta sievišķā puse, kas rada šīs iekšējās saistības sajūtas zaudējumu. Es-sajūta ir pārāk spēcīga: ego sevi redz sēžam visuma priekšgalā, tas ir, vairs nav pieredzams kā aizsargājošā māte. Viņš tad jūtas mazs un apdraudēts, un viņa reakcija ir vēlme savākt no šī visuma tik daudz spēka, cik vien iespējams.

Kad dominējošā ir sievišķā enerģija, pārāk liela uzmanība tiek pievērsta iekšējai pasaulei, kas rada dualitāti ar ārējo pasauli. Iekšējā pasaule, garīguma pasaule, tad tiek uzskatīta par augstāku un pārāku par ārējo, daudzo un daudzveidīgo formu pasauli.

Paradīze: līdzsvars starp sievišķo un vīrišķo

Mēs varam redzēt dualitāti darbībā cilvēces vēsturē. Aizvēsturiskajā pagātnē starp vīrišķajām un sievišķajām enerģijām bija līdzsvars. Tolaik nebija valstu, nebiju robežu. Tas bija zemes paradīzes laiks, kas saucās Lemūrija. Manī dzīvo iespaidi par laiku, kad es kopā ar citām eņģeļu būtnēm biju nodarbināts ar Zemes sagatavošanu cilvēku atnākšanai.

„Tas ir kā brīnišķīgs sapnis par ilgu laiku atpakaļ. Mēs bijām starojošas eņģeļu būtnes. Sadarbībā ar māti Zemi mēs veidojām dabu. Laiks mums bija ar pilnīgi citādu ātrumu: augus, kurus mēs radījām, mēs redzējām parādāmies mūsu acu priekšā. Mēs nodarbojāmies ar Zemes sagatavošanu cilvēces atnākšanai. Tas bija cerību laiks, mīlestības laiks. Mēs domājām, ka Zeme kļūs par brīnišķīgu rotaļlaukumu, kurā būtnes ar bērnišķīgu apziņu apburošā veidā varētu atklāt, kas ir dzīve, vieta, kur cilvēki varētu baudīt savu mīlestību vienam pret otru pret dabu. Cik ļoti mēs kļūdījāmies. Kas nogāja tik šausmīgi greizi?”

Cilvēki, kuri tolaik apdzīvoja Zemi, juta iekšējo saistību ar dzīvību un zināja, ka māte Zeme šeit ir katram. Cilvēki dzīvoja harmonijā ar dabu. Māte Zeme, tāpat kā gaiss, šeit bija katram, bet viņa nebija mūsu īpašums. Tajā pašā laikā dzīve bija atklājumu ceļojums, apburošs piedzīvojums. No katra kalna jauns redzējums; aiz katra apvāršņa jauna zeme ar jaunu pieredzi, ko pētīt.

Cilvēce bija radīta kā ļoti ziņkārīga, zinātkāra rase. Tajās dienās cilvēkiem bija bagāta, nedaudz bērnišķīga apziņa. Viņi baudīja dzīvi ar spontānu laimes izjūtu, kādu mēs redzam tikai bērniem. Viņu apziņa bija plašāka nekā mūsējā: viņi varēja sazināties ar dzīvniekiem, augiem, kalniem un upēm. Viņiem bija dabisks kontakts ar garīgajiem pavadoņiem un ēteriskām radībām, piemēram, elfiem un gobliniem. Viņiem bija pavisam citāda laika izjūta, un viņi dzīvoja no dienas uz dienu.

Šajā attīstībā esošajā cilvēcē bija dabisks ritms, ar sievišķajām un vīrišķajām enerģijām, vairāk vai mazāk dominējošām dažādos laikos. Pēc katras atklāšanas un izpētes fāzes nāca internalizācijas fāze. Tāpat kā cilvēks iet pārmaiņus ar kreiso un labo kāju. Bet tad tas aizgāja greizi.

Paradīzes beigas: čūska un dualitātes rašanās

Bībelē šī fāze ir aprakstīta kā simbolisks stāsts par Ievu, kuru čūska kārdina nogaršot ābolu, kurš cilvēkam dod zināšanas par labu un ļaunu.

Kas nogāja greizi? Cilvēce kopumā ir vīrišķa rase, rase, kura koncentrējas uz atklājumu un piedzīvojumu. Šī iemesla dēļ pašā cilvēcē eksistēja vēlme kļūt brīvākai no garīgās pasaules. Cilvēce vēlējās piedzīvojumus un atklājumus. Cilvēce pakāpeniski iemiesojās dziļāk Zemē un matērijā. Savienojums ar viņas pavadoņiem – eņģeļiem, kuri pavada cilvēci viņas ceļā – un garīgās pasaules vērošana kļuva mazāk svarīga. Sievietes, kuras pēc savas dabas ir vairāk vērstas uz iekšējo pasauli, bija spējīgākas radīt šo savienojumu nekā vīrieši, un dažas sievietes to varēja izdarīt labāk nekā citas sievietes.

Šī grupa sabiedrībai bija ļoti svarīga, un līdz ar to radās priesterieņu klase. Kad plaisa starp šīm priesterienēm un cilvēci pavadošo eņģeļu valstību kļuva lielāka, parādījās iespēja kontaktam ar citiem avotiem, kuriem bija mazāk slavējami nodomi. Reptiļu enerģijas (Čūska no Bībeles) vēlējās vājināt cilvēci caur dalījumiem.

Priesterienes bija šādu ideju iekārdinātas: iekšējā pasaule ir daudz svarīgāka par ārējo, sievietes, kuras ir vairāk saskaņotas ar iekšējo pasauli, ir labākas nekā vīrieši, un ir tiesīgas vīriešus vadīt. Šādas domas glaimoja viņu ego, un viņas pakāpeniski sāka pieņemt šo duālistisko pasaules uzskatu. Sievietes un viņu iekšējā pasaule tika uzskatītas par pārākām, respektīvi, „augstākām”. Vīrieši un viņu ārējā pasaule tika uzskatīti mazvērtīgākiem, respektīvi, „zemākiem”. Tā bija iekošanās Ābolā: dualitāte, tā sauktās zināšanas par labu un ļaunu, stingri iezemējās cilvēces domās.

Priesterienes sāka sevi uzskatīt par arvien svarīgākām un vēlējās sev skaitus tempļus un mājās. Parādījās kopienas, kuras palika vienā vietā. Cilvēce pārstāja klejot un atklāt jaunas lietas, un sievietes ilgu laiku palika kā dominējošās. Vīrieši arvien vairāk tika uzskatīti kā zemākas būtnes un pat uzlūkoti kā vergi.

Sievišķā dominēšana un brūces vīrišķajā enerģijā

Sākās Karalieņu-priesterieņu laiks. Viņas pasludināja duālistisku pasaules uzskatu, kurš pamatoja viņu spēku un varu, un sieviešu būtisko pārākumu pār vīriešiem. Viņas apgalvoja, ka patiesība mājo tikai iekšējā pasaulē un ka tikai sievietēm ir piekļuve šai patiesībai. Ārējā pasaule tika raksturota kā slikta, bīstama un kārdinoša, un ka cilvēki ir jāsargā no šīs sliktās pasaules viņu pašu labā.

Šai koncepcijai bija četras tālejošas sekas, kuras spēja radīt dziļas brūces vīrišķajā enerģijā.

Pirmā brūce: daiļuma zaudējums

Dzīve vienā vietā prasa intensīvu lauksaimniecību un smagu darbu: vīriešu darbu. Vīriešu dabiskā piedzīvojumu vēlme, kura jau bija uzskatīta kā aizdomīga, tādejādi tika vēl vairāk apspiesta. Tā nemudināja pildīt smagu un garlaicīgu darbu, piemēram, aršanu un kulšanu.

Uzskats par to, ko nozīmē būt labam vīrietim, mainījās: viņam bija jābūt uzticamam smaga darba strādniekam, kuram nav daudz laika pārdomām. Piedzīvojumus meklējoši vīrieši tika uzskatīti par klaidoņiem un sabiedrībai bīstamiem. Tā visas izpausmes mūsu laikā reducējas uz šo: „Neviens nav nomiris no smaga darba.” „Vīrietim sava iztika ir jānopelna vaiga sviedros.” „Velns atrod darbu slinkām rokām.”

Tomēr piedzīvojumu vēlme vīriešos ir vēlme piedzīvot visuma skaistumu un brīnumus. Apspiežot šo vēlmi, parādījās pirmā brūce vīrišķajā enerģijā”: skaistuma novērtēšanas spējas zaudējums. Vīrieši mācījās, ka baudīt dzīves skaistumu, doties piedzīvojumos un pētīt jaunus dzīves ceļus, vēlēties radīt, atklāt – tās visas ir „sliktas” īpašības, kuras ir jāapspiež. „Labs” vīrietis ir ļoti smaga darba darītājs, kurš neuzdod jautājumus.

Mēs joprojām redzam šāda domāšanas veida sekas. Paskatieties uz mūsdienu pilsētām, kuras ir veidojuši un būvējuši gandrīz tikai vīrieši ar smagu darbu, un ievērojiet, ka tām trūkst krāsu un skaituma. Mēs joprojām sev apkārt redzam bēguļojošu vīrišķo enerģiju, kura nevar gūt mieru un, šķiet, nezina, ko viņa vēlas.

Caur šo attīstību vīrieši kļuva gandrīz pilnīgi atbildīgi par pārtikas sagādi, padarot viņus ļoti nozīmīgus kopienā.

Otrā brūce: mīlestības zaudējums

Priesterieņu kastas duālistiskā pasaules uzskata dēļ ārējā pasaule arvien vairāk tika uzskatīta par bīstamu. Radušās kopienas palika uz vietas, un tām bija vajadzīgi apsargi. Arī tas bija vīriešu uzdevums: mednieki kļuva par karavīriem. Tomēr karavīram atšķirībā no mednieka nav jūtu. Kareivim, kurš nogalina citu cilvēku, jūtas pret savu upuri ir liekas. Viņš nedrīkst pieļaut domu, ka viņa nogalinātais reiz ir bijis bērns, kuram bija māte, kas varbūt viņu ļoti mīlēja un vēlēja viņam vislabāko. Karavīrs nedrīkst domāt: „Tagad es esmu nogalinājis viņas bērnu. Kā tas viņu ietekmēs? Kā viņa jutīsies, izdzirdot, ka viņš ir, miris? Cik asaru viņa izlies?” Karavīrs, kuram ir empātija, nevar būt karavīrs.

Labs karavīrs nomāc sirds enerģiju un vadās pēc ļoti duālistiska pasaules uzskata: tas otrs, ienaidnieks, ir slikts. Pretinieks faktiski nav cilvēks, un tāpēc es varu viņu nogalināt. Šāda attieksme, protams, izraisīja dualitātes palielināšanos pasaulē. Bija arvien vairāk un vairāk cīņu, vairāk karu un vairāk robežu pasaulē. Un tā karavīri – vīrieši – kļuva arvien svarīgāki; vīrieši, kuri bija zaudējušu saikni ar savu sirdi.

Tā ir otrā brūce vīrišķajā enerģijā, brūce sirdī: mīlestības zaudējums. Vīrietis, kurš ir izslēdzis empātijas spēku, jūtas vientuļš un apmaldījies lielā, tukšā un naidīgā visumā.

Trešā brūce: vieduma zaudējums

Izveidojušos kopienu ietvaros uz izmaiņām un kaut kā jauna parādīšanos skatījās ar aizdomām. Spēks kļuva konservatīvs; spēks iet roku rokā ar bailēm no pārmaiņām un elastības trūkumu. Dabisks, uz mīlestību balstīts garīgums, arvien vairāk un vairāk pārvērtās uz bailēm balstītā duālistiskā ticībā ar visiem iespējamajiem noteikumiem par labu un ļaunu. Kad garīgums ir pārveidojies reliģijā, ir nepieciešami virsnieki, kuri var spiest ievērot likumus, ja nepieciešams – ar spēku, un tas nomāc vēlmi pēc jaunievedumiem; arī tas kļuva par vīriešu uzdevumu. Patiesība vairs netika uzskatīta par dzīvu un mīlošu enerģiju, kura dinamiski atraisa un rāda arvien jaunas šķautnes. Patiesība tika noteikta ar noteikumu kopumu, par kura ievērošanu bija jārūpējas vīriešiem. Tolaik mēs redzam, kā veidojas autoritāras reliģijas, kurās patiesība ir nodibināta uz visiem laikiem, un, ja jūs tai nepiekrītat, tad esat slikts vai grēcīgs.

Tā kā reliģijas noteikumu ievērošana bieži sakrīt ar šīs reliģijas sludināšanu, arī tas arvien vairāk kļuva par vīriešu uzdevumu. Tagad vīrieši bija garīguma autoritātes. Tas nostiprināja tendenci uzskatīt, ka vīrieši ir svarīgāki un spēcīgāki. Tomēr autoritārām reliģijām ir maz kopīga ar viedumu un patiesību. Tādejādi dzima trešā brūce vīrišķajā enerģijā: vieduma zaudējums. Cilvēce joprojām cieš no idejas, kas izmaiņas ir sliktas un ka patiesība ir noteikta likumu grāmatā reizi par visām reizēm.

Ceturtā brūce: maigās seksualitātes zaudējums

Sakarā ar pieaugošo spriedzi starp dzimumiem arī seksuālā pieredze nonāca zem spiediena; arvien mazāk un mazāk palika vietas mīlestībai un maigumam. Kad vīrieši zem priesterieņu dominances tika uzskatīti kā zemāki, sekss ar vīrieti tik uzlūkots kā nepieciešams ļaunums. Un tā sievietes sāka apspiest savu seksuālo enerģiju. Vīriešiem sekss arvien vairāk un vairāk asociējās ar apspiestu dusmu izpausmi. Ja sievietēm tā pašā sākumā bija mīlestības izpausme, tad tagad tā kļuva par vardarbības izpausmi. Iekāre un slēptas dusmas sāka sakrist: vīriešu seksuālās fantāzijas bieži bija vardarbīgas.

Tādejādi dzima ceturtā brūce: brūce seksualitātes jomā. Kopš tā laika seksualitāte biežāk bija saistīta ar apspiestām emocijām nekā ar mīlestību starp vīriešiem un sievietēm.

Vīriešu dominējošā stāvokļa rašanās

Tā kā priesterienes vairs nesludināja dzīvu garīgumu, viņas galu galā padarīja sevi par liekām. Autoritāras duālistiskas reliģijas stingrie likumi var darboties bez sievišķās mīlestības un intuīcijas.

Tā kā vīrieši pamazām ieguva arvien lielāku atbildību par pārtikas piegādi, kopienas aizsardzību un par bargu „nedzīvā” garīguma īstenošanu, viņi guva virsroku. Vīrišķā enerģija kļuva dominējošā, un tam tā bija lemts turpināsies ilgu laiku.

Šī dominējošā vīrišķā enerģija tomēr bija ievainota vīrišķā enerģija: bija parādījies vīrietis, kurš bija zaudējis savu skaistuma izjūtu, savu sirdi un viņas viedumu. Sievietes tika uzskatītas par zemākiem seksa objektiem un bieži kļuva par upuri sajauktām seksuālām sajūtām, kuras sakņojās vardarbībā. Sievietes bija atgādinājums vīriešiem par viņu sajūtām, un tās saistījās ar bīstamību un bija sliktas, tāpēc sievietes bija sliktas. Tā kā patiesība tika nodrošināta ar likumiem un baušļiem, sieviešu dabiskā intuīcija un garīgās spējas tika uzskatītas par sliktām un bīstamām. Šausmīgās raganu dedzināšanas, kuras dažviet pasaulē joprojām notiek, sākās tajās dienās. Sievietēm bija arvien mazāk un mazāk tiesību, un viņas kļuva arvien apspiestākas. Galu galā viņas tika uzskatītas tikai kā piemērotas reprodukcijai un bērnu audzināšanai. Viduslaikos daudzi teologi pat uzskatīja sievietes kā būtnes bez dvēseles.

Paradīze bija beigusies: sekoja karu, cietsirdības, dalījuma un melu laiks, laiks, kurš varēja cirst dziļas brūces sievišķajā enerģijā. Iekšēji sadalītā cilvēce vairs nebija spējīga sevi aizsargāt. Čūska bija sasniegusi savu mērķi: cilvēki vairs nebija savienoti ar dzīvo patiesību un tiecās uz viltus idejām. Cilvēkam ar duālistisku pasaules uzskatu piemīt bailes, un ar tādu, kam ir bailes, ir viegli manipulēt: jūs iedvešat viņam – ja viņš jums neklausīs, viņš būs upuris, un no tā viņam ir jābaidās.

Ārpuszemes ietekmes un Atlantīdas rašanās

Cilvēki, kuri nicina sievišķību, ir viegli ievainojami. Viņi ilgojas pēc augstāka un vadības, bet tajā pašā laikā viņi noraida dabisko risinājumu, ko piedāvā sievišķā enerģija: paļauties uz savu intuīciju un iekšējo zināšanu. Pēc tam viņi atrod aplamu risinājumu: spēku ārējā pasaulē, kurš apgalvo, ka ir „augstāks”. Bet tad viņi kļūst pilnīgi atvērti manipulācijām.

Šīs ievainojamības sekas pagātnē bija tādas, ka cilvēce kļuva par visu Galaktikas spēku rotaļlietu. Cilvēki, kuri ir zaudējuši saikni ar iekšējo sievišķību, ļauj sevi viegli fascinēt ar to, kas parādās kā tehniski modernu civilizāciju brīnumi un spēks. Drīz vien cilvēce šo civilizāciju pārstāvjus uzskatīja par dieviem. Ar cilvēkiem tika manipulēts visos iespējamos veidos, arī ģenētiskā veidā. Ir daudz stāstu par vecajiem dieviem, piemēram, par slaveno Grieķijas dievu pasauli, ar visām viņu kļūdām ar cilvēci un viņu nežēlības laikmetu šajā laikā. Atbilde uz jautājumu: „Vai dievi bija kosmonauti?” (Were the gods cosmonauts?”) (Ērika fon Denikena (Erich von Däniken) grāmatas nosaukums) manuprāt ir, „Jā”.

Šis apspiestības laiks beidzās, kad grupa modernu ārpuszemes dvēseļu nolēma dzīvot uz Zemes, lai palīdzētu cilvēcei attīstīties. Viņi radīja sava veida pārcilvēku sugu, kura zināmi arī kā Atlanti vai zvaigžņu cilvēki. Viņi bija garāki par Zemes cilvēkiem, un viņiem piemita lielas intelektuālas spējas; arī viņu trešā acs bija labi attīstīta. Viņu mērķis bija divējāds: atbrīvot cilvēci uz Zemes no svešām nevēlamām ietekmēm un dot cilvēcei atkal kontaktu ar viņas dabisko garīgumu. Pēdējais bija jāsasniedz, atjaunojot līdzsvaru starp vīrišķo un sievišķo enerģiju.

Sākās Atlantīdas ēra: cilvēces vēstures periods, kurš ilga aptuveni simts tūkstoš gadu. Šī perioda laikā bija vērojama strauja atšķirības veidošanās starp šiem iemiesotajiem ārpuszemes pārstāvjiem, kuri sevi uzskatīja par apgaismotiem cilvēces līderiem – tā saukto garīgo hierarhiju – un cilvēces pārstāvjiem, kuriem bija vairāk vai mazāk zemāka apziņa. Zvaigžņu cilvēki, Atlanti, nonāca aci pret aci ar Zemes cilvēkiem.

Taču Atlantīdas dzimšana nesa sevī savas bojāejas sēklas. Lai atbrīvotu cilvēci no svešām ietekmēm, zvaigžņu cilvēki uz Zemes bija radījuši milzīgu dominanci: viņi bija valdošā šķira, un Zemes cilvēkus uzskatīja par padotajiem. Tas bija pretrunā ar viņu garīgajiem nodomiem. Vara pār Zemes cilvēkiem nebija savienojama ar viņu mērķi šos pašus cilvēkus iekšēji atbrīvot. Zvaigžņu cilvēku garīgums vēl nebija no sirds dzimis. Tas sev līdzi nesa spēka motīvus.

Atlanti Zemes cilvēkus arvien vairāk uzskatīja kā mēmas radības, kuras piemērotas tikai vergu darbam. Sevi viņi arvien vairāk sāka uzskatīt par pārākiem un arvien biežāk trešās acs spēku izmantot ļaunprātīgi. Turklāt, ja Atlanti vīriešus un sievietes uzskatīja par vienlīdzīgiem, tad tā tas nebija ar padotajiem, Zemes iedzīvotājiem. Pie viņiem dominēja vīrieši. Tas Atlantiem bija piemēroti, jo vīrieši labāk sekoja viņu pasūtījumiem un būvēja viņiem lieliskas pilsētas. Atlanti ļoti labi saprata, ka tik ilgi, kamēr sievietes tiks apspiestas, viņi varēs turpināt kontrolēt cilvēci un darīt visu, ko vēlas.

Vara samaitā, un tā tas bija arī Atlantu gadījumā. Arvien vairāk viņi sāka izmantot savu varu, savu šķietamo pārākumu un neuzvaramību. Arvien vairāk viņi ļaunprātīgi izmantoja savas trešās acs spēku. Šo trešo aci bieži sauc par agni, uguns čakru, un bija vajadzīgs ūdens, lai dzēstu šo spēku. Daudz ir rakstīts par Atlantīdas nogrimšanu. Tomēr dziļākais cēlonis tam bija pašuzupurēšanās. Augstāk attīstītie Atlanti saprata, ka palīdzēt cilvēcei viņi var tikai, pievienojoties viņai, un to var paveikt tikai, iznīcinot Atlantīdu. Tikai šādā veidā dualitāte starp zvaigžņu cilvēkiem un Zemes cilvēkiem varētu tikt izdzēsta.

Es atceros epizodi no pagājušās dzīves: „Es stāvu skaistā ēkā, brīnišķīgā baltā tornī. Es lūkojos ārā uz pilsētu. Man tikko bija cīņa ar sievieti. Viņa bija ar mani ilgu laiku, bet viņa tagad ir atstājusi mani manis paša labā. Esmu noskumis par viņas aizbraukšanu. Viņas vēlas dzīvot Zemes cilvēku vidū kā sava veida palīdzības darbinieks. Plaisa starp mums, visvarenajiem Atlantiem, un Zemes cilvēkiem ir milzīga. Mēs viņus uzskatām par zemāku dzīvības formu. Kad es noskaņojos uz šo sievieti, es jūtu, ka viņa pēc būtības ir Zemes dvēsele, kura dzimusi starp Atlantiem; tāpēc viņas vēlme palīdzēt Zemei ir tik liela. Viņa ir arī nedaudz mazāka, un viņai ir sarkani mati, kas ir neparasti Atlantu vidū. Es ieeju telpā, un telpas vidū uz grīdas ir uzzīmēts spēka simbols. Ja jūs nostājaties šī simbola centrā,  jūs savu ķermeni varat atstāt ļoti viegli un pastāvīgi.

Es saprotu – tas, ko sieviete vēlas darīt, ir pareizi, bet tas nedarbosies, viņa ir izņēmums. Kamēr pastāvēs Atlantīda, Zemes cilvēki būs padotie. Tas tā ir bijis tūkstošiem gadu. Plaisa ir pārāk liela, vara ir pārāk pierasta, pārāk dominējoša.

Dziļi zem sevis es jūtu, ka spēki pagriežas pret Atlantīdu. Es savienojos ar šiem spēkiem un saku: „Jā, dodieties uz priekšu. Es jūtu, ka es neesmu vienīgais; daudzi citi jūt, ka nu pietiek, tas nevar turpināties šādā veidā. Zemes iedzīvotāju un Zemes pašas sāpes ir pārāk lielas. Mūsos pastāv vēlme pēc pārmaiņām, ilgas pēc jauna piedzīvojuma. Dzīves padziļināšanas.”

Un tad es eju un nostājos uz simbola, un pametu savu ķermeni. Es zinu – kad es atkal piedzimšu, Atlantīdas šeit vairs nebūs; es vairs nepiederēšu viņai.”

Tā notika, ka Atlantīdas valdnieki kļuva par tiem, ko mēs tagad saucam par Gaismas Darbiniekiem. Gadsimtiem ilgi cilvēce viņus vajāja un apspieda, bet viņi mēģināja vest cilvēci atpakaļ pie saziņas ar iekšējo patiesību, kura pie mums nāk ar sievišķo enerģiju.

Pēc Krišanas: Atlantīdas lāsts

Atlantīdas ēra atstāja cilvēcē noteiktu nospiedumu saistībā ar to, kādai vajadzētu būt sabiedrībai: ideju, ka ir kāda augstākas klases šķira, kura ir priviliģēta, un cilvēku pakalpotāju klase. Gadsimtiem ilgi cilvēci regulēja tā sauktā muižniecība – cilvēki, kas ticēja, ka, pamatojoties uz savu dzimšanu, viņi stāv pāri citiem un ka viņiem ir tiesības dominēt pār tiem. Muižniecība cēlās no Zemes cilvēku atmiņām, kā pret viņiem izturējās Atlanti. Tiklīdz kaut kur izveidojās nācija, uzreiz radās priviliģēta aristokrātu klase; par to bija atbildīgas neapzinātas atmiņas par Atlantīdu.

Kā tas bija Atlantu gadījumā, kad sievietes bija vienlīdzīgas vīriešiem, sievietēm bija ļauts būt Zemes cilvēku zemākās klases līderēm. Daudzus gadu tūkstošus vēlāk, laikā, kad sievietes tika uzskatītas par zemākām, atmiņu par Atlantiem rezultātā tika pieļauts, ka sievietēm varētu ļaut vadīt valstis, ja viņas pārstāv muižniecību. Piemēram, tādā valstī kā Nīderlande, bija pieņemts par normālu, ka ir Karaliene, kad tajā pašā laikā sievietēm vēl nebija tiesības balsot. Valdošas sievietes tika pieņemtas, kamēr viņām ir „zilās asinis” – tā ir atsauksme uz Atlantu debesu izcelsmi; viņi, balstoties uz savu izcelsmi, stāvēja pār parastiem cilvēkiem.

Pēc Atlantīdas krišanas pazuda arī tās sasniegtā mākslīgi uzturētā vienotība: parādījās robežas un nācijas. Atkal un atkal cilvēce mēģināja atjaunot Atlantīdu no savas vīrišķās enerģijas. Senatnes lielās impērijas: Babilona, Asīrija, Persija, Romas Impērija, tās visas mēģināja atjaunot Atlantīdu. Un tāpēc, ka katra no šīm valstīm centās atkal būt Jaunā Atlantīda, gandrīz nepārtraukti ritēja karš.

Tomēr visi mēģinājumi apvienot cilvēci caur cīņu ir lemti neveiksmei. Vienotība var rasties tikai tad, ja tā nāk no iekšienes, nevis tiek uzlikta no augšas. To beidzot bija sapratuši Atlanti, un tāpēc viņi transformēja sevi par Gaismas Darbiniekiem. Atlantīdas lāsts ir, ka cilvēce mēģina atjaunot Atlantīdu, atkal un atkal. Vēlme veidot impēriju, kura diktē savu gribu, vēlme dzīvot lieliskajās pagātnes pilsētās, necieņa pret dabu, likums par augstākas klases cilvēkiem ar „zilām asinīm” – tas viss ir atmiņu par Atlantīdu sekas.

Tagad tie ir tieši Atlanti, kuri paši vēlas, lai lietas būtu citādas: viņi ir šodienas Gaismas Darbinieki. Šīs dvēseles precīzi atceras, kā, ļaunprātīgi izmantojot varu, lietas pagātnē nogāja greizi, un viņas darīs visu iespējamo, lai pasargātu cilvēci no katastrofām. Par laimi, arvien vairāk un vairāk cilvēku sāk ieklausīties.

Gaismas darbinieku atgriešanās

Kad vecie Atlanti iemiesojās cilvēku vidū, viņi patiešām uz savas ādas izjuta, ko nozīmē būt cilvēkam, un tikai tad kļuva par Gaismas Darbiniekiem: mīlestības un iedvesmas nesējiem. Viņi bieži tika varmācīgi vajāti par savu lomu, bet tajā pašā laikā viņi stādīja gaismas un cerības sēklas. Vīrieši, kuriem bija spēcīga saikne ar savu intuīciju, cilvēcei deva brīnišķīgu mākslu un zinātnisku un sociālu progresu. Un visur pasaulē dzīvoja drosmīgas sievietes, bieži vien raganas, kuras palika sev uzticīgas un drosmīgi stiepās pretī savam pirmatnējam garīgumam. Viņi ir palīdzējuši neticami daudziem cilvēkiem un iesējuši neskaitāmi daudz gaismas sēklu cilvēku sirdīs. Bet pārāk bieži viņi beidza dzīvi, sadegot uz sārta.

Vīrietis, kurš saprot savu oriģinalitāti, no jauna sāk aptvert sievišķību. Sieviete, kura augstu vērtē vīrišķīgo sevī, savieno vīriešus ap viņu ar mīlestības un patiesības avotu sevī. Pakāpeniski Gaisma palielinājās.

„Mīliet savus ienaidniekus,” teica Ješua. Nav tā, ka mīlestība pārvar dualitāti. Nē, mīlestība parāda gaismu, ka dualitāte ir ilūzija. Tas ir tā, ka jūs ietu ar lukturi rokā meklēt tumsu, bet, lai kur jūs neierastos, izrādās, ka tumsas nav, jo gala galā tur spīd jūsu luktura gaisma. Tumsa faktiski nepastāv; tas vienkārši ir gaismas trūkums. Dualitāte faktiski nepastāv; dualitāte ir mīlestības trūkums. Katru reizi, kad mēs atklājamies otram, mēs atklājam, ka šis cilvēks ir tāds pats kā mēs. Dualitāte, par kuru mums pirmā doma ir, ka tā ir reāla, vispār nepastāv, tā ir ilūzija.

Neraugoties uz visiem kariem, cilvēce attīstījās tālāk un uzrādīja gan tehnisku, gan sociālu progresu. Svarīgākie sociālie notikumi ietver verdzības atcelšanu, sieviešu emancipāciju un bērnu darba izskaušanu. Tehnoloģijas laukā cilvēce ir pavirzījusies tik tālu, ka viņa uzbūvēja raķeti, kas devās uz mēnesi. Un, kad cilvēki nolaidās uz Mēness, viņi paraudzījās uz Zemi un saprata, ka viņu mājas ir satriecoši skaistākas nekā jebkad. Viņi redzēja pārsteidzošu zilu pasauli – bez robežām – un dziļi savās sirdīs saprata, ka šī pasaule ir brīnišķīga dzīva būtne, kuru mēs tik ļaunprātīgi izmantojam. Viņi atveda atpakaļ krāšņus attēlus un stāstus. Viņi dalījās savā garīgajā pieredzē.

Ceļojums uz Mēnesi, senu sievišķības simbolu, savā ziņā bija vīrišķās enerģijas kulminācija. Tas ir kā sēklas, kuras izlauzās no vīriešiem. Pēc šī notikuma ir lēnprātības un maiguma, un miera sajūta; sievišķīgumam tiek atdota atpakaļ viņa telpa.

Cilvēce kļūst par veselumu.

Sešdesmito gadu laikā sākās teicams dziedināšanās process. Vīrieši sāka nēsāt garus matus, tā ir zīme, ka atgūstas iekšējā sievišķība. Raugoties no jebkuras puses, cilvēce palīdzēja pārvarēt dualitāti un sāka apzināties dzīvības savstarpējo saistību. Zinātnē parādījās Džeimsa Loveloka (James Lovelock) Gaijas hipotēze: ideja, ka Zeme ir vienots dzīvs organisms. Tas radīja radikālu plaisu ar „vīrišķo” evolūcijas teoriju, kura saka, ka Zeme sastāv no daudziem organismiem, kuri cīnās cits pret citu: visu cīņa pret visiem. Gaijas teorija ir daļa no plašākas teorijas; proti, ka viss bezgalīgais visums vienkārši ir dzīvs veselums: mēs esam vienums.

Kļūt par veselumu nozīmē arī unifikāciju. Un patiesi, cilvēce nodarbojas ar savas iekšējās vienotības un saistības atklāšanu. Cilvēki ceļo arvien vairāk un vairāk, un draudzīgas tikšanās notiek starp dažādu kultūru cilvēkiem. Pateicoties angļu valodas kā vienojošas valodas nozīmes pieaugšanai un Internetam, es tagad varu, pirmo reizi cilvēces vēsturē, sazināties gandrīz ar ikvienu. Mēs arī arvien vairāk sākam aptvert tās pašas vērtība uz Zemes: Vispārējo Cilvēktiesību Deklarāciju.

Integrācija nozīmē arī to, ka mēs saprotam, ka mēs esam vienums. Mēs neesam vīrieši un sievietes, mēs esam cilvēki. Mūsos ir gan vīrišķais, gan sievišķais. Jūtot to un aptverot to, mēs kļūstam pilnīgi, mēs stāvam uz Zemes kā mirdzoša gaisma. Iestāsies miers; iekšējais miers, kurš atspoguļojas harmonijā ar mūsu līdzcilvēkiem, ar Zemi un pašu visumu.

© Gerrit Gielen

Angliski tulkojuši Marija Baesa, Franks Tehans un Pamela Kribe

www.jeshua.net

Tulkoja Jānis Oppe