Dabā viss ir pakļauts ritmam. Padomājiet, piemēram, par gadalaikiem vai dienas un nakts maiņu. Šis ritms ir dabas daļa, un mēs to uztveram kā pašsaprotamu. Dzīves dabiskā izpausme ir iespējama, tikai pateicoties ritmiem. Ja nebūtu nakts, mūsu Zeme kļūtu par verdošu, nedzīvu tuksnesi, un, ja nebūtu dienas, viņa sasaltu. Abas ir nepieciešamas dzīves attīstībai un izaugsmei.

Mazāk pašsaprotami ir tas, ka mēs ieraugām, ka arī mūsu iekšējā dzīve ir pakļauta ritmam. Arī tur var atrast gaismas un tumsas maiņu. Gaismas periodi, kur viss norit vienmērīgi, mainās ar smagiem baiļu, dusmu, izmisuma un šaubu periodiem. Tomēr arī šie periodi kalpo savam mērķim. Tāpat kā visas Zemes dzīve attīstās, pateicoties gaismas un tumsas maiņai, mēs kā cilvēki arī augam ritmisku pulsāciju ietekmē. Īpaši smagi periodi, raugoties pagātnē, bieži izrādās ļoti pamācoši, kas rada iekšēju izaugsmi un padziļinājumu.

Tomēr reizēm mums šķiet, ka līdzsvars ir zaudēts. Sāk dominēt tumsa, un mēs zaudējam mūsu saikni ar gaismu; mēs nevaram iedomāties, ka tā kādreiz atgriezīsies. Nakts vairs nepārtop dienā; tumsa šķiet pastāvīga. Dzīves dabiskais ritms apstājas, un nav vairs ne ritma, ne izaugsmes, tikai stagnācija.

Kāpēc tā ir? Kāpēc mēs reizēm nesekojam dzīves dabiskajam ritmam un iestrēgstam tumšajā fāzē?

Šajā rakstā es vēlos parādīt, ka šo iestrēgšanas tumsā sajūtu bieži izraisa nepareizs domāšanas veids; ka, domājot no bailēm, mēs mākslīgi pagarinām tumsu mūsu dzīvē. Es vēlos arī parādīt, ko mēs ar to varam darīt, kā mēs varam iemācīt sev domāt no mīlestības. Domāt no mīlestības – tas ir dabisks domāšanas veids, un tas ir saskaņots ar dzīves ritmu un stimulē iekšējo izaugsmi.

Mūsu domāšana

Mūsu domāšana vienmēr sākas ar pieņēmumiem par apkārtējo pasauli. Tam ir līdzība ar matemātiku, kura sākas ar pieņemtu aksiomu virkni: ar principiem, kuri nav pierādāmi. No tā seko jūsu spriedums. Piemēram, jūs varat domāt, ka īsākais attālums starp diviem punktiem ir taisna līnija, tādā veidā nonākot pie tradicionālās ģeometrijas. Ja jūs domājat, ka tas tā nav, parādās cita lietojama ģeometrijas forma: neeiklīda ģeometrija, kura izrādās ļoti noderīga mūsdienu astronomijā.

Mūsu domāšana ir ļoti līdzīga matemātikai. Ja jūs pareizi saskatāt, no kā ceļas cilvēku spriedumi, tad varat redzēt, ka tie balstās uz vairākiem pieņēmumiem, kas tiek uzskatīti par patiesiem. Runājot vispārīgi, doma vienmēr izriet vai nu no bailēm, vai no mīlestības.

Domāšana no bailēm

Domāšana no bailēm vienmēr ved pie duālistiska skatījuma uz pasauli. Viena lieta vai situācija ir laba, otra ir slikta, un mums ir jāizturas uzmanīgi pret šo lietu vai situāciju. Šāds skatījums uz realitāti padara mūsu pasauli nedrošu.

Teiksim, mēs jūtamies apdraudēti no noteiktas cilvēku grupas, tad mēs sākam par viņiem domāt no bailēm. Mūsu domāšana tiecas uzsvērt atšķirības: viņiem ir citāda reliģija, citi standarti un vērtības. Un viņi vēlas uzspiest savus standartus un vērtības, tāpēc viņi ir bīstami. Šāds domāšanas veids noved pie ticības dualitātei, kas tikai apstiprina un palielina sākotnējās bailes.

Un kas mūsos notiek šāda domāšanas veida rezultātā? Sākotnējās, iracionālās bailes veido noteiktu skatījumu uz pasauli. Ar mūsu domāšanas palīdzību tiek veidota milzīga domu, nozīmju un “faktu” struktūra, kura rada pastāvīgu mājokli bailēm. Šī struktūra mūsos sāk darboties kā sava veida filtrs, caur kuru mēs uztveram realitāti: visu, kas saskan ar šīm bailēm, mēs uztveram pastiprināti, un pārējo mēs vairs neredzam.

Šādi domājot, mūsu iekšējā pasaule piepildās ar “uzskatu pilīm”. Un šo uzskatu piļu dēļ ir gandrīz neiespējami atpazīt sākotnējās bailes, kuras veido konstrukcijas pamatu. Šīs bailes slēpjas aiz tās apstiprinošu un atbalsošu uzskatu un jēdzienu “mūra”. Tomēr faktiskie struktūras iemītnieki ir bailes un dusmas. Kur ir šāda pils, tur enerģija vairs neplūst; gaisma un dzīvīgums pazūd no mūsu iekšējās pasaules. Mēs izstarojam neelastību un aizspriedumus, un mūsu iekšējā attīstība apstājas.

Izskaidrosim to ar konkrētu piemēru. Pieņemsim, ka sievietei ir zināmas bailes no vīriešiem. Šīs bailes nosaka, ko viņa domā, kā uztver un interpretē vīriešu uzvedību. Pēc tam viņa secina, ka vīrieši ir neuzticami, dominējoši, vardarbīgi un pavirši. Šāds domāšanas veids ne tikai ietekmē viņas attiecības ar vīriešiem, bet liek arī apspiest savu vīrišķo pusi. Viņa neatzīst vīrišķās enerģijas pozitīvos aspektus, piemēram, trauksmaino enerģiju, pastāvēšanu par sevi un mērķi. Šāda domāšana kaitē viņas spējai pastāvēt par sevi un apzināti noteikt robežas. Viņas sievišķās empātijas un jutīguma īpašības var kļūt “pārāk attīstītas”, kas var vājināt un iztukšot viņu. Rezultātā viņa apkārtējo pasauli uztvers kā vēl vīrišķāku un naidīgāku. Viņas bailes sāks dominēt vēl vairāk.

Tādā veidā domāšana no bailēm noved pie negatīvas spirāles, kas pati sevi uztur: mēs sākam domāt no bailēm, un tad šī domāšana noved pie skaidri izteikta duālistiska skatījuma uz lietām. Tiek radīts pasaules uzskats, “uzskatu pils”, kas paslēpj sākotnējās bailes un apgrūtina tās godīgi un mīloši uztvert. Domāšana no bailēm bloķē dabisko enerģijas plūsmu un kaut ko nomāc jūsos. Galu galā šis duālistiskais pasaules uzskats atspoguļo pats sevi un pastiprina bailes.

Domāšana no mīlestības

Kad mēs sākam domāt no mīlestības, mēs apzināmies visu lietu iekšējo vienotību. Piemēram, raugoties uz dažādu kultūru cilvēkiem ar mīlestību, mēs vairs neredzam atšķirības, bet galvenokārt kopīgās iezīmes. Mēs saprotam, ka arī šie cilvēki ilgojas pēc laimīgas ģimenes un patīkama darba. Arī viņi vēlas vislabāko saviem bērniem un harmonisku eksistenci kopā ar citiem. Atšķirības ir tikai ārējas.

Stingri, klaji izteikti uzskati bieži uzsver noteiktu dualitāti: šis ir labi, tas ne. Aiz šiem uzskatiem slēpjas bailes. Atzinumi, kas izteikti no mīlestības, ir daudz maigāki un niansētāki. Tie vienmēr izrāda sapratni par atšķirīgo un uzsver pastāvošo iekšējo vienotību un saikni. Dziļā līmenī visums ir vienots; dziļā līmenī cilvēce ir vienota.

Tā vietā, lai būvētu uzskatu pilis mūsu bailēm, mēs varam pievērst uzmanību mūsu bailēm. Mēs varam izmantot savu domāšanu, lai paskatītos cauri mūrim, nojauktu sienas un pagrieztos pret bailēm. Bailes ir kā bērni, kuriem trūkst mīlestības. Šie bērni nevēlas aizsardzības “pilis”, viņi vēlas siltumu, mīlestību un atzīšanu. Viņi vēlas būt redzami un ilgojas pēc gaismas.

Mīlestība ir spēks, kas izraidīto pievieno vienotībai.

Mūsu iekšējā pasaule nav nošķirta no ārējās pasaules, viss ir vienas un tās pašas vienotības daļa. Ar mīlestību domājot par citiem, šī mīlestība plūst uz viņiem. Tā viņiem pieskaras un var viņus ietekmēt un mainīt. Visa esošā iekšējās vienotības izpratne dzīvo katras dzīvas būtnes dziļumā. Starojot mīlestību, jūs skarat šo zināšanu un aktivizējat to. Mīlestība izšķīdina dualitāti gan jūsu iekšējā pasaulē, gan jūsu ārējā pasaulē.

Tieši tādēļ Kristus saka: “Mīliet savus ienaidniekus.” Mīlestība jūsu ienaidniekus pārvērš draugos. Tas attiecas gan uz ienaidniekiem ārpus mums, gan uz ienaidniekiem mūsos: bailēm un dusmām.

Mācāmies domāt no mīlestības: praktiski padomi

Pāriešana no domāšanas no bailēm uz domāšanu no mīlestības nav viegla, jo bailēm vienmēr ir tendence virzīt savu uzmanību uz āru: uz mūsu baiļu objektu.

Teiksim, mēs baidāmies no zirnekļa, tad mēs visu uzmanību pievēršam zirneklim, kurš ir ārpus mums, nevis pašām bailēm. Tā vietā, lai atrisinātu mūsu bailes, mēs savu domāšanas spēku koncentrējam uz jautājumu, kā mēs varam zirnekli iznīcināt, kā varam izvairīties no daudzajiem zirnekļiem, kas ienāks nākotnē utt.

Situācija kļūst vēl grūtāka, ja mēs uzbūvējam pilnīgu uzskatu pili apkārt mūsu bailēm, tad tās ir gandrīz neiespējami sajust, jo tās slēpjas aiz uzskatu un priekšstatu sienām.

Zemāk ir rīcības plāns, kas varētu jums palīdzēt.

1) Esiet gatavi godīgi saskarties ar jūsu bailēm. Esiet gatavi pieņemt, ka aiz daudziem jūsu uzskatiem un priekšstatiem slēpjas bailes un/vai dusmas. Tas ir ļoti grūts solis. Uzdodiet sev šādu jautājumu: “Vai varētu būt, ka daudzi mani priekšstati, kurus es daudzus gadus esmu ar pārliecību sludinājis, balstās uz bailēm un dusmām, nevis uz mīlestību?” Atrast drosmi godīgi atbildēt uz šo jautājumu ir pirmais un lielākais solis.

2) Ja esat veikuši iepriekš minēto, tad atrodiet klusu brīdi un virziet savu uzmanību uz iekšieni. Mēģiniet sajust savas bailes. Vadiet savu uzmanību lejā uz vēderu, kur parasti slēpjas negatīvās emocijas, un sakiet: “Nāciet ārā, jums ir atļauts būt šeit.” Esiet klusi un iztēlojieties, ka bailes jeb dusmīgi bērni lēni nāk pa tuksnesi jums pretī no tumsas. Ļaujiet mīlestībai iet viņiem pretī un laipni uzņemiet viņus.

3) Padomājiet par uzskatiem un priekšstatiem, pie kuriem jūs ar zināmu dedzību turaties; tie var būt par pasauli, par apkārtējiem cilvēkiem, par jūsu attiecībām – par jebko. Tagad iztēlojieties, ka cits cilvēks jums izsaka šo pašu uzskatu. Un nepievērsiet tik lielu uzmanību tam, ko viņš saka, bet gan tam, ko viņš izstaro. Vai tā ir mīlestība vai kaut kas cits? Vai enerģija plūst no viņa sirds, vai arī tā nāk no citurienes? Un, ja tas ir kaut cits, nevis mīlestība, tad kas tas ir?

Pārbaudiet to un arī rūpīgi paraugieties uz cilvēku, kuru izvēlējāties izteikt jūsu uzskatu. Kas viņš ir, un kāpēc jūs šo cilvēku izvēlējāties? Arī šai izvēlei ir nozīme. Jūs, protams, varat šo vingrinājumu veikt arī, jums pašam paužot šo uzskatu, un raudzīties uz sevi no malas. Ko jūs izstarojat?

Regulāri atkārtojot iepriekš minētos soļus, mēs varam pakāpeniski izšķīdināt iekšējos bloķējumus, kas traucē mūsu dzīves dabisko ritmu, – uzskatu pilis. Uzskatu pilis darbojas kā aizsprosts, kurš bloķē mūsu dzīves upes dabisko plūdumu. Ja mēs aizsprostu likvidējam, tad dzīve un gaisma atkal var brīvi plūst.

Tumsas periodi ir daļa no dzīves, un dzīves plūsma mūs pati par sevi atgriež pie gaismas. Bet, lai varētu iet kopā ar šo plūsmu, mums ir jābūt gataviem pagriezties pret tumsu sevī, godīgi un mīloši. Tāds spēks piemīt domāšanai no mīlestības.

© Gerrit Gielen

www.jeshua.net

Tulkoja Jānis Oppe