Vientulība šajā pasaulē ir izplatīta problēma; daudzi cilvēki cieš no tās. Bet kas vientulību gaismas darbiniekos padara tik īpašu? Šajā rakstā es centīšos to izskaidrot.

Par vientulību kopumā

Aptuveni runājot, cilvēka attīstībā ir trīs posmi:

Pirmkārt, ir grupas apziņas fāze. Šajā fāzē cilvēki jūtas cieši saistīti ar cilti vai kopienu, kurā viņi dzīvo. Vientulības nav – saikne ar citiem grupas locekļiem vienmēr ir dziļi jūtama. Šajā fāzē cilvēkiem patiešām nav “es” tādā veidā, kāds tas mums ir tagad.

Pēc grupas fāzes nāk fāze, kurā apziņa atdalās no grupas un parādās individualitāte. Grupa vairs nav apziņas fokusā, fokusā ir individuāla personība. Tā ir fāze, kurā pašlaik atrodas lielākā daļa cilvēku – ego fāze, vientulības fāze. Tomēr ego nav lieta, tas ir mērs, kurš jums rāda, cik lielā mērā jūs identificējaties ar savu personību. Ja jūs stingri identificējaties ar savu personību, tad šī identitāte kļūst ļoti svarīga, un tas ir tas, kas nozīmē “lielu” ego.

Par laimi, cilvēki attīstās tālāk. Viņi skatās iekšienē un atklāj dziļāku slāni, dvēseles slāni, iekšējo gaismu. Tā ir trešā fāze: iekšējā savienojums fāze, iekšējās gaismas apzināšanās. Ego fāze ietver daudzus, dvēseles fāze ietver sevi vienoto.

Vēstures gaitā vienmēr ir bijuši cilvēki, kas ir identificējušies ar šo dziļāko slāni, un tie ir gaismas darbinieki. Gaismas darbinieki ir garīgi cilvēki pēc savas būtības. Viņu garīgums neizceļas no ārējām mācībām, bet gan no dziļas iekšējas zināšanas. Tas ir dzīvs garīgums, kas balstās uz mīlestību, nevis tradicionālo reliģiju uz bailēm balstītais garīgums.

Tātad ir šīs trīs fāzes: grupas fāze, ego jeb vientulības fāze un dvēseles fāze. Ego fāzē cilvēks jūtas visvientuļāk – viņš vai viņa ir atšķirtībā no Visuma. Piederības sajūta grupai ir zaudēta, un savienojums ar vienotību vēl nav sasniegts.

Ego fāzē indivīds jūtas apdraudēts un atspoguļo sevi ainā, kādā redz pasauli. Mēs jūtamies mazi un ievainojami svešā Visumā. Mūsu personība ir līdzīga mazam būrim, ko esam sev radījuši, kas atspoguļojas mūsdienu pilsētā: visas augstās ēkas ir būvētas no maziem, atsevišķiem “būriem”. Salīdziniet to ar dabisko visi, piemēram, mežu, kurā ir daudz būtņu, tomēr visas ir daļa no vienotības.

Vientulību stiprina tas, kā mēs attiecamies pret bērna personības attīstību. Bērns savā personībā ir meitene vai zēns. Ja jūs esat meitene, jums ir jāizturas kā meitenei, un, ja jūs esat zēns, jums ir jāizturas kā zēnam. Bet, ja jūs raugāties savā dvēselē, jums tiek teiks, ka jums nav jātēlo zēna vai meitenes izturēšanās, un tas rada apjukuma un vientulības sajūtu.

Vienotības fāze

Vientulība beidzas, kad jūs saprotat, ka jūs esat saistīts ar visu un ka viss ir Viens. Tā ir apzināšanās, kas nāk no jūsu dvēseles, kura sniedz jums šo izpratni. Jūs zināt, ka esat daļa no lielāka veseluma, un jūs to jūtat. Cilvēka ķermenis ir tikai atsevišķu atomu kolekcija, lai gan jūs to neredzat. Paraugieties uz cilvēkiem, dziļi ieskatieties viņiem acīs un jūtiet apziņas noslēpumu, mūžīgo vienotību, kura stāv aiz visiem šiem atomiem – cilvēku.

Tādā pat veidā jūs varat paraudzīties uz zvaigznēm un just savā sirdī veselumu, dziļi dzīvo noslēpumu, kurš glabājas aiz fiziskā Visuma. Nedomājiet savā prātā, kad jūs raugāties uz zvaigznēm – sajūtiet brīnumu, kaut ko no dievišķā. Jūs to jūtat no savas dvēseles; jūs jūtat vienotību aiz visa, Visuma vienotību. Jūs saprotat, ka daudzi un viens pieder viens otram, tāpat kā visi augi mežā pieder meža vienotībai.

Tā ir fāze, kurā atrodas gaismas darbinieki. Kāpēc viņi dažreiz var justies tik vientuļi?

Gaismas darbinieki

Gaismas darbinieki ir pārkāpuši pāri savas vientulības pakāpei. Viņi ir piedzīvojuši vienotības gaismu un vēlas šajā pieredzē dalīties ar cilvēkiem, kas joprojām ir otrajā fāzē, un tāpēc viņus sauc par gaismas darbiniekiem. Uz Zemes ir tik daudz ciešanu, tik daudz vientulības, un kā gaismas darbinieki viņi vēlas kaut ko darīt lietas labā. Viņi ir atgriezušies no gaismas un vienotības pasaules atšķirtības un dualitātes pasaulē, un tas ir ļoti cēls uzdevums.

Gaismas darbinieki ir pakāpušies pāri iepriekš minētajai vienotībai, un viņi var ieiet meditācijā, klausīties mūziku, just vienotības mirdzumu. Bet, kad viņi ienāk pasaulē, viņi var just vientulību, taču tā nav vientulība, kuru rada iekšējās sadalījuma sajūta.

Kāpēc tad gaismas darbinieki dažreiz jūtas tik vientuļi?

Tam var būt divi cēloņi:

Pirmais: empātiskā vientulība

Kā gaismas darbiniekam jums bieži ir ļoti jutīgs raksturs; jūs jūtat vientulību, kādā ir citi, piemēram, jūsu vecāki, un jūs sākat šo vientulību nest sevī. Ziniet, ka lielākā jūsu vientulības daļa nav jūsējā, tā ir empātiskā vientulība – jūs jūtat ciešanas šajā pasaulē, tās sadalījumu. Kā bērns jūs sākāt uzņemties savu vecāku vientulību un piedzīvot to kā savu, un vēlāk savā dzīvē daudzu citu vientulību. Tā nav jūsu vientulība, tā ir nasta, ko jūs nesat.

Kā jums to risināt? Atceroties savu gaismu, atceroties, kas jūs patiesībā esat, un atjaunojot savu sakni ar dvēseli. Tas ir vienīgais veids, kā tikt galā ar vientulību, ko jūs jūtat ap sevi. Sajūtiet savu gaismu, sajūtiet savu mīlestību un raugieties uz citiem cilvēkiem ar mīlestības gaismu. To darot, jūs redzat gaismu citos, un jūs viņiem atgādināt viņu pašu gaismu, viņu pašu saikni, ko viņi ir aizmirsuši. Tas ir tas, ko jūs sākotnēji nācāt darīt kā gaismas darbinieks.

Otrais: nespēja pieņemt, ka jūs esat atšķirīgs

Otra lieta ir tāda, ka jūs esat atšķirīgs, un tāpēc jūs domājat, ka tas ir kaut kas nepareizs. Tas bieži ir tas, ko esat iegaumējis: “būt atšķirīgam ir nepareizi, tāpēc jums ir jāpiemērojas un jākļūst par labu sabiedrības locekli” – tāpēc jūs mēģināt būt kā visi pārējie. Jūs mēģināt kļūt par otrās fāzes dalībnieku. Jūs mēģināt kļūt vientuļš! Un, diemžēl, daudziem gaismas darbiniekiem tas izdodas.

Jūs nepieņemat sevi, kāds jūs esat, un tas ir patiesais cēlonis vientulības sajūtai – sevis nepieņemšana. Tas ir iemesls paradoksam, ko savā dzīvē piedzīvo daudzi gaismas darbinieki: viņi nejūtas vientuļi, kad ir vienatnē ar dabu, bet jūtas vientuļi, kad ir starp citiem cilvēkiem – tāpēc viņi izmisīgi mēģina saistīties ar citiem un būt kā viņi. Mēģinot savienoties ar citu cilvēku, viņi uzņemas šī cita vientulību.

Gaismas darbinieki bieži domā, ka būt atšķirīgam nozīmē būt vientuļam, tāpēc viņi cenšas nebūt vientuļi, būdami kā visi citi. Tā darīdami, viņi apspiež daļu no sevis, un tas ir reālais – iekšējs – iemesls vientulības sajūtai.

Ja jūs atšķiraties no citiem savā apkārtnē, tas var jums dot atšķirtības un vientulības sajūtu – “ar mani kaut kas nav kārtībā”. Jūs vēlaties iederēties, pielāgoties strauji mainīgajai pasaulei, jo jūs domājat, ka tas ir tas, kas jums jādara. Pēc tam jūs zaudējat kontaktu ar savu dziļāko “es”, un tas arī dod jums vientulības sajūtu.

Gaismas darbiniekiem ir jāielāgo, lūk, kas: tikai tad, kad jūs pieņemat, ka esat atšķirīgs, jūs sakrītat ar Visumu. Un šī sajūta, ka esat sakritībā ar Visumu, ka esat savienojumā, izbeidz jūsu vientulību.

Daudzi gaismas darbinieki, kas atnākuši, lai pildītu misiju, ir šo misiju aizmirsuši. Kad esat aizmirsuši savu mērķi, jūs pielāgojaties, bet jūsu misija bija tieši pretēja – nevis pielāgoties, bet palikt pašam.

Esiet uzticīgs savai gaismai. Apzinieties savu jutīgumu pret citu cilvēku vientulību un apzinieties, ka jūsu misija ir būt uzticīgiem sev, un tad jūs būsiet atšķirīgs, jūs būsiet viens. Bet jūs kā gaismas darbinieks to sajutīsiet, kad patiesi teiksiet “jā” sev, jūs jutīsiet gaismu, kura nokāpj jūsos, siltumu, kurš parādās jūsu iekšienē, sajūtu, ka esat savienots – tad vientulība pazūd.

Palūkojieties uz vientulību, ko jūs jūtat – vai tā ir jūsu vientulība vai jūsu vecāku un apkārtējās pasaules vientulība? Un jūs domājat, ka jums tas viss ir jānes? Vai jūs jūtat, ka jums ir jāpalīdz citiem – vecākiem, bērniem utt. –, ka jums nav atļauts dzīvot no sava prieka? Vai jūs jūtat, ka jums ir jāuzņemas šī nasta?

Kā jums to risināt? Kā jums pastāvēt starp citiem cilvēkiem, kas atrodas vientulības fāzē?

Iztēlojieties: jūs runājat ar kādu, kurš atrodas ego un vientulības fāzē. Pirmais daudzu gaismas darbinieku instinkts ir pielāgoties. Jūs ielaižaties virspusējā sarunā, jo domājat, ka tā ir jārīkojas. Jūs runājat par laikapstākļiem, ģimenes problēmām un pļāpājat ar šo otru cilvēku. Tomēr jūsu īstais “es” šajā sarunā nesaka ne vārda, un rezultāts ir atšķirtība un vientulība.

Taču jums jāapzinās, lūk, kas: cilvēki ego fāzē ir pilnīgi bezpalīdzīgi, kad runa ir par savas dvēseles izpaušanu – tāpēc jūs to darāt viņu labā. Kad jūs ar viņiem runājat, vienkārši pajautājiet sev: “Ko šī manā priekšā esošā cilvēka dvēsele vēlas atklāt?” Lai izveidotu savienojumu, galvenais nav savu dvēseli atvērt tieši, bet gan netieši, stāstot otram cilvēkam to, par ko viņš vai viņa patiešām vēlas runāt. Tas aktivizēs dvēseles savienojumu ar dvēseli.

Jums jāmēģina nerunāt ar šo personu tieši no jūsu dvēseles; tad jūsu enerģija, iespējams, tiks noraidīta, un jums ar vilšanos no sarunas būs jāatsakās. Pirmām kārtām jums jāaktivizē otra cilvēka dvēsele, vienkārši izsakot to, ko vēlas izteikt viņa dvēsele. Kā to izdarīt? Klausoties – patiešām klausoties otru cilvēku. Atverieties un klausieties ar savu sirdi. Pat saruna par laikapstākļiem kaut ko izpaudīs par cilvēka iekšējo dzīvi. Kad jūs jūtat, kas tas ir, vienkārši izsakiet to, un pēkšņi jums būs patiesa saruna.

Atcerieties savu misiju – būt dvēseļu ruporam.

Kā gaismas darbinieks jūs neesat atnācis uz šo planētu, lai justos vientuļš. Jūs atnācāt, lai atvieglotu vientulību citiem cilvēkiem. Jums nav jāuzņemas šī nasta; jums nav jābūt līdzīgam viņiem. Tā būtu pēdējā lieta, ko mēģināt; tas nedaudz izskatītos pēc ārsta, kurš vēlas palīdzēt saviem pacientiem, uzņemoties viņu slimību.

Jūs esat dziednieks, un kā jūs dziedināt? Klausoties citus cilvēkus, patiešām klausoties un uztverot, ko vēlas teikt viņu dvēsele, un pēc tam izsakot to. Daudzi cilvēki nespēj izpaust savas dvēseles enerģiju, bet jūt to varat darīt viņu labā. Jūsu vārdos viņi jūt savas dvēseles enerģiju, un tas sniegs dziedināšanu viņiem un pasaulei.

Esiet dvēseles rupors.

© Gerrit Gielen

www.jeshua.net

Tulkoja Jānis Oppe