Garīgo aprindu ietvaros pozitīvas domāšanas spēks parādās kā neapstrīdams, gandrīz svēts, un mums pat ir teikts, ka mēs radām mūsu pašu realitāti. Autori, kuri raksta par šo tēmu, sola mums visbrīnumainākos rezultātus. Mums ir teikts, ka domājot par labām lietām un pietiekami bieži atkārtojot afirmācijas, mēs mūsu nākotnē varam radīt, ko vien vēlamies, un pat transformēt negatīvus, traumējošus notikumus mūsu pagātnē par pozitīviem. Novākta trauma nozīmē, ka mēs varam mūsu dzīvi turpināt, it kā negatīvais notikums nekad nebūtu noticis.

Tomēr ir daudz cilvēku, kuriem ir ļoti grūti izmantot pozitīvu domāšanu kā veidu, lai radītu labāku dzīvi sev pašiem, un kuriem nerodas nekādi uzlabojumi: ne izārstēšanās no ilgstošas slimības, ne labklājība, ne dzīves partneris, pēc kura viņi ilgojas. Vai šie cilvēki kaut ko dara nepareizi? Un, ja pozitīvās domas ietekmē mūsu realitāti, negatīvās nerada tādu  pašu efektu? Mums bieži ir briesmīgas domas un bažas. Padomājiet par raizēm un nemieru, kurus daudzi vecāki jūt par saviem bērniem. Vai viņi droši pārrodas mājās, vai viņi atturas no narkotikām? Neskatoties uz šīm bažām, viss parasti ir labi. Cik bieži mums ir paniskas domas par kādu vieglu saslimšanu, baidoties, ka kaut kas nopietni nav kārtībā ar mūsu veselību? Kā likums, mūsu baiļu barotās negatīvās domas nepārvēršas realitātē – mums par laimi!

Vai tādā gadījumā mūsu domas neietekmē realitāti ap mums? Mēs neesam mūsu pašu realitātes radītāji? Visumu vispār neinteresē mūsu pozitīvās un negatīvās domas, un viņš vienkārši iet savu vienaldzīgu ceļu? Nē, es tā nedomāju. Taču saikne starp mūsu domām un realitāti ir daudz smalkāka par to, kura ir izvirzīta daudzajās teorijās par savu pašu realitātes radīšanu. Esmu gatavs apgalvot, ka šīs saiknes pienācīga izpratne prasa dvēseles lomas apliecināšanu radīšanas procesā, un vērsties pie jautājuma, kā mēs varam atbalstīt radīšanas procesu, savienojoties ar mūsu dvēseli.

Kurš ir mūsu dzīvju radītājs?

Lai gūtu priekšstatu par saikni starp domu un realitāti, mums vispirms ir nepieciešams saprast, kas ir radīšana. Radīšana ir spēks, kurš radies absolūtas vienotības: Visa – pirmatnējā Avota – sakramenta, ko mēs saucam par Dievu, līmenī. No šī Avota rodas nevis radīšana, bet radītāji, ļoti augstas kārtas būtnes, kuras var saukt par Ercenģeļiem. Tās ir ļoti diženas kosmosa būtnes, katra no kurām pārstāv vienu aspektu no sākotnējā Avota. Kaut arī Ercenģelis ir grandioza un bezgalīga būtne, viņš nav viss, viņš neaptver visu radījumu, jo Ercenģeļu ir daudz. Tādēļ, līdzīgi visām individuālām būtnēm, viņi uztver atšķirību starp savu iekšējo pasauli (dzīves pieredzes ceļu) un ārējo pasauli (pārējo radījumu). Šī iekšējā pasaule ir unikāla, un, tādejādi, līdz ar Ercenģeļu radīšanu būtnē ienāk individualitāte. Bezgalīgās ārējās pasaules pieredze iepretī unikālajai iekšējai pasaulei rada individualitātes sajūtu.

Atšķirība starp iekšējo un ārējo realitāti ietver arī telpas un laika jēdzienus. Tiklīdz jūs piedzīvojat kaut ko ārpus sevis, tas nozīmē, ka ārpus jums ir telpa. Un no ārpus jums esošo būtņu redzes punkta jūs ieņemat vietu tajā pašā telpā; jūs dalāties šajā telpā, tādejādi, telpa kļūst objektīva. Ļoti plašais telpas jēdziens norāda, ka ir dažādas būtnes, kuras savā subjektīvā veidā pieredz ārējo pasauli. Ja pastāvētu vienīga vienotība, vienīga identitāte, tad telpas jēdziens zaudētu savu jēgu; nebūtu iekšienes un ārienes. Tālāk, pēc tam, kad jums ir dažādas individuālas būtnes kopīgas telpas ietvaros, starp tām būs mijiedarbība un komunikācija. Tas ievieš laika jēdzienu. Komunikācija ietekmē individuālo būtņu iekšējo realitāti, tādēļ viņas mainās un maina saistīto laika jēdzienu. Tātad, kad jūs mijiedarbojaties, saprotat būtnes, jums ir arī laiks – kopīga laika apziņa.

Radot Ercenģeļus, bezgalīgais Avots radīja individualitāti, atšķirību starp iekšējo un ārējo realitāti, telpu, laiku un mijiedarbības un komunikācijas iespēju. Šajā vienā solī tika radīti radīšanas pamati. Ercenģeļi savukārt rada daudz jaunu būtņu, jaunu radītāju, kuri nes sevī daļu Ercenģeļa būtības, bet kuri arī pievieno kaut ko unikālu no sevis – katrs radīšanas akts ietver kaut ko jaunu. Un tā tas turpinās bezgalīgi. Jaundzimušie radītāji arī rada jaunus radītājus. Vienmēr rodas jauni līmeņi, kuriem piederošie radītāji rada jaunas laika un telpas dimensijas. Vienā no šiem līmeņiem rodas cilvēka būtne. Viss, ko mēs kā cilvēka būtnes radām, galu galā ir no daļa lielāka procesa, kurā Avots rada plašu daudzveidību radītāju, kuri visi galu galā ceļas no tās pašas Vienotības vietas.

Viens no šī procesa pamatnoteikumiem ir tāds, ka jūs kā radītājs varat radīt visu, ko vēlaties, kamēr tas ir harmonijā ar augstāko avotu, kurš jūs ir radījis. Ercenģeļiem augstākais Avots ir Dievs, mums tā ir mūsu dvēsele. Dvēsele ir mūsu cilvēka personības radītāja, un mēs kā cilvēka būtne atspoguļojam mūsu dvēseles vienu aspektu, līdzīgi kā Ercenģelis pārstāv vienu Dieva aspektu. Divi svarīgākie faktori, kuri nosaka mūsu cilvēka realitāti, ir: 1. mūsu dvēsele un viņas nolūki attiecībā uz mums, un 2. mūsu vēlēšanās vai nevēlēšanās strādāt harmonijā ar mūsu dvēseli, avotu, kurš mūs ir radījis. Mūsu dvēselei priekš mums ir dzīves plāns, kurš var ietvert mērķus, kuri atšķiras no mūsu priekšstatiem par to, kas ir vēlams mūsu dzīvē. Pamata radošais spēks mūsu dzīvēs ir mūsu dvēsele, nevis mūsu cilvēciskās domas. Mēs varam strādāt ar mūsu dvēseļu radošo spēku, jeb mēs varam strādāt pret to. Pozitīva domāšana, mērķēta uz vēlmēm un dziņām, kuras neatbilst mūsu dvēseles plānam, nav efektīva. Bet pozitīvas domas, kuras ir saskaņotas ar mūsu dvēseles nodomiem, atbalsta radīšanas procesu un piešķir tam grācijas un viegluma sajūtu.

Mūsu domas ir ļoti dažādas, un mums paliek daudz brīvības, kaut arī dvēsele mūsu dzīvēs ir pamata radošais spēks. Dvēseles plāns paredz kontūru, spēles laukumu, un mēs to piepildām ar detaļām. Dvēseles plāns ļauj lielu rīcības brīvību, jo mēs esam domāti kā sevis radītāji, kuri dvēseles realitātei pievieno kaut ko jaunu. Tomēr dvēsele katru dzīvi apvelta ar vadošo vīziju, galveno mērķi. Un, izmantojot mūsu radošumu, lai kalpotu šai vīzijai un mērķim, mēs iemantojam lielāko laimi un piepildījumu.
 

Radīšana bez saskaņas ar dvēseli

Iztēlojieties brīnišķīgu eņģeli, lidinoties virs jums, kurš izstaro prieku un klusu gudrību. Šis eņģelis mīl jūs bez nosacījumiem un nekad nenosoda vai nenoraida jūs, lai ko jūs nedarītu. Uzskatiet, ka jūsu dvēsele ir šis eņģelis. Kamēr jūs esat eņģeļa tuvumā un jūtat viņa klātbūtni, ar jums viss ir labi, un jūs jūtaties drošībā un aprūpēti. Jūs jūtat, ka ir kaut kas augstāks un pilns mīlestības, kas atbalsta jūs mūsu dzīves ceļojumā – jūs spējat just prieku un apmierinātību, pat ja lietas neiet gludi.

Ja jūs nesekojat pa jūsu dvēseles ceļu, pretojaties savām dziļākajām jūtām un mēģināt pārāk daudz kontrolēt dzīvi, jūs zaudējat saikni ar jūsu dvēseles gudrību un sākat just iekšēju tukšumu. Tāpat kā lielākā daļa no mums, jūs varat aizrauties zemes rūpēm un koncentrēt savu uzmanību uz jautājumiem, kuri jums liekas ļoti svarīgi, bet kuri būtībā neveicina jūsu iekšējo izaugsmi: uz atzinību, mantām, panākumiem, naudu utt. Tādejādi, eņģelis un jūs ejat pa dažādiem ceļiem, un jūs sākat justies nelaimīgi un vientuļi.

Jūs šo dilemmu mēģināt atrisināt, smagāk strādājot, gūstot vēl lielākus panākumus, naudu vai varu, jo sabiedrība, kurā jūs uzaugāt, mācīja jums, ka šīs lietas ir ļoti svarīgas. Jeb jūs savu vientulību mēģināt risināt, meklējot ideālo partneri. Jūs meklējat savu iekšējo eņģeli ārpasaulē. Tas neizdosies, jo otrs cilvēks nekad nevar iedzīvināt jūsu iekšējā eņģeļa lomu; rezultāts vienmēr būs neapmierinošs. Tā vietā, lai atjaunotu savienojumu ar jūsu dvēseli, jūs galu galā jūtaties vēl atsvešinātāki no viņas.

Bieži vien šādā brīdī iestājas krīze, kas aicina jūs mosties un identificēties ar jūsu dvēseli: iespējams, slimība vai citas likstas, piemēram, šķiršanās vai darba zaudēšana. Ir ļoti svarīgi, lai jūs tagad pavērstos uz iekšieni un aktīvi censtos atjaunot savienojumu ar eņģeli. Ja jūs vēlaties radīt jaunu un piepildītāku dzīvi, pozitīva domāšana vien nepalīdzēs. Ja jūsu pozitīvo domu mērķis ir tikai aizvākt likstas, lai jūs varētu atgriezties pie ierastās dzīves, tās cietīs neveiksmi, jo tās ir pretrunā ar jūsu dvēseles nodomiem. Un, ja pozitīvās domas vai mantras cenšas sasniegt vienīgi slimības vai nelaimes novēršanu, tādā veidā tiks noliegta vai apspiesta iekšējā tumsa, kurai jātiek paceltai virspusē. Vienīgi pavēršoties pret savām dziļākajām jūtām un bailēm un atjaunojot apzinātu savienojumu ar jūsu dvēseli, radīsies īstais risinājums. Jūsu dvēsele radīs priekš jums šo risinājumu, ja jūs esat gatavi pavērsties pret jūsu iekšējo tumsu un klausīties, ko sirds jums patiesi stāsta.

Jūs varat brīnīties, kāpēc mums ir vēlmes, kuras ir pretrunā ar mūsu dvēsele plānu, vai kāpēc dvēselei ir nodomi, kas ir pretrunā ar mūsu plāniem. Cēlonis, kāpēc šī atšķirība pastāv, ir tāds, ka mūsu dvēseles primārais mērķis ir iekšējā izaugsme, bet mēs bieži meklējam ārējus risinājumus mūsu problēmām. No dvēseles viedokļa negatīva pieredze bieži ir priekš tā, lai vestu mūs uz iekšējo izaugsmi, bet mēs parasti no šīs pieredzes gribam izvairīties. Mēs vēlamies atbrīvoties no emocionālām un fiziskām sāpēm, un tas ir īsts aicinājums atklāt iespēju, ka šīm sāpēm ir nozīme un ka tās ved mūs pie sevis dziļākas sapratnes. Tikai tad, ja mēs apzināmies mūsu dvēseles gudrību, kas bieži pārsniedz mūsu cilvēcisko sapratni, mūsu domas iegūst patiešām radošu spēku. Vienīgi pozitīva domāšana, kas atzīst “negatīvo pieredžu” vērtību un nozīmi, ir saskaņā ar dievišķo spēku, kurš rada visumu.
 

Kā apzināties jūsu dvēseles nodomus

Tiku apgalvojis, ka, ja mēs vēlamies mainīt mūsu realitāti caur pozitīvu domāšanu, ir ļoti svarīgi to darīt harmonijā ar mūsu dvēseli. Ja pozitīva domāšana nav vērsta uz to, lai uzlabotu saikni ar dvēseli un ir pretrunā ar dvēseles galveno mērķi, tad rezultāts, lai kāds tas nebūtu, nenesīs mums ilgstošu laimi. Bet jūs tagad varat jautāt: kā mēs varam strādāt kopā ar mūsu dvēseli? Kā mēs varam zinām, vai mūsu vēlmes un alkas ir saskaņā ar mūsu dvēsele vīziju un mērķi?

1. Uzturēt viņu jautru un rotaļīgu

Strādāšana kopā ar jūsu dvēseli sniedz jums prieka un iedvesmas sajūtu – tā nav apgrūtinoša. Dvēsele runā ar jums caur prieka, iedvesmas un iedrošinājuma sajūtām. Tātad, ja jūs esat afirmāciju atkārtošanas procesā, un jūs izjūtat to kā smagu sarežģītu uzdevumu, jūs neesat harmonijā ar jūsu dvēseli. Piemēram, pieņemsim, ka jūs vēlaties jaunu māju. Jūs ļaujaties par to fantazēt rotaļīgā veidā. Gluži kā bērns, jūs paredzat, kur tā atrodas, kā jūs to iekārtosiet un izgreznosiet un kā izskatīsies dārzs. Jūs iedomājaties, kādai tai jāizskatās, lai tur uzņemtu jūsu draugus un ģimeni, un kā jūs priecāsieties un augstu vērtēsiet jūsu jauno māju. Ja šī fantāzija sniedz jums lielisku sajūtu, tas nozīmē, ka jūs esat uz pareizā ceļa: jūs radāt saskaņā ar jūsu dvēseli. Ļaujiet jūsu fantāzijai brīvi plūst. Neierobežojiet sevi ar negatīvām domām, piemēram, “Tas nav reāli, tas man nav iespējams”, gremdējieties fantāzijā, kamēr tā liekas viegli un rotaļīgi paveicama. Prieka sajūta ir zīme no jūsu dvēseles, ka jūsu fantāzija atbilst jūsu dvēseles plānam.

Citiem vārdiem sakot, ja jūs domājat pozitīvi pareizā virzienā, tad pozitīva domāšana ir balva pati par sevi: tā ir pieredze, kura jūs iepriecina un liek jums justies daudz labāk. Kamēr jūs atrodaties šajā laimīgu cerību un iedvesmas plūsmā, jūs esat savienoti ar jūsu dvēseli. Ja jūs pamanāt, ka nejūtat to par labu vai ka jums pie tā vajag smagi strādāt, tad tā ir zīme, ka jūsu iedoma nav harmonijā ar jūsu dvēseli. Patiesībā, kad jūs sākat kārot pēc lietām, kuras nav saskaņā ar jūsu dvēseles mērķi, jūsu pozitīvajai domāšanai būs piespiedu un kontrolējošs aspekts, trūks prieka un rotaļīguma.

2. Atšķirt mīlestību un bailes

Lai zinātu, vai jūsu domas ir saskaņā ar jūsu dvēsele mērķi, jūs varat arī jautāt: “Vai mana pozitīvā domāšana balstās uz bailēm vai mīlestības?”

Pieņemsim, ka kāds raizējas par naudu. Simtiem reižu dienā viņš svinīgi atkārto afirmāciju “Es būšu bagāts un pārticis”, koncentrējoties uz bagātības un pārpilnības attēliem. Taču, ja šī doma ceļas no bailēm no trūkuma, tā nepalīdzēs. Pozitīvas domas palīdz tikai tad, kad tās ceļas no mīlestības, kuru jūs pazīstat pēc prieka un viegluma, kuri pavada šīs domas. Afirmācijas, kurām ir patiess radošs spēks, iet kopā ar klusu zināšanu, ka viss būs labi, bet baiļpilnas domas ir kopā ar izmisuma vai dusmu sajūtu. Domas, kuras balstās uz bailēm, pa ja tās izklausās ļoti pozitīvas, parasti nepalīdz. Tās nav harmonijā ar dvēseli, tās var pazīt pēc to pavadošajām saspringtajām emocijām.

Tikai tad, kad cilvēks, kurš raizējas par naudu, uzzina par savām bailēm no trūkuma, viņš var formulēt mīlestībā balstītas domas. Viņam vispirms vajag godīgi paraudzīties uz savu baiļu būtību. Varbūt, ka ir viņa daļa, kura nejūtas tiesīga gūt pārpilnību, vai varbūt ir daļa, kurai nepatīk dzīve uz Zemes un kura neapzināti viņu slēdz nost no materiāliem līdzekļiem. Viņa eņģelis neko no tā nenosoda, un tiklīdz šis cilvēks savienosies ar savu dvēseli, viņš jutīs slieksmi baiļpilnajai daļai sūtīt mīlošas un mierinošas domas. Viņš sāks transformēties iekšējā līmenī, un tiklīdz iekšējā tumsa tiks uzlūkota un atrisināta, mainīsies lietas ārējā līmenī. Pat ja uzreiz nevar būt vairāk naudas, dzīve kļūst gaišāka un vieglāka, jo šis cilvēks ir paaudzies iekšējā līmenī un spēj sevi labāk novērtēt. Viņa izskats kļūst gaišāks un priecīgāks. Šī pozitīvā attieksme piesaista jaunas iespējas, un iekšējā bagātība ar laiku atspoguļosies ārējā bagātībā.

Ja jums ir vēlmes un dziņas, ir gudri pārbaudīt, vai tās ceļas no mīlestības vai no bailēm. Ja tās ir bailes, ejiet iekšienē un paskatieties uz izbijušos daļu sevī. Raugieties uz viņu ar laipnību un atklātību. Jautājiet sev: “Kas šai manis daļai pašlaik patiešām ir vajadzīgs?” Ja jūs to darāt, tad bieži atradīsiet, ka atbilde attiecas uz kaut ko iekšēju, nevis uz kaut ko ārēju: tas, kas ir vajadzīgs, ir īpašības, piemēram, pašcieņa, uzticība, spēja noteikt robežas, līdzcietība vai humora izjūta. Jūs bieži vien to, kas jums nepieciešams, varat sasniegt, izstrādājot šīs īpašības savā ikdienas dzīvē. Tādā veidā jūs dziedināsiet sevis baiļpilno daļu, un tādēļ mainīsies jūsu vēlmes un tieksmes. Tās balstīsies uz mīlestību un patiesu sevis izpratni, nevis uz bailēm. Dziedināt iekšējo tumsu ir dziļi radošs varoņdarbs. Baiļu uzlūkošana un to aptveršana ar mīlestības enerģiju ir daudz spēcīgāka par jebkuru afirmāciju, kādu varat iedomāties! Rezultātā jūs kļūstat ciešāk savienoti ar jūsu dvēseli. Jūsu dvēseles gaisma sāk spīdēt caur jums, un tā ir tā gaisma, kura ir radoša. Tā radīs ārējo realitāti (darbu, attiecības), kura nodrošina iekšējo izaugsmi, prieku un laimi.
 

Noslēgums

Šī raksta nosaukums ir: Ja mēs radām mūsu pašu realitāti, tad kāpēc mēs novecojam? No cilvēciskā viedokļa būt vecam ir nevēlami; vismaz tā tas bieži tiek attēlots plašsaziņas līdzekļos un reklāmās. Daudz laika un naudas tiek tērēts ideālam palikt un izskatīties jaunam. Jūs te varat lietot pozitīvu domāšanu un afirmācijas, cik vien vēlaties, bet jūs joprojām novecosiet. Jūsu domas ir bezspēcīgas pret dabisko novecošanas procesu. Bet tagad palūkojieties uz šo jautājumu no dvēsele viedokļa. Vai dvēsele ir ieinteresēta uzturēt mūs jaunus? No dvēseles viedokļa mēs esam mūžīgi, noveco tikai mūsu ķermeņi. Lai savienotos ar jūsu dvēseles skata punktu, paskatieties spogulī: redziet, ka jūsu seja ir kļuvusi vecāka, bet tai pat laikā jūtiet, ka ir kaut kas jūsu iekšienē, aiz jūsu acīm, kas nemainās. Tas ir tas, kas jūs patiesībā esat. Kamēr jūs, cilvēka būtne, varbūt gribētu palikt šajā ķermenī uz visiem laikiem, jūsu dvēsele negrib. Dvēsele zina, ka ir bezgalīgi daudz pasauļu un dimensiju, ko pieredzēt un pētīt. Dvēsele raugās viņpus tā, ko jūsu cilvēka acis var redzēt un zināt: visums gaida mūs.

© Gerrit Gielen

Angliski tulkojuši Marija Baesa, Franks Tehans un Pamela Kribe

www.jeshua.net

Tulkoja Jānis Oppe