No sākuma Ješua man stāstīja, ka viņa vēstījumi domāti konkrētai cilvēku grupai. Viņš tos sauc par “gaismas darbiniekiem”, un viņš saka, ka viņi ir uz sirdi balstītu apziņu viļņa, kurš tieši tagad gāžas pār Zemi, priekšgalā. Viņš saka, ka viņi ir apziņas pionieri un ka viņu dvēseles misija ir palīdzēt nest uz Zemi jaunu apzināšanos. Man šī ideja sākumā ļoti nepatika. Es domāju, ka tas bija savā veidā elitāri – uzrunāt ar vēstījumiem konkrētu cilvēku grupu. Vai tad Kristus enerģija nav dzīva katrā no mums? Ješua tomēr norādīja, ka būt gaismas darbiniekam nenozīmē būt kādā īpašā statusā vai jebkādā veidā pārākam. Turklāt katra dvēsele kādā brīdī kļūst gaismas darbinieks, tāpēc runa nav par fiksētu dvēseļu grupu. Iemesls, kāpēc Ješua uzstāj uzrunāt šo konkrēto pionieru grupu, ir tāds, ka viņš sirsnīgi vēlas palīdzēt viņiem atcerēties, kas viņi ir. Šīs dvēseles ir uz dziļas iekšējas pamošanās sliekšņa, kas ļaus viņām kļūt par Zemes skolotājiem šī vārda vispazemīgākajā nozīmē. Tomēr, tā kā cilvēku sabiedrībā viņas sastop blīvas enerģijas, daudzas no viņām jūtas apmaldījušās, šaubās par sevi, nejūtas piemērotas sabiedrībai, ir vientuļas un izmisušas. Ješua vēstījumi caur mani ir domāti, lai gaismas darbinieku dvēseles apzinātos, kas viņas ir, un lai dotu viņām instrumentus iekšējo brūču dziedināšanai.

Lai precizētu, ko Ješua saprot ar gaismas darbiniekiem, es taisos citēt ievada piezīmi un raksturojumu sarakstu, kuru viņš deva mūsu kopīgā darba pašā sākumā.

JESHUA:

Gaismas darbinieki – tās ir dvēseles, kurām ir stipra iekšēja vēlēšanās izplatīt Gaismu (zināšanas, brīvību un mīlestību pret sevi) uz Zemes. Viņi sajūt to kā savu misiju. Bieži viņus pievelk garīgums un jebkura veida palīdzības sniegšana. Savas misijas dziļās apzināšanās dēļ viņi bieži jūtas atšķirīgi no pārējiem cilvēkiem. Tā kā viņi pārdzīvo dažāda veida šķēršļus ceļā, dzīve spiež viņus meklēt savu unikālo ceļu. Gandrīz vienmēr gaismas darbinieki ir vientuļi indivīdi, kas neiederas fiksētajās sociālajās struktūrās.

Pirmkārt, pretenzijas uz pārākumu, vispār runājot, neveicina apgaismotību. Tās bloķē attīstību uz brīvas un mīlošas apziņas pusi. Otrkārt, gaismas darbinieki nav ne “labāki”, ne “augstāki” par citiem. Vienkārši viņiem ir cita vēsture nekā visiem citiem, kuri nepieder šai grupai. Pateicoties īpašajai vēsturei, viņiem ir daži psiholoģiski raksturojumi, kas izdala viņus kā grupu. Treškārt, noteiktā attīstības stadijā katra dvēsele kļūst par gaismas darbinieku, tāpēc etiķete “gaismas darbinieks” nav rezervēta ierobežotam dvēseļu skaitam.

Iemesls, kādēļ mēs izmantojam vārdu salikumu “gaismas darbinieks”, neskatoties uz iespējamo nesapratni, ir tāds, ka tas nes asociācijas un iekšēju kņudoņu, kas jums palīdz atcerēties. Bez tam, šis vārdu salikums ir praktiski ērts, jo šis termins bieži tiek izmantots tagadējā garīgajā literatūrā.
 

Gaismas Darbinieku psiholoģiskie raksturojumi

No paša dzīves sākuma jūtas citādāki. Ļoti bieži viņi sajūt izolāciju no citiem cilvēkiem, vientulību un to, ka viņus nesaprot. Bieži viņi kļūst par individuālistiem, kuri cenšas atrast savu unikālu dzīves ceļu.

Viņi nejūtas komfortabli darbā un/vai organizētu struktūru ietvaros. Pēc savas dabas Gaismas Darbinieki ir anti-autoritāri; tas nozīmē, ka viņi dabiski pretojas lēmumiem vai vērtībām, kas balstās vienīgi uz varu vai hierarhiju. Anti-autoritārisma raksturojums izpaužas pat tajā gadījumā, kad viņi liekas kautrīgi un nedroši. Tas ir saistīts ar pašu viņu misijas būtību uz Zemes.

Gaismas darbinieki tiecas palīdzēt cilvēkiem kā ārsti vai skolotāji. Viņi var būt psihologi, dziednieki, skolotāji, medmāsas un tā tālāk. Pat ja viņu profesija nav tieši saistīta ar palīdzību cilvēkiem, skaidri ir saskatāms nodoms ienest savu daļu cilvēces augstākam labumam.

Viņu dzīves redzējums ir iekrāsots ar garīgu sajūtu, ka viss ir savstarpēji saistīts. Sevī viņi apzināti vai neapzināti nes atmiņas par ne šīs zemes gaismas sfērām. Viņi var skumt pēc šīm sfērām un uz Zemes jūtas kā svešinieki.

Viņi dziļi godā un ciena dzīvību, kas bieži izpaužas kā mīlestība pret dzīvniekiem un rūpes par apkārtējo vidi. Dzīvnieku un augu valsts postīšana no cilvēka puses viņos rada stipru zaudējuma un skumju sajūtu.

Viņi ir labsirdīgi, jutīgi un smalkjūtīgi. Viņiem var būt problēmas tikt galā ar agresīvu rīcību no citu puses, parasti viņiem ir grūti aizstāvēt sevi. Viņi var būt nepraktiski, naivi, lieli ideālisti un nepietiekami sazemēti, tas ir – viņi lidinās mākoņos. Tā kā viņi viegli uztver apkārtējo negatīvās jūtas un noskaņojumus, viņiem ir svarīgi regulāri pavadīt laiku vienatnē. Tas palīdz viņiem atdalīt savas jūtas no apkārtējo jūtām. Viņiem ir vajadzīga vientulība, lai pabūtu vienatnē ar sevi un māti Zemi.

Daudz dzīvju uz Zemes viņi nodzīvoja, nodarbojoties ar garīgumu un/vai reliģiju. Pagātnē neskaitāmi gaismas darbinieki bija mūki vai mūķenes vecos reliģiskos ordeņos, vientuļnieki, ekstrasensi, raganas, šamaņi, garīdznieki, priesterienes. Viņi veidoja tiltu starp redzamo un neredzamo, starp ikdienišķo Zemes dzīvi un noslēpumainajām dzīves “pēc dzīves” sfērām, Dievu un labajiem un ļaunajiem gariem. Tā kā viņi vienmēr godīgi spēlēja savu lomu, viņus bieži atraidīja vai vajāja. Daudzi no viņiem tika piekalti pie kauna stabiem par talantiem, kuri viņiem piemita. Vajāšanas traumas atstāja dziļas pēdas šo dvēseļu atmiņā. Tagad tas var izpausties baiļu veidā būt pilnīgi sazemētam, tas ir, kā bailes no klātbūtnes šeit un tagad, jo viņi atceras, cik cietsirdīgi viņus vajāja par to, kas viņi bija.

© Pamela Kribbe
www.jeshua.net

Tulkoja Jānis Oppe