No Ego uz Sirdi IV

Atvēršanās Garam

Apziņas, kas balstās uz ego, pārveidošanā apziņā, kas balstās uz sirdi, mēs izdalījām 4 etapus.

1. Neapmierinātības sajūta ar to, ko piedāvā uz ego balstītā apziņa, “vēl kaut kā” meklēšana: beigu sākums.

2. Uz ego balstītās apziņas piesaišu apzināšanās, ar ego saistīto emociju un domu atpazīšana un atbrīvošana: beigu vidus.

3. Atļauja aiziet vecajām enerģijām, kas balstās uz ego, kokona nomešana, jaunā Es rašanās: beigu beigas.

4. Iekšējās, uz sirdi balstītās, apziņas atmošanās, motivācija ar mīlestību un brīvību, palīdzība citiem pārveidošanās veikšanā.

Tagad mēs parunāsim par pēdējo etapu, etapu 4: par atvēršanos Garam.

Ieejot etapā 4, jūs atrodat sev iekšienē miera un klusēšanas telpu. Jūs bieži ieejat kontaktā ar klusēšanu sirdī, kura, kā jūs zināt, ir mūžīga. Salīdzinot ar neierobežoto un visaptverošo Esību, visa jūsu pieredze ir relatīva.

Miera un mierīguma telpa jūsu iekšienē ir nosaukta par Garu.

Jūsu (ezoteriskās) tradīcijas izšķir garu, dvēseli un ķermeni.

Ķermenis – tā ir dvēseles fiziskā uzturēšanās vieta ierobežotā laika periodā.

Dvēsele – viņa nav pieredzes fiziskais, psiholoģiskais enkurs. Viņa nes daudzu dzīvju pieredzes. Ar laiku dvēsele attīstās un lēnām pārvēršas par daudzšķautņainu skaistu akmeni, kur katra šķautne atspoguļo dažāda veida pieredzi un uz to balstītās zināšanas.

Gars nemainās un neaug laika gaitā.

Gars atrodas ārpus laika un telpas. Tas ir mūžīgs, tā ir jūsu ārpuslaika daļa, Viens ar jūs radījušo Radītāju. Tieši šī dievišķā apziņa – ir izpausmes laikā un telpā pamats. Jūs piedzimāt no tīras apziņas sfēras, jūs paņēmāt līdzi šīs apziņas daļu un iznesāt to caur visiem iemiesojumiem materiālā formā.

Dvēsele piedalās dualitātē. Visas dualitātes pieredzes atstāj iespaidu uz dvēseli un pārveido to. Gars mājo ārpus duālisma. Tas ir pamats, uz kura viss attīstās un evolucionē. Tā ir Alfa un Omega, kurus jūs varētu nosaukt vienkārši par Esību un Avotu.

Klusēšana, ārējā un, jo īpaši, iekšējā, – pati labākā ieeja vienmēr klātesošās enerģijas sajūtā, kas esat Jūs pašā dziļākajā kodolā. Klusēšanā jūs varat pieskarties pašai brīnišķīgākajai un pašsaprotamai lietai: Garam, Dievam, Esībai, Avotam.

Dvēsele nes sevī daudzu iemiesošanos atmiņu. Tā zina un saprot daudz vairāk, kā jūsu zemes personība. Dvēsele ir saistīta ar ekstrasensorajiem zināšanu avotiem, tādiem, kā jūsu iepriekšējo dzīvju personības un skolotāji vai pavadoņi astrālajā plānā. Taču, neskatoties uz šiem sakariem, dvēsele var atrasties satraukuma stāvoklī, neziņā par savu īsteno dabu. Tā var būt konkrētu pieredžu traumēta un kādu laiku atrasties tumsā. Dvēsele pastāvīgi attīstās un iegūst duālisma sapratni, kas piemīt dzīvei uz Zemes.

Gars – dvēseles attīstības nekustīgā daļa. Dvēsele var atrasties tumsas vai apgaismotības stāvoklī. Uz Garu tas neattiecas. Gars – tā ir tīra Esība, tīra apziņa. Tas ir – gan Tumsa, gan Gaisma. Tas ir – Vienotība, kas ir visa duālisma pamatā. Sasniedzot etapu 4 pārveidošanā no ego uz sirdi, jūs sasaistāties ar Garu. Jūs sasaistāties ar savu Dievišķumu.

Saite ar Dievu iekšienē ir līdzīgi izejai no duālisma, paliekot pilnībā esošam un sazemētam. Šajā etapā apziņa ir piepildīta ar dziļu, bet klusu ekstāzi; miera un prieka sajaukumu.

Jūs apzināties, ka neesat atkarīgi ne no kā, kas nav jūsos pašos. Jūs esat brīvi. Patiesi, jūs atrodaties mierā un it kā ārpus tā.

Saite ar garu iekšienē – nav kaut kas, kas notiek vienreiz un uz visiem laikiem. Tas ir lēns un pakāpenisks process, kurā jūs savienojaties, atvienojaties, atkal savienojaties... Pakāpeniski apziņas fokuss novirzās no duālisma uz vienotību. Apziņa pārorientējas, atklājot, ka ar laiku viņu vairāk pievelk klusēšana, nekā domas un emocijas. Ar klusēšanu mēs domājam sekojošo: būt pilnībā centrētam un klātesošam, atrasties nenosodošas apzināšanās stāvoklī.

Klusēšanas sasniegšanā nav fiksētu veidu vai līdzekļu. Atslēga saitei ar Garu – nesekot kādai apmācībai (meditācijas, gavēņi un tā tālāk), bet pa īstam saprast. Saprast, ka uz Mājām aizved tieši klusēšana, bet ne domas un emocijas.

Tāda sapratne aug lēnām, jo jūs arvien vairāk un vairāk apzināties domu un jūtu mehānismu. Jūs ļaujat aiziet vecajiem ieradumiem un atveraties jaunajai apziņas realitātei, balstītai uz sirdi. Uz ego balstītā apziņa vīst un lēnām nomirst.

Nomiršana – tas nav kaut kas, ko jūs darāt; tas ir kaut kas, kam jūs ļaujat notikt. Jūs atdodaties nomiršanas procesa žēlsirdībai. Nāve – tas ir cits izmainīšanās, pārveidošanās vārds. Tā ir bijis vienmēr. Nāve – tā vienmēr ir vecā atbrīvošana un atvēršanās jaunajam. Šajā procesā nav ne viena vienīga momenta, kad jūsu “nebūtu”, tas ir, kad, pēc jūsu definīcijas, jūs esat miruši. Nāve, kā jūs to definējat, – ir ilūzija. Tikai bailes izmainīšanās priekšā spiež jūs baidīties no nāves.

Jūs baidāties nomirt ne tikai fiziski, bet arī emocionāli un mentāli, vēl dzīvam esot. Bet bez nāves viss kļūtu fiksēts un ciets. Jūs nokļūtu vecās formas gūstā: nonēsāts ķermenis, novecojuši domu šabloni, ierobežotas emocionālās reakcijas. Smacē, vai ne tā? Nāve – tā ir atbrīvotāja. Nāve – tā ir svaigs ūdenskritums, kas aizskalo vecos sarūsējušos vārtus un ievieto jūs jaunos pieredzes apgabalos.

Nebaidieties no nāves. Nāves nav, ir tikai izmaiņa.

Pāreja no apziņas, kas balstās uz ego, uz dzīvi, kas balstās uz sirdi, daudzos gadījumos ir nāves pieredze. Jo vairāk jūs identificējat sevi ar Garu, jo atbrīvojat to, par ko esat pieraduši uztraukties un kurā esat ielikuši tik daudz enerģijas. Dziļākos un dziļākos līmeņos jūs apzināties, ka patiesi neko nevajag darīt, vajag vienkārši būt. Kad jūs identificējat sevi ar esību, bet ne ar caur jums tekošajām domām un emocijām, jūsu dzīve tūlīt pat mainās. Gars – nav kaut kas abstrakts. Tā ir realitāte, kuru jūs varat ienest savā dzīvē. Esot kontaktā ar šo pašu tīrāko avotu, pakāpeniski mainīsies viss jūsu dzīvē. Pēc savas dabas Dievs, vai Gars, vai Avots – ir radītājs, taču rada viņš veidos, gandrīz jums neaptveramos.

Gars ir klusējošs un mūžīgs, un tomēr – radītājs. Dievišķā realitāti nav iespējams nojēgt ar prātu. To var tikai just. Ja jūs ielaižat to savā dzīvē un apzināties kā čukstus sirdī, viss lēnām sāk nostāties vietās. Noskaņojoties uz Gara realitāti, klusējošu apzināšanos par visu, kas stāv aiz jūsu pieredzēm, jūs pārtraucat uzspiest realitātei savu gribu. Jūs atļaujat visam būt dabiskā esības stāvoklī. Jūs kļūstat par savu dabisko īsteno Es. Un viss notiek harmoniskā nozīmīgā veidā. Jūs jūtat, ka viss saiet kopā dabiskā ritmā un dabiskā plūsmā. Viss, kas ir jādara, – jāpaliek noskaņotam uz dievišķo ritmu un jāļauj aiziet bailēm un nesaprašanai, kuri spiež jūs gribēt iejaukties.

Palīdzība citiem no Gara līmeņa

Izdarot pārveidošanos no apziņas, kas balstās uz ego, uz apziņu, kas balstās uz sirdi, jūs vairāk vai mazāk nepārtraukti saskaraties ar savu iekšējo, dievišķo esības plūsmu. Tādā esības stāvoklī nav nepieciešamības vai vēlēšanās palīdzēt citiem, viss atnāk dabiski. Jūs pievelkat pie sevis palīdzību citiem, bet ne ar gribu. Tagad jūs enerģētiski izdalāt konkrētas vibrācijas. Jūsu enerģētiskajā laukā ir kaut kas, kas pievelk cilvēkus. Un tas nav tas, ko jūs darāt, bet tas, kāds esat. Jūsu enerģijā piedalās vibrācija, kas ir spējīga palīdzēt pieskarties viņu dievišķajiem Es.

Jūs varat būt spogulis, kurā tie ieraudzīs, kā atbrīvot un pārveidot grūtu problēmu vai stāvokli risinājuma enerģijā. Jūsu būtībā tie var sajust risinājuma enerģiju (kura vienmēr atklājas kontaktā ar dievišķo Es).

Jūs varat kaut ko iemācīt, bet apmācība notiek caur to, ka jūs esat jūs pats. Tā nav zināšanu nodošana vai konkrētu metožu izmantošana, kuras jūs mācāt un ar kurām izdziedināt. Pateicoties tam, ka jūs atļaujat sev būt tādam, kāds jūs esat, un izteikt sevi pašā priecīgākajā veidā, jūsu klātbūtne kļūst patiesi derīga. Daloties ar sevi ar citiem, jūs radāt telpu izdziedināšanai, bet viņi var izvēlēties, ieiet tajā vai nē. Tas ir atkarīgs no viņiem.

Kā dziedniekam vai ārstam jums vajag vienkārši būt kontaktā ar iekšējo, dievišķo plūsmu, ar klusējošu Gara apzināšanos. Tieši tāda saite pārbīda cilvēkus un paceļ augstākā un brīvākā apzināšanās stāvoklī, ja viņi to izvēlas. Un, ja viņi to izvēlas, viss notiks viņu pašu ritmā un plūsmā.

Būt tādam priekš citiem nozīmē sajust sevi neitrālu. Tas paredz zināmu sadalīšanās līmeni, kurā jūs atbrīvojat personīgo vēlēšanos izmainīt vai “rūpēties” par citiem.

Vēlēšanās palīdzēt citiem, ko kaut kādā etapā demonstrē visi Gaismas Darbinieki, neizaug no īstenās iekšējās sapratnes par ceļu, pa kuru būtu jāseko cilvēkiem savas iekšējās īstenības meklējumos. Vairumam cilvēku ir jānolaižas pie pašiem savu problēmu pirmsākumiem, pirms viņi izrādīsies gatavi tās atbrīvot. Kad viņi to izdarīs, viņi pa īstam “apgūs” problēmas risinājumu, un tas atnesīs dziļu gandarījumu. Iespējams, viņu problēmās jūs atpazīsiet savas problēmas, ar kurām jums nācās cīnīties. Lūdzu, ziniet par to un necentieties atturēt cilvēkus no “nolaišanās dibenā”. Ja viņi nolems nolaisties, viņi vienalga nolaidīsies, neatkarīgi no tā, ko darīsiet vai teiksiet jūs.

Labāk emocionāli neiesaistīties cilvēku problēmās, kuriem jūs palīdzat. Emocionāla līdzjūtība provocē personībā vēlēšanos rūpēties vai pārtaisīt citus.

Tāda personīga vēlēšanās nepalīdz citiem, patiesībā tā rada blokus viņu izdziedināšanas procesā. Ja jums gribas izmainīt cilvēkus, tas nozīmē, ka jūs neatrodaties mīlestības un atļaušanas telpā. Un cilvēki to jūt. Jūs varat domāt, ka (psihiski) “lasāt” cilvēkus, bet viņi arī lasa jūs.

Pārveidošanās etaps 4 no Ego uz sirdi – tas ir dvēseles līmeņa paaugstināšana un pacelšanās uz Gara līmeni. Protams, mēs negribam teikt, ka dvēsele jebkurā gadījumā ir “mazāka” nekā Gars. Lieta ir sekojoša: jūs esat daudz lielāki un ietilpināt sevī vairāk kā dvēsele. Dvēsele – tas ir mehānisms pieredzes iegūšanai. Kad jūs identificējat sevi ar Garu, ar savu dievišķo Es, viss, daudzajās dzīvēs pārdzīvotais, nostājas savā vietā. Jūs paceļaties virs pieredzēm, neidentificējot sevi ne ar vienu no tām. Tas dod dziedinošu efektu dvēselei.

Ješua par Gaismas Darbiniekiem

Nodots caur Pamelu Kribbe