Iepriekšējās sadaļās, vairāk vai mazāk hronoloģiskā secībā, mēs stāstījām par Gaismas Darbinieku dvēseļu vēsturi un iekšējo attīstību. Viss augstāk teiktais rada iespaidu, ka jūs attīstāties laikā, no punkta A uz punktu B, no tumsas uz gaismu, no neziņas uz gudrību.

Un zināmā mērā tas tā ir.

Taču šeit mums gribētos pievērst uzmanību citai perspektīvai. Citam veidam paskatīties uz sevi. Tā ir perspektīva, kas paceļ ārpus laika, ārpus konkrētās vēstures, un kas iepazīstina ar eksistenci ārpus laika, citiem vārdiem, ar daudzdimensionalitāti.

Eksistē jūsu daļa, kas absolūti nav atkarīga no telpas un laika. Jebkurā vēlamā momentā tā brīvi ieiet jebkurā dimensijā vai pieredžu vietā. Jebkurā laikā tā ir brīva izvēlēties tumsu vai gaismu.

No Zemes perspektīvas jūs pārvietojaties no punkta A uz punktu B lineārā veidā. Piemēram, soli pa solim jūs izejat cauri iekšējās attīstības četriem etapiem, kurus mēs apspriedām.

Taču, no mūžības un daudzdimensionalitātes perspektīvas, īstais Jūs neattīstāties laikā. Īstais Jūs tikai pēta attīstību. Īstajam Jums nevajag attīstību. Viņš atļauj attīstības sajūtu pēc savas brīvas izvēles, kura tiek motivēta ar dziļām zināšanām par izzināmās dualitātes milzīgo svarīgumu.

No mūžības perspektīvas jūsu garīgais Es jebkurā momentā var brīvi izzināt jebkuru punktu uz līnijas no punkta A līdz punktam B, un tā līdz punktam Z. Jebkurā laikā jūs varat aktivizēt priekš sevis jebkuru apziņas realitāti, jo ideja par to, ka jūs esat piesieti pie noteikta iekšējās attīstības etapa – nav ne kas cits kā ilūzija.

Iemesls, kādēļ mēs gribam piesaistīt jūsu uzmanību tādai perspektīvai, ir šāds: tas var palīdzēt iziet cauri iekšējām barjerām. Tas var palīdzēt iziet caur ilūziju aizkaram un ieiet tiešā kontaktā ar savu Gaismas Es: eņģeļa, kurš jūs esat patiesībā, enerģiju.

Lai saprastu šo perspektīvu kā pareizo leņķi, no kura sevi ir jāapskata, mums būs nepieciešams nedaudz paplašināt laika jēdzienu.

Laiks

Pašā augstākajā vienotības līmenī laiks neeksistē. Tas ir Gara, Dieva, tīrās esības līmenis. Šajā līmenī nav ne attīstības, ne “kļūšanas par”, ir tikai “esība”.

Pašā zemākajā vienotības līmenī, kurā sadalīšanās ir sajūtama visstiprāk, tiek ieviests iluzorā lineārā laika jēdziens. Zem “iluzors” mēs saprotam zinātnisku, abstraktu laika izpratni, kurai ir pilnīgi atņemta subjektivitāte vai jūtu saturs. Tādā izpratnē laiks – ir objektīva struktūra, kas atrodas ārpus jums, kaut kas, kas pārsniedz jūsu sajūtas, kāda ārēja struktūra.

Piemēram, “rezumē”, kuru jūs sūtāt, stājoties darbā, bieži bāzējas uz objektīvās laika līnijas faktiem. Šajā gadā es darīju to, iepriekšējā gadā es pabeidzu skolu un tā tālāk. Jūs pasvītrojat lietu redzamo ārējo pusi. Iekšējā puse – motivācija, nozīmība, subjektivitāte – netiek iekļauta.

Enerģētiskajos līmeņos starp vienotību un dalīšanos laiks – tā ir realitāte, kas “mainās” atkarībā no sajūtas. Laiks – tas ir uz sajūtu bāzēts jēdziens: sajūtas sadalīšanas veids. Šajos līmeņos laiks eksistē, bet nav kaut kas neatkarīgs vai ārējs attiecībā pret jūsu sajūtām.

Piemēram, astrālajos plānos, kurp jūs ceļojat miegā un atrodaties pēc nāves, nav “pulksteņa”. Pulkstenis – tas ir mēģinājums aizvākt no laika subjektivitāti, tas ir, jūs un jūsu sajūtas. Tā ir grandioza ilūzija. Astrālajos plānos laiks – tas ir sajūtu ritms. Dažreiz jūs atpūšaties, pašreiz ar kaut ko satiekaties, pēc tam mācāties un tā tālāk. Kad beidzas viens etaps un sākas cits, tas netiek noteikts ar pulksteni – tas ir, ar kaut ko ārēju, bet ar iekšējo sajūtu plūsmu, ar to, kas liekas dabisks.

Dabiska laika vai ritma izjūta var būt arī daļa no zemes dzīves. Laika subjetivitāte, tas ir, fakts, ka dažādos apstākļos laiks tiek sajusts dažādi, ir pazīstams visiem jums. Jūs sakāt, ka “laiks lido”, kad gūstat baudu, un “stāv”, kad jūs sēžat pieņemšanā pie zobārsta vai stāvat rindā lielveikalā.

Tagad jūsu iekšējais skeptiķis varētu iebilst: laiks tiek uztverts kā lēni tekošs, kad apstākļi tiek uztverti kā negatīvi un iet ātrāk, kad apstākļi ir pozitīvi. Bet pats par sevi laiks vienmēr ir viens un tas pats, tikšķ tajā pašā stingrajā ritmā, taču mēs sajūtam to dažādi.

Laika jēdziena “objektīvais pamats” tiek nosaukts par laika lineāro jēdzienu. Tas izaug no racionālās zinātniskās pieejas laikam.

Taču iedomājieties, ka nav pulksteņa, nav nakts un dienas, nav dabisku ietekmju, tādu, kā saule, mēness, paisumi, pēc kuriem var izmērīt laiku. Tad jūs varētu cerēt tikai uz savu subjektīvo laika sajūtu.

Objektīva laika izmērīšana – pulkstenis – kā tāda nav balstīta uz kaut ko ārēju, tas ir cilvēka prata atvasinājums, ar vēlmi sadalīt un klasificēt. Cilvēka prāts ir abstrahējis noteiktu lietu kārtību no dabiskajām parādībām uz Zemes. Taču no cilvēciskā faktora neatkarīga “laika kā tāda” neeksistē. Tā ir ilūzija, ar ticību sadalīšanai pārņemtas apziņas veida atvasinājums.

Pēc būtības laiks ir subjektīvs. Laiks – tas ir veids sadalīt sajūtas tā, lai jūs varētu sajust to. Piemēram, jūs par kādu sakāt: “Viņš ir veca dvēsele”. Ko jūs reāli ar to domājat: gadu skaitu vai nodzīvoto dzīvju skaitu? Jeb ar vārdu “vecs” jūs izsakāt noteiktas īpašības, tādas, kā gudrība, līdzsvars un mierīgums, bet ne konkrētu laika daudzumu? Frāzē “veca dvēsele” jūs norādāt uz laiku kā uz sajūtu.

Vārda vistiešākajā nozīmē, laiks – tā ir “tapšanas dinamika” iekšējā līmenī. Tāpēc tas var kalpot tikai kā palīgkoncepcija, jo palīdz atšķirt lietu dabisko ritmu vai plūsmu. Taču, kad tas skaitās kā kaut kas objektīvs, stāvošs virs un augstāk par jums, tas ierobežo un jauc prātu. Jūs neesat ierobežoti ar konkrētu laika līniju. Jūs – neesat lineāra būtne. Eksistē jūsu esības līmeņi, kas atrodas ārpus laika kontūra, ko jūs sajūtat pašreizējā laikā. Tieši šim aspektam, tas ir, daudzdimensionalitātei, mums gribētos pievērst jūsu uzmanību.

Daudzdimensionalitāte

Saskaņā ar laika lineāro izpratni jūs nevarat vienlaicīgi atrasties vairāk kā vienā vietā. Zem vārda “jūs” tiek saprasta lineāra koncepcija, kas attiecas uz jūsu ķermeni, smadzenēm un apziņu, kaut kādā veidā piesaistītu pie ķermeņa/smadzenēm. (Zinātne vēl joprojām nevar izskaidrot, kā tieši ir “saistīti” ķermenis un apziņa, bet pamatā tā turas pie idejas, ka apziņa nevar eksistēt bez fiziskā ķermeņa.)

Saskaņā ar “pabeigto” subjektīvo laika koncepciju jūs atrodaties tur, kur mīt jūsu apziņa. Atrašanās vieta laikā un telpā tiek noteikta ar jūsu apziņas fokusu, bet ne ar fiziskā ķermeņa atrašanos.

Piemēram, jūs sēžat stacijā un gaidāt vilciena pienākšanu. Tam ir vajadzīgs zināms laiks, tāpēc, ilgi skatoties uz kaut ko, jūs vienkārši sēžat un nemanāmi ieejat nedaudz izmainītā apziņas stāvoklī. Jūs domājat par kādu, ar ko runājāt vakar. Jūs viegli atveidojat sarunu un dzīvi atceraties, kā tā iedarbojās uz jums. Jūs no jauna pārdzīvojat noteiktus sarunas aspektus, pievelkot tos no pagātnes momentā “Tagad”. Un lūk, kas reāli notiek: jūs ceļojat pagātnē un atkal apmeklējat tā momenta enerģijas. Enerģija Tagad savstarpēji sadarbojas ar Pagātnes enerģiju, iespējams, radot izmaiņas tā momenta sajūtās, un, attiecīgi, izmainot pagātni.

Ar pagātnes izmaiņām mēs nedomājam, ka jūs izmaināt kaut kādus fiziskus faktus, jūs ieliekat tajos citu interpretāciju jeb perspektīvu. Taču, izmainot konkrētā pagājušā notikuma sajūtu saturu, jūs atrodaties paša notikuma izmaiņas sajūtā.

Vienkārši padomājiet par zemāk sekojošo piemēru.

Jums tērzējāt ar cilvēku, kuru stipri apvainoja kāda jūsu izteikta piezīme, kaut gan jūsu nolūks nemaz nebija viņu kritizēt. Cilvēks, ar kuru jūs tērzējāt, sāka lamāties, bet pēc tam aizgāja. Tagad, savukārt, jūs jūtaties apvainots, un, vienlaicīgi, jūtat sarunas biedra nepareizo izpratni, dusmas un šoku. Atgriezušies mājās, jūs vairākas stundas pārdzīvojat, pēc tam ļaujat tam aiziet un labi guļat nakti. Nākošajā rītā, sēžot stacijā, jūs gaidījāt vilcienu un pēkšņi atcerējāties šo konkrēto sarunu, kad pēkšņi viss aizgāja ne tā. Tagad jūs visu aplūkojat no citas perspektīvas un pēkšņi apzināties, kāpēc cilvēks tā apvainojās par jūsu piezīmi. Tagad jūs varat redzēt viņa emocionālo reakciju pilnīgi citā gaismā, kā tādu, kam nav nekā kopīga ar jums. Viņu ievainojāt ne jūs, jūs vienkārši pieskārāties viņa vecajai rētai. Šī perspektīva iekustina citu, iekšēju, emocionālu reakciju. Jūs izjūtat atvieglojuma, sapratnes un jā... piedošanas sajūtu. “O, es redzu,....tagad es saprotu,... nabaga puisis”.

Šajā momentā jūs pārradījāt pagātni. Jūs piepildījāt to ar faktu jaunu interpretāciju, kas izmainīja jūsu sākotnējo reakciju. Lai būtu precīzi, tas nenozīmē, ka pirmā reakcija nebija vietā. Tas nozīmē, ka dusmu, šoka un nepareizas izpratnes enerģijas pārveidojās sapratnē un piedošanā. Sadarbojoties pagātnei un nākotnei, notika “garīgā alķīmija”.

Patiesībā fiziskie fakti nemaz nav tik svarīgi. Tieši situācijas sajūtu saturs, enerģētiskā reakcija uz to, reāli formē jūsu dzīvi un jūsu realitāti. Tāpēc ar pilnām tiesībām mēs varam apgalvot, ka jūs esat spējīgi izmainīt pagātni, ceļojot laikā uz pagātnes enerģijām, kuras ir nepieciešams atrisināt.

Kamēr jūs sēžat stacijā un veicat ceļojumu pagātnē, eksistē apziņas slānis, kas vēl joprojām atrodas ķermenī. Ar “apziņas maliņu” jūs varat sajust, ka rokas paliek aukstākas vai ka pusaudži jums aizmugurē runā pārāk skaļi.

Apziņa ir spējīga skaldīties. Vienlaicīgi tā var atrasties dažādās vietās. Tas nozīmē, ka vienlaicīgi apziņa var mājot dažādās enerģētiskās realitātēs.

Tāda ir daudzdimensionalitātes nozīme. Jūsu apziņa nav ierobežota laikā un telpā. Kaut gan dzīves periodā uz Zemes ir patiess pamata nosacījums, ka kaut kāda apziņas daļa vienmēr ir piesaistīta pie zemes ķermeņa, jūsu apziņa nav ierobežota ar kaut kādu vienu punktu laikā. Jūs neesat ierobežoti ar pagātni vai nākotni, jo tās nav fiksētas. Tās – ir sajūtas plūstošie lauki. Tos var izmainīt, un jūs varat ar tiem sadarboties no momenta Tagad.

Jūsu apziņa ir daudzdimensionāla, kaut arī jūs domājat, ka tā ir ieslēgta fiziskā ķermeņa cietumā. Vai jums ir pazīstams izteiciens: “Viņa ir iestrēgusi pagātnē”? Viņa nevar ļaut pagātnei aiziet, jo viņas apziņa ir piepildīta ar pagātnes emocijām un sajūtām, tādām, kā žēlums, nožēlošana un pat skumjas. Šis cilvēks “nav šeit”. Viņa ir pagātnē. Tāpat, kā iepriekšējā piemērā, viņa sadarbojas ar pagātni no momenta Tagad, bet ne  atbrīvojošā alķīmiskā veidā. Viņas ķermenis atrodas šeit un tagad, taču viņa ir iesprūdusi pagātnē. Viņai laiks ir apstājies, kaut arī pulkstenis tikšķ un atmēra aizejošās nedēļas un mēnešus. Un tas viss tādēļ, ka viņa nekustas savās sajūtās.

Viņa neplūst sinhroni ar dabiskajiem dzīves un sajūtas procesiem. Tas ir vēl viens daudzdimensionalitātes piemērs. Pat ierobežojot sevi ar tādu šauru apziņas fokusu, jūs esat daudzdimensionāli. Ar to es domāju sekojošo: daudzdimensionalitāte – nav kaut kas, par ko jūs kļūstat, tas ir kaut kas, kas jūs esat. Tāda ir jūsu daba, jūsu dabiskais esības stāvoklis.

Īstais jautājums ir tāds: kā var sajust sevi daudzdimensionālu ar atbrīvošanās un pārveidošanās palīdzību? Kā izmantot daudzdimensionāli, lai brīvi pārvietotos pa dimensijām un nezaudēt kontaktu ar dievišķo garu? Jūsu garīgais liktenis: būt daudzdimensionāliem, viediem un apzinošiem. Jūsu daļa: kļūt par pilnīgi apzinātiem daudzdimensionāliem radītājiem.

Būt daudzdimensionālam apzināti nozīmē sekojošo: jūs atbrīvojat lineārā laika ilūziju un priekšstatu, ka esat (ne vairāk kā) savs ķermenis.

Būt daudzdimensionālam apzināti nozīmē identificēt sevi ar garu (Dievu) savā iekšienē, būt pilnīgi brīvam ieiet jebkurā pieredzes sfērā (dimensijā) pēc savas izvēles.

Būt daudzdimensionālam apzināti – ir nozīmīga Jaunās Zemes realitātes daļa.

Iemesls, kāpēc jūs cīnāties ar daudzdimensionalitātes koncepciju, ir šāds: jūs aplūkojat “atrašanos divās dažādās vietās vienlaicīgi” fiziskā veidā. Fiziskais ķermenis nevar atrasties divās dažādās vietās vienlaicīgi. Taču dimensijas – tās nav fiziskas vietas, tās, teiksim, nav “matērijas gabali”. Dimensijas – tās ir apziņas valstības, apziņas sfēras, kas darbojas saskaņā ar konkrētiem likumiem.

Jūsu apziņa var piedalīties dažādās dimensijās vienlaicīgi. Tas notiek arī TAGAD. Eksistē pagātnes, nākotnes, astrālo plānu, pagājušo dzīvju, jūsu iekšējā eņģeļa un pat vairāk realitāšu, kas krustojas un satiekas jūsu iekšienē tieši šeit un tagad. Jūs esat daudzdimensionāli arī tagad, taču, vai apzināti? Vai jūs atļaujat dimensijām ieplūst un izplūst no jums, vai pieņemat enerģijas, kuras tās nes un vai apzināties tās kā savas?

Jūs visu laiku sadarbojaties ar citām dimensijām, kuru daļa esat, taču, darot to apzinātā un pieņemošā veidā, jūs reāli tās pārveidojat. Izvelkot no šīm dimensijām iesprūdušās vai aizturētās enerģijas, un, noturot tās savā apziņas Gaismā, jūs atbrīvojat un apgūstat sava Es daļas un līdz ar to maināt savu tagadni.

Jūsu iekšienē satiekas daudzas apziņas sfēras, un pēc būtības, jūs – esat Saimnieks, kurš izvēlas, kuru no tām izzināt. Jūs varat brīvi ceļot uz jebkuru no tām, ātri vai lēni, tālu vai tuvu. Līdz brīdim, kamēr jūs identificējat sevi ar Garu iekšienē, jūs saglabājat savas brīvības apzināšanos.

Bet, kad jūs iestrēgstat ierobežojuma domās, noturot ticību tam, ka “tas nav iespējams”, “tas nav atļauts”, “tas ir slikti” un tā tālāk, jūs ķepurojaties sadalīšanās ilūzijās. Jūs esat lineārā laika ilūzijas gūstā, ilūzijā, ka jūs – esat ķermenis, ilūzijā, ka esat atdalīts no Dieva. Tādā gadījumā dvēsele uz laiku ir “piesieta” pie konkrētām sajūtas sfērām. Tā aizmirst par savu īsteno rašanos, savu dievišķumu un savu brīvību.

Tāda piesaiste tiek saukta arī par karmu.

“Atsiešanās” jeb “atlīmēšanās” process iziet virkni soļu vai etapu tam, ko jūs saucat par “iekšējo augšanu”. No cilvēciskās (lineārās) pozīcijas jūs “atbrīvojat karmu” un lēnām pārveidojat sevi atbilstoši četriem iekšējās attīstības etapiem, kurus mēs jau aprakstījām. Taču no Gara pozīcijas jūs vienkārši atgriežaties savā dabiskajā dievišķās apzināšanās stāvoklī. No šī redzes punkta karmas atbrīvošana – nav nekas cits kā sava dievišķīguma atcerēšanās.

Jūsu Gaismas Es

Jūsu iekšienē saiet kopā daudzas dimensijas, daudzas apziņas sfēras. Un jūs – esat pa īstam saimnieks, vesela dimensiju apgabala radītājs. Jūs – esat daudzstaru zvaigzne, dvēseles apziņa ar daudzām izpausmēm. Jūs esat brīvi aktivizēt jebkuru jūsu izvēlēto realitāti.

Atmetot lineārā laika vai hronoloģijas jēdzienu, jūs atļaujat sev ticēt, ka jūs nenosaka ne pagātne, ne nākotne. Tad un tikai tad jūs varat sajust sevi vibrējoša dimensiju lauka vidū, dimensiju, kas ir visas emanācijas no viena dievišķā mūžīgā avota: patiesā sevis.

Iedomājieties sevi visu realitāšu, visu iespēju centrā, bet pēc tam izvēlieties vienu, kura nes vislielāko Gaismu.

Šajā laukā izvēlieties pašu spožāko, pašu pievilcīgāko staru. Tagad uz minūti ieejiet tajā iekšā un sajūtiet, kāda ir sajūta BŪT šim staram.

Tas arī ir jūsu Gaismas Es.

Tā ir jūsu daļa, kura visvairāk līdzinās Dievam.

Tradicionāli būtnes, kuras ir vistuvāk Dievam, tiek sauktas par ercenģeļiem.

Tieši tagad, šajā dimensijā, tie esat tieši jūs.

Jūs – ercenģeļi.

Ercenģeļi – tās ir būtnes, kuras ir ļoti tuvas Avotam/Garam/Dievam, bet nav vienādas tam. Soļa attālumā viņi atrodas no absolūtās apziņas, tīrās Esības bez atšķirības, kļūšanas vai individualitātes.

Ercenģeļiem ir kāds individualitātes veids. Visi viņi ir unikāli. Var teikt, ka visiem ercenģeļiem ir noteikti raksturojumi, ko nevar teikt par Dievu jeb Avotu. Dievs – tas ir Viss un Nekas. Ercenģeļi iegāja “sadalīšanās sfērā”, Es sfērā atšķirībā no Cita. Viņi ir dualitātes daļa, lai gan tikai mazliet.

Ercenģelis – tas ir Dieva aspekts, kas sevi ir izpaudis kā konkrēta Būtne, konkrēta forma. Grieķu filozofs Platons nosauca to par Ideju. Mūsu terminos tas ir pamats jeb “arhetipiska” enerģētiskā realitāte, fizisko pasauli pārsniedzoša. Šajā nozīmē ercenģeļi – tās ir Platona Idejas. Eksistē Mīlestības, Patiesības, Ticības, Labā un tā tālāk, ercenģeļi (Idejas), katrs no viņiem iemieso konkrēto Dieva aspektu. Ercenģeļi – ir ne tik daudz personības, cik enerģētiskie lauki ar savu individuālu īpatnību.

Kāpēc Gars vai Dievs iemieso savus aspektus tādā veidā?

Viņa darīja to, izjūtot radīšanas prieku.

Ercenģeļu enerģijas – tā ir Dieva bezgalīgā radīšanas prieka izpausme.

Ercenģeļi nemīt ārpus Dieva. Ārpus Dieva nav nekā. Dievs – tas ir viss. Visās radītajās enerģijās Dievs ir klāt kā “Gara aspekts”. Tieši šis aspekts padara visas enerģijas par VIENU.

Tas, kas atdala vienu būtni no otras, kas padara tās dažādas un unikālas, – tas ir “Dvēseles aspekts”. Dvēseles aspekts aizsargā būtnes individualitāti.

Visi radītie, kam piemīt būtnes individualitāte – tiem ir savienoti Gars un Dvēsele, apziņa (gars) un sajūta (dvēsele)..

Radīšana – tā ir Gara un Dvēseles deja.

Ja tā var izteikties, ercenģeļi – tie ir Dieva pirmdzimtie bērni. “Pirmie” ne lineārā nozīmē, bet, ka ir ciešā tuvumā Dievam. Sava dievišķīguma iekšienē viņi nes dziļu apzināšanos (“Gara aspektu”). Cilvēki uztver ercenģeļus kā spožu un tīru Gaismu.

Eksistē dažādi ercenģeļi. Katrs ercenģelis izstaro enerģiju kā saule gaismas starus. Izstarojot starus arvien tālāk un tālāk, ercenģeļi pieskaras nezināmām dimensijām, priekš viņiem jaunām sajūtu sfērām. Ercenģeļu enerģija izstiepjas un spontānā radošā kustībā aizkavējas tur, kur ir Cits nekā tā, nebūdams Gaisma, bet būdams Tumsa. Šeit termins Tumsa nozīmē sekojošo: lielāku tālumu no Vienotības/Gara, lielāku individuālās sfēras pievilkšanu.

Dievs jeb Gars – tā nav ne Tumsa, ne Gaisma. Dievs vienkārši IR. Ercenģeļi – tās ir Gaismas būtnes. Taču, radot Gaismu, Dievs radīja arī Tumsu. Tieši tādēļ ercenģeļi atrodas dualitātes dimensijā, ārpus Vienotības. Viņiem ir individualitātes sajūta. Pašas Gaismas (eņģeļa) radīšana ierosināja pašas Tumsas, tās daļas no Es, kur nav Gaismas, radīšanu. Un šajā polaritātē ir klāt skaistums, jo polaritāte rada radīšanas dinamiku.

Dievs, tīrā esība un apziņa, kvēli vēlējās sajūtas. Un Viņš(a) gūst sajūtas caur radīto Visumu, caur klātbūtni Visuma gaismas un tumsas aspektos.

Dievs nezināja, ko gatavojās sajust ercenģeli pēc ieiešanas duālisma sfērā. Lūk, pēc kā viņš slāpa: ne zināt visu, bet sajust kaut ko jaunu.

Atdalījušies no Vienotības, ercenģeļi iegāja tukšā telpā, potencialitātes telpā, bezgalīgu iespēju telpā.

Viņi atklāja, ka var radīt daudzas formas un dzīvot tajās. Katrai formai, kuru jūs apdzīvojat kā apzinīga būtne, piemīt noteikts redzes leņķis jeb perspektīva, kas atļauj “bezformas apziņai” sajust visu dažādi. Visu ercenģeļu riskantā izgājiena procesu sajūtu meklējumos var attēlot milzīga, dzirkstoša gaismas ūdenskrituma veidā. Ercenģeļu enerģija lija no Dieva/Avota kā milzīga dzirkstoša, gaiša ūdens straume, kas izplūst visos virzienos. No lielās ūdens straumes atdalījās mazākas straumes, no tām vēl mazākas un tā tālāk, līdz tam brīdim, kamēr palika tikai šķidrās Gaismas pilienu drupačas. Tās var salīdzināt ar individuālām apziņas vienībām, katrai no kurām ir savs sajūtu komplekts.

Lūk, kad pa īstam sākās Gara un Dvēseles deja!

Individuālās apziņas vienības, kuras mēs saucam par dvēselēm, devās ceļojumā. Dziļi iekšienē viņas nesa Gara jeb Avota enerģiju, un arī ercenģeļu enerģiju, no kuras izauga. Taču, aizejot arvien tālāk un tālāk, tās nonāca pie sajūtas, ka var aizmirst par savu izcelšanos, aizmirst par savu dievišķīgumu un apmaldīties tumsā un ilūzijās. Gaismas un tumsas polaritāte vislabāk var tikt sajusta uz Zemes dzīvojošas cilvēciskas būtnes veidā.

Aprakstot ercenģeļu emanācijas procesu no Avota, kurā ar laiku tie kļuva par cilvēku, liekas, ka mēs par to runājam lineārā, hronoloģiskā secībā. Bet tas nav tā. Ūdenskrituma enerģijas emanācija no Dieva notiek tieši tagad. Šis stāsts stāsta par personībām, eksistējošām Tagad, bet ne par tām, kas jūs bijāt attālā pagātnē. Pašreizējā momentā jūsos eksistē tīrs erceņģeliskās enerģijas slānis, tīras Gaismas slānis. Bet ir arī samulsuma un baiļu slāņi. Jebkurā momentā jūs varat izvēlēties būt par pašu Gaismu, eņģeli, kas esat patiesībā. Tas nav kaut kas, ko nepieciešams attīstīt, tā ir daļa no tā, kas jūs esat.

Ir svarīgi apzināties, ka nav vajadzīgs meklēt garīgus skolotājus, audzinātājus vai eņģeļus. Nav autoritātes, augstākas par jums. Jūs – “pirmdzimtie”, sēdoši Dieva troņa pakājē. Jūs – Dievs un eņģelis.

Pats vieglākais veids ieiet kontaktā ar Gaismu – savienoties ar tīrās apziņas, iekšējā tīrā Gara slāni. Tas notiek ar klusēšanas palīdzību, iekšējos un ārējos līmeņos. Klusēšana ir bijusi klāt jūsos vienmēr; jums tikai vajag to apzināties.

Savienojoties ar klusēšanu, mūžības dimensiju iekšienē, jūs varat sajust Gara vēlēšanos sajust. No šīs vēlēšanās piedzima jūsu Gaismas Es.

Pašu dižāko prieku dvēsele izjūt no Gara un sajūtas mijiedarbības, no dievišķuma un cilvēcības mijiedarbības. Tas arī ir Visuma noslēpums.

Kad jūs esat tīrs Gars, jūsu realitāte ir statiska. Nekas nemainās. Sajūtas un kustība parādās tikai tad, kad eksistē savstarpējs sakars ar kaut ko ārpus jums/Gara. Kad jūs sajūtat ko citu, nekā jūs pats, parādās ielūgums izzināt, sajust, atklāt. Taču, lai sajustu ko citu, nekā jūs, jums nākas izņemt sevi no absolūtās Vienotības, no Dieva/Gara. Darot to, jūs kļūstat par individuālu dvēseli.

Jūs – individuālā dvēsele, ar vienu kāju stāvoša Absolūtā, bet ar otru – Relatīvā (tas ir, dualitātē).

Izzinot relativitāti (duālismu), jūs varat tik tālu attālināties no Mājām, ka zaudējat kontaktu ar Gara elementu iekšienē. Tad dvēsele pazūd baiļu un sadalīšanās ilūzijās.

Pats dižākais prieks ir iespējams tad, kad jūs piedalāties Sajušanas sfērā, paliekot saistīts ar Garu, ar Mājām. Sabalansēta mijiedarbība starp Garu un Dvēseli – dižākās jaunrades un Mīlestības avots.

No šīs perspektīvas, jūs visi atrodaties uz pareizā, līdzsvara starp absolūtās Vienotības stāvokli un individuālās dvēseles stāvokli, meklēšanas ceļa. Šobrīd Gaismas Darbinieki strādā pie lielākas savas Vienotības ar Garu apzināšanās. Viņu ceļojums duālismā bija ilgs un tāls, un viņi, tas ir jūs, mans dārgais lasītāj, esat gatavi atgriezties Mājās. Taču ne statiskajās Tīrās Vienotības Mājās, bet dinamiskajā dievišķīgo daudzdimensiālo cilvēku radošajā realitātē, kuru sajūtas būs pilnas ar prieku un Gaismu.

Tās ir Gaismas Darbinieku sērijas beigas. Visus, kuri lasa šos vārdus, pārpilda tieksme atgriezties Mājās un dziļa apņēmība piepildīt savas pašas dziļākās vēlmes. Sargājiet savas tieksmes un vēlmes, uzticieties tām. Jo tās jūs aizvedīs Mājās.

Ar visdziļāko Mīlestību,

Ješua

Ješua par Gaismas Darbiniekiem

Nodots caur Pamelu Kribbe

© Pamela Kribbe 2004
www.jeshua.net