Marija runā caur Pamelu

2007. gada 15. decembris, Tilburga

Dārgie draugi! Es esmu šeit ar milzīgu prieku un atvērtu sirdi visiem jums. Es – esmu Marija. Es biju Ješua māte. Es pārstāvu Kristus enerģijas sievišķo aspektu, kurš tagad atdzimst uz Zemes arvien vairāk un vairāk. Sievišķā enerģija ilgu laiku bija apspiesta kā jūsu sabiedrībā, tā arī jūsu sirdīs.

Sievišķā enerģija – tā ir pirmatnējais radīšanas spēks, fundamentāla VISA ESOŠĀ daļa. Tā dod dzīves spēku un plūst caur katru. Bez tās jūs neeksistētu ne kā dvēsele, ne kā cilvēciska būtne. Sievišķās enerģijas plūsma tagad nes arī maģiju un vēlēšanos apgaismot šī decembra tumsu un arī jūsu iekšējo cīņu un smago noskaņojumu.

Jūs bieži uzdodat sev jautājumu – kāds labums ir no jūsu dzīves šeit, uz Zemes. Es saku jums, ka tā ir vērtīga un kalpo noteiktam mērķim. Jūs darāt šeit svarīgu darbu. Jūsu klātbūtne ietekmē visu dzīvi jums apkārt, jūs izmaināt pasauli. Taču tam nav jābūt jūsu uzmanības centrā. Jums vispār nav uz to jākoncentrējas. Noslēpums ir tur, ka jums ir jābūt nofokusētiem tikai un vienīgi uz sevi un uz savas esības veselumu. Kad jūs piepildāt sevi ar mīlošu apziņu un pieņemat to, kas jūs esat visos jūsu aspektos, jūs radāt kanālu, pa kuru gaisma viegli nonāk pie jums un automātiski izlīst arī pār citiem. Jums patiešām vajag sakoncentrēties tikai uz sevi, lai izpildītu savu misiju uz Zemes.

Sakarā ar to es šodien gribētu parunāt par to, kā jūs paši varat kļūt sev par garīgo māti. Kristīgajā tradīcijā es pārstāvu mātišķo enerģiju. Bet ko tas nozīmē? Mātišķība – tas ir būtiskākais sievišķās enerģijas aspekts. Māti uzskata par dabas aspektu, kurš dod dzīvību, baro un rūpējas. Taču, vai šis tēls ir pilnīgs? Tēlos, kuri zīmēja mani vēstures gaitā, daudz kas ir izkropļots. Tāpēc es gribētu pastāstīt jums mazliet vairāk par manu dzīvi uz Zemes, kad es biju Ješua māte.

Mani bieži attēlo kā svēto, bet es, protams, tad tāda nebiju, kad dzīvoju šeit. Es biju vienkārša sieviete no miesas un asinīm. Es zināju, kas ir emocionāls sajukums, un esmu tuvu pazīstama ar visu, ko jūs izejat savās dzīvēs. Ģimenē, kurā es piedzimu, es biju vēls, septītais un pēdējais bērns, pēc daudziem maniem brāļiem un māsām. Es biju diezgan ietiepīgs bērns. Kā jaunākā es agri sapratu, ka man pašai ir jārūpējas par sevi, nepaļaujoties uz citiem. Vecāki rūpējās par mani, taču es nebiju viņu uzmanības centrā. Tas līdz zināmai robežai atbilda manai dabai, jo es mīlēju būt viena un uzturēties savu fantāziju pasaulē.

Kā meitene es biju pietiekami enerģiska un uzņēmīga. Man arī bija stingri iekšēji priekšstati par lietām, kurus nebija viegli satricināt. Man ne pārāk rūpēja tas, ko citi par mani domā. Mani vecākie brāļi visu laiku mani kaitināja, un tāpēc es agri apzinājos nepieciešamību pēc pašas lepnuma un pašcieņas, lai paliktu par sevi pašu. Es bija nedaudz citāda. Es varēju just enerģijas, un man bija tieksme “skatīties cauri cilvēkiem”. Bieži, kad viņi tenkoja, es sajutu, ka viņi zem aukstās un savāktās uzvedības slēpj stipras un smagas emocijas. Tas mulsināja mani kā bērnu. Es jutu, ka kaut kas nav tā, un nevarēju saprast, kāpēc. Bet neviens man to neizskaidroja. Un, tātad, es arī biju vientuļš bērns un bieži jutu nesapratni. Es mīlēju atrasties pie dabas un rūpēties par dzīvniekiem mājās.

Pats šausmīgākais, kas notika ar mani bērnībā – tā ir manas mātes nāve. Tas notika, kad es vēl biju pusaudze – mana māte bija salīdzinoši paveca – jo es taču biju vēls bērns. Viņas nāve man kļuva par pirmo saduršanos ar zaudējumu. Tā bija dziļi sāpīga pieredze, un es jutos salauzta un apmulsusi. Kad es sēdēju viņai pretī viņas nāves gultā, es sajutu, ka it kā zaudēju daļu no sevis. It kā daļa no manis pamazām neatgriežami pazūd. Un es to nevaru noturēt. Esmu spiesta ļaut tai aiziet. Šis fakts izvērtās par manu pašu lielāko mācību, kuru man bija jāiemācās savas iemiesošanās laikā – atlaišanas mācību.

Tagad es gribu izdarīt lielu lēcienu uz priekšu, pie laika, kad piedzima mans dēls Ješua. Kā jebkura māte, es dievināju savu bērnu un gribēju viņu aizsargāt no ļaunuma. Sākumā es ne visai sapratu, ka Ješua ir kaut kas īpašs. Ko es patiešām zināju – visu manu mūžu – ka eksistē neredzamas rokas, kuras vada mūs pa dzīvi. Es jutu kaut ko lielu, kas strādā caur mums, kas nepakļaujas mūsu gribai, mūsu cilvēciskajām vajadzībām un vēlmēm. Es arī zināju, ka šis lielais spēks ir labs un gudrs. Ir tajā gudrība, kuru mēs bieži neesam spējīgi saprast ar cilvēka prātu. Tika pēc tam mēs saprotam, ka dzīve atnes mums tieši to, kas mums nepieciešams. Tajā brīdī, kad tas notiek – tas mums liekas cietsirdīgi un netaisni.

Tā man likās, kad es audzināju Ješua. Kad viņš auga, ātri kļuva skaidrs, ka viņā ir kaut kas īpašs. Viņam bija apbrīnojamas dāvanas un talanti, un viņš bija stūrgalvīgs, taisni kā es, kad biju meitene. No vienas puses es ļoti labi es atpazinu viņā šo īpašo enerģiju, bet no otras puses tas radīja man lielas grūtības. Kā māte jūs gribat aizsargāt savu bērnu no pasaules sliktajiem spēkiem. Taču mans dēls negribēja būt aizsargāts. Viņš gribēja atklāti runāt un liet savu gaismu pasaulē. Viņa iekšējā misija, dižāks viņu vedošs spēks, mudināja viņu sekot savam paša šīs pasaules izmainīšanas ceļam. Man bija nepieciešami daudzi gadi un sāpes, lai to pieņemtu. Viņa parādīšanās izsauca eksistējošās varas neuzticību, un viņš riskēja. Viņš pārkāpa noteiktus noteikumus un robežas, un tas izsauca spriedzi un pat draudus. Es pamazām biju spiesta atlaist savas bailes un nepieciešamību viņu kontrolēt un radīt telpu unikālajai Gaismai, kuru viņš bija atnācis nest uz šejieni.

Jūsu zemes terminos var teikt, ka man bija jāatlaiž sava mātišķība. Man bija jāatbrīvo sevis daļa, kura tiecās uztraukties, apspiest un kontrolēt. Kamēr, galu galā, es sapratu, ka viņš nav mans bērns. Jā, viņš bija piedzimis caur mani, caur manu ķermeni, bet viņš nepiederēja man. Viņš bija nobriedusi dvēsele un ar pilnām tiesībām radīt un formēt savu dzīvi pats savā veidā. Vēl vairāk, tajā viņš izmantoja debesu spēku atbalstu, kuri atbalstīja viņu viņa īpašajā ceļā. Bet vai tad tas nav pareizi arī katram no mums? Katram bērnam, kurš atnāk uz Zemi, ir viņa īpašais ceļš, viņa vai viņas ceļš, šīs dvēseles izvēlēts. Tas ir tas, ko jums kā mātei ir nepieciešams saprast un cienīt to. No bērna pasaulē parādīšanās brīža jums ir jāmācās atļaut viņam būt un uzticēties viņa iekšējam spēkam un spējai risināt problēmas, ar kurām viņš saskaras dzīvē.

Galu galā tā bija Ješua izvēle – mirt pie krusta. Viņš atļāva tam notikt. Man bija skaidri jāsaprot tas fakts, ka tas bija viņa lēmums, atbilstošs viņa dvēseles ceļam un, tādejādi, īstā vietā. Es lēju rūgtas asaras, un mana sirds bija tumsas un izmisuma pilna, kad es redzēju, kā viņš mirst. Nedomājiet, ka es viegli pārvarēju savas ciešanas un samierinājos ar to, kas bija noticis. Es nebiju svētā. Tas mani iztukšoja un, patiesi, tā bija “manas dvēseles tumšā nakts”. Tai pat laikā šī pieredze iemācīja man dižu patiesību un, galu galā, atnesa man milzīgu atbrīvošanu. Bet tas atnāca pēc tam. Ješua klātbūtne manā dzīvē pacēla mani un, galu galā, es atļāvu sev būt paceltai; tas bija mans pats drosmīgākais akts tajā iemiesošanās. Kristus enerģija, caur Ješua atnākusi, pārbaudīja mani ar nepieciešamību redzēt viņa nāvi no nežēlīgu slepkavu rokām, bet tomēr ticēt augstākam spēkam, augstākai gudrībai, kura vada mūs visus.

Sevis un manu sāpju samierināšana šī augstākā gudrības avota priekšā pamodināja mani dziļajā līmenī. Tā pamodināja manu Augstāko Es uz visu šo manas zemes iemiesošanās laiku. Es sāku tad patiešām sajust to iekšējo mieru un brīvību, kurus jūs tā vēlaties un kurus nekad nevar sasniegt, balstoties uz vēlēšanos kontrolēt dzīvi. Taču mātišķība jūsu kultūrā asociējas ar pieķeršanos un kontroli. Laba māte, kā saka, sava bērna dēļ ies caur uguni un ūdeni un nekad nebeigs cīnīties par viņu. Kaut arī beznosacījuma mīlestība dažreiz var pieņemt uzstājīguma un nesamierināmības formu, man īsta mātišķība nozīmēja, ka es atlaidu savas bailes un cerības attiecībā pret Ješua. Mans lielākais sasniegums bija tas, ka es atbrīvoju Ješua un atļāvu viņam būt tam, kas viņš bija. Tikai tad es spēju sajust visu neizsakāmo skaistumu un tīrību tam, kas viņš bija un ko pārstāvēja. Tikai tad es patiesībā sāku eksistēt viņam kā vienlīdzīga, kā garīgs draugs, kā māte šī vārda garīgajā nozīmē. Tā bija mana visgrūtākā misija – iemācīties būt garīgai mātei, reizē atlaižot zemes mātes emocijas.

Kad es nomiru tajā dzīvē un pārnācu uz šo valstību, es no vienas puses biju ļoti nogurusi un novārdzināta. Es tik daudz piedzīvoju, izgāju caur tik daudziem emocionāliem kāpumiem un kritumiem. Taču, no otras puses es sajutu sevi dziļi bagātinātu. Diženā gaisma pieskārās man un, pateicoties tam, mans Augstākais Es izrādījās spējīgs izpausties un manifestēt sevi uz Zemes. Es priekš sevis izpratu un viennozīmīgi pieņēmu to, ka lietas ir tādas, kādas tās ir. Es atlaidu savu zemes mātišķību (satrauktas un kontrolējošas mātišķības nozīmē) un kļuvu par māti garīgā nozīmē.

Visi jūs varat kļūt paši sev par garīgo māti. Visi jūs pastiprināti cīnāties ar kaut kādām savām negatīvām iezīmēm. Tie ir emocionāli bloki vai negatīvi uzstādījumi, skaroši jūs pašus. Pamēģiniet paskatīties uz tiem ar garīgās mātes acīm. Ne mātes, kura vēlas tos visus atrisināt, bet mātes, kura redz jūs, kura atpazīst jūsu unikālo enerģiju. Mātes, kura nevēlas jūs izmainīt, bet lepojas ar jums tādiem, kādi jūs esat. Sajūtiet šo mātīšķās enerģijas veidu kādu brīdi. Jūs varat sajust šo enerģiju kā kaut ko, nākošu no manis, taču tā nav mana enerģija. Tā nepieder man. Tas vairāk līdzinās vibrācijai vai apziņas līmenim, līdz kuram man bija jāpaceļas, lai atbrīvotu sevi. Tas ir universāls un pieejams jums visiem. Tas ir jūsu mantojums, jo jums visiem ir lemts kļūt par iekšējā Kristus bērna garīgajām mātēm.

Jūs varat sasniegt garīgās meistarības enerģijas, pārtraucot uz brīdi mēģinājumus atrisināt savas problēmas un vienkārši paskatoties uz tām, vienkārši atļaujot tām būt kaut kādu laiku. Vai jūs varat sasniegt mīlestības un sevis pieņemšanas sajūtu laikā, kad jums ir šīs problēmas? Tas ir sākums.

Atcerieties, kā māte skatās uz savu jaundzimušo bērnu. No vienas puses šeit ir ļoti tuvas fiziskas kopeksistences intimitāte, no otras puses – tas tomēr ir skatiens no milzīga attāluma, jo jūs esat piepildīti ar cieņu un trīsām no paša šīs būtnes brīnuma. Tāds mazs radījums un tomēr pilnīgs un pabeigts ne tika fiziski, bet arī garīgi. Nobriedusi dvēsele, kura dodas pa savu pašas ceļu dzīvē. Kāds brīnums!

Tagad uzdrošinieties arī paskatīties uz sevi pašu. Radiet zināmu distanci un saprotiet, kā jūs gājāt pa jūsu paša ceļu visu jūsu dzīvi un kā jūs vienmēr centāties radīt sev apmierinošu realitāti. Pat tad, kad jūs izdarāt kļūdas, kā jūs to saucat, jūs cenšaties izdarīt visu no sevis atkarīgo, lai būtu laimīgs un izvairītos no sāpēm un apbēdinājumiem. Iedodiet sev uz laiku pārtraukumu un augstsirdīgi atļaujiet sev šīs kļūdas. Jūs šeit nesat priekš tā, lai būtu nevainojams. Faktiski – tas būtu pietiekoši garlaicīgi. Jūs esat šeit, lai dzīvotu, gūtu pieredzi un ietu caur to ar brīnuma sajūtu, pat ja tā ir negatīva pieredze.

Pats sliktākais, kas var notikt ar jums kā cilvēcisku būtni – tas ir, kad jūs vairs ne uz kurieni nevirzāties, kad jūs vairs neesat atvērti jaunai pieredzei. Tas notiek, kad jūs pilnībā iestrēgstat problēmā vai uzskatu sistēmā. Katru reizi, kad jūs jūtaties pilnīgi iestrēguši un neredzat citu izvēli, kā tikai pasīvi ciest ciešanas savā dzīvē, jūs esat garīgi miruši. Nav vairs telpas, nav gaisa elpošanai, nav brīnuma sajūtas jūsu dzīvē.

Šajā gadījumā pacentieties radīt zināmu distanci no situācijas vai problēmas. Pamēģiniet pastrādāt ar to ar elpošanas palīdzību. Iztēlojieties, ka problēma atrodas kaut kur jūsu ķermenī, piemēram, tur, kur jūs jūtat spriedzi vai sāpes, un atļaujiet elpai viegli plūst uz šo vietu un aptvert to. Sajūtiet vieglu gaisa plūsmu, kura aptver saspringto vai nospiesto enerģiju, un atpazīstiet tajā jūsu dvēseles sākotnējo dzirksti. Tā ir tīra apziņa un brīnuma sajūta. Atcerieties, ka atrodaties te uz laiku. Nevajag uztvert to tik nopietni. Tā ir spēle, dižena spēle, un jūs vienā acumirklī atgriezīsieties otrā pusē un atcerēsieties. Jums nav jāstrādā tik smagi pie tā. Tas ir tikai viens brīdis laikā. Dziļi ieelpojiet atkal un paplašiniet sevi, atveriet sevi un pacelieties pāri šai specifiskajai problēmai. Jūs esat kaut kas daudz lielāks, kā tā. Sajūtiet, ka telpā, jūsu elpas radītā, lietas atkal sāk kustību.

Ja atrast telpu iekšienē liekas pilnīgi neiespējami, pamēģiniet kustēties fiziski. Dariet kaut ko, domājot tomēr par savu problēmu. Izejiet uz ielas, pastaigājiet, nofokusējieties uz kaut ko citu, lai tikai sāktu darbināt enerģiju, no jauna nonāktu pie kontakta ar elpas plūsmu, brīnuma sajūtu, Gaismu, kura jūs arī esat. Atslēdziet savu prātu. Tas atnesīs jums jaunas atbildes un atvērs jaunas perspektīvas. Atbildes nekad neatnāks no gribas vai no prāta. Ja jūs uzstājat: “Man tagad jānosaka, ko man vajag darīt,” jūs spiežat uz sevi un ar to iedzenat sevi stūrī. Atbildes vienmēr pienāk no plašas un atvērtas apziņas, bet ne no tās sašaurināšanas un stipras koncentrēšanās. Un, ja jūsu prāts ir nemierīgs un ieciklējies un jūs nevarat atslābināties, kustieties fiziski – paskrieniet, pastaigājiet vai papeldiet – nav svarīgi kā konkrēti. Fiziskā kustība atvēsinās jūsu galvu.

Stājoties kontaktā ar savu iekšējo garīgo māti, jūs atkal radāt sev kādu papildus telpu. Jūs nedaudz atkāpjaties, atlaižot pašnosodīšanu, un tas rada jaunu telpu Esībai. Negatīvajām lietām arī ir sava vieta, jo jūsu iekšējā māte saprot, ka tās tur ir ne bez iemesla un ar savām saknēm pagātnē. Kad jūs jūtat skumjas un vilšanos, iztēlojieties mātes roku uz pleca. Sajūtiet tās vieglo, bet nomierinošo pieskārienu. Īstai mātei pietiek paskatīties uz jums, lai visu par jums saprastu un nomierinātu jūs. Atļaujiet šim mierinājumam būt ar jums, nolaižoties uz jums no debesīm un paceļoties no jūsu dziļumiem. Nomieriniet sevi. Ziniet, ka jūs esat labs. Jūs darāt pašu labāko no tā, ko varat, un nav nekā nepareiza tajā, ka izdarāt kļūdas. Tās arī ir spēles daļa. Dodiet sev rīcības brīvību, lai dzīvotu: izvēlēties, kļūdīties un atkal izvēlēties. Tā arī ir dzīves jēga. Nepārtraukta kustība, izaugsme un attīstība, un brīnuma sajūta, kas tās pavada. Dzīves māksla ir atrast telpu izvēlei visā, kas ar jums notiek. Jā jūs esat spējīgi atrast šo telpu, kurā esat brīvi izvēlēties veidu izjust, lai kas tas nebūtu – jūs esat meistars dzīvē uz Zemes. Lietas vājinās savu tvērienu pat pašos briesmīgākajos apstākļos, un jums atnāks atbildes, kuras jūs (jūsu prāts) pat negaidīja. Jūs atļaujat dzīves maģijai valdīt.

Tagad es esmu brīvības un radošā prieka valstības iedzīvotājs. Zemes dzīves ierobežojumi vairs nevalda pār mani, un man sagādā prieku būt šeit, kontaktējoties ar jums no savas sirds. Es gribētu jums iedvest, ka jūs varat piedalīties šajā laimē un priekā, pat dzīvojot uz Zemes, savā paša unikālā veidā. Brīvība tagad ir pieejama jums visiem, ja jūs uzdrošināsieties uzticēties Mīlestības rokai, jūs vadošai. Ir pienācis laiks svinēt dzīvi. Ielaidiet Gaismu, gaisu un telpu savā dzīvē, lai tie atkal varētu brīvi plūst atbilstoši jūsu dievišķās dvēseles ritmiem.

© Pamela Kribbe 2008
www.jeshua.net