Pamelas čenelings ar Mariju Magdalēnu

Tulkojuši Marija Baesa un Franks Tehans

Dārgie draugi, es esmu Marija Magdalēna. Jūs zināt mani, mana figūra un seja ir kļuvušas par daļu no jūsu vēstures un tādejādi izkropļotas un sabojātas. Bet jūs zināt manu izcelsmi, jo mēs dzīvojam no tā paša avota – telpas sirds iekšienē, dvēseles mājokļa. Jūs bīda tā pati vēlme, kas bija apsēdusi mani manas dzīves laikā uz Zemes. Ilgas, vēlme pēc patiesības, pēc tā, kas ir reāls, pēc būtības. Vēlme dzīvot no savas dvēseles, no iedvesmas, no būtības – tas ir tas, kas ir svarīgi jums.

Dzīve tādā veidā var ievainot. Tā aizved jūs pie tumšākajām daļām jūsos, jo dzīvot pēc savas iekšējās būtības nozīmē, ka viss ir redzams. Gaismai ir jāspīd pār visu, lai jūs varētu kļūt vienots un pilnīgs sevī. Daudzi cilvēki ir aizņemti cīņā ar sevi, un to ir sāpīgi redzēt. Cilvēki bieži dzīvo pēc tēliem, bildēm, un idealizētu normu kopuma, kā būt veiksmīgam cilvēkam, kurš ir pazīstams un cienījams pasaulē. Tad, pirms jūs to zināt, jūs aizrauj prom sabiedrības vairākuma viedokļi un prasības. Jūs jūtat, ka jums jāpielāgojas šim domāšanas veidam, lai jūs varētu likties pievilcīgs un labs pasaules acīs. Tas ved jūs prom no jūsu iekšējās būtības, un šādā veidā jūs atvienojaties no sevis. Bet joprojām ir balss, kas saka: “ej iekšienē, atklāj, kas tu esi”. Šajā atvērtajā bez-nosodījuma telpā jūs varat atklāt, kas jūs esat: gaisma un tumšās daļas, un viss, ko jūs esat piedzīvojuši: jūsu sajūtas, emocijas un reakcijas.

Mīlēt sevi nozīmē atļaut sevī atvērtu telpu un būt kopā ar sevi, un aplūkot, kas tajā ir. Bet atkal nāk balss no ārienes, visbiežāk baiļu balss, kas saka: “esi labs, esi paklausīgs, pielāgojies normām, neliecies atšķirīgs vai dīvains citu cilvēku acīs”, un jūs atkal pazaudējat iekšējo dialogu ar sevi un šo atvērto telpu. Jūs ieslēdzat sevi važās, vērtējat sevi saskaņā ar ārējās pasaules, sabiedrības standartiem un, darot to, jūs ievainojat sevi. Tātad jūs tiekat vilkts atpakaļ un uz priekšu starp pasaules aicinājumu, kas bieži ir baiļu balss, un dvēseles saucienu, kura vestu jūs uz iekšieni, pie būtības tam, kas jūs esat. Un kā jūs varat izšķirt šo cīņu, kas velk uz karu starp iekšieni un ārieni, starp būtību un ārējo?

Klausieties savas sirds balsi. Izvēlieties sev, izvēlieties ceļu, pa kuru jūs vēlaties iet šajā dzīvē. Izlemiet to darīt ar visu savu spēku, bez nosacījumiem! Iegrimstiet dziļumā, kur dominē patiesa mīlestība. Bet ziniet, ka šai dziļajai telpai nav dibena, un tas var likties kā lēciens bezdibenī, tukšumā. Jūs vairs neatbalstīs atzinīgs novērtējums, komplimenti un citu atbalsts, jūs paliksiet viens.

Sajūtiet uz brīdi milzīgo telpu jūsu sirds centrā, kur nav spriedumu un nav idealizētu tēlu, kam jums būtu jāseko. Vienīgi Esamība tur ir klātesoša, tīra Esamība. Vai jūs varat izturēt tik daudz brīvības, vai arī jūs dodat priekšroku palikt piesiets pie normām un vērtībām, ko nosaka citi? Vai jūs varat veikt šo ieniršanu dziļumos? Vai jūs varat patiesi dzīvot?

Dzīve izaicina jūs veikt lēcienu nezināmajā, kas ir biedējoši. Tomēr ierobežot sevi zināmā šaurajā ceļā un nedzīvot pilnā mērā ir sliktāk. Jūs tad kļūstat par vergu impulsiem no savas ārienes, un jūs pazaudējat “sevi” un vairs nejūtaties laimīgs. Atrast patiesu gandarījumu dzīvē var tikai, ieejot jūsu sirds plūsmā. Jūsu sirdspuksti, kas ir unikāli visumā, vienīgie zina ceļu. Un dažreiz, ja jūs esat pazaudējis sevi, ir jānāk tumšiem laikiem, lai atgrieztu jūs pie sevis paša, lai palīdzētu jums atcerēties, kas jūs esat savā dziļākajā būtībā. Viss ārējais pazīstamais pazūd, un samērā ar to, ciktāl jūs dzīvojat saskaņā ar arējiem standartiem un ideāliem, jums ir sajūta, ka viss ir zaudēts, ka jūs esat iekritis dziļā, melnā bedrē – un šī sajūta ir šausmīga! To sauc par “Dvēseles Tumšo Nakti”, tomēr tā ir tikai pāreja. Jūs tiekat nogādāts līdz Vārtiem, kaut kam, kas atver kaut ko tālumā, kaut ko lielāku, ainavu, ko ar parasto redzi, baiļu un vecu ideju noteiktu, nevar saredzēt.

Iztēlojieties, ka jūs esat tumšā tunelī. Jūs nevarat saskatīt pat šī tuneļa sienas, un jūs jūtaties nebūtības ieskauts. Nebūtība nav nekas nepareizs. Savā būtībā nebūtība nav ne slikta, ne ļauna; tā ir absolūta atvērtība bez jebkādiem aizspriedumiem vai cerībām, uz kurām balstīties. Tomēr nebūtība neizraisa jūsos bailes, ka tā jūs grib sagraut. Tas, ko nebūtība sagrauj, ir vecās identitātes, kuras jūs uzskatījāt par daļu no sevis. Bet ziniet, ka to, kas jūs patiesi esat, nevar sagraut, nevar pazudināt. Tas ir mūžīgs un neierobežots kā telpa jūsu sirdī, par kuru teicu agrāk. Tā telpa ir tur – vienmēr. Iztēlojieties, ka jūs pieņemat neesamību un noteiktības trūkumu, un tai pat laikā jūs jūtat savu spēku un neatkarību. Jūs tad neesat atkarīgs no šīs pasaules; jūs esat brīvs savas esamības dziļumos!

Turpiniet iztēloties, ka jūs ejat caur tumšo tuneli un pēkšņi jūsu priekšā parādās Vārti. Palūkojieties, kā šī aina iedarbojas uz jums: vai jums ir bail no šiem Vārtiem, vai arī jūs vēlaties iet cauri tiem? Vai durvis ir smagas un slēgtas, vai arī viena no durvju pusēm ir pusvirus un Gaisma spīd no otras puses? Vienkārši pieņemiet to, jums nekas nav jādara. Iztēlojieties tagad, ka jūs stāvat šo Vārtu priekšā un pieliekat tiem savu roku. Ļaujiet Vārtu enerģijai plūst caur jums. Vārti ir slieksnis, aiz kura atrodas jaunais, tas, ko jūsu dvēsele vēlas jums parādīt – tiklīdz jūs esat gatavs to ieraudzīt. Pieliekot savu roku Vārtiem, jūs iepazīstaties ar jauno un ar to, kas vēlas plūst jūsu dzīvē – ritmā, kas ir jums piemērots. Palūkojieties, vai jūs saņemat to, jauno enerģiju, enerģiju no Mājām un jūsu dvēseles. Ļaujiet tai plūst caur jūsu roku un iekšā, un caur visu jūsu ķermeni veidā, kas jūtams kā labs – ne par maz un ne par daudz. Enerģija plūst ap jūsu galvu un caur viņu, jūsu pleciem un jūsu sirdi un ieiet arvien dziļāk: jūsu vēderā, jūsu gurnos, astes kaulā un caur jūsu kājām līdz jūsu pēdām. Un ziniet, ja jūs esat Dvēseles Tumšajā Naktī, kaut kas jauns gaida jūs aiz Vārtiem, lai gan tas paliek neredzams jūsu tagadējām acīm. Ar jaunām acīm jūs redzēsiet to realitāti Vārtu otrā pusē, un jūs attīstīsiet šīs jaunās acis, ļaujot aiziet vecajam dzīves veidam; kad jūs nesagrābs vairs patiesības un izdzīvošanas modeļi, pie kuriem jūs turējāties iepriekš.

Kā jums atpazīt, kad jūs esat gatavi aiziet no vecā? Bieži tas ir caur neapmierinātības, dusmu, nepatikas vai izmisuma un bezcerības sajūtām, kas rāda, ka jums vairs nav vajadzīgas lietas tādā veidā, kādā tās ir. Jūs tad varētu domāt: “Es vairs nevēlos šeit būt, es nevēlos dzīvot uz Zemes”, bet faktiski tas, ko jūs sakāt, ir: “Es vairs nevēlos veco ceļu, es nevēlos lietas, kādas tās ir”. Tomēr jūsu prāts, tāds, kāds tas ir, formējies pagātnē, var nebūt vēl iedomājies, ka ir citi ceļi, un tādēļ Dvēseles Tumšā Nakts kļūst bezcerīga un intensīva. Tā kā vecais ir atkritis, bet jaunais vēl nav atnācis, atrašanās uz šīs robežlīnijas un šajā tumšajā tunelī liek jums izvēlēties. Vai nu jūs turpināt sekot savas sirds balsij un paliekat uzticīgs sev, vai arī jūs atkāpjaties atpakaļ pie balsīm no ārienes: baiļu dēļ, pazīstamā dēļ, pagātnes dēļ. Tāpēc es ļoti lūdzu jūs: ja jūs piedzīvojat Dvēseles Tumšo Nakti savā dzīvē, palieciet tajā, turpiniet iešanu iekšienē un sajūtiet, kas tur ir. Ja tur ir bailes, nedrošība, skumjas vai izmisums, netiesājiet tos, palieciet ar tiem un neatkāpieties no tiem.

Jūsu Gaisma ir stiprāka par visām tām emocijām, kas nav galapunkts, bet pieturas vieta ceļā. Redziet Vārtus no attāluma, kuri jau ir tur! Savienojieties ar jaunā enerģiju ceļā uz šiem Vārtiem. Un kādu dienu Vārtu durvis plaši atvērsies – redziet to savā priekšā. Varbūt tas ir par daudz, lai justu to visu tagad, bet vērojiet to uz brīdi no attāluma. Kā tas būs, kad Vārti plaši atveras un jūs ejat cauri tiem? Kas jūs gaida tur? Kādas sajūtas tas izsauc jūsos? Jums nav vēl jāiet caur Vārtiem, tas atnāks – viss nāk savā laikā. Bet jūtiet tā solījumu tagad: Gaismas skaistumu tur, sajūsmu, prieku un komfortu par esamību tur. Jūtiet dzīves mierīgumu tur un priecājieties, jo tas ceļš, pa kuru jūs ceļojat tagad – tas, kas sajūtams kā tumša nakts, kura palielina jūsu bailes – ved turp!

Paturiet šo perspektīvu savā acu priekšā, un jūsu ceļš kļūs vieglāks. Es turu jūs pie rokas, jūtiet manu klātbūtni. Katru reizi, kad Vārti atveras, tas padara mūs laimīgus, un mēs jūtamies dziļāk vienoti ar jums visiem. Mēs visi esam savienoti cits ar citu, un katrs solis, ko jebkurš individuāli sper, nes kaut ko visiem mums kā Veselumam.

Marija Magdalēna

© Pamela Kribbe 2012
www.jeshua.net