Pamelas čenelings ar Ješua

Angliski tulkojuši Marija Baesa un Franks Tehans

Dārgie draugi, es esmu Ješua, vecs draugs, kurš, daloties šajā pēcpusdienā ar jums, vienkārši mīl būt kopā mīlestības un vienotības enerģijā. Tas ir kaut kas, ko jūs ļoti vēlaties, jo jūs bieži jūtaties viļņu varā un apmaldījušies dzīvē uz Zemes. Es esmu šeit, lai atgādinātu jums patiesību, kura dzīvo jūsu iekšienē, jūsu dvēselē. Viņa nav novērojama ar neapbruņotu aci, un jūs zaudējat saikni ar šo patiesību, kad jūs esat aizņemti un iesaistījušies jūsu daudzajās aktivitātēs, pienākumos un atbildībās.

Lūdzu, veltiet brīdi tam, lai kļūtu mierīgi un ļautu visiem šiem ārējiem spiedieniem norimties. Sajūtiet klusumu dziļi savā iekšienē. Klusums jūsu sirdī nav tukšums, bet pilna klātbūtne, kuru var sajust tikai, ja jūs veicat soli atpakaļ no ikdienas dzīves trokšņa. Jūs šodien esat šeit, lai spertu šo soli atpakaļ, lai jūs varētu atcerēties, kas jūs esat, un atjaunotu sevi ar pilnu klusumu jūsu sirdī. Tas ļaus jums sākt atkal dzīvot, bet tagad vieglāk un priecīgāk.

Dzīve reizēm liekas cīņa, bet tas nav tā, kā tas ir domāts būt. Jūs īstenībā esat šeit, lai izjustu sevi, lai atcerētos savu spēku un savu skaistumu kā starojošiem gaismas eņģeļiem un dalītos šajā gaismā ar citiem. Darot to, jūs jutīsieties uz Zemes kā mājās. Dzīve atkal kļūs vienkārša, viegla un priekpilna.

Tātad ejiet iekšienē, kopā ar mani, un atcerieties avotu, no kura jūs iznācāt: nezūdošu, bezgalīgu Gaismu, kura vienmēr ir kustībā un mainīga, pieņem jaunas formas un vienmēr paliek nedalāma un Viena. Jūs esat šīs straumes daļa, un patiesībā nekas ar jums nevar notikt. Jūs esat drošībā un neskarami pat tagad, mājojot savā zemes ķermenī. Jūs esat drošībā pat šajā pasaulē, kurā, šķiet, dominē cīņa un konflikti.

Šodien mēs runājam par Gaismu un tumsu, un kā ienest Gaismu tumsā. Un kas ir tumsa? Tas ir kaut kas, kas izraisa pretestību jums kā cilvēciskai būtnei. Neviens nevēlas piedzīvot tumsu, neviens nevēlas ciest sāpes, skumjas vai bailes. Tomēr tā ir jūsu dzīves daļa. Tātad, kāpēc šeit ir šī tumsa?

Cilvēki ir uzdevuši šo jautājumu gadsimtiem ilgi. Tagad pirmkārt daudz ir atkarīgs no tā, kā jūs uzdodat šo jautājumu. Vai jūs uzdodat šo jautājumu ar atklātu attieksmi: “Kāpēc šeit ir tumsa, kāpēc tas notiek ar mani, ko man ar to darīt?” Jeb jūs izvirzāt jautājumu aiz bailēm, dusmām un pretestības: “Kāpēc uz zemes ir tā, ka šī tumsa ir klātesoša manā dzīvē, un kā es varu pārspēt to vai izvairīties no tās?” Jūtiet izmisumu un pretestību, ko izsaka pēdējais jautājums, un atpazīstiet šīs emocijas sevī pašā, jo tā ir tāda cilvēciska reakcija – pretoties tam, kas liekas tumšs, kaitīgs vai sarežģīts.

Dziļākais izaicinājums jums kā cilvēciskai būtnei ir sacīt “jā” situācijās, kuras jūs sākumā atsakāties pieņemt, sacīt “jā” tam, no kā jūs gribat izvairīties par katru cenu. Tas prasa lielu iekšēju spēku, lai teiktu “jā” tam, kas nāk jūsu dzīvē tumsas formā. Ja jūs nevarat atrast šo spēku, kas ir saprotami, un jūs sakāt “nē”, jūs nocietināties pretestībā tam, kas notiek, un tumsa kļūst dziļāka un izmisums pieaug.

Faktiski dzīvē ir divu veidu tumsa. Pirmā tumsa ir kaut kas ārējs, kas notiek ar jums jūsu dzīves ceļā. Tā var būt šķiršanās no kāda, kuru jūs mīlat, mīļotā zaudējums, slimības vai nelaimes gadījums, kaut kas, kas jums sagādā dziļas ciešanas: krīze, lielāka neveiksme. Es to nosaukšu par pirmo tumsu.

Un uz to ir jūsu reakcija, jūsu emocionālā atbilde. Jebkura cilvēciska būtne sākotnēji tiecas pretoties liktenim, norobežoties no tumsas. Bet, ja jūs paturat savu pretestību un izturaties represīvi, un turpināt teikt “nē”, izsakot spriedumu par to, kas notiek jūsu dzīvē, parādās papildus tumsas slānis, tumsas otrais veids. Es nosaukšu to par otro tumsu. Tā aptvert pirmo tumsu.

Pirmā tumsa ieved jūs intensīvu, dziļu emociju līmenī. Jūsu dzīvē notiek kaut kas, kas rada daudz skumju, baiļu un sāpju, un, kad jūs izjūtat šīs emocijas, jūs esat īsteni dzīvi. Dzīve plūst caur jums kā milzīgs vilnis. Vai jūs varat ļaut tam notikt? Dziļās emocionālās nastas nomāc jūs – tās šokē jūs – un tad rodas jautājums, vai jums ir spēks ticēt, ka šajā pieredzē ir kaut kas, kas kaut kur jūs aizvedīs. Ticēt, ka dzīve ir nozīmīga, kaut arī mēs kā cilvēciskas būtnes bieži nesaprotam nozīmi.

Runājot nopietnāk, vai spējat pieņemt, ka jūsu dvēsele var būt izvēlējusies gūt šo pieredzi, iespējams, lai kaut ko slēptu paceltu virspusē, lai dziedinātu jums kaut ko nezināmu, kas prasa izdziedināšanu. Tas ir izvēles brīdis, kad jūs saskaraties ar spēcīgām emocijām: pieņemt un ļauties, vai pretoties un noslēgties.

Cilvēku vairākums grib teikt “nē”. Es neteikšu, ka tas ir nepareizi, bet, tā darot, jūs uzliekat tumsas papildus slāni uz jau esošās tumsas. Slāni, kuru es saukšu par “otro tumsu”, tumsas otro veidu. Šī tumsa nāk no iekšienes, tā ir jūsu reakcija uz pirmo tumsu. Ja jūs turpināt teikt “nē”, jūsu emociju plūsma apstājas, un jūs esat iestrēdzis. “Nē, es nevēlos to piedzīvot, es atsakos, es nevaru to pieņemt.” Ja jūs turpināsiet, jūs piepildīsieties ar aizvainojumu, dusmām un rūgtumu. Šie uzskati patiesībā nav emocijas, tie ir spriedumi, kuri sasaldē dabisko emociju plūsmu jūsu iekšienē. Otrā tumsa neļauj dzīvei plūst caur jums, jūs esat uzcēluši sienas un aizsardzību. Galu galā tas var jums piesaistīt smagas tumsas formas, piemēram, dziļu izmisumu, atsvešinātību un depresiju. Kad jūs esat depresijā, dzīves plūsma ir gandrīz apstājusies. Jūs iekšēji jūtaties miruši.

Dzīve vienmēr ir lieta, kura mainās. Dzīve savā būtībā ietver iespēju izaugsmei un dziedināšanai, jaunai piedzimšanai, ja jūs pamatā tai uzticaties. Bet, ja jūs turpināt teikt “nē”, jūs izslēdzat tādu iespēju. Jūs neatlaidīgi turpināt apgalvot, ka dzīve nav tāda, kādai tai vajadzētu būt, un, kad jūs šādi vērtējat dzīvi, jūs sevi no tās atslēdzat. Šajā gadījumā jūs sasniedzat dziļāko tumsu, kādu cilvēks var piedzīvot. Tā nav pirmā tumsa (ārējās situācijas), kas noved cilvēkus dziļākajā tumsas līmenī, tas ir pastāvīga atteikšanās pieņemt emocijas, kuras izriet no pirmās tumsas. Tā ir otrā tumsa: iekšēja nocietināšanās, jūsu jūtu dabas izslēgšanās.

Kā vienīgā veidā ienest Gaismu šajā tumsas veidā? Ja kaut kas ienāk pirmajā tumsas veidā un kļūst ļoti bēdīgi, bažīgi un skumīgi, jūs joprojām varat tam tikt klāt. Tas vēl ir dzīvs, tas skar jūsu emocijas, kuras iet caur ķermeni un psihi, un tas aktīvi meklē nozīmi tam, kāpēc ir noticis. Šāds cilvēks no psiholoģiskā viedokļa joprojām ir viengabalains un vesels, pat ja viņš saskaras ar ļoti nopietnām situācijām. Cilvēkam, kuram ir darīšana ar pirmo tumsu, ir vajadzīgs komforts un līdzjūtība, un viņš spēj saņemt un novērtēt mīlošu žestu no otra – viņš vēl ir ļoti dzīvs.

Bet cilvēki, kuri turpina savu atteikšanos pieņemt, kuri turpina teikt “nē”, ir cilvēki, kuri atslēdz sevi no mīlestības saņemšanas. Viņi noslēdz sevi ne tikai no iekšējās Gaismas, bet arī no Gaismas no ārienes, kura vēlas nākt pie viņiem no citiem. Tā ir vientulība, tā ir apmaldīšanās – tā ir elle uz Zemes. Un es saku jums, ka katrs no jums pazīst šo elli iekšēji. Varbūt jūs par to neesat pilnīgi pārliecināti, taču daudziem cilvēkiem šis noslēgšanās process ir sācies jau bērnībā.

Jūs zināt, kā bērns spontāni un neiegrožoti ienāk pasaulē un cik viegli plūst viņa emocijas. Šīs emocijas bieži ātri iet caur viņa būtību, jo nav ne šķēršļu, ne slēgtu vārtu. Pamatā dzīve brīvi plūst cauri bērnam. Protams, ir izņēmumi, jo daži bērni nes slogus no agras bērnības vai pagātnes dzīvēm, taču jums ir pieturas punkts, ko es izveidoju. Būt bērnam nozīmē būt nosacītas atvērtības stāvoklī. Bērns ir dzīvīgs un spontāns, jo viņš nevar būt citāds, viņš vēl nav iemācījies sevi iegrožot tādā veidā, kā to dara pieaugušie.

Bet līdz ar jūsu izaugšanu jūs sākat just emocijas, ar kurām jūs nezināt, kā tikt galā. Sabiedrība māca cilvēkus izvairīties no sarežģītām emocijām. Tādejādi pieaugušie ap jums bieži jums nepalīdz saprast šīs emocijas, un viņi izvairās par tām runāt. Daudzi no jums bērnībā bijāt samulsuši. Jūs sākāt domāt, ka esat dīvaini un atšķirīgi. Varbūt kā bērni jūs bijāt iedvesmas, entuziasma, mīlestības, sapņu pilni, bet šie sapņi saplīsa, saduroties ar skarbo realitāti. Jūs sākat celt barjeras pret jūsu sajūtu dabu, reaģējot uz bailēm un aizspriedumiem, eksistējošiem jūsu ģimenes vidē, vai vēlāk skolā un cilvēkos, ar kuriem jūs satiekaties. Durvis aizveras, un bieži tas notiek neapzināti, tomēr daži no jums atceras to kā vecas skumjas.

Paraugieties, vai jūs spējat atrast savā iekšienē bērnu, jūsu spontānuma simbolu. Bērnu, kurš ir komunikabls, neiegrožots, dzīvs un tāds, kurš saka “jā” tam, kas parādās kā pieredze. Vai jūs varat saredzēt kādu, kurš saka “jā” priekam, baudai un patikai, kā arī skumjām, bailēm un dusmām? Iztēlojieties, ka šis bērns iekšienē vēlas nākt pie jums. Viņš paliek tur, telpa un laiks ir ilūzijas. Iekšējā realitātē nekas nav pazudis. Jūsu sākotnējā dzīves plūsma ir saglabājusies un joprojām vēlas ar jums savienoties.

Uz brīdi iztēlojieties, ka šis smaidošais bērns ir atnācis pie jums ar atvēru attieksmi. Šeit, jūsu iztēlē, viņš saka: “Tu atceries, kas es esmu?” Paskatieties uz šo bērnu un pajautājiet, ko jūs viņa labā varat darīt. Sirdī jūs vēlaties redzēt šo bērnu piepildītu ar kaut ko, ko jūs varbūt ilgu laiku bijāt nostūmuši malā. Ļaujiet šim bērnam brīdi runāt. Bērns jūsos nostājas, lai teiktu “jā”, viņš ir daļa no jums, kura vēlas dzīvot, tāpēc ļaujiet viņam runāt.

Bērnam joprojām piemīt uzticēšanās. Kā pieaugušie, jūs esat uzsūkuši idejas, kuras ir pilnas ar bailēm un neuzticēšanos, un tas piebaro teikšanu “nē” dzīvei un veicina jūsos otro tumsu, otro tumsas veidu. Apsveriet, vai jūs varat piedot formu otrajai tumsai jūsu iztēlē, jūsu daļai, kura pretojas dzīvei, kura vairs negrib just sāpes un kura faktiski vēlas atstāt šo dzīvi. Vai jūs jūtat sacietēšanos un saraukšanos savā iekšienē? Vai jūs varat sajust to fiziski vai varbūt redzēt krāsu, kura asociējas ar to?

Jūsos ir daļa, kura ir ļoti nogurusi un vairs nevēlas dzīvot, jo viņa ir redzējusi un pieredzējusi pārāk daudz sāpju un cīņu. Jūtiet šīs daļas smagumu. Vai jūs varat teikt tai “jā”? Nemēģiniet to uzreiz mainīt, mēģiniet saprast, kā viņa ir  radusies. Neviens apzināti neslēdz sevi aiz nevēlēšanās dzīvot. Tas ir izmisuma akts, tā ir neziņa par to, ka ir cits ceļš dzīvot, tas atstāj jūs ar izslēgšanās refleksu, ar atraušanos, ar “nē” teikšanu.

Es neaicinu tikai teikt “jā” visai tumsai jūsu dzīvē: smagiem notikumiem, saslimšanām, sāpēm, ciešanām vai jebkam. Es aicinu jūs teikt “jā” otrajai tumsai, kura jūsu iekšienē atslēdz jūs no dzīves sāpīgu notikumu rezultātā, kura vairs nevēlas pieredzēt dzīvi un atsakās no tās. Un, lai aizsniegtos līdz šai daļai jūsos, jums ir jābūt ļoti maigiem, jo tur nav piemērojama neatlaidība un piespiešana.

Tā ir Gaismas būtība, Gaisma, kura var ieplūst tumsā. Gaisma var sasniegt katru stūrīti, jo tai nepiemīt spriedums. Viņa nesaka: “Ak, tas ir slikti, mums ir jāsalauž šī aizstāvība vai aizsprostojumi, jo gaismai ir jāplūst cauri.” Viņa nekad tā nesaka. Gaisma vienkārši saka: “Es saprotu.” Gaisma saka: “Tas jums ir ļoti sarežģīti, es to varu saredzēt. Es varu redzēt, kā jūs esat saspringuši, kā jūs esat noslēgušies un kā šī noslēgšanās galu galā padara jūs nogurušus un iztukšotus.” Gaisma ir maiga un plūstoša. Viņa var izprast dziļākās sāpes un ciešanas, un viscietāko cilvēka dvēseli.

Es atkal aicinu jūs atvērties Gaismai. Ja jūs nevarat atrast šo vēlmi sevī, ja jūs nejūtaties atvērti ļaut aiziet “nē”, tad ļaujiet sev vienkārši būt, jo Gaisma šeit ir vienmēr. Viņa ir ar jums pat tik dziļa izmisuma brīžos, kad jums liekas, ka jūsos Gaismas vairs nav. Tā notiek šajos laikos un tajās situācijās, kad jūs esat pilnīgi zaudējuši saskari ar viņu un nekad vairs necerat viņu redzēt.

Faktiski Gaisma ir jūsos, viņa pieder visam, kas ir. Viss visums un viss Radītas ir Gaisma. Viss ir piepildīts ar Gaismu. Ziniet, ka viņa ir te un dod jūsu ticību dzīvei. Tiklīdz jūs ļaujat mazai ticībai un paļāvībai ienākt jūsu dzīvē, jūs paverat durvis. Jūs zināt, ka pat vistumšākajā naktī jūsu dvēsele vienmēr ir jūsu tuvumā un sniedzas pie jums ar Gaismu un mierinājumu. Kaut arī šīs durvis ir pusvirus, Gaisma atradīs, kur atvērties. Jums nekas nav jādara, tikai jāatļauj tam notikt. Gaisma ir ar jums, dzīve ir ar jums. Galu galā, jūsu ”nē” dzīvei nevar sevi uzturēt.

Es aicinu jūs ļauties Gaismai, kur Gaisma nozīmē teikt “jā” ne tikai grūtībām jūsu dzīvē, bet arī jūsu problēmai pateikt “jā”, jūsu pretestībai dziļām emocijām, kas liek jums justies kailiem un neaizsargātiem. Kļūstiet atkal līdzīgi bērnam. Dzīvojiet! Sakiet visam “jā”. Ieskaujiet sevi līdzjūtībā un sapratnē. To darot, jūs padarāt savu dzīvi plūstošu, un jūs to varat izdarīt! Es redzu jūsu spēku. Katrā no jums ir apziņas liesma, spoža Gaismas liesma. Es esmu šeit, lai jums to atgādinātu.

© Pamela Kribbe
www.jeshua.net

Tulkoja Jānis Oppe