Pamelas čenelings ar Mariju

Dārgie draugi, ar jums runā Marija. Es sveicu jūs visus, un es priecājos jūs šeit redzēt.

Ziniet, ka mēs mīlam jūs, un ziniet, ka ap jums ir garīgie pavadoņi, līdzīgi veciem draugiem. No mūsu skatpunkta jūs esat tikai acumirklis. Bet jums garīgā pasaule šķiet tik tālu, un tādēļ jūs tik bieži šaubāties par sevi un vilcināties uzticēties savai intuīcijas balsij.

Savā ikdienas dzīvē jūs piesātināties ar dienas aktivitātēm un cilvēkiem, un situācijām, kas pievērš jūsu uzmanību. Un tā jūs šaudāties, jo jūs nepārtraukti vērojat pasauli caur jūsu jutekļiem: acīm, ausīm un degunu. Jutekļu iespaidi var neļaut jums saredzēt jūsu iekšējo realitāti, jūsu iekšējo dimensiju. Turklāt jums ir iemācīts pārāk daudz pārdomāt, vākt un organizēt informāciju no savas vides, lai tādā veidā atbildētu pasaulei. Bet garīgās pasaules dimensija, kas patiesībā iet caur jums un kuras daļa jūs arī esat, ir burtiski ļoti tuvu, kad jūs zināt, kā tajā ieiet.

Patiesībā ieiešana iekšējā pasaulē ir atgriešanās no ārējās pasaules un pilnīga nostiprināšanās jūsu ķermenī un sajūtās. Jūsu intuīcija un ķermenis ir divi ceļi, divi tilti – tā vienmēr ir bijis –, kas ļauj jums pagriezties uz iekšieni. Ja jūs apzināti ieejat savā ķermenī, tas dod iespēju tuvoties tam, kas jūsos ir garīgs. Tad jūs burtiski atlaižat ārējo pasauli, jutekļu pasauli, pūļa un trokšņa pasauli ap jums un jūs atkal sevi apzināties!

Savienošanās ar savu ķermeni palielina jūsu apzināšanos, tāpēc dariet to tagad. Laidieties savā apziņā lejup no galvas, gar muguru un kājām, un lejā Zemē. Esiet pilnīgi klātesoši un apzinieties tikai sevi, atlaidiet visu pārējo. Jūtiet dzīvo klātbūtni jūsu ķermeņa iekšienē un dziļi elpojiet no vēdera. Tad mēs uzsāksim iekšēju ceļojumu, kas jūs tuvinās garīgajam.

Iztēlojieties, ka jūs esat mežā. Jūs tur pastaigājaties ar bērniem pie abām rokām. Kreisajā pusē jums ir meitene, un labajā pusē jums ir zēns. Jūs staigājat pa mežu, un jūs jūtat, ka jums kaut kur ir jābūt, tā ir pārliecinošas neatliekamības sajūta – doties meklēt. Jums ir sajūta, ka pats mežs dod jums atslēgas, tāpēc jūs meklējat takas un klajumus, kas vestu jūs uz ceļa, lai gan jūs neesat pārliecināts, kur tas ir. Bet jūs jūtat, ka ir kaut kas, kas ir jāpabeidz.

Bērni, kuri stāv jums abās pusēs, ne pārāk vēlas iet jums līdzi meklēt. Pievērsieties uz brīdi viņiem un mēģiniet saprast, ko viņi pauž. Jums kreisajā pusē ir meitene, kura baidās. Viņa nevēlas uzņemties visus šos nezināmos ceļus. Viņa satver jūsu roku un cieši turas pie tās, un lūdz jūs palikt šeit, kur viņa jūtas drošībā. Viņa lūdzas, lai paliekam šeit un dzīvojam šajā vietā, kur mēs esam. Viņa saka, ka mēs zinām, kas mums ir pašlaik un ka ar to šeit ir labi. Meitene pārstāv bailes jūsos.

Mežā ir labi, tas patiesi ir skaists mežs, bet jūs joprojām jūtat, ka kaut kā pietrūkst. Jūs zināt, ka pastāv vieta, apvidus, ja vēlaties, par kuru esat pārliecināts, ka labāk tur iederēsieties, ka jūsu daba varēs vairāk izpausties un vide sniegs dzīvei vairāk. Tāpēc jūs jūtat iekšēju konfliktu ar šīm bailēm, jo jūs zināt, ka esat iekšējā ceļojumā uz šo jauno apvidu.

Tad jūs paskatāties uz mazo zēnu pa labi. Viņš tur stāv, saraucis pieri, un izskatās dusmīgs, un saka: “Pat nedomā iet uz turieni. Es tai vietai neuzticos.” Mazais zēns ir manīgs pret briesmām un domā, ka jūs esat neuzticams un muļķīgs, lai patiesi darītu kaut ko, nestādoties priekšā rezultātu. Viņš grib jūs noturēt un stingri nosaka, ka jums jāpaliek šeit.

Ievērojiet savu attieksmi pret šiem diviem bērniem. Vai jūs uzskatāt, ka viņi ir apgrūtinoši vai kaitinoši, vai arī jūs jūtat, ka jums viņiem jebkurā gadījumā būtu jāpalīdz, jo viņi ir daļa no jums? Jūs patiešām nevarat ieiet jaunajā apvidū, kuru meklējat, neņemot sev līdzi šos divus bērnus, jo pats jūs tur nevarat nokļūt. Diezgan dīvaini – jums ir vajadzīgi šie bērni, lai atrastu to zemi.

Tātad jūs apsēžaties un raugāties uz bērniem. Vispirms jūs paskatāties tieši uz meiteni un redzat bailes viņas acīs, kad viņa saka: “Es baidos no šī nezināmā meža, tumsas, savvaļas dzīvniekiem. Es patiešām baidos atstāt šo vietu. Es nezinu, kam uzticēties. Es nejūtu nekādu vadību, nekādu virzienu.” Dziļi ieskatieties viņas acīs un sakiet viņai: “Es esmu tavs virziens un tava vadība. Uzticies man!” Vērojiet, vai jums izdodas nodot viņai šo pozitīvo noskaņu, kas viņu nedaudz iedrošinātu. Pievērsiet uzmanību viņas ķermeņa valodai un pēc tam pajautājiet viņai, ko viņa vēlas no jums, lai uzticētos. Dodiet viņai šo pārliecību, lai viņas domas kļūtu vieglas. Stāstiet viņai, ka viņa vienmēr var nākt pie jums pēc padoma un ka jūs viņu sargāsiet, un ka mīlat viņu bez nosacījumiem. Jūs redzat, ka meitenē parādās entuziasms un jauna uzticēšanās. Tagad viņas roka mierīgi guļ jūsu rokā.

Tagad pievērsieties zēnam. Zēns ir dusmīgs un šī iemesla dēļ ļoti apbēdināts. Zēns simbolizē bruņas, kurās esat ietērpies, lai turētos pretī dzīvei. Zēns saka: “Es nevēlos mums vairāk kaitēt. Es jūs no tā pasargāšu, tāpēc klausieties, ko es jums saku. Es vēlos jūs aizsargāt no vēl lielākām traumām, vēl lielākām sāpēm. Jums sāpju dzīvē ir pietiekoši. Es vēlos sargāt un aizstāvēt jūs. Paliksim šeit un neko tālāk nemeklēsim. Šeit ir droši, un jūs šeit varat iekārtot aizsargātu mājokli vai atrast alu, kur mēs varam paslēpties.”

Jums sirdī ir zināmas skumjas par zēna teikto, jo viņa domas ir labas. Viņš vēlas mazināt jūsu sāpes un izvairīties no atkārtotiem ievainojumiem. Bet faktiski viņš vēlas turēt jūs prom no jebkādas jaunas laimes, no dziļas saiknes ar dzīvi un atvēršanās tai pretī. Zēns simbolizē jūsu pretestību pret dzīvi un aizstāvēšanos. Skatieties, vai jūs varat sarunāties ar viņu caur jūsu acīm vai kā citādi. Pastāstiet viņam, ka jūs saprotat viņa dusmas. Viņam nekad  nav bijis skaidrs, kādēļ viņam bija jāiet cauri visām traumām jūsu dzīvē un kāpēc šīs lietas vispār nostājās viņa ceļā. Viņš reaģē uz savām sāpēm, kuras viņš neizprot.

Jūs iekšēji zināt, ka šīm sāpēm bija pamats, ka tās bija daļa no jūsu ceļa. Tā ir zināšana, kura neprasās izteikties vārdos, bet tikai sajūta. Mēģiniet šo zināšanu nodot zēnam, skatoties viņam acīs, vai ar savu sejas izteiksmi. Tā ir sajūta, ka jūs atrodaties ļoti garā ceļojumā un ka tas viss ir puzles gabaliņš; ka mums jāturpina uzticēties dzīves plūsmai, ka tā sniegs ko jaunu un ka vecās sāpes, būdamas atvērtas, noskalosies.

Raugieties, vai zēna muskuļi atslābst, kad jūs uzliekat roku viņam uz pleca. Varbūt jūs jūtat, ka šajā mazajā zēnā dzīvo lielas skumjas. Bēdas par to, kas reiz bija un tagad ir zaudēts. Un tad sakiet zēnam: “Tu mums esi vajadzīgs. Man un meitenei man blakus tu esi vajadzīgs. Tavs dzīvības spēks, tava kaisle ir nepieciešami, lai mūsu ceļojums piepildītos. Tāpēc ļauj savai kaislei atkal plūst, jo, lai sasniegtu kaut ko jaunu, tava drosme un apņēmība šim ceļojumam ir ļoti nozīmīgi.” Tad jūs visi trīs ejat kopā un bērni pārvēršas par dabiskiem bērniem, jautriem un dedzīgiem, un gataviem piedzīvojumiem. Viņi neuztraucas par to, kas pēc šodienas būs rīt un kas notiks – viņi uzticas tagadnei. Un tagad jūs ļaujaties vadīt šos bērnus un ļaujat viņiem brīvi rotaļāties.

Kādā brīdī mežs paveras, un jūs ieraugāt jaunu ainavu. Šķiet, ka augiem, kokiem un dzīvniekiem ir vairāk starojuma. Šķiet, ka ainava aicina jūs un laipni uzņem, tāpēc jūs ieejat šajā zaļajā valstībā. Pār jums nāk vieglums un atbrīvotība, un jūs pārkāpjat robežu starp veco mežu un jauno valstību. Un bērni laižas dejā un ieskrien jaunajā zemē.

Jūs šeit jūtaties kā Mājās – brīvi. Jūsu soļi ir viegli, un jūs elpojat enerģiju, kura nav no šīs pasaules. Jūs jūtat, ka šī garīgā vieta ir savienota ar Zemi; tās nav nošķirtas viena no otras. Tā ir vieta uz Zemes jums – figurāli un burtiski – fiziska vieta, kura ir arī garīga un kur jūs varat izjust, ka garīgums un zemes plāns ir vienoti.

Pakavējieties tur kādu laiku – apsēdēties vai apgulieties zālē. Sajūtiet, kā Saule glāsta jūsu ādu, un apkārtējo dzīvību: putnus, kukaiņus, dzīvniekus, ziedus – viss dzīvo tagadnē. Bērni rotaļājas un dejo, un pēc kāda laika jūs palūdzat viņus pienākt pie jums. Kad viņi pie jums apsēžas, jūs vispirms jautājat meitenei: “Kas man tagad ir svarīgs manā dzīvē uz Zemes? Sniedz man vēsti vai sajūtu. Kas man tagad ir svarīgs?” Ļaujiet meitenei to izteikt ar skatienu vai žestu. Jūtiet arī, kā viņa jūs mudina –, viņa tagad ir kļuvusi par jūsu vedēju – pirms tam otrādi.

Tad pievērsieties zēnam un ļaujiet viņam pastāstīt, ko viņš uzskata par svarīgu. Vai ir kaut kas, ko jūs varat darīt savā labā, kur jums būs atbalsts? Jautājiet viņam, kas ir svarīgi viņam? Tad sakiet bērniem paldies un ļaujiet viņiem atkal rotaļāties. Mierīgi atgriezieties pie sevis, tagadnē, un apzinieties, ka jūs vienmēr varat veikt šo iekšējo ceļojumu, atkāpjoties no ikdienas dzīves, no tā, kas jūs pārņem, kad jūs zaudējat iekšējo saikni ar sevi.

Kad jūs jūtat iekšēju diskomfortu, tas liecina, ka jūsos ir bērni, kuri grib pretoties, kuri saka jums, ka nekas nav jāmaina, ka jums ir jāturpina strādāt un pielāgoties situācijai. Tās ir baiļu un neuzticēšanās balsis, ko simbolizē meitene un zēns. Bet tieši šie bērni, šīs emocijas liek jums dziļi iegremdēties sevī, kur jūs uzdrošināties būt sev par ceļvedi. Tas ir, atrisināt un atbrīvot emocijas, kuras parādās dziļākā realitātē. Šiem bērniem ir vērtīgs vēstījums jums, tāpēc ļaujiet viņiem runāt. Ja jūs jūtat līdzi savām emocijām, tad viņi pārvērtīsies jūsu intuīcijas balsī. Smagā nasta nokrīt, un bērni sāk pārstāvēt jūsu intuitīvo dabu.

Veiciet šo iekšējo darbu regulāri. Ja dažās situācijās un ar dažiem cilvēkiem jūtaties nekomfortabli, konsultējies ar saviem iekšējiem bērniem. Viegli pasauciet viņus un dodieties uz to valstību, kur jūs jūtaties Mājās un drošībā. Tā ir vieta, kur savienojas Zeme un garīgums. Šajā valstībā jūs varat tikties arī ar mums, un mēs darīsim visu iespējamo, lai mudinātu jūs iesaistīties dialogā ar jūsu bērnu daļām iekšienē.

Jo vairāk jūs nonākat iekšējā dialogā ar sevi, mierā un vienkāršībā, jo vairāk kosmiskā enerģija caur jums plūst. Tā jūs stiprināt savu saikni ar to, ko jūs saucat par garīgo pasauli – citādo pasauli. Šī pasaule ir šeit un tagad. Tā ir spēcīgāka daļa par jūsu zemes plāna ķermeni un jūsu pieciem jutekļiem. Jūsu dvēsele vēlas, lai šī otrā pasaule būtu pamats jūsu dzīvei šeit uz Zemes, jo tā jūsu dzīvei dod virzienu. Tā rāda, kas jums patiešām ir svarīgs. Tāpēc uzticieties sev, kad jūs ieejat šajā iekšējā dimensijā. Jūsu ceļvedis šeit ir jūsu sajūtas, jūsu iekšējā zināšana.

Kad jūs ieejat iekšējā dimensijā, jums ir jāatlaiž tas, kas jums tika mācīts, ka viss ir jāvērtē ar savu prātu, ka par reālu ir jāuzskata tikai tas, ko jūs varat novērtēt ar saviemm jutekļiem. Tā ir jūsu iekšējā zināšana, kas jums saka, ka kaut kas cits ir patiess un ar jēgu jums. Uzticieties tam! Tas ir tas, kas jūsu garīgo pusi pavērš uz lielāku jūsu klātbūtni uz Zemes, lai šis garīgums varētu plūst jūsu ikdienas dzīvē.

Paldies par jūsu klātbūtni šeit. Mēs mīlam jūs.

© Pamela Kribbe

No angļu valodas tulkojuši Marija Baesa un Franks Tehans

www.jeshua.net

Tulkoja Jānis Oppe