Pamelas Kribes čenelings ar Mariju Magdalēnu

Dārgie brīnišķīgie cilvēki,

Es esmu Marija Magdalēna. Es piederu jums, jūs esat mana dvēseles ģimene. Es esmu šeit starp vienlīdzīgiem, līdzīgi domājošiem cilvēkiem, un jums katram ir mērķis, līdzīgs manējam. Es neesmu vienīgā, kura šeit atrodas no manas puses, šī telpa ir piepildīta ar jūsu ceļvežu un palīgu pārpilno enerģiju. Viņi vēlas jūs apskaut. Mēs vēlamies šeit izveidot kanālu, pa kuru jūs varētu saņemt visu nepieciešamo: mīlestību, mierinājumu, iedrošinājumu.

Saņemiet to visu ar atplestām rokām, jo esat to pelnījuši. Dzīve jums ir kā cīņa. Jūs cenšaties izdzīvot un noturēties šajā pasaulē, pasaulē, kura daudzos aspektos nerezonē ar jums, neatspoguļo jūsu dvēseles dziļākās vēlmes. Daudziem no jums dzīve šeit līdzinās smagam pārgājienam pa neauglīgu tuksnesi. Trūkst virziena, skaidra ceļa, skata uz to, kas vēl priekšā. Jūs šeit jūtaties vientuļi, un es vēlos jums pieskarties, lai sajustu jūsu sirdis un atgādinātu to, kas jūs esat.

Es tikko teicu, ka man ir tāds pats mērķis kā jums. Mēs visi esam šeit uz Zemes, lai palīdzētu, atbalstītu un paātrinātu pārveidošanās procesus, kuros atrodas cilvēce. Jūs esat jaunā laikmeta skolotāji un vēlaties uzzināt, kā varat palīdzēt mainīt apziņu uz Zemes. Nu, jūs to darāt, ļaujot jaunajai apziņai piedzimt jūsos, tieši tā. Jūs ienesat tuksnesī auglību; jūs kopjat tuksnesi ar savu tikko dzimušo apziņu. Tādā veidā uz Zemes parādās jauna dzīve.

Vietā, kur valdīja sausums un neauglība, sākas augšana un ziedēšana. Tā ir vieta, kur ilgu laiku ir valdījušas bailes un vara un kurā dzīvīgums un iedvesma ir aizliegti. Nedomājiet ne mirkli, ka es zīmēju pārāk drūmu jūsu vēstures ainu, jo jūs nezināt, ko nozīmē dzīvē pieredzēt vieglumu un patiesu prieku, un piepildījumu. Jūs esat aizmirsuši, kā ir būt cilvēka bērnam, kurš jūtas droši, dzīvojot starp debesīm un zemi; ko nozīmē spēlēties brīvībā, zinot, ka tevi sargā Zemes elementi un ka esi šeit vēlams; kā ir just, ka tevi vada Debesis un viņas enerģijas, kuras palīdz tev no turienes. Toreiz tas bija patiess prieks. Tieši tā bija iecerēta dzīve uz Zemes. Tomēr arī tad dzīvē ir daudz ko mācīties, atklāt, piedzīvot, apzinoties, ka esat drošībā. Tas ir tas, ko daudzi no jums vēlas, – dzīvi, kuru ietver drošība, mīlestība un siltums. Es redzu jūsu ilgas pēc tā, un jums tās var būt.

Jums ir ilgas pēc šīs citas pasaules, pēc tā vibrāciju līmeņa, kuram jūs patiesībā piederat. Glabājiet šīs ilgas, jo tās ir kā bāka, kas jūs ved. Tajā pašā laikā es aicinu jūs saskatīt, kas jūsos vēl nesniedzas tik tālu, tās daļas, kas joprojām ir iestrēgušas vecajā, savā ziņā joprojām piederošas tuksnesim, neauglībai un sausumam. Patiesība ir tāda, ka katrā no jums ir daļas, kuras joprojām ir saistītas ar veco, kuras nespēj ne atlaisties, ne augt kopā ar jauno. Šajā laikā cilvēku sirdīs notiek milzīgas pārmaiņas, pasaulē notiek apziņas izaugsme. Jūsos arvien pieaug vēlme būt dabiskiem un spontāniem, un, kā es tikko aprakstīju, tai vajadzētu attīstīties, pateicoties drošības sajūtai.

Jūs šajā procesā esat priekšgājēji, celmlauži. Katrā no jums ir dīglis būt par skolotāju, ceļvedi citiem. Tajā pašā laikā jūs esat iemesti arī visdziļākajā bezdibenī, ko jūs saucat par “dvēseles tumšo nakti”. Taisni tad, kad jūs vēlaties ierasties jaunā teritorijā, vēlaties uzrakt jauno zemi, jums vispirms pilnīgi ir jāatstāj vecā vieta ar tajā iesakņotajām baiļu, sāpju un nosodījuma enerģijām, vieta, kurai jūs joprojām piederat.

Tātad, kad esat skolotājs vai kļūstat par tādu, jūs vispirms iegremdējaties dziļumā, lai atklātu, kā jums atlaist saiknes ar veco. Jūs burtiski tiksiet iegremdēti dziļumos, kad būsiet pilnībā apņēmušies atvērt savu apziņu jaunajam. Tāpēc mēs visi esam šeit kopā ar jums: es, jūsu ceļveži, kā arī citi skolotāji. Mēs pateicamies jums par jūsu drosmi, jo, uzsākot šo dzīvi uz Zemes, jūs zinājāt, ka šis būs pārvērtību periods, kura laikā jūs aci pret aci satiksieties ar tumšākajām vietām sevī. Un tā ir atslēga no vārtiem uz jauno.

Jūs esat drosmīgi, jo riskējāt ienirt, precīzi nezinot, kādi dziļumi jūs sagaida. Kad jūs iemiesojaties, kad esat ieniruši jaunā zemes dzīvē, jūs zaudējat skaidrību un skatu, kas jums bija kā dvēselei valstībās viņpus Zemes. Jūs iegremdējaties neziņā un aizmirstībā ar dziļu pārliecību, ka atradīsiet ceļu atpakaļ uz Mājām, ka zināsiet, kas jums jādara. Tā ir drosmīga rīcība, un es vēlos, lai jūs sevi par to slavētu.

Ja jūs nezināt, kā rīkoties savā dzīvē, ko darīt ar ļoti pastāvīgajiem baiļu, sāpju un drūmuma modeļiem; ja jums ir sajūta, ka esat iestrēguši, tad aptveriet, ka esat devušies šajā ceļojumā ar lielu drosmi un no lielas iedvesmas, lai veicinātu jaunu apziņu uz Zemes. Savā ziņā jūs sevi upurējat, atsakoties no visa, kas jūsos ir vecs un nemiera pilns, lai varētu izbaudīt jauno, un tādā veidā jūs varat būt arī piemērs citiem.

Tagad ir svarīgi saprast šīs atteikšanās būtību. Tas nav tik daudz upuris, kuru jūs nesat citiem vai pasaulei. Tā ir dziļa paklanīšanās savam kodolam, tam, kas pārsniedz jūsu kā cilvēka zināšanas un gribu; tā ir paklanīšanās jūsu kā dvēseles diženumam. Šīs dzīves laikā jūsu mērķis ir patiesi piešķirt prioritāti dvēselei un viņas liktenim, kaut arī tas dažreiz jums kā cilvēkam sagādā sāpes un reizēm piepilda ar riebumu un bezcerību. Tāpēc es aicinu cienīt sevi un citus, kas pārdzīvo līdzīgu procesu.

Netiesājiet, jo kādas “dvēseles tumšās nakts”, tumsas dziļums, ko viņš vai viņa pārdzīvo, neko nepasaka par to, kur šī dvēsele, šis cilvēks, atrodas uz iekšējā ceļa. Tā ir pārliecinoša spēka un drosmes zīme, ja gribas nostāties aci pret aci, ļoti dziļi, ar savām daļām, un šī sastapšanās reizēm šķiet nākam no savas iekšienes. Piemēram, kādam ir jātiek galā ar nopietnu slimību vai milzīgu neveiksmi cilvēka līmenī, un viņš saka: “Es to nemaz nevēlos, es gribu no tā atbrīvoties un dzīvot gaismā.” Tomēr jūsos ir dziļāki slāņi, kuri šai tumsai saka “jā”, tās daļas, kuras to jūt un zina: “Kaut kur manī man ir vajadzīga šī dzīves pieredze. Šī tumsa vēlas būt redzama, tai ir nozīme man, un, kaut arī es kaucu un gaudoju aiz sāpēm un bailēm, es uzticos šim procesam.” Tas ir jūsu lielākais izaicinājums – uzticēties “dvēseles tumšajai naktij”.

Bieži vien jūs nevarat sev sniegt šo līdzjūtību, kad jūs atrodaties “dvēseles tumšās nakts” zemākajā punktā, kad saskaraties ar savām tumšākajām vietām jūsos, kuras jūs noraidāt. Jūs nemīlat sevi un, iespējams, pat ienīstat sevi. Jums ir iepriekšēji priekštati par to, kur jūs stāvat, kur jums būtu jābūt, kas jums būtu jādara. Jūs bieži noņematies ar paškritiku, nožēlu un sirdsapziņas pārmetumiem, un jūs esat iestrēguši. Tas ir pretstats līdzjūtībai pret sevi.

Tie ir dziļākie slāņi, kuros var nogrimt cilvēka apziņa; baiļu, sevis noliegšanas, dusmu, nožēlas, pretestības, depresijas slāņi. Galvenais ir tas, ka jūs uzdrošināties sniegt man roku, jūtot vienlīdzību, jo es jūs saprotu, redzu un klausos. Izveidot šo plašumu savā starpā – tas ir tas, ko mēs varam darīt cits cita labā. Pašlaik tas ir ļoti vajadzīgs. Cilvēks, kurš ir sasniedzis “dvēseles tumšās nakts” dziļumus, savā ziņā ir vientuļš, taču ir milzīga atšķirība, kad cilvēki atbalsta savu līdzcilvēku bez sprieduma un aiz vienlīdzības sajūtas.

Jūs redzat, ka tas ir arī skolotāja profesijas pamats jaunajā laikā. Tā nav sludināšana jūsu ziepju kārbai no augšas vai no gudrības pilnām grāmatām, vai no sajūsminošām zināšanām, kuras balstās uz augstākajiem principiem, bet gan no tā, ka noliecaties pie kāda un līdztiesībā pasniedzat viņam roku. Jo jūs zināt, pieredzējuši, kas atrodas šajā dziļumā, vai arī no sajūtas, ka varbūt esat šeit no kāda nākotnes laika. Ja jūs varat būt šajā telpā kopā ar citu un dot šim cilvēkam pieņemšanu un izpratni, tad jūs ar abām kājām stāvat jaunajā zemē. Jūs esat upurējuši savu ego, kurš “zina labāk” un vēlas saglabāt kontroli.

Garīguma līmenī jums var būt arī ego, pilns ar augstām idejām, tomēr mazliet iesakņots cilvēka būtībā un ne pārāk plūstošs un elastīgs – pārāk nepiekāpīgs un stingrs. Taču “dvēseles tumšajā naktī” notiek tas, ka jūs tiekat izaicināti atlaist visas savas “pareizās” idejas un patiešām iet kopā ar to, kas ir dzīve, un ar to, kas patiesībā notiek. Cits cilvēks var jums te palīdzēt, bet jums ir jāatlaiž visdziļākajā līmenī.

Ticiet, ka jūs esat labi, kādi esat, ka esat nevainīgi dzīvi bērni, kuriem nav sevi jāaizstāv: bērni, kuri ir drošībā uz Zemes un zem Debesīm. Sajūtiet, ka ir moments, kur jūs grib pārņemt “dvēseles tumšā nakts”. Tas, kas nav jūsu, kas ir nepatiess, nepiekāpīgs un nelokāms, – īpaši attiecībā pret sevi – ir jāatlaiž. Un tas ir sāpīgi, jūs, iespējams, esat pieķērušies stingrībai un nopietnībai, kas nedaudz var jums radīt aplamu stabilitātes sajūtu, taču tas nav dzīvi, tas nav reāli.

Jūs esat dinamisks gaismas avots – plūstoša gaisma. Iztēlojieties, ka šis gaismas avots atrodas jūsu vēderā, un no turienes plūst enerģija uz jūsu sirdi un visu ķermeni. Šī enerģija ir vitāla un jauna, tā Zemi padara auglīgu. Jūtiet šo enerģiju vēdera vidū. Tā ir enerģija, kura nāk tieši no jūsu dvēseles un ir tik spēcīga, ka sagrauj vecos slazdus un struktūras, kuras esat lolojuši, tāpēc ļaujiet šai enerģijai plūst.

Jūs iekšēji jau daudz esat sasnieguši. Lepojieties ar sevi, apzinieties savu diženumu. Nevilcinieties dot telpu gaismai, kura staro caur jums, un tam nav nekāda sakara ar ego. Runa ir par atlaišanu, vairs neatturot to, kas plūst caur jums, – prieku, izpratni, viedumu, līdzjūtību un gaismu – ļoti iezemētu gaismu, kura netiesā.

Es no sirds sveicu jūs visus. Vēlreiz sajūtiet spēka un gaismas enerģiju. Mēs gribētu jūs iegremdēt enerģijas, gaismas vannā – vienkārši sakiet tam “jā”. Mēs mīlam jūs un dziļi cienām to, kas jūs esat.

© Pamela Kribbe

No angļu valodas tulkojuši Marija Baesa (Maria Baes) un Franks Tehans (Frank Tehan)

www.jeshua.net