Gerits Gilens

Šajā esejā Gerits aplūko rezultātus nelineāram priekšstatam par laiku regresīvās terapijas jomā. Viņš apgalvo, ka savienošanās ar citām dzīvēm nozīmē ne tik daudz atcerēties kaut ko, kas ir pagājis un izdarīts. Drīzāk tā ir radoša mijiedarbība ar dzīvu klātbūtni, kura joprojām aug un attīstās, tāpat kā jūs. Pagātne būtībā ir tikpat atvērta un nenoteikta kā nākotne. Tas jaunā veidā apgaismo regresīvās terapijas nozīmi un piedāvā brīnišķīgas iespējas dziedināšanai.

Zinātnes, filozofijas un misticisma jomas pauž argumentu, ka laika lineārā virzība, ko mēs pieredzam, faktiski neeksistē. Tas ļoti redzami izpaužas Einšteina Relativitātes Teorijā, kas skaidri parāda, ka “tagad” nav unikāls moments. Moments, ko viena persona pieredz kā “tagad”, nākotnē var būt otrai personai un pagātnē kādai citai, kas atkarīgs no viņu attiecīgās pozīcijas telpā un viņu kustības. Notikumi, kuri kādā laikā notiek vienam novērotājam, varētu notikt citos laikos otram. Bet ja “tagad” nav unikāls un vienreizējs notikums, tad sabrūk mūsu tradicionālā laika koncepcija, un kā sekas, sabrūk laika dalījums tagadnē, pagātnē un nākotnē. Tas nozīmē, ka pagātne nav fiksēta. Viss notiek “tagad” – ieskaitot mūsu “pagātnes” dzīves.

Ko tas nozīmē reinkarnāciju terapijai un regresīvā terapeita uzdevumam? Lai atbildētu uz šo jautājumu, ļaujiet man vispirms pievērsties atmiņu nozīmei. Ja mēs kaut ko atceramies, mēs psiholoģiski aizsniedzamies līdz citam laika punktam. Mēs savienojam mūsu pašu “tagad” ar citu “tagad”, kurš priekš mums atrodas pagātnē. Taču, ja pagātne, tagadne un nākotne faktiski ir kāda paplašināta “tagad” daļa, tad pagātne nav kas tāds, kas noteikti ir pagājis un beidzies. Atcerēšanās nav pasīvs process, bet mijiedarbība ar dzīvu enerģiju, tas ir, mijiedarbība ar mūsu daļu, kura pieredz šo konkrēto pagātnes momentu kā viņas “tagad”-realitāti. Bez tam, kad mēs aizsniedzamies līdz pagātnei caur savu atcerēšanos, mijiedarbība notiek abos virzienos. Ja mēs savienojamies ar laiku pagātnē, mēs to otru “tagad” skaram ar mūsu enerģiju, mēs to ietekmējam, un mēs pretī arī saņemam enerģiju un informāciju.

Ja lineārais laiks ir ilūzija, atcerēšanās ir komunikācija

Atcerēšanās faktiski ir komunikācijas process. Atcerēšanās ir sazināšanās ar pagātni. Tas attiecas arī uz atmiņām par pagātnes dzīvēm. Arī šeit notiek enerģētiska apmaiņa starp tagadnes jūs un pagātnes jūs. Kaut kādā līmenī to zina katrs regresijas terapeits. Labs terapeits nekad nelūgs klientam mēģināt kaut ko atcerēties. Viņš vienmēr regresijas laikā rosinās to virzīties. Piemēram, viņš var teikt: “Ej uz problēmas patieso izcelsmi.” Terapeits zina, ka otrā pieeja strādā daudz labāk nekā pirmā. Kāpēc? Jo šis norādījums vairāk atbilst tam, kas patiesībā ir noticis. Ir kaut kas, uz ko virzīties: otrs “tagad”, kurā traumatiskais notikums ir pirmoreiz pieredzēts.

Kas notiek, kad jūs savienojat savu “tagad”, jūsu tagadni, ar otru “tagad” un kad jūs sākat sazināties ar jūsu daļu, kura dzīvo otrā “tagad”? Šāda sazināšanās procesa rezultāts ir jauna un “kopīga tagad” radīšana. Tiklīdz jūs sākat dialogu ar kādu citu (šajā gadījumā ar jūsu “otro” sevi), jūs kopīgojat “tagad”, to pašu tagadni. Un no šī “kopīgā tagad” rodas jaunas iespējas: precīzāk, tas nozīmē, ka jūs varat nosūtīt dziedināšanu un sapratni uz savu pagātni, tādejādi reāli ietekmējot pagātni. Tā kā pagātne nav nekas absolūtā izteiksmē, jūs varat to izmainīt no nākotnes.

Ko augstāk aprakstītās koncepcija nozīmē reinkarnāciju terapijai? Pēc manas pieredzes no tā izriet trīs svarīgas sekas:

I. Dziedinām pagātni, nevis no jauna izdzīvojam to

Tas, ko mēs saskaņā ar tradicionālo uzskatu regresīvajā terapijā varam darīt ar sāpīgu pieredzi pagātnē, ir izdzīvot to no jauna un tādejādi nolīdzināt pieredzes asās šķautnes. Ņemsim, piemēram, kādu, kuram ir bailes no augstuma. Viņš apmeklē terapeitu un atklāj, ka viņš iepriekšējā dzīvē ir miris nokrītot. Šis notikums tiek pārdzīvots vairākas reizes, un bailes no augstuma, šķiet, ir pazudušas.

Tradicionālais uzskats ir, ka nāvējošais kritiens pagātnes dzīvē ir radījis bailes, kuras nav pietiekami apstrādātas, tādā vai citādā veidā, kā rezultātā tās izpaužas šajā dzīvē kā bailes no augstuma. Informēt un likt no jauna izdzīvot baiļu cēloni, šķiet, tas nodrošina risinājumu.

Es tomēr uzskatu, ka patiesībā notiek sekojošais: kaut kur telpā-laikā kāds ir nokritis un ir izjutis bailes. Bailes ir tik intensīvas, ka caur telpu-laiku tiek nosūtīts sauciens pēc palīdzības, kuru uztver iemiesojums ar radniecīgu psihisko struktūru vai tās pašas dvēseles iemiesojums, kurš tādā gadījumā izjūt saucienu pēc palīdzības kā bailes no augstuma. Kad tāda persona ieiet regresijā, viņa savieno savu apziņu ar nokritušās personas apziņu un tādā veidā otrās personas bailes no augstuma tiek atvieglotas.

Jautājuma, kā atlaist bailes, būtība, pēc manām domām, nav baiļu izdzīvošanā no jauna, bet to aptveršanā ar skaidru, mīlošu apziņu. Šī gaišā apziņa esat jūs, tagadnē. Kad jūs iesniedzaties pagātnē ar skaidrām domām un nodomu dziedināt, jūs faktiski pieskaraties sev pagātnē, kurš cieš no garīga pavadoņa jeb “sargeņģeļa”, ja vēlaties, trūkuma. Tā kā jūs kā pavadonis vai eņģelis izjūtat līdzjūtību pret noraizējušos personu, otro jūs tajā otrajā “tagad”, tas otrais jūs var atlaist savu fobiju un atrast mieru. Tajā pagātnē viņam būs miera un paļāvības sajūta. Šajā gadījumā caur nokrišanu mirusī persona var mirt ar paļāvības sajūtu, un rezultātā šīs nāves trauma būs mazāk intensīva. Atjaunojot pagātni šādā veidā, ir ietekmēta jūsu tagadne: jūs savukārt arī esat kļuvis brīvs no savām bailēm no augstuma.

Esiet pavadonis jeb “sargeņģelis” sev pagātnē

Pagātnes dzīves traumas izdzīvošanai no jauna, tehnikai, kuru bieži izmanto regresijas terapijā, ir jēga tikai daļēji. Sliktākajā gadījumā tas var izraisīt daudz nevajadzīga nemiera un saspringuma. Es jūtu, ka klientam ir daudz labāk ieiet regresīvajā terapijā kā pagātnes sevis, kuram ir sāpes, palīgam, kā pavadonim un draugam. Jūs tad neidentificējaties ar problēmu, bet daudz vairāk ar risinājumu: jūs neesat upuris, bet dziednieks. Jums nav nepieciešams no jauna izdzīvot tumsu, bet jāienes sava gaisma tumsā.

Konkrēti pirms ieiešanas pagātnes dzīvē es aicinu savus klientus raudzīties uz sevi kā uz Gaismas būtni, kā eņģeli, kurš var ceļot cauri laikam un telpai. Kad viņi jūt, ka tā ir patiesība, es aicinu viņus aizsniegties līdz traumētajai personai, kuru viņi satiek pagātnes dzīvē, un palīdzēt, sūtot šai personai mīlestību, iedrošinājumu un sapratni.

Man reiz bija klients, kurš apsvēra pašnāvību ļoti grūtā viņa dzīves periodā, kurā viņš cieta no depresijas. Kādu reizi viņš izdzirdēja balsi, kura iedrošināja viņu un teica, ka viņam nav jāuzņemas atbildība par savu dzīvību. Tā bija cerības un mierinājuma balss. Es ieteicu viņam doties uz šo sarežģīto laiku pagātnē no tagadnes kā eņģelim. Vingrinājuma beigās viņš saprata, ka tas bija viņš pats, kuram piederēja tā balss; no nākotnes viņš bija palīdzējis sev šajā grūtajā periodā.

II. Uztveram neizskaidrojamu nemieru kā saucienu pēc palīdzības

Daudzi cilvēki cieš no neizskaidrojamām bailēm, kuras vienmēr ir klāt fonā. Tās var būt jauktas ar citām sajūtām, piemēram,  skumjām, bēdām vai dusmām. Tā bieži vien ir sajūta kopš bērnības, bez redzama iemesla.

Aiz šīm bailēm vienmēr slēpjas sauciens pēc palīdzības. Tas ir sauciens no cita “tagad”, citas dzīves vai dažreiz no savas bērnības. Manuprāt, regresīvās terapijas mērķis ir atklāt, kas tās ir par bailēm, un palīdzēt šai otrai personai tāpat, kā jūs palīdzētu labam draugam, kam ir vajadzība. Jūs dodaties pie šīs personas ar iedrošinošiem vārdiem un aptverat viņu ar gādību, mīlestību un sapratni.

Tā vietā, lai raudzītos uz šīm pastāvīgajām bailēm kā zīmi, ka ar jums notiek kaut kas dīvains un neglābjami nepareizs, jūs uzlūkojat tās nevis kā piederošas šim “tagad”, bet citam “tagad”, citam “jūs”, kurš vēršas pēc palīdzības. Jūs – klients – esat vienīgais, kurš var kliedēt bailes, sniedzot viņam sapratni un līdzjūtību un raugoties uz bailēm kā uz saucienu pēc palīdzības no kāda cita. Šis “kāds cits” esat jūs citā momentā “tagad”. Tiklīdz jūs atrodat šo personu un jūs uzlūkojat viņu ar neitrālu un līdzjūtīgu apziņu, viņas bailes kļūst jums saprotamas, un tās vieglāk būs pieņemt un pakāpeniski ļaut tām aiziet. Nemiers ir atlaists, raugoties uz to kā uz kāda cita problēmu, jo šādā veidā jūs norobežojaties no baiļu enerģijas. Objektīvi skatoties uz “tagad”, kurā pārsvarā nav iemesla bailēm, jūs saprotat, ka esat lielāks par bailēm un ka varat tās apkampt ar paplašinātāku apziņu.

Bailes tādejādi kļūst par durvīm, kuras ieved jūs citā dzīvē, kuras savieno jūs ar citu “tagad”. Ļaujot sev pakāpeniski virzīties uz šīm bailēm regresīvajā terapijā, jūs atklāsiet to avotu un varat sākt dziedināt tās. Bieži vien, lai radītu vajadzīgo pārbīdi un norobežotos no bailēm, pietiek vienkārši uzdot jautājumu: “Kam pieder bailes, kuras es jūtu?” Griežoties pie tām kā pie palīdzības sauciena no cita punkta laikā-telpā, jūs uzbūvējat tiltu pie šīm bailēm. Šis tilts dod divas svētīgas lietas: tas rada distanci starp jums un bailēm un sniedz bailēm dziedināšanu.

III. Radām jaunu pagātni

Cita iespēja, kura izriet no šīs jaunās perspektīvas laikā-telpā, ir iespēja pagātni radīt no jauna. Ja pagātne nav fiksēta un ir pagājusi un ja atcerēšanās ir enerģiju apmainīšanās ar to, tad mūsu tradicionālais uzskats par cēlonību sabrūk. Tradicionāli, lietas nevar izraisīt notikumi nākotnē, bet tikai notikumi pagātnē. Bet ko lai saka par ciešanu pārņemto vīrieti – piemērā augstāk – kurš dzird balsi no nākotnes, kura iesaka viņam būt paļāvīgam, un kurš tādēļ nolemj dzīvot? Lūk, šķiet, nākotnei ir ļoti reāla ietekme uz pagātni.

Kā ideja par pagātnes radīšanu no jauna var ietekmēt regresīvo terapiju? Es bieži aicinu klientu pārrakstīt pagātni sekojošā veidā. Pēc tam, kad viņš ir uzzinājis par traumu, kura notikusi citā dzīvē, es iesaku viņam savienoties ar pagātnes dzīves personību pirms traumas rašanās. Gandrīz vienmēr pastāv kritisks moments laikā, kurā personība būtu varējusi izvēlēties citus ceļus, no kuriem viens varētu vest uz labvēlīgāku nākotni, kurā trauma nerastos. Kaut arī regresīvajā terapijā joprojām var neizvēlēties ceļu, jūs varat izvēlēties arī alternatīvu taku jeb “laika līniju” un aktivizēt to.

Iedomājieties jutīgu sievieti pravieti, kura iepriekšējā dzīvē tika sadedzināta uz sārta kā ragana. Tās mūža laikā bija reizes, kad viņa juta nepieciešamību sevi labāk aizsargāt, varbūt aizbēgt vai pārtraukt attiecības ar dažiem cilvēkiem. Regresīvajā terapijā viņa mēģina savienoties ar tik izšķirīgu momentu, ar laiku, kad viņa būtu varējusi izdarīt izvēles, kuras būtu varējušas novērst sadedzināšanu. Ja tas darbojas un kliente tiek emocionāli saistīta ar alternatīvu laika līniju, kura varētu tikt izstrādāta, trauma klientes pagātnē tiek daļēji vai pilnīgi nodzēsta.

Lai to sasniegtu, ir nepieciešami sekojoši soļi:

– Kliente veic emocionālu savienošanos ar traumatisko pagātnes dzīvi. Ieiešanas punkts parasti ir pats traumas laiks.

– Pēc tam viņa ceļo atpakaļ laikā uz momentu pirms traumas, kad vēl ir iespējama izšķiroša izvēle.

– Tad kliente sāk sazināties ar personu, kura viņa bija iepriekšējā dzīvē. Viņa skaidro tai personai, kāpēc tā var un tai vajadzētu izdarīt pozitīvu izvēli. Viņa iedrošina to un sniedz tai redzējumu no lielākas perspektīvas, kāda viņai ir tagad. Tas radīs jaunu kopīgotu “tagad” ar iespējām dziedināties abām pusēm.

– Pagātnes dzīves personība jūtas iedvesmota pieņemt atšķirīgu un jaunu darbības virzienu, un traumatiskajiem notikumiem vairs nav vietas.

Kad jūs sūtāt dziedināšanu pagātnes dzīvei, tā pretī sūta dziedināšanu jums. Radot jaunu pagātni, tiek mainīta arī tagadne. Saskaņā ar šo uzskatu pagātne nav fiksēta: pagātne līdzīgi nākotnei ir iespēju okeāns. No tagadnes, mūsu pašreizējā “tagad”, mēs atkal un atkal varam izvēlēties, kurai takai sekot, kuru laika līniju aktivizēt, vai tā būtu pagātnē vai nākotnē. Mūsu dzīves norit laika-telpas kontinuumā, kurš nepārtraukti kustas un mainās, mēs pastāvīgi mijiedarbojamies ar mūsu citām dzīvēm un tās ar mums. Daļa, kura mijiedarbojas, ir mūsu apziņa, mūsu apzinātā saprašana. Šī daļa ir mūsu būtība, un tā ir atkarīga no laika un telpas. Tā ceļo caur laika-telpas tīmekli, taču tas nenotiek laikā. Tā ir mūsu daļa, kura ir mūžīga un nemainīga. Tā kā apziņa pati par sevi ir atkarīga no laika un telpas, viņa ir Gaismas avots un dziednieks visam, kas eksistē laikā. Jo apzinātāki mēs kļūstam, jo vairāk mēs ieejam mūžības valstībā, no kuras mēs izstarojam gaismu uz visām mūsu dzīvēm.

Noslēgumā

Es saprotu, ka šīs jaunās un apžilbinošās perspektīvas par laiku un cēlonību ieviešana regresīvās terapijas jomā rada daudz jautājumu, uz kuriem nevar sniegt atbildi šīs īsās esejas kontekstā. Man tomēr liekas, ka priekšstats par nelineāru laiku ir daudz elastīgāks un atvērtāks nekā mūsu tradicionālais uzskats un piedāvā lielus apsolījumus šajā jomā, un sniedz daudz lielāku patiesību par noslēpumaino dvēseles dabu. Dvēsele ir līdzīga saulei ar daudziem stariem, katrs pārstāv mūžu, izpaustu kā Sevis daļu. Visi stari izstaro savu gaismu vienlaicīgi un, to darot, ir savienoti ar savām saknēm un mijiedarbojas cits ar citu caur saules centru.

Pirms daudziem gadiem karstā vasaras dienā es sēdēju ezera krastā, vērojot, kā ūdens atspoguļo saules gaismu. Es domāju par dzīvi cilvēka būtnei uz zemes. Neregulārie gaismas plankumi, kuri spēlējās uz ūdens, kopa ar tveici atstāja uz mani hipnotisku iespaidu. Aina ar mūžam spīdošo sauli, kura sadala sevi neskaitāmos dejojošos gaismas plankumos, šķita piemērota kā metafora tam, kas ir dzīve.

Gaismas plankumi ir daudzās cilvēka dzīves, katru no kurām mēs dzīvojam, tām savā veidā nepilnīgi atspoguļojot augstāko avotu. Kopā tās izpilda mūžīgu dzīves deju, kopā tās rada absolūtu veselumu. Patiesībā laika nav, viss eksistē vienā lielā tagadnē. Kad viens plankums ūdens kustības dēļ aug lielāks, kāds cits uzreiz samazina lielumu.

Mums visiem uz Zemes ir daudz dzīvju un tās ir savstarpēji saistītas dinamiskos un dziļi nozīmīgos veidos. Visas šīs dzīves ir vērstas uz vienu mērķi. Kopā tās atspoguļo augstāku avotu, kopā tās ir viens vesels.

Es ticu, ka tas pats attiecas uz cilvēci kopumā. Dziļākā iekšējā līmenī, līmenī ārpus laika, mēs visi esam savienoti ar to pašu Gaismas avotu. Tā ir mūsu misija – izpaust šo Gaismas avotu laikā, cik vien labi mēs varam.

© Gerrit Gielen – www.jeshua.net

Angliski tulkojuši Marija Baesa, Franks Tehans un Pamela Kribe
Tulkoja Jānis Oppe