Gerits Gilens

Tādi jēdzieni kā “dvēsele”, “ego”, “personība”, iekšējais bērns” un “apziņa” bieži tiek lietoti ezotēriskos rakstos. Tie visi ir svarīga daļa no tā, kas veido mūsu cilvēcīgumu. Bet kā tie ir saistīti cits ar citu, un ko tie mums nozīmē mūsu ikdienas dzīvē? Tradicionālā psiholoģija piedāvā dažādus cilvēka personības modeļus. Tas, kas parasti pietrūkst, ir garīgā perspektīva. Manuprāt, garīgās perspektīvas pamatā ir ideja, ka mēs kā cilvēka būtnes pa daļai esam neatkarīgas no laika un telpas un ka šī daļa ir ļoti svarīga, lai pareizi saprastu, kas mēs esam. Es norādu uz šo daļu kā uz dvēseli. Mums ne tikai ir dvēsele, kura pastāv ārpus laika un telpas, šī dvēsele izpaužas iekšējā laikā un telpā daudz vairāk nekā vienu cilvēka dzīvi: mums visiem ir daudzas dzīves. Es uzskatu, ka reinkarnācijas jēdziens ir galvenais arī garīgajā perspektīvā.

Šajā rakstā es piedāvāju cilvēka būtnes psiholoģisku modeli no garīgās perspektīvas, un šis modelis balstās uz manu kā hipnoterapeita pieredzi un manu garīgo izpratni, kura gadu gaitā ir mainījusies. Es apspriedīšu katru no iepriekš minētajiem jēdzieniem un aprakstīšu, kādas pēc manas sajūtas ir tos nosakošās īpašības.

Dvēsele

Kad mēs apkārtējo pasauli uztveram ar mūsu maņām, šķiet, ka viss izpaužas laikā un telpā. Kad es pirms kādiem gadiem 40 devos uz koledžu, lai mācītos matemātiku, fiziku un astronomiju, es visumu iedomājos kā fundamentālu bezgalīgu telpu, kura ietver bezgalīgi daudz daļiņu. Tomēr es ticēju arī cilvēka dvēseles esamībai un reinkarnācijai. Un man nebija skaidrs, kā es varētu savienot fiziskā visuma fiksētos, cēloniskos matemātikas likumus ar prāta iekšējo pasauli: apziņu, subjektivitāti, brīvību. Viena atslēga man bija Einšteina relativitātes teorija. Tā man mācīja, ka gaismas līmenī laiks un telpa neeksistē; gaismai ir tikai mūžīga tagadne. Lai būtu skaidrs: ja mēs skatāmies uz tālu zvaigzni, mēs sakām, ka ir pagājis daudz gadu, kamēr šīs zvaigznes gaisma ir atceļojusi pie mums caur telpu. Bet pašam gaismas kūlim tas tā nav. Ja mēs varētu ceļot kopā ar gaismu, sēžot uz gaismas kūļa, tā sakot, mēs nejustu laiku un telpu. Tas ir tāpēc, ka pārvietojoties gaismas ātrumā, laiks un telpa kolapsējas. Gaisma neceļo laika un telpas iekšienē; drīzāk tā ir veidoti mūsu pašu priekšstati par laiku un telpu.

Relativitātes teorija piedāvā sekojošu priekšstatu par visumu. Gaisma ir enerģijas forma. Visa enerģija eksistē stāvoklī bez laika un telpas: mūžīgā tagadnē. No tīras enerģijas līmeņa rodas viela un, kopā ar vielu, arī laiks un telpa. Tāpat kā gaisma fiziskajā visumā nav atkarīga no laika un telpas, ir arī mūsu daļa, kas nav atkarīga no laika un telpas, nav atkarīga no fiziskā ķermeņa: šī daļa ir tas, ko es saucu par dvēseli.

Kas tieši ir dvēsele, ir ārpus mūsu sapratnes. Mūsu domāšana ir balstīta tikai uz lietu klasifikāciju laikā un telpā. Arī mūsu valodu nosaka dalījums pagātnē, tagadnē un nākotnē. Bet dvēsele paceļas pāri laikam un telpai. Dvēsele ir kā zvaigzne ar daudziem stariem. Un, ja viens šāds stars pieskaras mūsu pasaulei, dzimst cilvēka būtne: dvēseles inkarnācija. Kaut kas no šīs zvaigznes stara ir mūsos; tas ir skaistais, labais mūsos. Mēs to saucam par mūsu augstāko es, par mūsu iekšējo gaismu. Jo vairāk mēs šo gaismu apzināmies, jo bagātāka un pilnīgāka kļūst dzīve. Mēs galu galā šo brīnišķīgo zvaigznes gaismu izpaužam uz Zemes un bagātinām ar viņu pasauli un cilvēci.

Tiklīdz mēs sākam apzināties šo iekšējo gaismu – mūsu dvēseli – mēs ieejam izaugsmes procesā. Mēs jūtam, ka kļūstam vairāk mēs paši, un tajā pašā laikā mēs jūtamies arvien dziļāk saistīti ar pasauli, ar dzīvi mums apkārt un ar visumu. Pazūd šaubas; mēs pamazām sākam saprast, kas mēs esam, un ka mums visumā ir unikāla vieta. Tad mēs atstājam aiz muguras tumsas pasauli, šaubas un bailes un jūtam iekšienē mūžīgo gaismu. Tā ir dvēsele, kura piešķir mūsu dzīvei jēgu.

Cilvēki bieži brīnās, kāds ir dzīves mērķis, jēga. Veids, kā mēs tiekam audzināti, liek mums mērķi un jēgu meklēt ārpus mums pašiem. Mēs gribam kaut ko sasniegt dzīvē, veidot karjeru, radīt kaut ko vērtīgu, atrast attiecības vai radīt bērnus. Bet mūsu dzīves patiesais mērķis ir iekšējs mērķis: ļaut mūsu dvēseles gaismai pilnīgi plūst caur mums. Tā ir patiesa pašrealizācija. Kad mēs to esam sasnieguši, mēs vairs nejautājam, kāda jēga ir mūsu dzīvei; meklējumi beidzas. Mēs vienkārši un skaidri zinām: mēs esam atraduši savu vietu visumā. Ceļš nav mums ārpusē, bet mūsos; mēs esam ceļš. Ja uzticamies sev, mēs sekojam pa šo ceļu.

Zemes dzīves personība

Mūsu kā cilvēka dzīves sākumā mūsu dvēseles gaismas stars pieskaras Zemei. Mūsu dvēseles mūžīgā enerģija apvienojas ar vairākām citām enerģijām, un dzimst mūsu zemes dzīves personība. Personība ir unikāla katram cilvēkam. Iepriekšējās dzīvēs jums bija citāds temperaments, citādas vēlmes, citādas bailes; viss bija citāds – izņemot jūsu dvēseli. Dziļākais kodols vienmēr ir tas pats, bet enerģijas ap to ir atšķirīgas. Kā amerikāņu ģenerālis Patons rakstīja dzejolī:

So as through a glass, and darkly
The age long strife I see
Where I fought in many guises,
Many names, but always me.

Kā caur stiklu un neskaidri
Mūžsenus konfliktus es redzu,
Kur es cīnījos daudzās maskās,
Ar daudziem vārdiem, bet vienmēr es.

Tā ir dvēsele, kura mums dod esamības sajūtu. Pat ja mēs dzīvē piedalāmies ar ļoti atšķirīgu personību, citādu dzimumu – dažreiz pat ne cilvēka ķermenī – tomēr mēs varam just: tas biju es. Tas attiecas arī uz jūsu pašreizējo dzīvi. Nostājieties spoguļa priekšā un padomājiet par savu bērnību. Jūsu seja ir novecojusi, jūsu emocijas un jūsu apziņa ir mainījušās – bet tomēr… tas esat jūs. Jūs dziļi iekšienē, jūsu būtnes kodolā, jūtat identitāti, savu Es, kurš vienmēr tur ir bijis un nemainās. Šis Es ir nav atkarīgs no laika un telpas, viņš nenoveco līdz ar ķermeni – tas, ko mēs jūtam, ir mūsu dvēsele.

Mūsu zemes dzīves personību var salīdzināt ar saules sistēmu: kodols – saule – vienmēr ir tas pats. Bet planētas griežas ap sauli, un planētas nepārtraukti maina savu pozīciju. Planētu konfigurācija atbilst enerģijām, kuras nosaka mūsu personību, citādām nekā saule pati. Kas ir šīs citas enerģijas, kuras veido mūsu personību? Galvenās no tām ir: mūsu iepriekšējās dzīves, mūsu vecāki, mūsu ķermenis un ģenētiskais raksturs, sabiedrība, kurā mēs uzaugam, Zemes enerģija un cilvēces enerģija kopumā. Tagad es aplūkošu katru no šīm ietekmēm.

 – Mūsu iepriekšējās dzīves

Iesāksim ar mūsu iepriekšējām dzīvēm. Un no visām šīm iepriekšējām dzīvēm īpaši svarīga ir dzīve tieši pirms mūsu pašreizējās dzīves; tai parasti ir dziļa ietekme. Mūsu iepriekšējo dzīvju ceļa ietekme uz mums ir atkarīga no tā, cik no tām mēs esam integrējuši un atbrīvojuši. Pēc katras mūža, kad jūs atstājat fizisko ķermeni, sākas dabisks un skaists augšanas process. Pakāpeniski mēs izejam no mūsu zemes dzīves personības ar visām viņas bailēm, šaubām, ieradumiem, un mēs atgriežamies un atkalapvienojamies ar mūsu dvēseli. Mēs to izjūtam kā augšanas procesu, kļūstam vairāk mēs paši. Neviens, kurš pārvar savas bailes, nesaka: tagad es esmu pazaudējis kaut ko svarīgu. Tas ir iedomātais mūsos, kam mēs ļaujam aiziet, un mūžīgais, kam mēs ļaujam ienākt. Bailes dod ceļu mīlestībai, neziņa gudrībai. Mēs paņemam no mūsu iepriekšējās dzīves to, kas ir ļāvis mums augt gudrībā un mīlestībā.

Tomēr šis dabiskais augšanas process notiek ne vienmēr. Patiesībā daudzi cilvēki spītīgi turas pie savas zemes dzīves personības pēc tam, kad viņi nomirst. Viņi apdzīvo astrālo vidi pēcnāves dzīvē, kura atspoguļo viņu pieķeršanos Zemes dzīvei. Ja viņiem ir īpaši reliģiski uzskati par debesīm, viņi satiek citus ar tādiem pašiem reliģiskiem uzskatiem, kuriem ir līdzīga vīzija par debesīm. Viņi var apgalvot, ka ir pareizajā vietā un ka katra vēlme to pamest ir nepareiza. Tādā veidā dabiskā augšana ir bloķēta. Rezultātā daudzi cilvēki uzskata, ka viņi ir debesīs, taču jūtas briesmīgi nelaimīgi, jo viņi nav klausījušies savas dvēseles signālus. Cilvēki var arī būt tik pilni ar iespaidiem un pieredzēm no savas pēdējās dzīves, ka viņi tā īsti nevar no tās aiziet. Viņi var būt pārņemti ar sāpēm, traumu un zaudējumu, jeb arī viņi var būt ļoti veiksmīgi un laimīgi un nav gatavi ļaut tam aiziet.

Īsāk sakot, daudziem cilvēkiem viņu iepriekšējās dzīves atlaišanas un integrēšanas process nav – vai nav pilnīgi – beidzies, kad viņu dvēsele uzsāk jaunu inkarnāciju. Pēc tam notiek tas, ka viņi savu atdzimšanu izjūt kā sava veida gaismas ūdenskritumu, kurš nolaižas no debesīm uz Zemi un kurš viņus iesūc sev līdzi. Dažreiz viņi tam ļaujas, bet bieži ir arī pretestība. Manā praksē es bieži saskaros ar šo pretestību dzīvei uz Zemes, kad cilvēki ieiet transa stāvoklī un no jauna aplūko savas dzīves sākumu. Kad es viņiem vaicāju: “Kāda bija sajūta, kad jūs nācāt uz Zemi?” viņi saka: “Es pretojos, es patiešām nevēlējos nākt, bet man bija jānāk.” Šī pretestība dzīvei viņiem bieži izpaužas visas dzīves laikā, un šī iemesla dēļ viņi nespēj brīvi baudīt dzīvi.

Ja es saviem klientiem lūdzu rūpīgi vērot, no kā šī pretestība nāk – kas pretojas dzīvei? – tad viņi parasti izseko šo sajūtu atpakaļ līdz savai personībai no viņu pēdējās pagājušās dzīves. Es cenšos radīt viņiem sajūta, ka ir arī viņu daļa, kura vēlējās būt šeit. Šī daļa faktiski atspoguļo patieso es, viņu dvēseli. Kad viņi ar šo daļu savienojas un jūt viņu, pretestība ir pārvarēta.

Bet pat tad, ja kādam nav pretestības dzīvei, bet personība iepriekšējā dzīvē nav spējusi savienoties un atkalapvienoties ar dvēseli starpposmā pirms jaunas dzimšanas, šī iepriekšējās dzīves personība joprojām dzīvo pašreizējā personībā. Tā kā viņa nevarēja atrast savu ceļu atpakaļ pie dvēseles, arī pašreizējā dzīvē viņa stāv uz kontakta ar dvēseli ceļa.

– Mūsu vecāki

Mūsu vecāki ir nozīmīgi divos aspektos. Pirmkārt, viņi sniedz mums sievišķās un vīrišķās enerģijas piemērus. Dvēseles līmenī vīrišķais un sievišķais ir vienots, bet tiklīdz mēs nolaižamies uz Zemes, notiek sava veida sadalīšanās. Mūsu vecāki uzstājas kā modeļi: mēs savu sievišķo enerģiju veidojam galvenokārt no mūsu mātes tēla, un mūsu vīrišķā enerģija ir mūsu tēva tēls. Ja mūsu vecāku starpā ir liela disharmonija, tas ietekmēs veidu, kā mēs rīkosimies ar vīrišķajām un sievišķajām enerģijām mūsu iekšienē.

Otrkārt, mūs dziļi ietekmē mūsu vecāku bailes un pārliecība. Tieši tāpēc ir svarīgi mācīties saprast un mīlēt mūsu vecākus, lai kas viņos liktos nepareizi. Viņi dzīvo mūsos; enerģētiski izsakoties, viņi ir daļa no mums. Ja mēs ar viņiem esam konfliktā, mēs esam konfliktā ar sevi. Tas, protams, nenozīmē, ka mums viņiem jāpiekrīt. Mums ar viņiem ir pareizas attiecības, kad mēs saprotam, ka mēs esam viņu skolotāji. Katrs bērns ir skaista dāvana saviem vecākiem un piedāvā viņiem kaut ko jaunu.

– Mūsu ķermenis un ģenētiskais raksturs

Ķermeņa ietekme uz personību ir milzīga; viņš limitē un ierobežo pakāpi, kādā var plūst cauri dvēsele; dvēseles enerģijas lielākā daļa nevar tikt izpausta ķermenī. Jūs būtībā esat daudz kas vairāk, nekā jebkad varat būt ķermenī. Ķermenis ļauj dvēselei fokusēties uz konkrētu vietu un laiku un unikālā veidā piedzīvot realitāti caur šo objektīvu. Tas rada spēcīgu šeit un tagad sajūtu.

Īpaši svarīga ir ķermeņa nervu sistēma; jo bagātāka un sarežģītāka nervu sistēma, jo labāk var izpausties dvēsele. Caur suņa nervu sistēmu dvēsele nevar izpausties tik daudz kā caur cilvēka būtnes nervu sistēmu. Arī jūsu dzimumam ir liela ietekme uz jūsu personību: sievietes ķermenī ir vienkāršāk sazināties ar savu sievišķo enerģiju nekā vīrieša ķermenī. Un visbeidzot nav grūti iedomāties, cik formējošs ir ķermenis, ja jūs dzīvojat kroplā vai hroniski slimā ķermenī.

– Sabiedrība un kultūra, kurās mēs uzaugam

Mēs visi esam laika un sabiedrības, kuros mēs izaugam, produkts. Piemēram, ja mēs lasām grāmatu vai klausāmies mūziku, tad mēs bieži uzreiz jūtam, ka tā pieder konkrētam laikam un kultūrai. Katrai paaudzei, katrai kultūrai ir savas idejas, sasniegumi un vispārējā atmosfēra. Dzīvojot viņas iekšienē, jūs vienkārši pieņemat šo enerģiju un uztverat kā pašsaprotamu. Tas, protams, attiecas arī uz mūsu paaudzi un kultūru. Mēs lūkojamies uz jaunu pasauli caur tā laika objektīvu, kurā mēs dzīvojam.

– Zemes enerģija

Mēs esam Zemes bērni; Zeme ir mūsu māte. Un, tāpat kā mūsu cilvēka māte atstāja dziļu ietekmi uz mūsu personību, tāpat to dara arī Zeme. Ka tas uzreiz nav acīmredzams, iespējams, ir tāpēc, ka katra būtne uz Zemes pārāk labi pazīst šo ietekmi. Turklāt, tā kā mēs parasti noliedzam, ka Zeme ir dzīva būtne ar apziņu, mēs neapzināmies, kā viņa veido mūsu kā cilvēka būtņu domāšanu un darbošanos.

Tomēr Zeme ir mūsos. Astronauti, kuri atstāj Zemi un raugās uz viņu no tālienes, dziļi apzinās savu savienojumu ar viņu. Vēlāk dzīvē viņi bieži saista sevi ar Zemes likteni.

– Cilvēces enerģija

Mēs esam cilvēka būtnes. Kā regresijas terapeits es reizēm sastopos ar klientiem, kuri atceras dzīves laiku ne-cilvēka ķermenī, un parasti ir šokējoši atklāt, cik tas ir atšķirīgi, cik atšķirīgi tiek uztverta pasaule, kad jūs neesat cilvēks.

Arī cilvēce kopumā ir vienota; pastāv grandioza grupveida apziņa, kuras daļa mēs esam. Viss, ko pieredz un realizē viens cilvēks, ietekmē ikvienu. Iekšējā līmenī mēs esam savienoti ar visiem mūsu līdzcilvēkiem. Šī grupveida apziņas enerģija ietekmē mūsu personību un ir tas, kas padara mūs par tipisku cilvēku.

Iekšējais bērns

Papildus iepriekš minētajiem ārējiem aspektiem, pastāv iekšējs aspekts, kurš dod nozīmīgu ieguldījumu mūsu pieaugušā personībā: iekšējais bērns. Katrs pieaudzis cilvēks reiz bija bērns. To, cik dziļi bērnība mūs ietekmē, parāda literatūra. Savas jaunības sajūtas un notikumi ir daudzu rakstnieku neizsmeļams iedvesmas avots. Ārējā pasaulē meitene vai zēns, kas jūs reiz bijāt, ir pilnīgi aizgājuši; ķermenis pastāvīgi mainās. Kad es raugos savā bērnības fotogrāfijā, tad es redzu seju, kura ļoti atšķiras no tās, kuru redzu spogulī. Bet manā iekšējā pasaulē ir citādāk: mazais zēns, kurš es biju, joprojām ir šeit. Ne tikai caur manu atmiņu, bet arī veidā, kā es jūtos un raugos uz pasauli – manā iekšējā pasaulē viņš joprojām ir dzīvs.

Mūsu iekšējā pasaule ir mūžīga; iekšējais bērns glabā ļoti tīru un autentisku mūsu daļu, kura atklājās mūsu bērnībā. Agrā bērnībā mēs vēl esam ļoti cieši saistīti ar mūsu dvēseli, un mūsu psihi vēl tā nav ietekmējuši vecāku, sabiedrības utt. ārējie spēki. Kad mēs kļūstam vecāki, mūsu saprašanu formē un veido šie aspekti, pārvēršot mūs pieaugušajos, kuri jūtas mazāk saistīti ar mūsu pirmavotu, mūsu dvēseli. Tomēr bērns, kurš ir aizgājis no ārējās pasaules, dzīvo mūsu iekšienē: tas ir mūsu iekšējais bērns.

Psiholoģiski iekšējais bērns ir prieka avots mūsu dzīvē; spēja iedvesmoties un būt laimīgiem bezrūpīgā veidā, būt klātesošiem tagad un baudīt dzīvi. Diemžēl daudzi no mums bērnībā ir izgājuši sāpīgu un pat traumējošu pieredzi, bieži vien pat to nezinot. Un tāpēc, ka mūsu iekšējā pasaulē laiks neeksistē, viss, ko jūs traumatisku esat pieredzējuši bērnībā, tagad ir mokoša pieredze jūsu iekšējam bērnam. Tāpēc daudzi cilvēki saskaras ar izkropļotu iekšējo bērnu, to neapzinoties, un rezultātā bērns nevar pildīt savu dabisko funkciju.

Labā ziņa ir tā, ka mēs varam dziedināt mūsu iekšējo bērnu. Pirmais solis ir apzināties emocionālo traumu, kurā mūsu bērns ir cietis. Vecāki cilvēki no mūsu vidus izauga pasaulē, kurā bērni bija izglītošanas objekti, un viņu pašu identitāte netika uztverta nopietni. Kā pieaugušie jūs varat uzskatīt, ka ir pilnīgi normāli un svarīgi, ka bērns iet uz skolu, bet bērns jūsos varēja uztvert traumatiski to, ka bija iesprostots ēkā, ka bija jāpakļaujas noteikumiem un jāmācās lietas, nejautājot, priekš kā, neko nedrīkstot darīt nepareizi. Lai sajustu, ko esam pieredzējuši kā bērni, mums jābūt gataviem noņemt mūsu pieaugušā brilles, lai šo iekšējo bērnu sasniegtu pilnīgi. Kā pieaugušie mēs varam saprast un piedot mūsu vecāku uzvedību – bet vai bērns mūsu iekšienē var to izdarīt?

Pēc manas pieredzes godīgam un neierobežotam skatam uz savu iekšējo bērnu ir milzīgs dziedinošs efekts. Pat ja tas nenoņem sāpes uzreiz, bērns jūtas saredzēts un uztverts nopietni. Bērns jūt, ka viņam vai viņai ir ļauts būt dabiskiem pašiem. Tas rada telpu dziedināšanai.

Dažreiz literatūrā iekšējais bērns tiek aplūkots kā mūsu ego. Pēc tāda uzskata cilvēki ar lielu ego ir cilvēki, kuri nespēj kontrolēt vai slēpt savu iekšējo bērnu. Manuprāt, tā nenotiek. Bet, pirms es varu izskaidrot, kas ir ego, man ir jāizskaidro kaut kas cits: pati apziņa.

Apziņa

Kad es teicu, ka mūsu fiziskās dzīves sākums ir kā gaismas kūlis, kurš nāk no mūsu dvēseles un pieskaras Zemei, es šo notikumu aprakstīju no ārpuses. Bet, kā gaismas stars fiziskajā visumā, skatoties no iekšienes, nekad neatstāj zvaigzni, tā, kad mēs iemiesojamies, mēs nekad neatstājam mūsu dvēseli: tā ir pāriešana apziņā. Mūsu apziņa kļūst koncentrēta 3D ķermenī ar piecām maņām un cilvēka smadzenēm.

Bet kas patiesībā ir apziņa? Tas ir jēdziens, kuru ir ļoti grūti definēt – vai nemaz nevar. Iemesls ir, ka apziņa ir visa pamats; viss, ko mēs domājam, darām un esam, balstās uz apziņu. Zinātnieki, kuri apziņu mēģina izskaidrot kā kaut kā neapzināta terminos, piemēram, kā smadzeņu šūnas un bioloģiskus mehānismus, šķiet, bieži aizmirst, ka zinātniskās zināšanas pašas par sevi balstās uz apziņu. Turklāt zinātne pati kvantu mehānikas gadījumā mums stāsta, ka fizikas elementārdaļiņas tikai tad reāli iegūst eksistenci (tām ir fiksēta vieta laikā un telpā), ja tās novēro uztvērējs. Un, lai notiktu uztveršana, apziņai jau tur ir jābūt. Tātad, no vienas puses, zinātnieki cenšas apziņu izskaidrot kā produktu, kuram ir materiāli likumi un daļiņas, bet, no otras puses, tie paši likumi un daļiņas iepriekš min vispirms apziņu. Apziņa ir liela mistērija; bez apziņas nav nekā.

Es tomēr mēģināšu iezīmēt apziņas dažas galvenās iezīmes. Kad es eju iekšienē, koncentrējoties uz to, ko es subjektīvi esmu piedzīvojis, tad tā faktiski ir pieredžu kolekcija: krāsas, skaņas, sajūtas, domas utt. Bez apziņas man šo pieredžu nebūtu. Tātad apziņa pirmkārt ir kaut kas, kas šīs pieredzes padara iespējamas: apziņa ir iekšēja telpa, kurā pieredzes var notikt.

Bet tas vēl nav viss: visas šīs pieredzes manā galvā ir savstarpēji saistītas. Kad es ar kādu sarunājos, tad es šo cilvēku redzu, un es šo cilvēku dzirdu. Vizuālā un dzirdes pieredze abas vienā vai otrā veidā kļūst iekšēji savienotas un kopā rada daudzslāņu pieredzi no mijiedarbības ar otru cilvēku manā priekšā. Apziņa ir tā, kura mūsu pieredzes padara iespējamas, un arī tā, kura dod tām vienotību. Tas ir punkts manī, kur lietas saiet kopā.

Tajā pašā laikā apziņa spēj aktīvi koncentrēties, ļaujot man pievērst uzmanību kaut kam īpašam. Piemēram, es varu būt pilnīgi iegrimis manā darbā vai filmā vai izvēlējies būt pilnīgi klātesošs mana ķermeņa noteiktā daļā, kad esmu meditācijā. Kad es pastaigājos, mana apziņa pat var pilnīgi atstāt manu ķermeni, tā, ka manas domas aizklīst. Ja pēkšņi notaurē automašīna, es tagadnē atgriežos ar šoku.

Šī spēja koncentrēties var pieņemt arī ekstrēmu formu. Koncentrēšanās var būt tik intensīva, ka es ar kaut ko pilnīgi identificējos: es ar to apvienojos un sāku domāt, ka esmu tas. Tas, ko mēs saucam par iemiesošanos, no dvēseles skatupunkta, ir laiks, kad apziņa iet identificēties ar zemes plāna personību. Viņa uzskata, ka ir šī personība un ka ārpus viņas nav nekā.

Gandrīz visas problēmas mūsu dzīvē rodas tāpēc, ka mēs stingri identificējamies ar kaut ko, kas mēs patiesībā neesam. Brīdī, kad mēs izvēlamies identificēties ar to, kas mēs patiesībā esam – ar mūsu dvēseli – mēs konstatējam, kad lielākā daļa mūsu problēmu ir iedomātas.

Spēja identificēties ar kaut ko ir mūsu apziņas iezīme. Un, ja es sevi identificēju ar manu zemes plāna personību, tad dzimst ego.

Ego

Kas ir ego? Kad mēs sakām, ka dažiem ir „liels ego”, mums tas parasti nozīmē, ka viņi domā, ka viņi ir ļoti svarīgi, pat pārāki, un nevienam to neslēpj, un pēdējais mūs īpaši kaitina. Ja viņi jūtas tik svarīgi, ļoti labi, bet tas, ka viņi to atklāti parāda, mūs sarūgtina. Šeit, protams, šajā attieksmē ir kaut kas paradoksāls; ja daži rīkojas ar lielu paša svarīguma izpausmi, acīmredzot viņi mūs par tik svarīgiem neuzskata – un tas sāp mūsu ego. Tātad faktiski mēs sevi arī uzskatām par ļoti svarīgiem, tika mēs esam pietiekami „civilizēti”, lai to slēptu. Mēs domājam, ka tas ir morāli pareizi. Galu galā jums jādomā par citiem un nav jābūt egocentriskiem: devīze ir – būt pieticīgiem. Bet, ja kāds tā nedara un nekaunīgi aizstāv sevi, vai mums mazliet neskauž? Skaudība arī kaut kas no ego. Citiem vārdiem, mums visiem ir ego. Ja mums patiešām nav liels ego, mūs tik ļoti nekaitinās citu cilvēku ego.

Bet kas īsti ego ir? Ego ir nevis lieta, bet mērs. Kā es teicu, mūsu apziņai piemīt spēja uz kaut ko koncentrēties. No garīgā viedokļa piedzimt nozīmē dvēseles apziņas koncentrēšanās pāriešanu uz zemes plāna personību. Un dažos gadījumos šī pāriešana ir tika radikāla, ka apziņa sāk domāt, ka zemes plāna personība ir viss, kas te ir. Personība tad kļūs ļoti svarīga. To sauc par lielu ego. Tātad, kas ir ego? Ego ir pakāpe, kādā apziņa identificējas ar zemes plāna personību.

Visbeidzot, mīlestība

Kāpēc mēs to darām? Kāpēc mēs iemiesojamies kā cilvēka būtnes un sevi pilnīgi pazaudējam zemes plāna personībā? Kāpēc mēs atstājam gaismas un mīlestības atmosfēru un stājamies pretī Zemes dualitātei?

Dziļākā atbilde uz šo jautājumu ir mīlestība. No mīlestības mēs ieejam laukā, kur mīlestības nav; galvenais mērķis ir ienest gaismu un mīlestību arī šeit. Šis lēciens tumsā galu galā ir mīlestības akts.

Kad mēs šeit piezemējamies, mēs sākotnēji pilnīgi identificējamies ar konkrētu personību. Visums tiek pieredzēts mūsu unikālā veidā; šeit nav vietas citai perspektīvai. Pasaule ir redzama caur dualitātes acīm: tas ir – mēs pret viņiem.

Bet, tā kā apziņa attīstās caur daudzām dzīvēm, viņa dvēseli pakāpeniski atcerēsies, un dualitāte tiks pārvarēta. Parādās jaunas idejas: mīlēt savus ienaidniekus, cienīt citu ticību cilvēkus, novērtēt dabas skaistumu un saprast, ka mēs kā cilvēki esam dabas daļa. Visbeidzot, pilnīga izpratne: beznosacījuma mīlestība pret sevi, pret cilvēka būtni, kura jūs esat pašreiz – un pēc tam pret pasauli ap jums. Pēc daudzām dzīvēm mērķis ir sasniegts: tumšā zona sāk piepildīties ar gaismu un mīlestību; asaras ir noslaucītas.

Mīlestība tad nu ir cilvēka personības pēdējā daļa, man gribētos piezīmēt. Gan dabas zinātnēs, gan psiholoģijā lietu cēloņi bieži tiek skaidroti mehāniskā, materiālā veidā. Tomēr es uzskatu, ka viss, kas eksistē, galu galā ir radīts no mīlestības. Mīlestība ir savienojums starp vienu (Dvēseli) un daudzām (Radīšanām), starp dvēseli un cilvēka personību. Un šī sākotnējā mīlestība ir klātesoša mūsos kā neizsmeļams avots. Kā cilvēka būtnes, tikai tad, ja mēs zinām par šo avotu, mēs varam būt pilnīgi.

© Gerrit Gielen

Angliski tulkojuši Marija Baesa, Franks Tehans un Pamela Kribe

www.jeshua.net

Tulkoja Jānis Oppe