Gerits Gilens

Vientulība ir viena no mūsu laika lielākajām problēmām. Daudzi cilvēki jūtas nesaprasti un citu neatzīti. Un ne tikai gados veci cilvēki; pat cilvēki, kuriem ir ģimene un kuri ir aizņemti ar karjeru, bieži jūtas vientuļi. Neskatoties uz visām aktivitātēm ap mums, mūsu iekšienē var būt kaut kas, kas šķiet neredzams. Mūsu būtiska daļa tādā gadījumā nav saistīta ar pasauli, ar cilvēkiem ap mums.

Vientulības iekšējie cēloņi

Kā cilvēka būtnei jums ir divi galvenie aspekti: vīrišķais un sievišķais aspekts. Vīrišķais aspekts (iekšējais vīrietis) rūpējas par sajūtu – es esmu “es”, tas ir spēks, kas jūs atšķir, kas ļauj jums sevi redzēt atšķirīgu no citiem. Sievišķajā aspektā (iekšējā sievietē) ir spēja savienoties. Neatkarīgi no tā, vai jūs esat piedzimis kā vīrietis, vai sieviete, kā cilvēka būtne jūs esat pilnīgs. Tomēr tas nav tas, kas jums ir mācīts; kopš bērnības mēs mācāmies, ka mēs esam zēns vai meitene. Tas nosaka mūsu virzību, un no tā izriet, kā mums attiecīgi vajadzētu rīkoties. Tādejādi mēs atsvešināmies no savas daļas, identificējoties vai nu ar vīrišķo aspektu, vai ar sievišķo aspektu.

Ja jūs identificējaties ar vīrišķo aspektu, tad jūs esat vientuļš tādēļ, ka jūsu daļu, kura spēj savienoties, jūs neatpazīstat. Ja jūs identificējaties ar sievišķo aspektu, tad jūs pārāk stipri pieķeraties citiem un varat zaudēt attiecības. Tad rodas vientulības sajūta, jo jūs vairs nesaprotat savu “es”. Jūs zaudējat savu sajūtu – kas jūs esat kā individualitāte.

Vientulība pirmām kārtām ir iekšēja problēma: mēs nespējam sajust daļu no sevis. Mēs, iespējams, pietiekami nespējam izprast savu “es”, tā ir problēma, kura bieži ir sievietēm, vai arī mēs nejūtam to daļu, kura spēj savienoties ar citiem, tā ir problēma, kura ir daudziem vīriešiem. Tieši tāpēc jūs bieži redzat vīriešus, kuri jūtas vientuļi, jo viņiem nav attiecību. Viņiem nav pietiekama kontakta ar savu iekšējo sievieti – aspektu, kurš rūpējas par labām attiecībām ar citiem cilvēkiem – tādēļ viņiem faktiski nav iespējamas reālas attiecības. Sievietes bieži jūtas vientuļas, arī būdamas attiecībās, jo viņām nav sajūtas, ka viņas saprot un atzīst savu partneri. Kaut kā pietrūkst, jo, kad sieviete nesaprot savu iekšējo vīrieti, viņa sevi neredz pilnībā. Viņa, spējot saplūst ar otru cilvēku, kaut ko pazaudē: sevi. Tad mēs redzam sievieti, kura, šķiet, ir pilnīgi saskaņota ar savu vīru, bet joprojām jūtas nelaimīga. Un, tā kā viņai nav saiknes ar savu vīrišķo enerģiju, viņa nevar atrast risinājumu savai dilemmai. Tāpēc viņa sāks sūdzēties un gaidīs, ka viņas vīrs atrisinās šo nelaimīgumu viņas vietā. Viņas vīrs tomēr nevar atrisināt viņas problēmu un arvien vairāk un vairāk sāk slēpt savu aizvainoto, nelaimīgo sievu. Tas viņu attiecībās rada lejupejošu spirāli.

Vientulība kā pasaules uzskats

Vientulība mums rada sajūtu, ka mēs dzīvojam pasaulē, kurā nav reālu draugu, bez cilvēkiem, kuri mūs saprot; pasaulē, kurā mēs esam vieni. Tas ir bīstami, ja mēs to saredzam kā dotumu, kā faktu, ka tāda ir pasaule. Literatūrā un filozofijā mēs atrodam šķietami ļoti dziļus apgalvojumus, kas to apstiprina. Daži no pazīstamākajiem ir: “Mēs dzīvojam tā, kā mēs sapņojam: vieni” (“We live as we dream: alone”) un “Elle ir citos” (“Hell is the other”).

Ja mēs esam gatavi pieņemt šos apgalvojumus un atrast apstiprinājumu pastāvošajās filozofijās, mēs savu vientulību sākam redzēt kā neizbēgamu patiesību. Vientulība kļūst par pasaules uzskatu, ticību. Mēs vairs neticam mīlošajam Dievam vai iekšējai saiknei ar citiem cilvēkiem. Mēs esam vieni Visumā.

Ir cilvēki, kuri neuztver sievišķo sevī, un viņu pasaules uzskatā sievišķais – mīlošā savienošanās enerģija – neeksistē. Katrs, kurš uzdrošinās noraidīt šo cinisko tēlu, tiek uzskatīts par naivu. Tiesa, pastāv arī pārliecība, ka pienāks diena, kad šie “maldījušies” zinās labāk, ko darīt. Šāda veida pesimisma liekākā pievilcība ir tā šķietamais dziļums. Mēs nonākam pie uzskata, ka vīriešu un sieviešu atšķirība ir diezgan liela un ka viņi nekad nesaprot viens otru; ka šīs attiecības ir bezcerīga lieta: vīrietis ir no Marsa, un sieviete ir no Venēras. Tomēr patiesībā abi ir no Saules.

Kā šāds pasaules uzskats mūs ietekmē? Kā jebkurš stingrs pasaules uzskats, tas noliedz dzīvo realitāti; tas aptur dzīves plūsmu. Apziņa vienmēr tiecas uz izaugsmi; dzīves dabiskā plūsma vienmēr cenšas rast risinājumus. Tāpat kā ķermenis, arī gars mēģina izdziedināties pats. Šis dabiskais izdziedināšanās process tiek bloķēts, kad mēs pilnīgi paļaujamies uz tiem negatīvajiem uzskatiem, kuri cilvēka vientulību uzskata par neizbēgamu. Mēs iesēdinām sevi pašdarinātā ieslodzījumā, kura restes veido mūsu uzskati. Šie uzskati tiek pasludināti par absolūtām patiesībām, un jebkāda laime un izaugsme nav iespējama. Un, protams, mēs jutīsimies nožēlojamāki nekā jebkad, un šīs sajūtas atkal apstiprinās mūsu “dziļo” pasaules uzskatu; proti, ka visums ir bezgalīgi tukša, tumša un auksta, un bezcerīga vieta.

Galarezultāts ir depresija. Protams, depresijai ir arī citi cēloņi, taču kopējais cēlonis ir kombinācija: nespēt redzēt daļu no sevis un uzbūvēt sienu no negatīvām domām par šo daļu. Tā pamatā ir uzskats, ka daļa, kuru būtu jāmeklē, neeksistē.

Iekšējā dziedināšanās

Ja mēs vēlamies saredzēt šīs dilemmas beigas, mums vispirms ir jāiet iekšienē un jāuzdod sev jautājums: “Kādu sevis daļu es apspiežu un atsakos atzīt?” Jūs varat pievērsties šim jautājumam, piemēram, sekojošā veidā. Iedomājieties – jūs esat vīrietis, un jums nav paveicies ar sievietēm, jums nav dzīvesbiedres. Iespējams, ka pafantazēt par šādu sievieti nav tik sarežģīti; jūs to varbūt darāt diezgan bieži. Jā, tā ir tikai fantāzija; taču tā ir jūsu fantāzija. Un tas nozīmē, ka šī sieviete jau ir jūsos; sievišķais, par kuru jūs fantazējat, ir jūsu iekšienē. Ja šis sievišķais spēks jūsos nedzīvotu, jūs nekad par to nefantazētu. Jums nekad nevarētu būt fantāzija par šo skaisto, jutīgo, empātisko sievieti, kura vienmēr saka tik saprātīgas, viedas lietas; kura pilnībā saprot jūs un kura vienmēr ir tik mīloša. Ko viņa jums saka? Uz brīdi paklausieties viņu.

Turiet šo sievieti iztēlē pastāvīgi, pat tad, kad jūs esat darbā vai, kad runājat ar citiem, vai, kad esat ar draugiem. Kā šīs sieviete jūs redz? Vai jūs ļaujat viņai tur būt? Kas viņu dara laimīgu? Mēģiniet sajust, ko jūt viņa. Pakāpeniski jūs pamanīsiet, ka šīs sievietes jūtas ir arī jūsu jūtas, tāpēc ļaujiet tām būt. Jūs sāksiet just daudz pilnīgāk un daudz bagātāk. Vientulības sajūta būs mazāk spēcīga.

Jūs sāksiet izstarot šo pieaugušo bagātību. Jūs būsiet citiem pievilcīgāks; jūs jutīsiet, ka jūs sievietes augstāk vērtējat un labāk saprotat. Kā vīrietis jūs vairs neraudzīsieties uz sievietēm kā uz dīvainām radībām no citas planētas, bet kā uz tādiem pašiem cilvēkiem kā jūs, ar tādām pašām bailēm un tādām pašam šaubām. Vīriešiem, kuriem nav laba saikne ar savu iekšējo sievieti, bieži vien nav priekšstata, cik trausla un jutīga – kā cilvēks – sieviete patiesībā ir. Patiesa zīme, ka jums ir slikta saikne ar savu iekšējo sievieti, ir, ja jums ir grūti sievietēs saredzēt cilvēkus – cilvēkus ar bailēm, bažām, vēlmēm un sapņiem. Milzīgā nevienlīdzība starp vīriešiem un sievietēm, kas joprojām ir daudz kur pasaulē, pastāv tikai tādēļ, ka vīrieši nespēj sievieti uzskatīt par cilvēku. Iekšējās sievietes izpratne pamazām ved pie apkārtējās pasaules citādas uztveres: iekšējā vienotība ir atzīta un jūtama.

Protams, jūs varat darīt to pašu, ja esat sieviete. Iztēlojieties savu iekšējo vīrieti. Padariet viņu par drosmīgu, spēcīgu bruņinieku ar dzejisku un jutīgu sirdi; par tādu vīrieti, kurš atšķirībā no daudziem vīriešiem jūsu apkārtnē ir labi saistīts ar savu iekšējo sievieti: viņas jūtām. Un jūs tūlīt saprotat, ka jūs varat fantazēt par ideālu vīrieti, tāpēc ka šis vīrietis ir jūsu iekšienē, viņš ir daļa no jūsu dvēseles enerģijas. Tā ir daļa, kura nav atļauta, jo jūs esat pieradusi uzskatīt, ka esat meitene un ka meitenei nav labi darboties vīrišķā veidā. Varbūt jūs savā dzīves gaitā esat ticējusi, ka vīrieši ir slikti, vardarbīgi un agresīvi un ka viss, kas jūsos ir vīrišķs, ir jāapspiež. Jūs domājat – teikt “nē”, uzstādīt robežas, iestāties par sevi – tas viss ir slikti; tādēļ labi ir vienmēr atdot sevi, būt pakļāvīgai, teikt citiem “jā”. Un, ja jūs iestājaties par sevi un parādāt savu vīrišķo pusi, tad jūs vienmēr pēc tam jūtaties vainīga, it kā jūs būtu izpaudusi kaut ko nepareizu.

Sievišķās enerģijas noslēpums ir – patiešām varēt teikt “jā” otram cilvēkam mīlestības dēļ. Vīrišķās enerģijas noslēpums ir – tās pašas mīlestības dēļ varēt teikt “jā” sev pašam.

Uz brīdi sajūtiet bruņinieku no iekšienes. Viņš ir spēcīgs, var noteikt savas robežas, pastāvēt par sevi un teikt “nē”, kad nepieciešams. Kā viņš to īstenībā dara; kāds ir viņa noslēpums? Sievietes bieži domā, kā šādai stingrai nostājai nepieciešama enerģija, bet būtība nav tur. Šīs īpašības ir dabiskas sekas spējai pateikt “jā” sev mīlošā veidā. Brīdī, kad jūs sakāt “jā” sev, jūs izveidojat savas robežas dabiskā un acīmredzamā veidā. Tad neprasa spēku arī pateikt “nē”.

Izmantojiet savas sievišķās spējas, lai pieslēgtos bruņiniekam un pilnīgi izjustu viņu no savas iekšienes. Jūs gandrīz nekavējoties atklāsiet ļoti dabisku sevis mīlestību un pašcieņu. Un no šīs sevis mīlestības rodas vēlme izpaust sevi, nostāties ārpusē: vēlme kaut ko darīt. No šīs sajūtas, ka jūs varat pateikt “nē” lietām, kuras nav jums piemērotas, jums kļūst viegli un dabiski.

Kāpēc, kā sievieti, jūs bieži ir tik viegli ievainot ar to, ko saka kāds cits? Parasti tas ir kāds muļķīgs komentārs, ar kuru ievainot nebija domāts. Atbilde ir: mīlestības pret sevi trūkums. Mīlestības pret sevi trūkums izraisa nepārtrauktas iekšējas šaubas, kuru dēļ mēs zaudējam līdzsvaru vismazākās piezīmes dēļ. Savienojieties ar savu iekšējo vīrieti – savu mīlestību pret sevi – un jūs konstatēsiet, ka jums ir daudz vieglāk saglabāt līdzsvaru. Muļķīgi komentāri no citu puses neko nevar padarīt pastāvīgajai mīlestības plūsmai, kuru jums dod labs savienojums ar vīrišķo enerģiju. Savu robežu uzstādīšana, “nē” teikšana, ja tas notiek aiz cieņas un mīlestības pret sevi, tad tiek pieņemtas kā pašsaprotamas.

Šaubas!

Ja mēs jūtamies vientuļi, mēs vēlamies būt kopā ar līdzcilvēkiem. Tomēr, ja mēs gribam atrast šo saikni, mums vispirms jāmācās sevi redzēt kā cilvēkus. Un, tāpat kā cilvēkam ir labā un kreisā puse, iekšienē viņam ir vīrišķā puse un sievišķā puse. Tikai tad, kad mēs ļaujam abām pusēm izpausties pilnīgi, mums beidzas vientulība.

Kā mēs to darām? Mēs sākam ar savām šaubām. Kamēr mēs ticēsim, ka laime un viengabalainība ir neiespējamas, mēs joprojām būsim nelaimīgi. Tikai tad, kad mēs apšaubīsim šo ticību, kura dara mūs nelaimīgus, mēs atklāsimies pārmaiņām.

Jūs varat veikt vienkāršu vizualizāciju. Iztēlojieties, ka virs jūsu galvas mirdz skaista zvaigzne: bezgalīgas, beznosacījuma mīlestības avots. Šī zvaigzne ir jūsu dvēsele: mūžīgā, nepārtrauktā jūsu daļa. Šīs zvaigznes gaisma nolaižas jūsu iekšienē un, kad tas noticis, šī gaisma sadalās. Daļa no gaismas kļūst par sievieti, un viņa saka: “Es mīlu dzīvi ap mani: visus cilvēkus, dzīvniekus, augus un pašu Zemi.” Otra gaismas daļa kļūst par vīrieti, un viņš saka: “Es mīlu sevi, un šī mīlestība, kuru es pret sevi jūtu, dod man spēku un pašcieņu; dod man vēlmi piedzīvot un baudīt dzīvi.” Izrunājiet šos apgalvojumus balsī.

Iztēlojieties, ka šie vīrietis un sieviete kopīgi ceļo. Vīrietis meklē jaunus piedzīvojumus, jaunas izpausmes jomas. Visur, kur viņš iet, viņš satiek jaunus cilvēkus un visāda veida citādas būtības, dažreiz brīnumainas dzīvības formas, tāpēc sievietes mīlestība var plūst bezgalīgi. Kopā viņi iet pa dzīvi. Vienu soli sper vīrišķā puse, mīlestība uz sevi, kad jūs sev ļaujat jebko: jaunas pieredzes, piedzīvojumus un tikšanās. Otru soli sper sievišķā puse, kad jūsu mīlestība sāk plūst uz jauno apkārtni un visu, kas tur atrodas: citi cilvēki, nepazīstamas zemes, jauna pasaule.

Kad jūs veiksiet šo vingrinājumu, jūs, bez šaubām, sajutīsiet visāda veida pretestību. Tie ir jūsu vecie uzskati, tāpēc labi tos aplūkojiet. Kāpēc jūs esat tik pārliecināti par tiem? Cik tie patiesībā ir objektīvi? Kā šie uzskati var jums palīdzēt, ja jūs esat tik nelaimīgi? Ja jūs rūpīgi pārbaudīsiet šos uzskatus, jūs konstatēsiet, ka aiz tiem stāv viens sākuma cēlonis: mīlestības noliegšana. Mēs esam pieņēmuši idejas no mūsu kultūras, ka mīlestība ir ilūzija, sevis noliegšana, kura balstās un savtīgiem bioloģiskiem instinktiem; piemēram, ka jūs savus bērnus un savu partneri mīlat tikai tāpēc, ka jūsu gēni grib vairoties.

Mēs nezinām, kā atomi ir salikti kopā; mēs nezinām, kā darbojas visums; mēs nezinām, kā ir uzbūvēta cilvēka būtne. Ja, kā uzskata daži zinātnieki, viss ir reducējams uz matemātisku formulu kopumu – teoriju, kas aptver visu – tad visumā nav vietas mīlestībai, kā arī subjektīvai, iekšējai pieredzei. Nav vietas cilvēkam kā apzinošai dzīvai būtnei. Tādā pasaules skatījumā cilvēki ir ne vairāk kā nejūtīgi roboti.

Cilvēkiem, kuri ir garīgi veseli, piemīt šaubas. Šaubas ir cilvēciskas, bet izskatās, ka cilvēkiem bieži ir darīšana ar šaubām, kuras nav loģiskas. Iedomājieties sekojošo: kāds ir ļoti nabadzīgs, un dzīvo nolietotā vagoniņā. Viņam ir daudz rūpju, un pat trūkst naudas, lai nopirktu pārtiku. Bet vagoniņā ir veca lāde, kura ir piederējusi tāliem senčiem. Stāsts ir par to, ka šis tālais radinieks reiz atrada zeltu un paslēpa šajā lādē. Varbūt šis stāsts ir patiess, varbūt nē. Kas ir loģiski? 1) Stāsts var būt patiess, tāpēc viņam ir jēga pārmeklēt lādi, un ir iespējams, ka visas viņa rūpes beigsies; vai 2) stāsts var nebūt patiess, tāpēc ir loģiski, ka viņš neskatās lādē aiz tīras pārliecības, ka viņa problēmas turpināsies.

Protams, pirmā pieeja ir loģiska. Ja rodas šaubas, ir racionāli dot sev pozitīvu iespēju. Tomēr praksē daudzi cilvēki tā nedara. Viņi savu šaubu dēļ rīkojas neloģiski un nedod pozitīvajam iespēju: viņi neielūkojas lādē. Šaubas ir pirmais, kas jādziedina, bet šīs šaubas var arī mūs atturēt no faktiskas dziedināšanās. Tāpēc dodiet šīm šaubām loģisku pamatotu iespēju: ielūkojieties lādē. Šaubīties ir normāli, bet dodiet iespēju pozitīvajam, dodiet iespēju mīlestībai, dodiet iespēju sev.

Angliski tulkojuši Marija Baesa un Franks Tehans

© Gerits Gilens

Tulkoja Jānis Oppe