Gerits Gilens

Kāds ir mūsu dzīves mērķis? Tas ir jautājums, kuru uzdod daudzi cilvēki. Ja mēs uz to raugāmies no bioloģiskā viedokļa, tad atbilde ir vienkārša: izdzīvot un vairoties. Tātad tas viss attiecas uz sugas izdzīvošanu vai pat materiālistiskāk: jūsu gēnu izdzīvošanu. Jūs esat jūsu ķermenis, un jūsu ķermenis ir tikai transportlīdzeklis, kurš pārliecinās, vai gēni sevi pavairo. Reliģija, protams, mums māca kaut ko pilnīgu citu. Dievs mūs ir radījis, un mēs esam šeit, lai kalpotu Dievam.

Abiem uzskatiem ir kopīgs, ka mūsu mērķi ir kaut kas ārpus mums. Mums būtībā nav nekā, ko teikt šajā jautājumā. Vēl pavisam nesen tas tāpat bija arī ikdienas dzīvē. Cilvēkiem kopumā bija maz kas sakāms savā dzīvē. Meitām vajadzēja palīdzēt savām mātēm, viņas nevis tika mudinātas kaut ko mācīties, bet gan apprecēties, dzīvot pa māju un audzināt daudz bērnu. Zēniem vajadzēja piedalīties smagā fiziskā darbā vai kļūt par karavīriem. Bija paredzēts, ka viņi būs paklausīgi un nedomās par sevi; agrāk vadoņi gaidīja pilnīgu paklausību.

Tomēr tas viss nav tas, ko es domāju ar “Sava dzīves mērķa meklēšanu”. Ar to domāju mērķi, kurš ir jēgpilns man pašam – nevis kādam vai kaut kam citam.

Tas, protams, liek uzdot jautājumu: ja domāju, ka mana dzīve ir man nozīmīga, ko tas man par mani pašu parāda? Kāda veida esamība man vajadzīga, lai mana dzīve varētu būt man nozīmīga?

Tātad, ja es kaut ko radu vai veidoju – teiksim, krēslu – es esmu tas, kurš nosaka krēsla mērķi. Šajā gadījumā es gribu sēdēt uz tā. Tādejādi es varētu teikt – ja man ir radītājs, man nav sava mērķa. Manai dzīvei mērķis man pašam var būt, kad es esmu sevis paša radītājs, kad es radu savu paša dzīvi.

Tas nozīmē, ka manis daļai ir jāeksistē ārpus telpas-laika. Ja mana sākotne ir tikai telpā-laikā, es nevaru būt sevis paša radītājs. Tādā gadījumā mums būtu jāsecina, ka mani ir radījis kāds, kurš ir vecāks par mani. Tādejādi, ja jautājumam “Kāds ir mans dzīves mērķis?” ir jebkāda jēga, tad man ir divas daļas: radītāja daļa, kura eksistē ārpus telpas-laika, un mana zemes personība, kura eksistē telpā-laikā. Abas esmu “Es”: lielais “Es” un mazais “Es”. Mazais “Es” nedzīvo tikai uz zemes, viņš dzīvo arī lielā “Es” iekšienē, un visa viņa pieredze ir lielā “Es” daļa.

Mans dzīves mērķis ir zināms manam lielajam “Es”: tā ir daļa, kura mani radīja, un tam, ko es šeit daru, ir jēga viņam. Tātad, ja es – mazais “Es” – vēlētos uzzināt savu dzīves mērķi, pirmais solis ir apzināties lielo “Es”.

Neapzinoties lielo “Es”, jautājumam nav jēgas. Es pat apgalvotu, ka bez lielā “Es” mēs nevarētu izvirzīt pat jautājumu, tad mēs vienkārši pakļautos ārējiem likumiem. Mēs būtu būtnes bez iekšējās pasaules, bez psihes, nedaudz līdzīgi datoriem.

Fakts, ka mēs šo jautājumu varam uzdot, ir zīme, ka zināmā mērā mēs esam kontaktā ar lielo “Es” – mūsu tradicionālajā nozīmē: ar mūsu dvēseli.

Apzināmies lielo “Es”

Kur mums vajadzētu meklēt lielo “Es”? Protams, ne ārējā pasaulē, bet kaut kur iekšienē. Šeit ir trīs būtiski šķēršļi. Pirmais – mēs neizmantojam iespēju pievērst mūsu uzmanību atbildēm iekšienē. Faktiski mēs vispār neskatāmies iekšienē, parasti mēs šo uzmanību saglabājam tikai dažas sekundes, tad mēs sākam domāt par kaut ko citu mūsu ārpusē; parasti par vienu no daudzajām problēmām, ar kurām mēs saskaramies ikdienas dzīvē.

Otrais ir psiholoģisks šķērslis: mēs ticam, ka mēs esam mazi, ka mums ir maza nozīme, jeb tās nav vispār. Mēs nevaram iedomāties, ka mūsu iekšienē ir kaut kas liels, kaut kas mūžīgs.

Arī trešais šķērslis ir psiholoģisks: mēs ticam, ka mēs esam slikti un nicināmi. Protams, mēs varam to paslēpt no ārējās pasaules, bet, ja manā iekšienē ir kaut kas līdzīgs lielajam “Es”, viņam (es rakstu “viņš”, bet, protams, tas ir arī “viņa”) tas ir jāapzinās un tāpēc jādusmojas: es esmu neveiksminieks. Tāpēc labāk neiet kontaktā ar lielo “Es”, jo tas mums liks justies vēl sliktāk.

Kā mēs šos šķēršļu varam pārvarēt?

Pirmais solis ir iet iekšienē, koncentrēties uz iekšējo pasauli. Kad cilvēki to dara, viņi bieži mēģina nedomāt, tomēr to ir ļoti grūti saglabāt vairāk par dažām sekundēm. Un tā cilvēki sāk domāt par savām problēmām. Šīs problēmas risinājums ir diezgan acīmredzams. Jūsu iekšējā pasaulē vienmēr ir lietas, kuras pievērš jūsu uzmanību, parasti tādas sajūtas kā dusmas vai skumjas, vai varbūt spriedze kaut kur jūsu ķermeņa iekšienē, vai pat sāpēs. Galvenais iemesls, kāpēc cilvēkiem ir tik grūti meditēt, ir tas, ka viņi domā, ka viņiem savs prāts ir jānotur prom no lietām, kuras pievērš viņu uzmanību. Tomēr iekšējo mieru mēs varam iegūt vienīgi, ja tā vietā, lai uzskatītu šīs lietas par nevēlamām vai negatīvām, mēs tās novērtējam. Tām ir iemesls pievērst jūsu uzmanību.

Ja, piemēram, jūs kaut kur iekšienē jūtat dusmas, iztēlojieties tajā pašā vietā dusmīgu bērnu. Vienkārši izmantojiet savu iztēli. Iztēle ir spēcīgs instruments, kurš mums ļauj sazināties ar mūsu iekšējo pasauli. Cilvēki bieži noraida iztēli kā kaut ko, kas nav reāls un kam nav reālas vērtības. Bet padomājiet brīdi: visi lielie mākslas darbi, visa cilvēku literatūra, visas šīs lietas izkāpa no cilvēka iztēles. Jūsu iztēle vienmēr ir ļoti personīga, tā ir unikāla, un viņa vienmēr jums stāsta kaut ko par jums.

Tātad izmantojiet savu iztēli, lai kontaktētos ar šo bērnu. Uzklausiet šo bērnu, esiet atklāti un mīloši pret viņu. Šis bērns ir jūsu daļa, varbūt jūsu daļa, kuru jūs ilgi neesat ņēmuši vērā, un, iespējams, jūsu daļa, kura nes svarīgu vēsti.

Ja mēs to ļaujam sev, ja mēs uz visām šīm mūsu daļām raugāmies bez nosodījuma, ja mēs pieņemam un varbūt pat mīlam visas šīs sevis daļas, tad mēs kļūstam par sava mazā “Es”, mūsu personības, novērotāju. Un tad var notikt kas brīnišķīgs: kļūstot par novērotāju, mēs nonākam arī kontaktā ar lielo “Es”: mūsu dvēselēm.

Apzināmies lietas, kas bloķē jūsu dvēseles enerģiju

Mūsu mazie “Es” ir piepildīti ar idejām, domām un jūtām, kuras rodas, reaģējot uz ārējo pasauli. Tā kā vairums ideju ārējā pasaulē balstās uz bailēm, šīs idejas bloķē mūsu dvēseles enerģiju, kura ir mīlestības enerģijas pamats. Dažas no šīm idejām šķiet tik acīmredzamas, ka mēs diez vai varam iedomāties, kas tās varētu būt aplamas.

Kas tās ir par idejām?

Pirmkārt, mūsu primārā reakcija uz sabiedrības bailēs balstītajām enerģijām. Mēs jūtam, ka mēs neiederamies, ka mēs esam atšķirīgi. Un mēs secinām, ka ar mums kaut kas nav pareizi. Ka mums jāmainās vai jāaug. Tā rezultātā mēs dzīvojam pastāvīgā sevis nosodījuma stāvoklī.

Nepārtraukti nosodot un nospiežot sevi, mēs atgrūžam mūsu dvēseles enerģiju. Sekas tam ir tādas, ka mēs piedzīvojam mīlestības trūkumu. Mēs sākam domāt, ka mēs esam nemīlēti. Un tā sākas lielie mīlestības meklējumi. Mēs ticam, ka pasaule kopumā pret mums ir vienaldzīga un ka mums ir smagi jāstrādā, lai nopelnītu mazliet mīlestības no kāda cita.

Līdztekus šīm idejām nāk bezspēcības sajūta. Mēs iemācāmies domāt, ka mēs nevaram ietekmēt mūsu pašu dzīvi. Spēcīgi ir citi cilvēki, nevis mēs. Mēs iemācāmies, ka viss ir dalīts. Mēs esam atdalīti no citiem cilvēkiem ar sienu jeb robežām. Mēs esam atdalīti no zvaigznēm un citām planētām ar milzīgu telpu.

Tātad būtībā ir četri lieli baiļu veidi, kurus mēs iemantojam.

– Bailes no trūkuma vispār, un no mīlestības trūkuma it īpaši.

– Bailes no bezspēcības.

– Bailes no atšķirtības.

– Bailes būt sliktiem vai nevērtīgiem.

Lai pārvarētu šīs ilūzijas, mums vispirms tās ir jāapzinās. Mēs to varam izdarīt, pa vienai pieņemot sekojošas pretstatītas idejas:

– Es esmu mīlestības un pārpilnības avots.

– Es esmu spēcīgs radītājs.

– Es esmu vienots ar visumu.

– Es esmu labs.

Kad jūs uztverat kādu no šīm domām, piemēram, „Es esmu mīlestības avots”, visticamāk jūs nekavējoties jutīsiet pretestību. Visticamāk parādīsies doma, kura ideju noraida bez jautājumiem. Atkal izmantojiet savu iztēli. Iedomājieties, ka kaut kur jūsu iekšienē ir cilvēks, kurš izsaka vārdos šo noraidošo domu, piemēram, ka ideja, ka jūs esat mīlestības avots, ir smieklīga.

Veltiet laiku, lai izpētītu šo cilvēku. No kurienes viņš vai viņa nāk. Ir ļoti iespējams, ka tā ir balss no jūsu pagātnes; varbūt no viena no jūsu vecākiem. Bet, kad sāksiet par to domāt, jūs saprasīsiet, ka tā ir ārēja balss. Balss, kura nenāk no jūsu iekšienes, tā jums patiesībā nepieder. Tomēr lietas, par kurām šī skeptiskā balss stāsta, var būt patiesas, vai var būt nepatiesas. Varbūt jūsos ir kādas šaubas. Izturieties racionāli pret šīm šaubām: ja reiz tās ir, tad tās rada sajūtu dot tām pozitīvas izdevības iespēju.

Tātad pieņemiet domu „Es esmu mīlestības avots”. Atkārtojiet to vairākas reizes dienā. Galu galā, jūs tik daudz negatīvu domu atkārtojat savas dzīves laikā. Kāpēc nedot nelielu iespēju pozitīvām domām? Kāda ir sajūta?

Un katru reizi, kad jūs atkārtojat kādu no šīm pozitīvajām domām, pievērsiet uzmanību negatīvajai reakcijai jūsu iekšienē. Pētiet to, izmantojot jūsu iztēli. Iespējams, ka jūs pamazām nonākat pie secinājuma, ka visas šīs negatīvās domas sakņojas sabiedrības ap jums bailēs, kuras jūs esat integrējuši sevī. Jo vairāk jūs to apzināsieties, jo vairāk jūs varēsiet atlaist visas jūsu uz šīm bailēm balstītās domas un idejas un jo lielāku telpu jūs radīsiet lielajam „Es”. Telpas radīšana nozīmē vairs nekavēt lielo „Es”, kurš ļauj jūsu dvēseles enerģijai sākt plūst. Nonākšana saskarsmē ar šo enerģiju nozīmē būtisku soli jūsu dzīves mērķa atrašanā.

Jūsu dzīves mērķis: izpaust sevi.

Kāds ir jūsu dzīves mērķis?

Jūsu dzīves mērķis: izpaust sevi, tas, protams, katram mums ir atšķirīgs. Tomēr var teikt – kad jūsu dvēseles enerģija brīvi plūst pasaulē, kad jūs paužat savu īstāko, patiesāko sevi pasaulē, jūs esat atraduši jūsu dzīves mērķi. Šādiem cilvēkiem šis jautājums vienkārši ir izzudis; viņi to jūt, viņi to zina. Viņi mazliet ir kā laimīgi bērni, kuri spēlējas saules gaismā, baudot dzīvi, dzīvojot šajā brīdī. Lieli jautājumi viņiem nav tik svarīgi, jo liels jautājums bieži vien liecina, ka esam nelaimīgi. Cilvēks, kurš ir patiešām laimīgs, parasti nejautā: „Kāpēc es šeit esmu? Kāds ir mans mērķis?” Būt laimīgiem – tā faktiski ir atbilde uz šiem jautājumiem.

Tomēr daudzi cilvēki ir nelaimīgi, un viņi uzdod šo jautājumu. Kāpēc? Atbilde ir vienkārša: mēs nejūtamies laipni aicināti šajā pasaulē. Mūsu sabiedrības bailēs balstītās enerģijas nomāc mana lielā „Es” enerģiju. Pasaule vēlas, lai mēs būtu mazi, lai mēs atbilstu un pakļautos. Tā vēlas tikai mazo „Es”, nevis lielo „Es”. Un mūsu bērnības laikā mēs iemantojam šīs idejas par pasauli, tādā veidā noraidot lielo „Es”. Rezultātā mēs patiesībā nejūtamies laimīgi, un mēs sākam uzdot lielus jautājumus.

Parasti, kad mēs uzdodam jautājumu „kāds ir mans dzīves mērķis?”, mēs to uzdodam no īpaša skatpunkta: pats fakts, ka mēs jaudājumu uzdodam, nozīmē, ka atbildi mēs nezinām. Mēs ticam, ka atbilde ir ārpus manis. Kur? Manai dvēselei tas ir; tāpēc mana dvēsele ir kaut kas ārpus manis, kas peld kaut augstu virs manis. Tātad, kā mēs nonākam ar viņu kontaktā? Galvenais ir sevis pieņemšana. Jo vairāk mēs sevi pieņemam un jo mazāk mēs sevi nosodām, un jo vairāk mēs sākam atzīt un mīlēt sevi, jo vairāk mēs nonākam saskarē ar savām dvēselēm.

Pirmais solis nozīmē iet iekšienē un pieņemt ideju, ka viss, ko mēs tur atrodam, ir svarīgs, pat ja tas sākumā mums var likties negatīvs. Pieņemot visu, kas ir mūsu iekšienē, ar mīlestību un uzmanību, mēs apzināmies šo mīlošo novērotāju, kurš novēro mazo „Es”. Tas ir lielais „Es”: tā ir mana dvēsele.

Mēs neatrodam lielo „Es”, meklējot viņu, bet, gan pieņemot viņa idejas un uztverot veidu, kā lielais „Es” mūs uztver: pilnīgā pieņemšanā, ar beznosacījuma mīlestību. Mēs nekad nevaram atrast mūsu dvēseli, jo mūsu dvēsele nav kaut kas ārpus mums. Bet mēs varam kļūt vienoti ar mūsu dvēseli – ar sevi – pārtraucot identificēties ar idejām, kuras nepieder dvēseles valstībai, piemēram, ar mūsu bailēs balstītajām idejām, un, pieņemot tās, kuras pieder dvēselei: viennozīmīgi tās, kuras balstās uz mīlestību.

Kāds tad ir mūsu dzīves mērķis? Pirmkārt, apzināties lielo „Es”. Bet tas vēl nav viss. Arī mazais „Es” ir svarīgs. Ja jūs vēlaties atrast savu dzīves mērķi, neatsakieties no sava ego – vismaz ne pilnīgi. Kad mēs apzināmies lielo „Es”, mēs apzināmies gandrīz bezgalīgo potenciālu.

Mēs varam mazo „Es” salīdzināt ar krāsainu stikla gabalu, kurš laiž cauri tikai noteiktus saules starus. Saule ir lielais „Es”, krāsainais stikla gabals ir mazais „Es”. Šajā salīdzinājumā jebkuras ēnas vai trapi uz stikla ir mūsu bailes, mūsu uz bailēm balstītās idejas. Tieši tādā veidā mazais „Es” filtrē dvēseles enerģijas, ļaujot tikai dažiem dvēseles aspektiem ieplūst pasaulē.

Lai nodrošinātu šī filtra pareizu darbību, ir nepieciešami trīs soļi. Pirmkārt, mums filtrs ir jāattīra, kas tiek darīts apzinoties vecās bailes. Tas ir ekvivalents stikla notīrīšanai. Otrkārt, mums ir jāapzinās lielā „Es” eksistēšana. Kad stiklam vairs nav krāsu, saules gaisma var plūst tam cauri. Un visbeidzot nepieciešams izprast filtru. Kādā krāsā ir stikls? Kādai dvēseles enerģijas daļai tas ļauj iespīdēt sabiedrībā?

Kad jūs apsverat šo analoģiju, jūs varat pamanīt – kad mēs uzdodam šo jautājumu: „Kāds ir mans dzīves mērķis?”, mēs varam pieļaut divas kļūdas. Pirmajā gadījumā stikls ir iekrāsots, un tas neļauj caur sevi gaismai plūst pilnīgi. Ēnas vai traipi atspoguļo mūsu domas vai darbības, kuras balstās uz bailēm. Piemēram, iedomājieties cilvēku, kura baidās no trūkuma. Viņš vai viņa domā apmēram tā: „Es vēlos kļūt par miljonāru un kļūt slavens un iemīļots ikvienam.”

Otrs slazds jeb kļūda ir tāda, kad stikls nav pārliecināts par savu krāsu, un viņš vēlas laist cauri visu saules gaismu. Tomēr tas nav iespējams. Šajā gadījumā cilvēks nav pārliecināts par savu ego un personību: tie cenšas glābt un mainīt visu pasauli, tie vēlas savu mīlestību dot ikvienam. Rezultātā ir neizbēgama vilšanās vai pat traumatiska pieredze.

Uz brīdi aizirstiet glābt pasauli, aizmirstiet par dvēseli, samaziniet savas bailes un ļaujiet aiziet tam, ko sabiedrība no jums vēlas. Jūtiet savu ego, jā, jūtiet savu ego. Ļaujiet viņam būt. Jūsu ego zina, ko jūsu personība patiesībā vēlas, viņš apjauš krāsas, kādas ir jūsu filtram. Kad jūs to saprotat, jūs zināt savas dzīves mērķi. Kad tas kļūst skaidrs, jūs varat paust savu dvēseles enerģiju saskaņā ar savu personību, un jums ir vajadzīgs jūsu ego, lai varētu to izdarīt. Tas ir jūsu ego, kurš neļauj jums iet kopā ar ārējām enerģijām, kuras mēģina izmantot jūs vai dominēt pār jums. Jums ir vajadzīgs jūsu ego, lai saturētu jūsu dvēseles enerģiju, un viņš ir tas, kas jūsu zemes personībai ļauj būt piepildītai.

© Gerrit Gielen

Angļu versiju rediģējusi Katlīna Bentlija

www.jeshua.net

Tulkoja Jānis Oppe