Ko nozīmē būt cilvēkam
Pamelas Kribes čenelings ar Mariju Magdalēnu
Dārgie vīrieši un sievietes,
Laipni lūgti šajā lokā. Es esmu Marija Magdalēna. Es reiz biju uz Zemes kā sieviete, kura dzīvoja un mīlēja un dažreiz krita izmisumā, un cīnījās ar ļoti cilvēciskām emocijām, kuras jūs visi tik labi pazīstat sevī.
Es šodien esmu šeit, lai apspriestu, ko nozīmē būt cilvēkam. Daudziem no jums ir apnicis būt cilvēkiem. Jūsu sirdīs ir daudz cīņas, sāpju un baiļu no pagātnes, un dažreiz arī nogurums, kā arī novēršanās no patiesas atvērtības, jo ko gan tā kā cilvēkam jums varētu dot. Tas viss ir diezgan saprotams, jo, atnākot uz Zemi, jūs sastopaties ar pretestību, ko diktē atmiņas par iepriekšējo dzīvi un uzbudina nostalģija par Mājām – mājām, kuras jūs pazīstat harmonijas un gaismas sfērā. Visas šīs atmiņas jūs nesat sevī, un, atnākot uz Zemi kā nokāpušai dvēselei, jūsu noskaņojums dažreiz var kļūt ļoti nomākts.
Asociējiet sevi ar to daļu, kura cīnās šeit uz Zemes, un atzīstiet, ka tā izjūt bailes atrasties šeit. Jūsu apziņa nav no Zemes; jūsu apziņa ir bezgalīga, kosmiska, un jūs jūtaties kā mājās visā visumā. Viņa šeit ir vizītē un tikai uz laiku dzīvo zemes plāna ķermenī. Atzīstiet un saņemiet to sevis daļu, kura ir nobijusies par atrašanos šeit, baidoties patiesi piedalīties dzīvē un būt atvērtai visam, ko var piedzīvot šeit uz Zemes. Ļaujiet šīm sāpēm tur būt: šaubām, vientulībai, garlaicībai, izmisumam. Es aicinu jūs atvērties šai brūcei, jo ievainoto var dziedēt tikai tad, kad uz viņu plūst mīloša uzmanība.
Daudzi no jums vēlas izrotātu garīgo ceļu. Bet, kad jūs sniedzaties augstu pēc gaismas, pirms jūs to atpazīsiet, jūs būsiet atstājuši aiz sevis visu pasaulīgo. Jūs patiešām tiekat mudināti darīt, šeit un tagad, lūk, ko – palūkoties uz tumsu sevī un sūtīt gaismu šai tumsai –, bet tas var izraisīt jūsos pretestību. Tomēr nokāpšana savā tumsā, vientulībā, savrupības sajūtā ir tas, kas jums var sniegt vislielāko piepildījumu. To darot, jūs atklājat, kas jūs patiesībā esat, – gaismas nesējs, kāds, kurš var apgaismot tumsu.
Tagad iztēlojieties, ka vecās sāpes, kas dzīvo jūsu dvēselēs, ir sakrautas šī cilvēku apļa centrā. Šīs sāpes tiek izteiktas daudzos veidos; tās var izpausties kā nemiers, trauksme, skumjas, nedrošība, savrupības sajūta. Kad jūs visi tagad stāvat aplī ap šīm vecajām sāpēm, es aicinu jūs iztēloties, ka katram no jums rokās ir degoša lāpa, kas izstiepta centra virzienā, lai šīs sāpes būtu pilnīgi apgaismotas un redzamas un nekas vairs neslēptos tumsā.
Ļaujiet jūsu gaismai mirdzēt. Jūs neesat šīs sāpes; jūs esat tie, kuri var sāpes mazināt un pārveidot tās, un tas ir jūsu patiesais uzdevums un misija, šeit uz Zemes. Šādā veidā metot gaismu uz savu tumsu, šī gaisma apspīd arī citus un mudina viņus darīt to pašu. Jūs kļūstat par gaismas darbiniekiem; tas sākas ar sevi. Visdziļākais uzaicinājums jums šeit ir pilnībā pieņemt un apskaut jūsu visneaizsargātākās daļas, un to mēs šonedēļ izdarījām. Aplūkojot dziļākās brūces cilvēkā, jūs redzēsiet, ka tās ir tās pašas praktiski ikvienā, vīrietī vai sievietē, un ceļas no nepieciešamības būt ievērotiem un mīlētiem vai arī rodas no sajūtas, ka mīlestība un sapratne jums ir liegtas.
Sākotnējais seksualitātes, intimitātes mērķis ir prieks, un šī sastapšanās ir ļoti vērtīga, jūs pat to varētu nosaukt par svētu. Kad vīrietis un sieviete satiekas atklātībā un cieņā, tā būs enerģiju savienība, burtiski radoša. Iespējams, ka no šīs savienības piedzims bērns, brīnišķīgs skaists jauns cilvēka bērns. Taču šī tikšanās ir radoša arī dziļākā nozīmē. Dvēseles līmenī jūs varat kļūt iedvesmots un aizkustināts no otras dvēseles tādā veidā, kas jūs intensīvi bagātina un caur kuru jūs kļūstat par daļu no Viena, nezaudējot savu unikalitāti, savu individualitāti. Tāda ir vīrieša un sievietes tikšanās patiesā nozīme. Sajūtiet, ka tas ir skaisti, un to, cik dziļi jūs vēlaties to – seksualitātes svēto nozīmi. Kā dvēsele jūs vienmēr meklējat Vienu, lai nonāktu mājās pie sevis, nonāktu Mājās pie dievišķības. Jūs to saucat daudzos vārdos, bet to vienmēr pietrūkst: Dievs, Viens, Viss Kas Ir, Visums, Kosmoss.
Runa ir par tām ilgām, kuras jūs jūtat dziļi sevī,pa – dzīvot beznosacījuma drošībā, tikt pilnīgi pieņemtiem un brīvi izpaust sevi. Šī dziļā nostalģija dzīvo ikvienā, un grandiozākā lieta, satiekoties vīram un sievai – jeb diviem mīlas partneriem, kuri var būt arī divi vīrieši vai divas sievietes, – seksuālas satikšanās brīnišķīgākā lieta ir, ka jūs tajā varat piedzīvot ieskatu Vienā, savienībā. Esot cilvēkam, tieši pateicoties tādai polaritātei – vīrieša un sievietes divvientulībai, – jūs gūstat ieskatu Mājās, paradīzē, un tādēļ bagātināties. Ar seksualitāti saprotam gaismas avotu, maigu deju.
Tomēr tieši seksualitātes jomā cilvēki tiek dziļi ievainoti; starp abiem dzimumiem ir izveidojusies distance un naidīgums. Cilvēki vairs nejūtas mājās ar pretējā dzimuma enerģiju, pat ja šī enerģija atrodas sevī. Sievietēm ir grūti pieņemt savu vīrišķo enerģiju, pašapziņu, spēku. Vīrieši cīnās pret savu jūtu, emociju izpaušanu, pret vēlēšanos gūt prieku no otra un saplūst ar otru. Kā tas tā notika? Tas būtu ļoti garš stāsts, lai apgaismotu visus vīrišķās un sievišķās enerģijas evolūcijas aspektus. Taču pamatā ir fakts, ka Dievs, tā visa avots, deva jums brīvību pētīt un eksperimentēt, kā arī riskēt saņemt rezultātus enerģijas veidā, kas ir ārpus līdzsvara. Tomēr tas bija nepieciešams, lai jūs patiesībā saprastu, kas jūs esat un kāda atbildība jums ir uzticēta. Jūs neesat bērni Dieva rokā, jūs esat radošs Dievs, kuram jāiemācās uzņemties atbildību un būt līdzsvarā ar visiem dzīves elementiem.
Jūs esat Dievs pumpurā. Sajūtiet, cik spēcīgs un autonoms jūs esat. Jūs esat viens un nedalāms, un, kaut arī esat nesaraujami saistīts ar visa Avotu, jūs esat arī absolūti pats, pilnīgi unikāls. Ļaujiet šai zināšanai nogulties jūsos. Jūs esat jūs un neviens cits, un tas pats par sevi ir brīnums, mistērija. Tieši tas nozīmē būt dvēselei, nedalāmai un neatkārtojamai; tieši tas nozīmē būt Dievam, radītājam: brīvam, neatkarīgam, autonomam.
Vai jūs varat pilnībā uzņemties atbildību par tik lielu autonomiju? Lūk, galvenais jautājums. Jūsu daļa nevēlas uzņemties tik lielu atbildību, un šī daļa ir jūsu ēna. Viņa jūtas bezspēcīga, satraukta, norobežota no Avota. Viņa vēlas atgriezties Mājās līdzīgi bērnam, kurš sauc pēc mātes. Un ļoti bieži romantiskas seksuālas attiecības tiek izmantotas kā veids, lai pārnāktu Mājās, – bet tas nedarbojas.
Mājas ir jūsos – būt savam unikālajam “es”. Pilnīgas autonomijas uzņemšanās ir pirmais solis uz nobriedušām attiecībām. Atrasties sevī mājās, atpūsties sevī – tas ir nosacījums dziļām, prieka pilnām attiecībām ar otru. Bet šis nosacījums ir pretrunā ar bērnišķīgu vēlmi, kura bieži tiek meklēta romantiskās mīlestības attiecībās, dzīvot otrā, pilnīgi saplūst ar otru. It kā otrs būtu visu zinošs vecāks, uz kuru jūs varat paļauties kā bērns. Tieši romantiskā mīlestībā iekšējais bērns vēlas atbrīvoties no savām nastām un uzlikt tās otram. Tā rodas emocionāla atkarība, un drīz abi partneri sāk smakt.
Pirmais solis uz svētām, dziedinošām attiecībām ir pilnībā nonākt pie sevis mājās; apkampt bērnu sevī, kurš ir nomaldījies un pazaudēts. Uzņemieties savu pieaugušā lomu; otrs cilvēks nevar izdziedēt jūsu brūces; jūs pats esat sev dziednieks, sev gaisma. Kad jūs varat šādā veidā nolaisties sevī, pieņemot sevi dziļi un pilnīgi, jūs esat gatavs pienākt un pieskarties otram atvērti un kā brīnumam. Tas ir otrais solis, lai izveidotu prieka pilnas, bagātas attiecības. Pienākt pie otra kā pie brīnuma, un brīnums nozīmē, ka nav gaidu, nekādu vēlmju un nepieciešamību – jūs vienkārši raugāties uz otru kā uz brīnumu, ar interesi.
Skaistākā romantiskas mīlestības forma ir izjust otru kā brīnumu un tikt pievilktam pie viņa, vēlēties uzzināt par otru un pētīt viņu visatklātākajā un intīmākajā veidā. Un darīt to bez vēlmes piesaistīt šo cilvēku savam pasaules uzskatam, savām idejām; bez vēlmes pārveidot otru atbilstoši savām gaidām, vajadzībām, bet gan patiešām spēlēt kopā. Tikai tad cilvēks var otram sniegt sevi, jo nav ne spiediena, ne pienākuma. Jūs esat brīvs, otrs ir brīvs, un jūs sanākat kopā brīvprātīgi.
Tādā gadījumā ir kaut kas augstāks, kas jūs abus savieno, kaut kas, balstīts sirdī. Jūs nemēģināt otru mainīt vai dziedināt, vai padarīt labāku. Nē, jūs kopā svinat dzīvi un tādā veidā esat izdziedināts. Ne caur otru, bet caur sevi un savu spēju atpūsties sevī un no turienes saņemt otras dvēseles bagātības un pārpilnību.
Es aicinu jūs tagad izdarīt to savās domās. Iztēlojieties, kas esat pilnīgā mierā. Dariet to fiziski, dodoties lejup pa mugurkaulu, caur sirdi un vēderu līdz iegurnim, un jūtiet, ka šeit jūsu ķermenī ir vieta, kas saistīta ar seksualitāti. Jūtiet to kā brīnumu un atklāti bez aizspriedumiem, kauna vai netīrības sajūtām, kas saistītas ar seksualitāti un nāk no sabiedrības un vēstures. Jūtiet šo rajonu tikpat pieņemami un neitrāli, kā, piemēram, jūtat kājas pirkstu. Šeit ir enkurs tam, ka jūs esat cilvēks, un šeit, vēdera un iegurņa rajonā, ir jūsu pamata instinkti. Tieši šeit jūs atpūšaties uz Zemes.
Nolaidieties ar savu apziņu, vienkārši esiet klātesošs. Lai kur jūs atrastos, jūtieties mājās pie sevis, lai arī ar kādām cilvēciskām emocijām jūs cīnītos. Svarīgi ir tas, kas esat jūs pats. Jūsu gaisma, jūsu kodols var saskarties ar jebko, jo tā ir nemirstīga gaisma, gaisma, kura sniedz maigumu un izpratni. Piepildiet ar šo gaismu visu savu auru. Jūtieties patiesi turēts šajā gaismā un sajūtiet, kā jūs mīl visums, Dievs, visa Avots. Tāpēc viņš jūs radīja, lai būtu tikpat unikāls kā jūs. Jūs esat pilnībā pieņemts, jūs esat apbrīnojams, jūs esat mīlēts, jo jūs esat tas, kas jūs esat, tieši tāds, kāds esat pašlaik.
Raugieties no šī apziņas stāvokļa uz kādu, kuru jūs mīlat. Tas varētu būt jūsu dzīves partneris vai arī draugs, jūsu bērns vai tēvs, vai māte. Vienkārši iedomājieties kādu, kurš jums tagad ienāk prātā, ar kuru jūs tagad gribētu sazināties. Sazinoties ar cilvēku, kuru redzat jūsu priekšā, pilnībā palieciet pats ar sevi; jūsu robežas tiek saglabātas, tāpēc atslābinieties sevī. Jūtieties viegli un ērti. Mierīgi ieelpojiet vēderā un nedomājiet par to, kā jums otram vajadzētu palīdzēt vai mainīt viņu. Patiesībā jums nekas nav jādara, vienkārši palieciet sevī. Pēc tam raugieties atvērti un ar brīnumu uz šo otru cilvēku. Palūkojieties, ko viņš izstaro, būdams jūsu priekšā. Kad jūs raugāties šādā veidā, jūs otram tuvojaties kā brīnumam. Jums nekas nav jādara, un otram nekas nav jādara. Jūs vienkārši vērojat, kā izskatās citi, kā viņi pārvietojas un ko jūs pamanāt viņu enerģijās.
Tad jūs tuvojaties šim cilvēkam – jūsu enerģijas lauks paliek ap jums. Savā sirdī jūs dziļi izjūtat šo cilvēku. Ļaujiet savām jūtām pret viņu spontāni pacelties un vērojiet to kā brīnumu un bez sprieduma. Palūkojieties uz to, kas jūs saista un izraisa pašu vitālāko un priecīgāko saikni. Neņemiet vērā to, kas jums šķiet ne tik labi un ir pretstatā, arī to, kas izraisīja šo sastapšanos, bet raugieties uz augstāko, vieglāko un priecīgāko saikni, kas jūs saista, pa kuru enerģija bez piepūles plūst starp jums, un izbaudiet to. Jums nekas nav jādara – vienīgi jūtiet labpatiku.
Uz brīdi saņemiet šo gaismu. Jūtiet, kā tā pa šo pavedienu plūst uz jūsu sirdi un kā tā jūs ietekmē. Tā jūsu dzīvē ienes kaut ko jaunu un dzirkstošu, kaut ko tādu, ar ko jūs varat virzīties uz priekšu, kas jūs vēl vairāk bagātina. Jūs to saņemsiet no savas kopā būšanas, vienlaikus ļaujot jums abiem būt brīviem. Raugoties uz to kā uz brīnumu un ļaujot jums abiem būt brīviem, jūs abi sastopaties visdziļāk. Tas ir īstas tuvības mērķis.
Pirmais solis ir būt mājās ar sevi, atpūsties sevī un turpināt to darīt pat tad, kad esat kontaktā ar otru. Otrais solis sasniedz brīnuma sajūtu un nevēlēšanos mainīt vai kontrolēt otru, bet tikai meklēt, sajust un atklāt. Trešais solis ir baudīt to, kas viegli plūst starp jums, kad esat kopā. Izbaudiet šo plūsmu un ļaujiet otram būt brīvam.
Attiecības uz Zemes ir ļoti vērtīgas. Tā ir vieta, kur jūs enerģētiski sastopat savas visintensīvākās cilvēciskās emocijas. Sākumā es teicu: “Es šodien esmu šeit, lai aizstāvētu cilvēku.” Ar to es domāju vēsturē sakņoto mēģinājumu bieži paust dievišķo sevī, kāpjot pāri savai cilvēcībai, mēģinot pacelties tai pāri, taču patiesībā bēgot no savām emocijām, kļūstot par vientuļnieku, lai izvairītos no autentiskām partnerisku attiecību saiknēm. Mans ceļš uz dievišķo iet caur attiecībām, cilvēciski, jo, kaut arī tieši šeit jūs visvairāk saskaraties ar vientulību, ilgām pēc Mājām un izmisumu, tā arī ir vieta, kur jūs piedzīvojat brīnumu, dziļu prieku, saikni un intimitāti, kas ir ļoti vērtīgi.
Kad jūs reiz esat nodibinājis dziļas intīmas attiecības ar otru dvēseli cilvēciskā formā, tās uz visiem laikiem paliek jūsu dvēseles atmiņā. Kad dvēsele ir dziļi aizkustināta no tā, ka ir cilvēks, ka viņai, esot vīrietim vai sievietei, ir seksuāla saikne, tad tie patiešām ir vārti uz dievišķo. Tādā veidā garīgā, dievišķā gaisma patiesi var sākt dzīvot cilvēkos un sabiedrībā. Garīgums iegūst dzīvu, zeltainu mirdzumu ne tāpēc, ka atrodas izolācijā kādā valstībā augstu virs visa, bet tieši mijiedarbībā uz Zemes starp cilvēku un cilvēku.
Es vēlos jums pateikties, ka esat šeit kopā, par atvērtību, kas savieno caur jūsu sirdi. Tas ir svarīgi! Patiess garīgums nav saistīts ar disciplīnu vai noteiktu iemaņu vai prasmju attīstīšanu. Tas izriet tikai no vienas lietas: atvērtas sirds, cilvēka sirds, kura pati vēlas brīnumā un maigumā noliekties līdz savai tumsai un līdz ar to izbaudīt arī mīlestības – siltas cilvēciskas mīlestības – prieku.
Liels paldies.
© Pamela Kribbe
No angļu valodas tulkojuši Marija Baesa (Maria Baes) un Franks Tehans (Frank Tehan)
Tulkoja Jānis Oppe