Dodiet telpu bērnam jūsu iekšienē
Pamelas Kribes čenelings ar Ješua
Dārgie draugi,
Es esmu Ješua. Es esmu šeit, jūsu vidū. Es stāvu šīs istabas vidū un pastiepju jums roku. Es esmu centrā ne tikai fiziski, bet arī simboliski. Savā kodolā jūs visi esat Kristus gaisma. Ļaujiet tai piedzimt savā centrā; aizdedziet to savā kodolā. Atzīstiet, ka tā ir mana enerģija, ko jūs jūtat – vienkārši nojautiet, kas es esmu. Visdziļākajā līmenī mēs esam viens. Ir viena sirds, ar kuru mēs esam saistīti, – tā ir mīlestības sirds. Jūtieties apskauti ar siltumu, līdzjūtību, mīlestību, kas ir šeit priekš jums.
Es noliecos pār jums. Es jums vairs neesmu vajadzīgs kā skolotājs, kurš stāv jums blakus. Jūs esat tie, kas ļāva Kristus enerģijai pamosties un uzplaukt sevī. Jūs to darāt, atrodoties šeit un daloties savos stāstos ar citiem: savās cerībās, vēlmēs, sāpēs, bēdās. Šī dalīšanās ar citiem jūs dziedina. Noņemt masku, parādīt savu cilvēcību un neaizsargātību un ļaut emocijām izplūst pār citiem – tas ir vienīgais patiesais spēks, jo tieši tad jūs patiešām esat stipri. Tādā veidā jūs izveidojat drošību un telpu skaistajai gaismai, kas dzīvo jūsos, tai gaismai, kas jūs esat un kas savieno jūs ar Kristus enerģijas pukstošo sirdi.
Parādot savu neaizsargātību, jūs kļūstat par lielākajiem skolotājiem un piemēru citiem. Kad jūs atveseļojaties atvērtībā un uzdrīkstaties parādīt savas visdziļākās sāpes, jūs ap sevi radāt gaismas telpu, un šī gaisma ir “lipīga” un pievilcīga citiem. Kad kāds dziļi paklanās savām iekšējām brūcēm un izliek tās vispārējai apskatei – ar skaņu, balsi, žestu –, tā ir mīlestība. Tas ir slānis, kurā var izārstēt vecās traumas: atvērts, neaizsargāts slānis, kurš ļauj atklāt visdziļākās sāpes un brūces. To darot, jūs paceļaties virs tām. Jūs esat roka, kura tur jūsu sāpju pārņemto iekšējo bērnu, un kļūstat par šo roku tajā brīdī, kad raugāties uz šo bērnu ar līdzjūtību.
Es slavēju jūs par drosmi un neatlaidību. Jums, kas esat tik daudz pārdzīvojuši, ir ļoti vilinoši kādā brīdī aizvērt durvis, vairs neko nejust, atkal uzlikt režģus logiem un sienām ap savu neaizsargātību, sāpēm, vientulību, savām šaubām par sevi. Bet tad jūs ieslogāt sevi pašu izveidotā cietumā, un tas ir sāpīgākais, ko jūs varat sev nodarīt. Tas ir ļoti neproduktīvi, taču jūsu sabiedrība un izglītība mudina to darīt. Šīs spēcīgās emocijas, kas saistītas ar dziļu izmisumu, bailēm un vientulību, bieži izraisa citu cilvēku izbailes; viņi vēlas no šīm emocijām paslēpties, nerunāt par tām.
Bērni bieži ienāk vecāku dzīvē, lai precīzi uzliktu pirkstu vecāku sāpīgajai vietai. Bērns bieži modina tās emocijas, kas jums visvairāk riebjas vai no kurām jūs visvairāk baidāties. Bērns to dara tāpēc, ka bērna dvēselei ir neapturama vēlme kļūt veselai, dzīvot gaismā un priekā. Bērns nevēlas sāpināt vai ievainot vecākus, bet neviļus spiež uz vecāku pretestības sienu, kas var izraisīt viņu reakciju. Ja vecāki nav gatavi skatīties uz savām personīgajām sāpēm un stumj tās projām, viņi izstaro negatīvu enerģiju, kas projicējas uz bērnu. Un šādā gadījumā vecāki uzskata bērnu par kaut ko draudīgu.
Šajā neapzinātajā aktivitātes līmenī vecāki var noslēgties no bērna, savukārt citā, apzinātākā līmenī, viņi vēlas bērna labā darīt visu. Tad vecāki var just, ka viņiem ir pie sirds bērna intereses, un dara bērna labā visu, kamēr neapzinātākā līmenī vecāki bērnu faktiski bloķē. Viņi neļauj tam vaļu vai būt tam, kas viņš patiesībā ir, vai arī ļauj viņam patiesi izpaust savus talantus.
Ja bērns ir jūsu visdziļāko sajūtu izpausme, tad šīs sajūtas jūs tiešā veidā neesat izpauduši; tās gaida pārbaudi. Jūsu sajūtas tādā gadījumā joprojām atrodas neapzinātā līmenī, un bērns tāpēc var justies apmulsis un noraidīts, kaut arī apzinātajā līmenī šķietami maz kas notiek. Šajā līmenī viņš saņem komplimentus un iedrošinājumus par lietām, kas patiesībā nav tik svarīgas, savukārt neapzinātajā līmenī viņš uztver noraidījuma signālus par to, kā viņš jūtas.
Bērnam ir vēlme iekļūt dziļākā līmenī, un bieži vien viņš to pat neapzinās, tā ir kāre. Bērns ģimenē meklē līdzsvaru, kas ir bērna dvēseles dots impulss. Un, ja vecāki šo impulsu noraida neapzinoties, bērnam rodas problēmas. Jums visiem ir labi pazīstamas šīs problēmas, jo jūs visi esat bijuši kā tāds bērns, un šis bērns šodien ar jums runā. Šajā seminārā mēs aicinām šo bērnu būt šeit pilnībā. Šeit beidzot ir atļauts būt.
Tas prasa lielu drosmi – pilnībā atzīt šo bērnu, piešķirt viņam vietu un paaugstināt viņa brīnišķīgās īpašības: “Cik skaists, cik tīrs tu esi; cik gudrs tu esi; cik labi tu atskārsti lietas.” Patiesībā pateikt šos vārdus savam iekšējam bērnam nozīmē nostāties pretstatā vecākiem, un vecāki ļoti ilgi ir bijuši jūsu etalons: pieņemšanas, mīlestības, aizsardzības, drošības avots. Kad viņi to neapstiprināja – viņu pašu neapzināšanās dēļ –, kaut kas jūsos pārtrūka, dziļā uzticēšanās tika ievainota, un jūs sākāt sevi rādīt savādāk, nekā tādus, kas jūs patiesībā esat. Jūs mēģinājāt pielāgoties un rādīt labu uzvedību, kas vairs nebija saskaņota ar jūsu visdziļākajiem, tīrākajiem impulsiem, un tā dzīve kļuva par cīņu.
Man nav jums jāapraksta, ko tas ir nodarījis jūsu dzīvē: radījis sajūtu, ka esat apmaldījušies, vientuļi, un jūs grauž pašapzināšanās, kura pie visa tā ved. Jūs visi to zināt pēc sevis. Šobrīd ir jānotiek, lūk, kam – jādod šim bērnam sevī – viņš joprojām atrodas visā savā tīrībā – nepieciešamā telpa. Un iemesls, kāpēc tas prasa no jums drosmi, ir tas, ka jūs esat lūgti atteikties no “pasaules”. Agrīnajā bērnībā jūsu vecāki bija pasaule, tas, no kā jūs bijāt atkarīgi; viņi bija tie, kas par jums rūpējās un bija būtiski jūsu izdzīvošanai. Vēlāk tie bija jūsu draugi, jūsu skola, skolotāji, pēc tam priekšnieki, jūsu darba devēji – visas ārējās struktūras un etaloni.
Patiesi iestāties par savu sākotnējo dvēseles impulsu – šo iekšējo bērnu jūsos – nozīmē pagriezt muguru ārpasaulei un teikt šim bērnam: “Es esmu šeit tevis dēļ! Tevis dēļ es pretojos pasaules spēkam. Izsakot savu uzticību tev, es nolieku pasauli malā. Man ir vienalga, ko domā citi, es atlaižu savu vecāku, draugu, mana partnera, darba devēja spriedumu, jo es redzu tavu skaistumu un zinu, ka esi cienīgs ļaut mirdzēt šeit šai gaismai.”
Tas prasa pagriešanos sevī, dziļu pagriešanos pret savu iekšējo “es”, un daudz spēka un drosmes, jo jūs galu galā nonākat līdz vietai, kur jūs patiešām esat viens. Neviens cits nevar izdarīt šo “pagriešanos pret sevi ar muguru pret pasauli”; šo pagriezienu jūs veicat viens pats. Es stāvu malā un iedrošinu jūs. Es esmu gatavs vienmēr norādīt uz oriģinālo un izsmalcināto bērna skaistumu jūsos, bet jūsu acīs es redzu bailes un šaubas, vai jūs to varat izdarīt. Ziniet, ka es šeit būšu tik ilgi, kamēr jums mans iedrošinājums vairs nebūs vajadzīgs. Bet jūs esat tie, kam jāveic šī pagriešanās, un jūs esat tie, kas to dara. Jūs esat puspagriezienā, daži tuvāk sākumam, bet citi mazliet tālāk, bet tas nav svarīgi, jo jūs zināt, ka tas ir jūsu ceļš. Tas ir gaismas darbinieka ceļš uz Zemes.
Kad esat izveidojuši telpu šim iekšējam bērnam, tas mainīs jūsu dzīvi. Dziļi spēki tiek pamodināti, jūsu dvēsele vairāk piesaistās Zemei. Jūs esat gatavi starot gaismu uz citiem cilvēkiem, un tur, kur jūs pirmoreiz sastapāties ar cilvēkiem, kas jūs tiesāja, jūs redzat mazus bērnus, kuri paši ir apmaldījušies. Tāpēc citu spriedums kļūst arvien nesvarīgāks, ietekmējot jūs mazāk. Jūs arvien vairāk stāvat savos spēkos – jūs kļūstat skolotāji. Lūk, tas nozīmē būt skolotājam jeb gaismas darbiniekam: jūs pagriežaties pret savu iekšējo uguni, pret savas dvēseles dedzību, kas jūs virza. Un tad iekšējais bērns tiek saglabāts, tīrība no jauna tiek atklāta jūsu iekšienē.
Jūs visi esat mācīti neuzticēties savām emocijām, likt tām šķēršļus, lai turētu tās attālumā, taču jūsu emocijas ir ļoti svarīgi rādītāji šajā pagriešanās procesā. Es jau teicu, ka jūsu iekšējais bērns – bērns, kādi jūs bijāt, – kādā brīdī rāvās pušu starp to, ko viņš juta iekšienē, un to, ko no viņa gaidīja ārējā pasaule. Šī bērna emocionālā dzīve, kuru ietekmēja šīs gaidas, kļuva neskaidra, un tagad jums šķiet, ka jūs it kā ne vienmēr varētu uzticēties savām emocijām. Bet pieņemiet, ka aiz katras emocijas slēpjas patiesība. Pati emocija var būt nelīdzsvarota un izmest jūs no centra, taču neizvairieties un nezaudējiet drosmi, kad tā notiek. Ja uz bērnu orientētajā jūsu daļā ir emocija, tad aiz tās slēpjas patiesība. Kad jūs noliecaties pār iekšējo bērnu atvērtībā un maigumā (pazemībā?) un ļaujat emocijām kā vilnim izplūst pa ķermeni, tad vēstījums vairs nekavēsies. Un šis vēstījums ir domāts jums, jums kā sava iekšējā bērna nesējiem, un jums kā dvēselēm, kas dzīvo uz Zemes ar un caur bērnu.
Tagad brīdi palūkojieties, vai jūsu iekšējais bērns vēlētos, lai jūs par viņu zinātu? Ļaujiet šim bērnam nostāties jūsu priekšā, pavērojiet viņu, izjūtiet šajā bērnā spēku, skaistumu un oriģinalitāti, un tajā pašā laikā neaizsargātību. Protams, šim bērnam ir vajadzīga mīlestība un aizsardzība, viņš ievainojams, un to jūs tagad varat viņam dot. Ieskaut siltumā un drošībā. Tagad pajautājiet bērnam: “Kas tevī ir tāds, kas vēlas izpausties un kļūt redzams? Sniedz man savu vēstījumu, ļauj man to uzzināt caur emociju vai sajūtu manā ķermenī, caur vārdu vai simbolu. Runā ar mani.” Un apzinieties – kad jūsu bērns nostājas jūsu priekšā, jūs esat pagriezušies pret viņu un tāpēc klausāties. Tieši šī klausošā attieksme ir svarīga, jo tad nāks vēstījums. Un jūsu vēlme paklanīties savam iekšējam bērnam ir pamats tam, lai tā notiktu.
Nenovērtējiet par zemu, cik svarīgs ir jūsu darbs. Savienojuma atjaunošana ar visskaistāko daļu jūsos ir tas, kas mainīs šo pasauli un šo Zemi. Šajā pasaulē, kurā jūs dzīvojat, ir daudz sāpju, daudz posta un daudz nepareizību. Pārmaiņas notiks no iekšienes, no cilvēku sirdīm un dvēselēm, no tā, ko viņi piedzīvo un atbild sev. Tas ir, ja notiek patiesas pārmaiņas, iedvesmotas pārmaiņas, ne no ārienes, no domāšanas vai darbības, bet galvenokārt no iekšienes uz āru, no jūtām, no sirds. Tātad, kad jūs šķietami intīmā žestā paklanāties savām sāpēm, savām brūcēm, jūs kaut ko izdarāt pasaules labā – padarāt to vieglāku. Virspusē, šķiet, nekas nemainās: vides piesārņojums nemazinās, karu un nabadzības mazāk nav. Tomēr kaut kas notiek: ir sēkla, kas ir iedēstīta patiesām pamatīgām pārmaiņām.
Patiesās pārmaiņas, kuras gaida šī pasaule, ir cilvēku sirds atvēršanās. Pirmām kārtām sev, ievainotajam iekšējam bērnam sevī; no turienes jāsāk izstarot gaisma pasaulē. Tad jūs vairs nejūtaties kā visu zinoši skolotāji, kas spēj visu, – nē, jūs tieši esat ļoti cilvēcīgi un ievainojami, bet vairs neslēpjat sevi. Jūs plūstat kopā ar dzīvi un visu, ko tā jums dod. Šajā plūstošajā, atvērtajā un ievainojamajā kustībā jūs esat tik skaisti, un jūsu lielais spēks kļūst redzams.
Es esmu šeit ar jums kā draugs, līdzīgi domājošs – es jūs mīlu. Arī man ir iekšējais bērns, bērns, kurš ir satraukts, atkal redzot jūs – manu ģimeni. Esmu bijis cilvēks un daļēji saglabājis savu cilvēcību, un, kaut arī es neesmu cilvēka ķermenī, būt cilvēkam man ir dārgi. Pašas emocijas, dziļums un intensitāte ir palikuši manā sirdī. Es esmu šeit, lai ne tikai nodotu idejas vai informāciju no prāta, es esmu šeit savā būtībā, savā kodolā, kurš ietver iekšējo bērnu. Es esmu šeit aiz mīlestības un draudzības, kā arī brālības un māsības dēļ. Es jūs mīlu un vēlos sniegt jums sveicienus no manas sirds.
© Pamela Kribbe
No angļu valodas tulkojuši Marija Baesa (Maria Baes) un Franks Tehans (Frank Tehan)
Tulkoja Jānis Oppe