Nauda un došanas un saņemšanas plūsma
Gerits Gilens
Priekšvārds
Nauda šajā pasaulē ir svarīga. Tā kalpo ne tikai nepieciešamo preču iegādei, bet ir arī statusa un ārējās bagātības simbols. Pēdējais diemžēl bieži tiek uzskatīts kā daudz svarīgāks par iekšējo bagātību. Tas acīmredzami norāda, ka nauda parasti tiek uztverta nevis kā došanas un saņemšanas plūsmas dabiska daļa, bet gan kaut kas, kam jābūt pēc iespējas vairāk.
Acīmredzot mūsu pasaulē kaut kas ir nogājis greizi, un tas ir apturējis došanas un saņemšanas plūsmu. Nauda bieži vairs “neplūst”: daži naudu uzkrāj, bet citi piedzīvo hronisku trūkumu. Plaisa starp bagātajiem un nabadzīgajiem palielinās, bagāto pārpilnība pieaug, bet nabadzīgo – samazinās. Oxfam Novib nesen aprēķināja, ka 26 bagātākajiem cilvēkiem ir vairāk naudas nekā pasaules iedzīvotāju nabadzīgākajai daļai – 3,8 miljardiem cilvēku.
Šis raksts ir par to, kas notika nepareizi, kādu lomu tajā spēlē nauda un ko mēs varam darīt, lai problēmu novērstu.
Dabiskais došanas un saņemšanas cikls
Lai saprastu, kas ir nepareizi, vispirms jāskatās, kā vajadzētu būt. Dabiskais došanas un saņemšanas cikls ir savstarpējas mīlestības cikls, kas nes izaugsmi un uzplaukumu.
Kā tas darbojas?
Visumā vienmēr notiek enerģijas apmaiņa starp atsevišķu būtni un viņas vidi. Šī būtne var būt zvaigzne, skudra, planēta vai cilvēks. Iespējas ir bezgalīgas.
Cikls sākas no iekšējā kodola, kurš vēlas izstarot. Šis starojums ir gan dodošs, gan radošs.
Visuma enerģija darbojās tādā veidā, ka cenšas katrai būtnei ļaut atklāties pilnā potenciālā; piemēram, tā mēģina likt zvaigznei spīdēt. Zvaigznes stari ir tas, ko zvaigzne atgriež visumā. Jūs to varētu salīdzināt ar attiecībām starp māti un bērnu; bērns vēlas uzplaukt, un māte vēlas palīdzēt bērnam uzplaukt, un tas viņu dara laimīgu.
Tas ir dabiskais došanas un saņemšanas cikls visumā.
Visums tiecas, lai katra būtne uzplauktu pilnībā. Kad tas ir noticis, šī būtne izpauž savu iekšējo Es caur izejošo enerģijas plūsmu visumā.
Tātad viss vēlas uzplaukt, ārēji izpaust savu iekšējo kodolu, bet visums vēlas, lai ziedētu viss. Tas nav statisks cikls, bet gan dinamisks, salīdzināms ar deju, kas dalībniekus atkal un atkal aizved uz jaunām vietām.
Tas nozīmē, ka mūsos dzīvo divi spēki: no vienas puses, mēs esam kā bērns, kurš vēlas izplaukt visumā, un, no otras puses, mēs paši esam daļa no visuma, kurš vēlas, lai visas būtnes uzzied. Pirmo spēku jūs varētu nosaukt par vīrišķu, otru – par sievišķu. Pirmais padara mūs unikālus, otrais padara mūs par visuma daļu – individualitāti un vienotību. Mēs esam gan vīrieši, gan sievietes. Mēs esam visuma bērni, un mēs esam visums. Pirmais nozīmē, ka mēs vēlamies, lai mēs izplauktu; otrais –, ka mēs vēlamies lolot apkārtējo pasauli, rūpēties par viņu un izdaiļot.
Pilnībā apkampjot abus mūsu aspektus, mēs kļūstam par daļu no došanas un saņemšanas cikla.
Tas ir radīšanas pamats – visu dzīvo būtņu deja.
Cilvēka cikla pārtraukums
Cilvēkam arī vajadzētu būt došanas un saņemšanas cikla daļai.
Runājot abstrakti, cilvēks staro savu iekšējo gaismu un saņem no visuma to, kas viņam nepieciešams. Praktiski tas nozīmē, ka viņš ir kontaktā ar savu dvēseli – ar sevi – un jūtas iedvesmots. Viņš seko savas iedvesmas plūsmai, izpauž to pasaulē un saņem atpakaļ to, kas viņam nepieciešams, lai sekotu savai iekšējai plūsmai.
Taču cilvēkam tas tā parasti nav, jo dabiskais cikls ir izjaukts. Kā tas notika?
Sāksim no sākuma, kad visums mēģina likt zvaigznei starot. Ko tas nozīmē cilvēkam? Cilvēks izstaro iedvesmotu dzīvi, kad viņš ir kontaktā ar savu kodolu, savu dvēseli. Tas ir tas, ko visums cenšas panākt cilvēka būtnē: ka viņš ir kontaktā ar savu dvēseli un domā un darbojas no turienes, tādējādi kļūstot par mīlošu un starojošu būtni.
Tomēr kaut kas ir nogājis greizi. Cilvēks ir audzināts tā, ka viņš pretojas kontaktam ar savu dvēseli un arī visuma dabiskajai vēlmei ievest viņu šajā kontaktā.
Un tas notiek dažādos veidos. Sākas ar to, ka bērnībā uzmanība ir pievērsta ārējai pasaulei; mēs uzzinām visādas lietas par to, bet gandrīz neko par savu iekšējo pasauli. Un tas mums liek turēt savu apziņas fokusu uz ārieni, prom no savas iekšējās pasaules, jo ārējā pasaule ir tā, kas mūs māca. Un tā mēs esam pazaudējuši kontaktu ar savu dvēseli.
Mēs uzzinām arī, ka neesam viengabalaini. Piemēram, zēns uzzina, ka viņam jākļūst par vīrieti. Lai to panāktu, viņam ir jāapspiež sava sievišķā puse. Viņam jābūt izturīgam un spēcīgam un jātaisa karjera. Apspiežot savu sievišķo pusi, viņš nomāc arī savu veselumu, kontaktu ar savu dvēseli. Meitenei bieži notiek pretējais, viņa mācās apspiest savu vīrišķo pusi un ar to saistītās īpašības.
Otra problēma ir pasaules uzskats. Tā kā cilvēki ir zaudējuši saikni ar savu dvēseli, viņi vairs neredz dvēseli visā, kas aptver viņus. Zeme vairs nav Māte Zeme, kas par viņiem rūpējas un palīdz, bet ir nedzīva lieta, kas jāuzveic un jākontrolē. Visums tiek uzskatīts par aukstu un vienaldzīgu, pat nežēlīgu vietu.
Dabiskais cikls sākas ar mīlestību pret sevi un apstājas ar sevis nosodījumu. Mīlot sevi, kļūst iespējama arī mīlestība pret otru cilvēku, mīlestība pret pasauli. Mīlestība ir vairāk nekā sajūta, tas ir arī redzējuma veids. Mīlestība ļauj ieraudzīt otra cilvēka dvēseli, mīlestība ļauj uztvert un godāt dzīvi visā. Bez mīlestības dabiskais došanas un saņemšanas cikls nav iespējams.
Nauda un pārtrauktais cikls
Tātad runa ir par mīlestību. Bez mīlestības rodas bailes, baiļu dēļ cilvēks vēlas iegūt varu un mantu. Konkrēti, daudz naudas. Šī nauda tādā gadījumā ir iesaldētas bailes un veido bloku, kas vēl vairāk bojās dabisko ciklu. Nauda tad vairs nav tāda, kādai tai vajadzētu būt, – plūstošai daļai no došanas un saņemšanas cikla.
Zemāk ir daži piemēri.
- Drošība
Noraizējies cilvēks parasti domā par nākotni melnos scenārijos. Nauda bankā piedāvā drošību. Tātad, ja mantas sabojājas, var iegādāties jaunas mantas. Slimības gadījumā par veselības aprūpi var samaksāt. Ar darba zaudēšanu var samierināties – ja vien ir nauda. Praksē drošības vajadzība bieži vien ir pretestība pārmaiņām, tāpēc tā ir pretrunā ar došanas un saņemšanas ciklu, kas rada uzplaukšanu un pārmaiņas.
- Vara
Nauda nozīmē, ka jūs varat izmantot varu pār nabadzīgiem cilvēkiem. Piedāvājot viņiem naudu, jūs varat likt viņiem darīt kaut ko, kas viņiem nepatīk, ko viņi nevēlas un dažos gadījumos pat noraida. Padomājiet par tādām lietām kā smags un neveselīgs darbs, bērnu darbs un prostitūcija. Tās nav tikai trešo valstu problēmas; šeit rietumos arī daudzi cilvēki naudas dēļ strādā darbos, kas viņiem patiesībā nepatīk. - Pats par sevi saprotams, ka varas enerģija nav savienojama ar savstarpējā mīlestībā balstīto došanas un saņemšanas ciklu.
- Brīvība un laime
Tā kā naudas trūkums rada gūsta un bezspēcības sajūtu, naudas esamība ir saistīta ar brīvību un laimi. Ja jums ir pietiekami daudz naudas, jūs varat darīt visu, ko vēlaties.
Uz jautājumu: “Vai jūs joprojām strādātu, ja jums būtu pietiekami daudz naudas?” daudzi cilvēki atbild ar “nē”, jo nav apmierināti ar savu darbu.
Garīgi viņi ir iestrēguši situācijā, kad viņu dvēsele nevar mirdzēt, tāpēc viņi nav daļa no dabiskā došanas un saņemšanas cikla.
Reiz lasīju pētījumu par cilvēkiem, kas loterijā negaidīti bija laimējuši lielu naudas summu. Tika pārbaudīts, cik ilgi viņi bija apmierināti ar visu šo naudu. Atbilde bija pārsteidzoša: vidēji 11 dienas! Drīz vien kļuva skaidrs, ka nauda nav ideāls risinājums.
Galu galā brīvību un laimi nes nevis nauda, bet gan iekšējā saikne ar dvēseli. Kad šī saikne ir izveidota, var sākties dabiskā došanas un saņemšanas plūsma, kas bieži nes naudu. Tomēr tas ir blakusprodukts. Galvenais bagātības, kā arī brīvības un laimes avots ir saikne ar dvēseli.
- Prestižs un atzinība
Trūkstot mīlestībai pret sevi, rodas spēcīga vajadzība pēc citu atzinības. Jūs, protams, varat to sasniegt pozitīvā viedā, izpildot kaut ko īpašu, taču neder visiem. Par alternatīvu tiek uzskatīta īpašuma un naudas demonstrēšana. Ne visi zina starpību starp centību un atzinību.
Ir skaidrs: naudas trūkums – nabadzība – ir galvenais iemesls, kāpēc daudzi cilvēki jūtas nelaimīgi. Iedomājieties, ka jums nav naudas, lai nopirktu pārtiku saviem bērniem.
Problēma ir tāda, ka nauda saglabā pārtraukumu došanas un saņemšanas ciklā, turot apziņas fokusu prom no patiesā risinājuma: mīlestības pret sevi. Rezultātā tiek meklēti viltoti risinājumi, kas parasti nozīmē naudas iegūšanu ārpus dabiskā cikla.
Nauda bieži ir šajā pārtrauktajā ciklā iesaldētas bailes. Ja nauda zūd, šīs bailes atbrīvojas. Mēs nevēlamies šīs bailes, tāpēc pieķeramies savai naudai.
Atveseļošanās no iekšienes
Problēmas, kuras risinājumā cilvēki redz naudu, pamatā nav naudas trūkums, bet saiknes trūkums ar dvēseli. Tāpēc cilvēki izjūt iekšēju tukšumu un domā, ka risinājums ir aizpildīt šo tukšumu ar ārējām lietām. Protams, šis risinājums nedarbosies ilgi; to var aizstāt tikai atjaunota saikne ar dvēseles bagātību.
Kad saikne ar dvēseli ir atjaunota, var sākties dabiskais došanas un saņemšanas cikls, un visums nekavējoties reaģēs ar gādību.
Tad var rasties ārēja labklājība, kas atspoguļo iekšējo bagātību. Ārējā labklājība vairumā gadījumu nenozīmē, ka jums ir daudz naudas, bet gan to, ka jums ir tādas lietas kā skaista vide, lieliski draugi, bagāta dzīves pieredze un laiks, lai gūtu prieku. Šī ārējā bagātība nozīmē, ka vide palīdz jums būt laimīgam, jums nav jāuztraucas par daudzām lietām. Bieži vien ir atšķirība starp to, kas, pēc cilvēku domām, padarīs viņus laimīgus, un to, kas patiešām dara viņus laimīgus. Patiesā laime bieži slēpjas aiz bailēm.
Lai atjaunotu saikni ar dvēseli, galvenais ir pieņemt sevi tādu, kāds esi. Sakiet sev “jā”, izjūtiet līdzjūtību pret sevi un iemācieties aplūkot sevi perspektīvā. Izaiciniet savas bailes un pārtrauciet ļaut savām bailēm atturēt jūs no dzīves, kādu jūs patiesi dziļi vēlaties: dzīves, kas baro jūsu dvēseli.
Brīdī, kad jūs pieņemat sevi bez nosacījumiem un mīloši, jūs atjaunojat saikni ar savu dvēseli. Tas kļūst pamanāms mīlestības dēļ, ko jūtat pret sevi.
Atveseļošanās no ārienes
Visums savukārt cenšas atjaunot ciklu, savienojot cilvēku ar viņa dvēseli. Parasti tas notiek, radot krīzi, kas piespiež cilvēku iet iekšienē.
Problēma, protams, ir tāda, ka šī krīze netiek uztverta kā aicinājums iet iekšienē. Cilvēki izmisīgi cenšas rast risinājumus ārpasaulē un mēģina atgriezties pie vecās situācijas – pie dzīves ar naudu un bez dvēseles.
Šie risinājumi nedarbojas, jo tie ir pretrunā ar visuma un pašas dvēseles gribu.
Rezultāts: krīze pastiprinās, līdz pāriet tā saucamajā “dvēseles tumšajā naktī”. “Dvēseles tumšā nakts” ir dziļa apziņa, ka trūkst saiknes ar dvēseli, tā ir pilnīgas iekšējās tumsas pieredze. Tad vairs nav cita risinājuma kā padoties, pārtraukt cīņu. Kad šis stāvoklis ir sasniegts, dvēseles gaisma var lēnām atkal ieplūst.
Šādi krīzi bieži pavada naudas zaudēšana. Iemesls ir tāds, ka nauda, kas neplūst dabiskā veidā, faktiski ir iesaldētas bailes. Kamēr šīs bailes nav ieraudzītas un pārdzīvotas, saikne ar dvēseli nav iespējama. Cilvēki, kuriem patīk sēdēt uz savas naudas, patiesībā ir cilvēki ar lielām bailēm. Lai atbrīvotos no bailēm, naudai jāpazūd. Tikai tad, baiļu centrā, var iespīdēt dvēseles gaisma.
Cilvēkam, kas to piedzīvo, šāda “dvēseles tumšā nakts”, protams, ir pagrieziena punkts viņa dzīvē. Tas ir atklājums, ka viss, kas šķita svarīgs, patiesībā nebija tik svarīgs. Bieži vien tā ir pāreja no dzīvošanas uz dzīvi no sevis. Tas ir atklājums, ka dzīve bez noteiktības bieži var būt bagāta, barojoša un piedzīvojumiem pārpilna. Ne velti cilvēki bieži pēc tam raksta grāmatas par šiem periodiem.
Saiknes atjaunošanu ar dvēseli pavada atklājums, ka visums ap mums brīnumainā kārtā rūpējas par mums.
Kad tad notiek, “dvēseles tumšā nakts” šķiet briesmīga pieredze, bet pēc tam daudzi cilvēki ir pateicīgi, ka to piedzīvoja.
Nauda un dabiskais cikls
Kad dabiskais cikls būs atjaunots, cilvēki sāks mazāk rūpēties par naudu, daudz mazāk. Jo tad pazūd bailes, kā arī visa nauda, kas tika turēta šo baiļu kontrolei. Apmaiņa ar mīlošu enerģiju tiek pieredzēta kā pamats, bet nauda kā blakusprodukts. Tā kā apziņas uzmanības fokuss arvien mazāk tiek pievērsts naudai, nauda kļūst mazāk svarīga.
Jo vairāk cilvēku sazinās ar savu dvēseli, jo labāk viņi jūt, kas viņiem patiešām ir vajadzīgs, un citi dod to mīlestības dēļ. Brīdī, kad cilvēki lūdz tikai to, kas viņiem patiešām vajadzīgs un naudai vairs nav vērtības, citi vēlas un spēj dot mīlestības dēļ.
Galu galā, tālā nākotnē nauda tiks atcelta.
Visbeidzot: mīlestības pasaule
Dabiskais došanas un saņemšanas cikls balstās uz mīlestību pret sevi un mīlestību pret citiem. Tas ir laba cikla pamats. Gan mīlestība pret sevi, gan mīlestība pret līdzcilvēkiem rodas no dziļi izjustas saiknes ar dvēseli. Aiz bailēm jūs domājat, ka jums vajag visu. Caur mīlestību jūs saprotat, kas patiešām ir vajadzīgs jums un kas patiešām ir vajadzīgs citiem.
Dabiskā cikla pamats ir līdzsvars starp vīrišķo un sievišķo. Cilvēks ir gan individuāls, gan kosmisks; dvēselē abi sanāk kopā. Vīrišķais nodrošina izpratni par savām vajadzībām un tieksmi pēc pašizpausmes, bet sievišķais – apziņu par citu vajadzībām un piederības sajūtu.
Mīlestības pasaulē uzmanība vairs nav pievērsta ārējai bagātībai, bet gan iekšējai pārpilnībai. Cilvēki ārēji dzīvos daudz vienkāršāk. Būs atjaunota harmonija ar dabu un līdzcilvēkiem.
Lielpilsētas būs izzudušas, būs mazas kopienas, kas veidos organisku veselumu ar ainavu. Daba atkal būs pilnīgi klātesoša un daļēji dēļ mīlošajām attiecībām starp cilvēkiem skaistāka nekā jebkad agrāk. Zeme taps dziedināta.
Zeme ilgu laiku bija cilvēka māte. Bet, kad cilvēks ir atjaunojis saikni ar dvēseli, dzimst kosmiskā cilvēce. Un tad cilvēks ir tas, kurš nes Zemei nebijušu uzplaukumu.
Iekšienē cilvēks kļūst lielāks nekā jebkad agrāk, apzinās savu vietu kosmosā un intuitīvi spēj sazināties ar tālām pasaulēm un citām dimensijām.
Mīlestības pasaule ir piedzīvojumu pasaule. Tas ir piedzīvojums bezgalīgā atklājumu ceļojumā pa kosmosu, tiekoties ar citām civilizācijām; tas ir mūsu iekšējo atklājumu ceļojuma piedzīvojums. Tas ir radīšanas piedzīvojums, draudzības piedzīvojums un galu galā mīlestības piedzīvojums – mīlestības atklāšana visās tās izpausmēs un veidos.
Sveiksim šo pasauli. Ir laiks.
Geris Gilens
© Gerrit Gielen
17.08.2021.
Tulkoja Jānis Oppe