Pamelas čenelings ar Ješua

Tulkojuši Marija Baesa un Franks Tehans

Dārgie draugi,

Es esmu Ješua. Es esmu ar jums. Caur telpas un laika barjerām. Es stāvu blakus jums, sajūtiet mani savā sirdī. Es tik labi zinu, ko nozīmē būt cilvēkam, viņa augstumos un dziļumos. Es esmu izzinājis visu cilvēku jūtu sfēru, un šīs galējību pasaules iekšienē es galu galā atradu izeju – ceļu, kā citādi skatīties uz lietām, ar kuru visa cilvēka esamības pieredze parādās citādā gaismā – ceļu, kas rada klusumu un mieru tavā sirdī.

Par šo izeju, šo ceļu, es gribētu parunāt ar jums šodien. Daudziem no jums ir dilemma, cīņa, kas jums ir pašiem ar sevi. Jūsu prātā dzīvo ideja, ka jums vajadzētu būt labākiem un savādākiem, nekā jūs esat tagad. Ka jums vajadzētu būt attīstītākiem, svētākiem, labāk ievērot zināmus noteikumus, būt ar augstāku ideālu sev – taču tas ir maldīgs ideāls. Visa šī darbošanās ar sevi balstās uz ideju, ka jūs neesat tik labs, kā esat, ka esat kaut kas cits, ka jums ir vara mainīt sevi, ka jūs kontrolējat faktu, ka jūs esat cilvēks. Tā ir veca ideja, un jūs to pilnībā pieredzējāt ļoti senā laikmetā.

Šī ideja daļēji eksistēja Atlantīdā, kur jūs attīstījāt trešo aci un kur jums bija pieredze ar to kā novērošanas centru jūsu galvā. Ar šo trešo aci jūs varējāt uztvert, un arī caur to jums bija jāiedarbojas, lai veidotu dzīvi pēc jūsu vēlmēm. Jūsos bija stingra ievirze pret dominēšanu, bet šo ievirzi iedvesmoja arī jūsu patiesības koncepcija. Jums bija ideja, ka jūs rīkojaties, balstoties uz augstākajiem principiem, tā kā tas, ko jūs darījāt, bija “labi” – un, ka tā tas ir vienmēr. Vara vienmēr maskējas ar ideju, ka ir domāts par labumu. Visa ideoloģija tiek būvēta ap šo ideju, padarot to par pasaules uzskatu, kas parādās kā tiekšanās uz labo, kamēr būtībā jūs mēģināt kontrolēt dzīvību – gan sevī pašā, gan citos.

Vara sabojā – tā attālina jūs no dzīves dabiskā plūduma, kas ir klātesoša katra cilvēka esamībā. Vara dod jums priekšstatu par pakļāvību, kas patiesībā balstās uz ilūziju. Dzīve, kā jums zināms, nav lokāma šādā veidā, un to nenosaka prāts vai griba, vai trešā acs. Dzīve nepiemērojas pasaules uzskatam vai sistēmai, un to nevar organizēt, balstoties uz prāta procesiem.

Uz ilgu laiku jūs iekritāt kaujās ar savu cilvēciskumu – cilvēka stāvokli. Daudz garīgo ceļu balstās uz ideju, ka jums jāstrādā ar sevi, ka jums ir jāpaceļ sevi un ka jums jāiet pa plānotu darbību ceļu, kas aizvedīs jūs ideālā situācijā. Taču šī ideja rada daudz iekšēju cīņu. Ja jūs sākat ar ideju par nepieciešamo ideālu, jūs nosakāt sev standartus, kuru, jūs to ļoti labi zināt, jūsu iekšienē nav vai nav sastopami – tā kā jūs viļaties jau no paša sākuma.

Sajūtiet tagad šī jūsu domāšanas veida enerģiju, kāda enerģija nāk no vajadzības piespiest sevi, no meklējumiem uzlabot sevi un no vēlmes organizēt dzīvi, jūsu emocijas un jūsu domas. Sajūtiet enerģiju, kas vēlas kontrolēt lietas. Vai tā ir mīlestības enerģija? Bieži šī enerģija izskatās kā mīlestība, kā labais un patiesais, taču vara vienmēr slēpj sevi šādā veidā, lai cilvēkiem vieglāk būtu to pieņemt. Vara nerāda savu seju atklāti, vara vilina caur domu. Tāpēc labāk ir nedomāt par to, bet sajust, kas vēlas kontrolēt jūsu dzīvi. Paskatieties uz sevi savā ikdienas dzīvē tagadnē, savā dzīvē tagad. Cik bieži jūs joprojām cīnāties ar sevi, vai jūs nosodāt to, kas ceļas uz augšu jūsos, kas dabiski laužas jūsos uz āru un grib izplūst? Šajā nosodījuma stāvoklī sēž kritizējoša enerģija, dzedrums: “tas nevar būt, tas ir nepareizi, tam ir jāaiziet”. Sajūtiet šo enerģiju – vai tā palīdz jums?

Es gribu tagad parādīt jums citu ceļu, kā paskatīties uz sevi pašu, vietu, kur var notikt pārmaiņas, taču bez cīņas, bez nežēlīgiem pārmetumiem sev. Lai būtu skaidrāks, ļaujiet man dot jums piemēru. Iztēlojieties, ka jūsu dzīvē notiek kaut kas, kas izsauc dusmu vai aizkaitinājuma sajūtu – vienalga, kā jūs to nosaucat. Tagad jūs varat reaģēt uz šīm dusmām dažādos veidos. Ja jūs nepārdomājat savas emocijas, un jūsu reakcijas ir primāras, tad tas nav nekas cits kā dusmu periods – jūs esat dusmīgs. Dusmas jūs aprij, un jūs identificējaties ar dusmām. Bieži, ja tas notiek, jūs saskatāt savu baiļu iemeslu ārpus sevis, jūs projicējat vainu uz kādu citu. Kāds cits ir izdarījis kaut ko nepareizu, un tā ir viņa vai viņas vaina, ka jūs jūtat dusmas. Tā ir visbiežākā reakcija – jūs esat identificējies ar savām dusmām, jūs esat dusmīgs.

Ir cita iespēja, kuru es saucu otro reaģēšanas ceļu. Jūs esat dusmīgs, un nekavējoties balss jūsu galvā saka, “tas nenotiek, tas ir nepareizi, tas nav labi, ka es kļūstu dusmīgs, man ir jānoslāpē tas”. Varbūt, ka apspiest dusmas jums mācījusi reliģiskā audzināšana vai sabiedrības viedoklis. Piemēram: ir labāk, jaukāk, morāliskāk neizrādīt savas dusmas citiem. Tas noteikti attiecas uz sievietēm, ka nav piemēroti paust dusmas atklāti – tas nav sievišķīgi.

Visu veidu domas, kuras jūs iekšēji izsakāt, izraisa nosodījumu jūsos. Kas tad notiek? Jūsos ir bailes, un nekavējoties ir gatavs viedoklis par tām: “tas nav atļauts, tas ir nepareizi”. Jūsu bailes tad nonāk jūsu ēnas pusē, jo, burtiski, tās nedrīkst nonākt Gaismā – tām nevēlas būt redzamas. Kas notiek ar dusmām, kad tās ir apspiestas šādā veidā? Tās nepazūd, tās aiziet jums aiz muguras, lai ietekmētu jūs citos veidos, tās var būt par iemeslu tam, ka jūs esat izbijies un noraizējies. Jūs nevarat izmantot spēku, kas mājo bailēs, jo jūs neļaujat sev to lietot. Jūs varat parādīt jūsu mīlīgo, jauko, palīdzīgo pusi, bet ne šo emocionālo, dusmīgo pusi – jūsu nepakļāvīgo pusi. Tā dusmas kļūst ieslodzītas, un jūs domājat, ka jūs atšķiraties no citiem cilvēkiem, jo jums ir šīs sajūtas, jūs pat varat sākt distancēties no citiem. Jebkurā gadījumā tas rada rūgtu konfliktu jūsu iekšienē un acīmredzot starp divām patībām, Gaišo patību un Tumšo patību. Tikmēr jūs esat iekritis šajā sāpīgajā spēlē, un tas ir sāpīgi iekšienē, jo jūs nevar izpaust sevi. Tas ir šis nosodījums, kas ierobežo jūs.

Vai jūs patiesi kļūstat labāks cilvēks šo reakciju dēļ? Vai ir apspiestas jūsu paša emocijas, kuras ir gatavas vest jūs uz mierīgu, mīlošu cilvēka esamības ideālu? Ja viss manis aprakstītais ir attiecināms uz jums, jūs ļoti skaidri varat redzēt, ka šis reakcijas veids nestrādā – tas neved jūs pie reāla miera, pie reāla iekšēja līdzsvara. Tomēr jūs nodarāt to pats sev. Ļoti bieži jūs pieklusināt savas emocijas, jo tās labi nesaskan ar tikumiem, pie kuriem jūs pieturaties, un jūs nepadomājat par šiem tikumiem – no kurienes tie nāk, un kurš vai kas baro ar tiem jūs. Tātad, tas ir tas, ko es iesaku jums darīt: nedomājiet par to, bet jūtiet to. Jūtiet to enerģiju, kura mitinās nosodījumos, kurus jūs izšaujat pret sevi ar jūsu priekšstatiem, kas ir ideāls un kas jums “būtu jādara”, kas reizēm nāk ar šķietami ļoti augstiem motīviem – tā jābūt. Jūs nekļūsiet apgaismoti, apturot jūsu emocijas un sistemātiski apspiežot tās.

Ir trešais ceļš – trešais ceļš, kā pārdzīvot jūsu paša cilvēciskās emocijas. Pirmais ceļš bija pilnīgi identificēties ar savām bailēm, kā iepriekšējā piemērā. Otrais ceļš bija izspiest tās uz āru, lai apspiestu tās un nosodītu tās. Trešais ceļš ir atļaut tās – ļaut tām būt un pārspēt tās. To dara apziņa. Apziņa, par kuru es runāju, nav soģis – tas ir esamības stāvoklis. Tas ir vērošanas, kas tai pat laikā ir radoša, ceļš. Nu, daudzas garīgas tradīcijas ir teikušas: ziniet par sevi, ar to pietiek Bet tad jūs brīnāties: kā tas var būt? Kā var tikai ar manu apziņu izmainīt manu emociju plūsmu? Jums ir jāsaprot, ka apziņa ir kaut kas ļoti spēcīgs. Viņa ir daudz kas vairāk, kā pasīva emociju reģistrētāja – apziņa ir intensīvs radošs spēks.

Tagad atkal iztēlojieties, ka kaut kas ārējā pasaulē izraisa jūsos spēcīgu emociju – piemēram, dusmas. Kad jūs apejaties ar tām apzināti, jūs novērojat tās pilnībā sevī. Jūs neko nedarāt ar tām, kamēr tai pat laikā jūs turpināt vērošanu un uzmanīšanu. Jūs vairs neidentificējaties ar dusmām, jūs nepazaudējat sevi tajās, jūs vienkārši ļaujat dusmām būt, kādas tās ir. Tas ir atdalīšanas stāvoklis, taču atdalīšana prasa lielu spēku, jo viss, ko jūs esat mācījušies, vedina jūs būt savāktam jūsu garastāvokļos, jūsu dusmu vai baiļu emociju iekšienē. Un, lai padarītu to komplicētāku, jūs iesaistāties arī šo dusmu un baiļu nosodījumā. Un tā, jūs esat ievilti divos ceļos un apziņas vilti prom uz izeju, par kuru es teicu sākumā: izeju, kas ir ceļš uz iekšēju mieru. Jūsu parastie ceļi darbībā ar emocijām novērš jūs no šī centrālā momenta, tā sakot, prom no šīs apziņas, un tomēr tas ir vienīgais ceļš uz āru. Vienīgi klusu vērojot emociju pilnībā, jūs nekļūstat neaptverošs, jūs pilnīgi paliekat klātesošs. Jūs neļaujat ievilt sevi – ne ar emociju, ne ar spriedumu par emociju. Jūs skatāties uz to ar pilnu apziņu un ar maiguma izjūtu: “ tas ir ceļš, tas ir manī”.

“Es redzu dusmas rodamies manī, es jūtu to ceļu caur manu ķermeni.” “Mans vēders reaģē vai mana sirds, manas domas traucas, lai motivētu iemeslus manai emocijai.” “Manas domas saka man, ka man ir taisnība, nevis citam cilvēkam.” Visu to jūs varat redzēt notiekam, kad jūs vērojat pats sevi, taču jums nav jāiet kopā ar to. Jūs neievelk tajā, jūs negrimstat. Kas ir apziņa – tā ir prāta skaidrība. Un šajā ceļā jūs ļaujat mieru dēmoniem jūsu dzīvē: bailēm, dusmām, aizdomām. Jūs dodat viņiem spēku, kad jūs identificējaties ar viņiem, vai jūs cīnāties ar viņiem ar nosodījumu – abos ceļos jūs barojat viņus. Vienīgais ceļš, kā pārvarēt viņus, ir pacelties pāri viņiem, tā sakot, ar jūsu apziņu – nevis cīnīties ar viņiem, bet vienkārši ļaut viņiem būt.

Kas tad notiek ar jums? Apziņa nav kaut kas statisks, lietas nepaliek tādas, kādas tās ir. Jūs pamanīsiet, ka, ja jūs nebarojat ar enerģiju emocijas vai jūsu spriedumu par tām, tās pakāpeniski kliedējas. Citiem vārdiem, jūsu līdzsvars kļūst stingrāks, jūsu pamata sajūtā vairāk kļūst miera un prieka. Jo, ja vairs nav cīņas jūsu sirdī un jūsu dvēselē, prieks uzmutuļo augšup. Jūs redzat dzīvi ar maigāku aci. Jūs redzat emociju kustību jūsu ķermenī, un jūs vērojat tās. Jūs arī vērojat domas, kas sāk traukties caur jūsu galvu, ar skatienu, kas ir mierīgs un maigs. Ziniet, ka spēja vērot un nebūt aprītam, ir kaut kas ļoti spēcīgs un stingrs. Tas viss ir par to: tā ir izeja!

Es gribu aicināt jūs tagad, šajā brīdī, izjust jūsu pašu apziņas spēku – tīru esamību – un, starp citu, tās atbrīvošanu, kas ļauj jums just, ka jums nekas nav jāmaina sevī. Sajūtiet šīs apziņas klusumu un skaidrību: tas ir tas, kas jūs patiesībā esat. Aizvāciet prom aplamos spriedumus. Ļaujiet emocijām plūst un neapspiediet tās – tās ir jūsu daļa, un dažām no tām ir vēstījums. Pajautājiet sev, vai jums ir emocija, no kuras jūs baidāties, tāda, kas apgrūtina jūs, tāda, ar kuru jūs cīnāties? Varbūt kāda ir kļuvusi par tabu jums? Ļaujiet tai tagad parādīties priekšā bērna vai dzīvnieka formā – lai stādītu sevi priekšā, lai parādītu sevi. Šis bērns varētu izpausties pilnībā vai pat slikti uzvesties. Jebkurā gadījumā viņam ir jāļauj darīt viss, ko viņš vēlas, un izstāstīt jums, ko viņš jūt. Jūs apzināties, kā viņš izskatās, un sakāt, “Jā, es vēlos tevi redzēt, es vēlos dzirdēt tavu stāstu, paud to.” ”Stāsti man savu stāstu, jo tā ir tava patiesība, tā var nebūt Patiesība, bet es vēlos dzirdēt tavu stāstu.” Izjūtiet jūsu emocijās šādā veidā un nenosodiet tās. Ļaujiet tām nākt runāt ar jums. Izturieties pret tām ar gudra veca cilvēka lēnību, un vērojiet, ko šis bērns vai dzīvnieks nes. Bieži negatīvā emocijā slēpjas tīrs dzīvības spēks, kas grib izpausties, tāds, kas nomākts līdz nāvei ar visiem aizspriedumiem un spriedumiem. Ļaujiet bērnam vai dzīvniekam justies nepiespiesti jūsu priekšā. Varbūt viņš maina savu izskatu tagad – saņemiet viņu ar mīlestības pilnu atklātību.

Apziņa transformējas – tas ir galvenais instruments pārmaiņām, bet tai pat laikā viņa neko nevēlas mainīt. Apziņa saka, “Jā – jā tam, kas ir!” Viņa ir uztverīga un pieņem visu, kas ir te, un viņa maina visu, jo padara jūs brīvu. Jūs tagad esat brīvi – vairs ne jūsu emociju un jūsu spriedumu par tām žēlastībā. Ļaujot tām būt, tās zaudē savu kontroli pār jums. Protams, laiku pa laukam turpina gadīties, ka jūs pārvarat savas emocijas un aizspriedumus – tas nozīmē būt cilvēkam. Mēģiniet neiestrēgt šeit un nenosodiet sevi par to: “Ak Dievs, es neesmu sasniedzis Skaidru Apziņu – es kaut ko esmu darījis nepareizi.” Ja jūs tā darāt, jūs atkal sākat velt sprieduma bumbu. Jūs vienmēr varat atgriezties pie izejas, atpakaļ pie miera, necīnoties pašam ar sevi. Vērojiet, kas notiek, un nepieļaujiet kļūdu: neļaujiet ievilkt sevi (vai nu jūsu emocijās, vai arī to nosodījumā), eksistē liels spēks. Tas ir patiesa garīguma spēks. Patiess garīgums nav morāle – tas ir esamības veids.

© Pamela Kribbe 2012
www.jeshua.net