Pamelas čenelings ar Mariju Magdalēnu

Angliski tulkojuši Marija Baesa un Franks Tehans

Dārgie draugi, es esmu jūsu māsa, Marija Magdalēna. Es esmu tieši blakus jums kā jūsu ļoti tuvs draugs. Es neesmu pacelta jums pāri, bet kāda, kuru jūs pazīstat iekšienē. Sajūtiet uz brīdi mūsu dziļo saikni – mēs esam viens, daļa no pašu ģimenes.

Es arī esmu nostaigājusi cilvēka būtnes ceļu uz Zemes, uzzinājusi un izjutusi tur dziļumus, un tikusi spožas un dzīvas Gaismas skarta, kas iedvesmoja un paņēma savā varā mani, un uzvedināja mani un radīja manu sapni un ilgas pēc brīnišķīgākas un labākas dzīves uz Zemes. Man ir zināmas abas galējības, kā Gaisma, tā arī tumsa. Šīs galējības ir poli, kas sader kopā, tie ir viens otra dzinējspēks, jūs varētu teikt. Liekas, ka dzīves būtība ir pretstatos: Gaismā un tumsā. Sajūtas, ko tās izsauc, izskatās pretējas, taču starp tām ir slēpta saikne, tās nevar strādāt viena bez otras. Gaismas pieredze ir iespējama vienīgi, pieredzot Gaismas trūkumu, un kontrastā ar tās pretstatu, tumsu.

Nekad Gaisma nav redzamāka kā tad, kad tā parādās no tumsas. Vienkārši padomājiet par pirmajiem Saules stariem, dienai mostoties, kad silta rīta gaisma apskalo pasauli. Cik dziļi tas var skart jūs, īpaši, kad jūs izkļūstat no aukstas, tumšas nakts. Kontrasts rada dinamiku – dzīvi, kustību, izaugsmi, izmaiņas – tā tumsa funkcionē mūsu dzīvēs. Tomēr cilvēki bieži izjūt tumsu kā Gaismas antitēzi, nevis kā dzinējspēku izmaiņām un izaugsmei, bet kā slazdu vai bedri, kur jūs noķer un kur jūs vairs nevar pakustēties. No šīs dziļās bedres liekas, ka jūs esat zaudējuši kontaktu ar Gaismu, it kā tā būtu atvienota no jums.

Jūs visi zināt, ka ar Gaismas atvienotības sajūtas psihisko stāvokli tiek atņemta jēgas un mērķa sajūta jūsu dzīvē. Tas faktiski nozīmē būt mirušam. Vienīgais iespējamas ceļš nomirt ir nevis fiziskā nāve, bet pārtraukt jebkuru kustību savā sirdī, savās sajūtās, savās domās. Patiesībā nāve neeksistē, jūsu dvēsele ir mūžīga un dzīvo tālāk. Viss, kas jums ir mirstīgs, ir tikai forma, jūsu būtība ir mūžīga un nevar nomirt. Tomēr jūs varat uz laiku pazaudēt no redzesloka savu būtību tādā mērā, ka jūs iekšēji sastingstat un pārtraucat kustēties. Jūs esat miruši iekšēji, un jūs jūtaties ārkārtīgi nomākti. Tas ir ārkārtīgi mokošs stāvoklis.

Ceļojiet kopā ar manu uz brīdi. Nolaidieties ar mani uz šo nomākto stāvokli un ielūkojieties tajā ar atvērtu prātu. Kas notiek, ja kāds zaudē visas cerības, ieraujas sevī un jūtas bezspēcīgs pret sajūtām, kuru avots ir iekšienē? Parasti šo reakciju izraisa ārēji notikumi, kas ir graujoši, notikumi, ko persona nespēj iekļaut viņa vai viņas attieksmes ietvaros un kas padara visu šīs personas dzīvē nenoteiktu. Tās var būt lielas lietas, tādas kā kāda tuvinieka nāve, saslimšana, sava darba zaudēšana vai attiecību sairums. Tie ir notikumi, kas dziļi ietekmē cilvēkus un var novest bezdibeņa malā.

Tomēr tumsa reizēm var atklāt sevi no iekšienes bez skaidra iemesla ārpusē. Vecas emocionālas nastas, ko jūs reiz esat noglabājuši dvēseles atmiņā, uznāk virspusē. Sāpīgas pieredzes, iespējams, izrietošas no iepriekšējām dzīvēm, saskrien no jūsu dziļuma, un jums ir darīšana ar tumšām sajūtām, bailēm un šaubām. Dziļas trūkuma, vientulības, sakāves pieredzes var ienākt jūsu psihē bez iemesla. Tas var likt jums zaudēt savu pamatu tāpat kā jebkurš ārējs notikums, kas notiek ar jums.

Kad kāds iekrīt depresijā, dvēseles tumšajā naktī, tas vienmēr liek piedzīvot, ka jūtaties aprīti un nespējīgi tikt galā ar visām emocijām. Sāpīgo, smago emociju plūsma liekas par lielu, lai to panestu. Jūs esat to pievārēts jeb ir tāda sajūta, un jūs izslēdzaties dziļas bezspēcības sajūtas dēļ. Brīdī, kad jūs novēršaties un atsakāties skatīties emocijām sejā, jūs esat iestrēdzis. Šīs emocijas grib plūst, emocijām ir svarīgi, ka viņas turpina iet uz priekšu līdzīgi, kā uzplūst liels vilnis krastā. Bet jūs baidāties to ļaut, un jūs atsakāties iet līdzi šai kustībai, un jūs atkāpjaties no šīm plūstošajām emocijām. Jūs uzbūvējat dambi, barjeru un sakāt: “Es nevaru tikt ar to galā. Es negribu to. Es gribu beigt ar to.” Jūsu reakcija, bieži galīgas bezspēcības dēļ, rada depresiju, kas ir sastinguma un noslēgtības no dzīves stāvoklis. Laika gaitā šī situācija kļūs nepanesama, un jūs vairs nevēlaties dzīvot.

No zemes perspektīvas jūs gribat nomirt, jo dzīve ir nepanesama. Skatoties no dvēseles perspektīvas, jūs esat miruši, un šī pieredze ir tik nepanesama, ka jūs gribat darīt visu iespējamo un izbeigt šo situāciju. Šī nāves vēlme būtībā ir vēlme pēc pārmaiņām, vēlme dzīvot no jauna. Cilvēkiem, kuri grib izdarīt pašnāvību, ir dziļa vēlme dzīvot, nevis mirt. Tieši šī iekšējās nāves sajūta ir tā, kas noved viņus ārkārtējā izmisumā. Tā ir viņu vēlme dzīvot, kas liek viņiem pārtraukt viņu fizisko dzīvi.

Kad jūs piedzīvojat depresiju, jūsos ir dziļas pretestības un tai pat laikā ārkārtīgas ievainojamības kombinācija. Depresija ir veids, kā aizsargāties pret milzīga spēka emocijām, kas draud aprīt jūs. Jūs domājat, ka tās iznīcinās jūs, tāpēc savā bezspēcībā jūs būvējat ap sevi apvalku, jūs ietinaties kūniņā, nevēlēdamies vai nespēdami kaut ko sajust. Jūs nevēlaties būt šeit vairs, tāpat kā vispārzināmais strauss ar savu galvu smiltīs. Smiltīs jūs smokat, un tomēr tas liekas vienīgais iespējams risinājums. Un pēc kāda laika jūs vairs nespējat izvilkt savu galvu no smiltīm, depresijas. Jūs esat tik atslēgti no dzīves un jebkurām sajūtām, ka jūs vairs nespējat pagriezt lietas uz otru pusi un veikt izmaiņas, izvēle teikt “jā” savā emocijām, liekas, ir pāri jūsu spēkiem. Depresija tagad ir sasniegusi kulmināciju.

No vienas puses, jūs nevarat pieņemt savas baiļu, izmisuma, skumju un vientulības emocijas vai dalīties tajās ar citiem, bet no otras puses, jūs zināt un jūtat, ka ir mokoši sāpīgi dzīvot bez emocijām, ka tā ir nāves forma, absolūta atteikšanās no jūsu dzīves kodola. Pēc kāda laika jūs vēlaties atkal just. Nejušanas sāpes ir lielākas par jūsu emociju jušanas sāpēm. Tā ir jūsu atpestīšana, un tas ir pagrieziena punkts. Atteikšanās just un teikšana: “Nē, es nevaru, es negribu to, es gribu būt miris, es gribu pazust,” padara jūs tik dobju un tukšu iekšienē, ka jūs vairs nevarat to izturēt. Tas, kas notiek no dvēseles perspektīvas, ir tas, ka dzīve ir aizgājusi pārāk tālu, to nevar aizturēt bezgalīgi. Kad dzīvības spēks ir stingri apvaldīts uz ļoti ilgu laiku, viņš rada pretēju spēku, kas galu galā izlaužas. Spēku paisuma vilnim, kas grib izskriet krastā nevar atturēt mūžīgi. Noteiktā brīdī no jūsu iekšienes uzpeld “jā”, pat ja jūs nezināt par tā nodomu. Dzīvē nekas nav statisks, vēlēšanās dzīvot ir neapturama. Kad kulminācija ir sasniegta, jūs radāt notikumus savā dzīvē, kas nodrošina izmaiņas, kas rada izrāvienu.

Dažkārt tas notiek pašnāvības mēģinājuma veidā. Ja tas neizdodas, var būt augšupejoša spirāle, jo šīs personas ciešanas kļūst ļoti redzamas ārpasaulē. Kad kāds atklāj, cik daudz citi cilvēki rūpējas par viņu, tur var rasties atvērtība lielākai Gaismai un sapratnes un līdzjūtības saņemšanai. Tomēr var arī gadīties, ka kāds neatveras un paliek nomākts. Nav noteiktas receptes, lai notiktu izrāviens. Taču dzīve ir stumjošais un virzošais spēks, kas padara neiespējamu bezgalīgu kavēšanos statiskā apziņas stāvoklī.

Pat ja pasaulīgā dzīve beidzas, atņemot savu paša dzīvību, jums nekavējoties ir jāsaskaras ar otras puses izvēlēm, jo jums vēl jāpiedzīvo savas sajūtas tur. Nomāktība, kas bija, dzīvam esot, ar savām sāpju un raižu sajūtām var tagad iznākt priekšā pat vēl krasāk un mazāk slēptā veidā. Dažreiz astrālā sfēra, kurp jūs galu galā nonākat pēc nāves, konfrontē jūs tieši ar tām emocijām, kuras jūs apspiedāt, un caur to tās sāk plūst atkal. Piemēram, kāds var just izmisumu un šausmas, kad viņš ir pārgājis un atklāj, ka dzīve tiešām nav beigusies. Vai arī viņi redz savas ģimenes emocijas uz Zemes, viņu bēdas un skumjas, un tas viņus ļoti ietekmē. Tādā saviļņojumā jauna darbība var iekustināt dvēseli, kura ir pārgājusi. Tas var atvest pie izrāviena, padarot šo dvēseli atvērtu palīdzībai no gidu puses, kuri vienmēr ir tur, gan uz Zemes, gan debesīs. Palīdzība tur ir vienmēr, ja jūs esat tai atvērti.

Nav svarīgi, kādā veidā jūs lokaties vai griežaties, dzīvība ir daudz spēcīgāka par jebkuru vēlmi pēc nāves. Dzīvība vienmēr pārņem savas tiesības būt, jūs nevarat to nonāvēt. Tāpēc vienmēr ir cerība. Turiet sevi pie šīs domas un arī citus, kurus jūs redzat ciešam. Lietas reizēm var šķist tik bezcerīgas, bet vienmēr ir cita perspektīva, pat ja jūs nevarat iedomāties savā prātā, kā tas var būt un kā pārmaiņas notiks. Dzīvība vienmēr ir stiprāka par nāvi, Gaisma ir stiprāka par tumsu. Ūdens galu galā pārraus dambi, jo ūdenim ir spēks kustībai: tas grūž, viņš ir dzīvs! Ūdens spēks ir stiprāks par pretojošos spēku, kas grib to apvaldīt.

Sajūtiet sevī dzīvības spēku uz brīdi. Katrs no jums dažreiz atrod sevī daļas, kas ir iestrēgušas, šablonus, kas atkārto sevi bezgalīgi: šaubas par sevi, mazvērtības sajūtu, nedrošību, neuzticēšanos, dusmas, pretestību. Tagad iztēlojieties, ka šīs daļas patiešām tur ir un ka dzīve tai pat laikā turpina plūst tām apkārt. Ūdens turpina plūst, un, lai gan straumē joprojām ir palikuši laukakmeņi, kas izskatās fiksēti un neizkustināmi, tie ir padiluši no garām plūstošā ūdens kustības un grūdieniem. Tas aizņem laiku, bet neaizmirstiet, kas jūs esat: jūs esat dzīvs ūdens! Jo vairāk jūs atgādināt sev par to, jo vairāk atprasāt enerģiju no šiem laukakmeņiem un akmeņiem, kas guļ straumē. Tur turpina būt sāpes no pagātnes. Jums nav jāapslāpē tās vai jāpadara nepiederīgas, bet jums nav arī jāstiepj šie laukakmeņi ārā no upes. Jums vienīgi jāatgādina sev, ka jūs esat ūdens!

Var būt grūti reizēm daļā, ko jūs esat identificējuši kā šos laukakmeņus, kas bloķē jūsu enerģiju: “Es esmu tāds, kuram nav pienācīga pamata, man ir smaga sajūta mājās uz Zemes, es nesu skumjas un traumas no pagātnes.” Un tas viss ir taisnība, bet iztēlojieties uz brīdi šos priekšstatus kā klintis vai akmeņus garā, platā upē – milzīgā ūdensceļā. Jo tas ir tas, kas jūs esat, tas ir jūsu patiesais dzīvības spēks. Tā ir jūsu dvēsele, kura plūst un plūst, vienmēr pa savu ceļu: dzīva, burbuļojoša, steidzīga un trokšņaina, pētoša un atklājoša. Šī plūsma nevērtē šos laukakmeņus, kurus viņa sastop, viņa aprij tos. Jums ir izvēle!

Protams, jūs reizēm iesprūstat ar savu apziņu tādā bloķējumā, kad jūs sākat identificēt to pārāk ilgi. Bet jūs varat atdalīties no šo bloķējuma, vienkārši izjūtot sevi kā plūstošu ūdeni. Atcerieties, ka jūs esat dzīva dvēsele-apziņa, kura vienmēr pārvietojas un plūst un nav saistīta ar šiem laukakmeņiem – jūs esat brīvi. Jo vairāk jūs attālināsiet savu apziņu no šiem bloķējumiem, klintīm, kas tur guļ, jo vieglāk tās padosies plūsmai. Tās atbrīvosies ātrāk, jo jūs aiziesiet no tām un identificēsiet sevi kā kustīgu ūdeni. Ūdens ir jūsu dvēsele, un viņš nav apturams. Sajūtiet viņa plūšanu un kustību, un vizēšanu. Iztēlojieties, kā viņš skalojas pār jums, un sajūtiet burbuļošanas spēku, Gaismu, kas dzirkstī viņā. Sajūtiet, kā jūsu dvēsele savā dziļākajā daļā nav apdraudēta ar tumsu, kuru jūs pieredzat, ar tiem laukakmeņiem, kas šķiet tik masīvi un nepiekāpīgi. Jūsu dvēsele neuztraucas par to, kas tur ir, jo viņa zina, ka laukakmeņi tur iederas, tie ir daļa no dzīves ainavas. Mēģiniet, kad jūs esat iestrēdzis ar tādu laukakmeni, izdzirdēt ūdens plūšanu. Atcerieties ūdeni un vieglumu, ar kuru viņš plūst.

Jums nav jādara viss pašam. Dzīve piedāvā jums bezgalīgas izdevības un iespējas. Tas varētu jūs dažreiz vest dziļās, tumšās ielejās, bet tas arī mudina jūs atkal uz Gaismu. Pat tad, kad jums ir sajūta, ka vairs nevarat tālāk cīnīties, un jūs neredzat, kā lietas varētu kādreiz griezties uz labo pusi, dzīve joprojām mudina jūs. Dzīves māksla ir saglabāt savu ticību, pat tad, kad šķiet, ka nekas nav palicis, kam ticēt, un kad viss, par ko jūs bijāt droši, ir pazudis no jūsu dzīves.

Šajā laikā uz Zemes daudzi cilvēki ir iesaistīti senās tumsas pārstrādē, dvēseles daļas tieši tagad nāk uz Gaismu un vēlas būt redzamas. Un kāpēc tas tā ir? Jo jūs izdarāt lēcienu uz priekšu. Tas patiešām ir lēciens cilvēces apziņas evolūcijā. Šo lēcienu nevar veikt bez rokas pasniegšanas tumšākajām vietām jūsu apziņā, tām, kas ir piepildītas ar bailēm, neuzticēšanos vai ar ļoti dziļām skumjām par visu, ko jūs esat pieredzējuši uz Zemes. Nebaidieties no tumsas – sveiciet to! Kad jūs sakāt “jā” tumsai, tā sāk atbrīvoties un plūst, un tā ir māksla dzīvot šo dzīvi. Un, kad jūs jūtat: “Es patiešām nevaru teikt “jā” tam,” atcerieties, ka jūsos ir kaut kas, kas joprojām saka “jā”. Tas ir tas, kas pasargās jūs un vedīs jūs tālāk uz priekšu – ticiet dzīvei.

Es jūs visus mīlu, jūs esat dārgi man. Varbūt jūs domājat: “Kā tas var būt? Tu nevari zināt mūs visus personīgi.” Bet jūs kā cilvēki nezināt vai neaptverat, cik plašs patiesībā ir dvēseļu tīkls. Kad jūs esat savienojušies no dvēseles ar citu, tas ir pastāvīgs savienojums. Vienreiz izkalta saikne nepārtrūks cauri laikiem, jo mūsu dimensijā laika nav. Dzīvs tīkls savieno mūs kā dvēseles. Mēs dalāmies zināmajā vēsturē, zināmajās vēlmēs, liesmā, kas reiz tika iedegta mūsu apziņā. Ar šo liesmu Zeme tiek pakāpeniski apgaismota. Pamodusies apziņa visos cilvēkos sapulcēs mūs kopā un radīs jaunu pamatu, no kura tas lēciens apziņā patiešām notiks. Jums nav jāapsver tas. Sajūtiet vareno dzīves grūdienu, ne tikai jūsos, bet arī daudzos citos, caur kuriem apziņas vilnis plūst pār Zemi.

© Pamela Kribbe
www.jeshua.net

Tulkoja Jānis Oppe