Četri apziņas pārveidošanās etapi

Iepriekšējās sadaļās mēs aprakstījām vēsturiskos cēloņus Gaismas Darbinieku ceļojumam no apziņas, kas balstās uz ego, uz apziņu, kas balstās uz sirdi.

Šī sadaļa pilnībā būs veltīta pārkārtošanās psiholoģiskajiem raksturojumiem. Mēs sadalīsim šo procesu četros soļos vai etapos, kurus skaidrības labad atkārtojam vēlreiz.

1. Neapmierinātības sajūta ar to, ko piedāvā uz ego balstītā apziņa, “vēl kaut kā” meklēšana: beigu sākums.

2. Uz ego balstītās apziņas piesaišu apzināšanās, ar ego saistīto emociju un domu atpazīšana un atbrīvošana: beigu vidus.

3. Atļauja aiziet vecajām enerģijām, kas balstās uz ego, kokona nomešana, jaunā Es rašanās: beigu beigas.

4. Iekšējās, uz sirdi balstītās, apziņas atmošanās, motivācija ar mīlestību un brīvību, palīdzība citiem pārveidošanās veikšanā.

Etaps 1: Ego vairs neapmierina

Uz ego balstītās apziņas pārveidošanās apziņā, kas balstās uz sirdi, sākas ar iekšējā tukšuma sajūtu. Lietas, kas pilnībā piesaistīja jūsu uzmanību, vai agrāk aizraujošas situācijas tagad atstāj jūs tukšus vai vairs neiedvesmo. Liekas, ka viss nezin kāpēc ir zaudējis pierasto nozīmi un mērķi.

Līdz tukšuma sajūtai apziņa atrodas baiļu spīlēs un ar neatlaidīgu pašnoteikšanās vajadzību. Tā nepārtraukti meklē ārēju atzinību, jo nevēlas saskarties ar apslēptām bailēm būt atraidītai vai vientuļai. Dziļās bailes un nepieciešamība pēc ārējās atzinības ilgu laiku var būt paslēptais patiesais daudzu darbību motīvs. Uz tā ir būvēta visa jūsu dzīve, kaut arī jūs to neapzināties. Iespējams, jūs sajūtat neskaidru nemieru vai iekšēju sasprindzinātību. Bet bieži galvenais notikums, tāds, kā attiecību saraušana, mīļoto nāve vai darba zaudēšana, notiek tāpēc, lai uzaicinātu pa īstam izzināt spriedzi vai nemieru.

Kad būtnes centrā atrodas ego, apziņa un emocionālā dzīve atrodas spazmas stāvoklī. Jūs saraujaties no bailēm un tādā stāvoklī pastāvīgi aizstāvaties. Atrodoties ego etapā, jūs vienmēr izjūtat trūkumu, nepieciešamību pēc kaut kā lielāka. Jūsu domu, sajūtu un darbības pamats – melns caurums, tukšums, kurš nekad nevar būt pilnīgi piepildīts. Tas ir baiļu caurums, ēnā paslēpusies vieta, jo jūs novēršat no tās savu apziņu. Tajā ir tukšums, kuru jūs neskaidri apzināties, bet uz kurieni nevēlaties iet.

Šajā etapā savstarpējās attiecības ar Dievu jeb Visu, Kas Ir ir iezīmētas ar sadalītības sajūtu. Dziji iekšienē jūs jūtaties vientuļš un atraidīts. Jūs sajūtat sevi kā bezjēdzīgu atdalītu šķembu, kurai nav mērķa. Un, ja virspusē jūs slēpjat savas bailes, tad sajūtat tās netieši kā ēnu.

Cilvēkus šausmina tikšanas ar iekšējo tukšumu, apzinoties to pilnībā. Viņus šausmina tikšanās ar iekšējo tukšumu un tā izzināšana. Taču, pat ja jūs ar to neesat tikušies, tas vēl arvien ir tur, un, lai padarītu dzīvi ciešamu, jums nākas izstrādāt “cīņas stratēģijas”. Ego stratēģija – vienmēr darboties ar problēmu perifērijā, centra vietā. Ego mēģina atrisināt problēmu, pagriežot apziņu uz āru. Tas cenšas atvieglot sāpes, barojot jūs ar ārējām enerģijām. Lūk, tā īpaši mīļas enerģijas: atzinība, sajūsma, vara, uzmanība un tā tālāk. Tieši tāda veidā ego atrod šķietamu atbildi uz dvēseles dziļo tiekšanos pēc vienotības, drošības un mīlestības.

Pati par sevi tāda tiekšanās ir pilnīgi pamatota un patiesa. Tas ir Dieva sauciens. Jūs sauc jūsu daba. Jūs – esat Dievs! Dievs – tā ir vienotības, drošības un mīlestības enerģija. Katrs cilvēks tiecas pēc beznosacījuma mīlestības un Enerģijas, kuru jūs saucat par Dievu, pieņemšanas. Pēc būtības, tā ir tiekšanās pēc pilnas apzināšanās un, tātad, pie sava dievišķā Es. Dievišķīgums – tā ir ieiešana beznosacījumu mīlestībā. Vienīgā veids, kā to atrast – iziet caur bailēm un to aptverošo tumsu. Un tas tiek darīts ar pagriezienu uz iekšu, pagrieziena uz āru vietā. Jūsu apziņa tiek izmantota kā gaisma, kas izdzenā ēnas. Apziņa – tā tad arī ir gaisma. Tai nevajag cīnīties ar tumsu, kuru izkliedē pati gaismas klātbūtne. Brīnumi notiek tad, kad apziņa pagriežas uz iekšieni.

Taču ego turpina darboties tieši pretēji. Tas saprot nepieciešamību pēc mīlestības un drošības, bet cenšas atrast atbildi, netiekoties ar iekšējo tumsu un bailēm. Sava mērķa sasniegšanai tas izmanto sava veida “triku”: tas pārveido nepieciešamību pēc mīlestības nepieciešamībā pēc atzīšanas no citu cilvēku puses. Tas pārvērš nepieciešamību pēc vienotības un harmonijas nepieciešamībā būt pārākam un labākam par citiem. Tikko jūs sākat domāt, ka būt mīlētam nozīmē sajūsmu par jūsu sasniegumiem, jums vairs nav nepieciešams iet pēc mīlestības iekšienē; jūs vienkārši esat spiesti smagāk strādāt! Tādejādi ego cīnās par to, lai noturētu vāku uz baiļu kastroļa.

Sākotnējā tiekšanās pēc mīlestības un laimes tiek izkropļota un pārvērsta par vēlēšanos būt atzītam. Jūs pastāvīgi meklējat ārējo novērtējumu, kas uz laiku atnes pārliecību. Pēc būtības, jūsu apziņa ir fokusēta uz ārējo pasauli.

Jūs paļaujaties uz citu cilvēku spriedumiem un esat ļoti norūpējušies, ko par jums domā citi. Jums tas ir ļoti svarīgi, jo no tā ir atkarīgs jūsu pašnovērtējums. Taču patiesībā sevis pašnovērtējums kļūst arvien zemāks un zemāks, jo jūs atdodat savu varenību ārējiem spēkiem, kas vērtē jūs pēc ārējās uzvedības, bet ne pēc tā, kas jūs esat patiesībā.

Starp citu, dziļi noslēpusies atstumtības un vientulības sajūta nepazūd. Tā pastiprinās, jo jūs atsakāties uz to skatīties. Tas, uz ko jūs atsakāties skatīties, kļūst par jūsu “ēnas pusi”. Bailes, dusmas un negatīvisms var “uzdzīvot” un ietekmēt jūs, pastiprinot atteikšanos ieiet iekšienē.

Ego var būt ļoti stūrgalvīgs, apspiežot konkrētas šaubas, intuīciju un jūtas; tas neatdod kontroli viegli.

Tas, ko savā pasaulē jūs uztverat kā ļaunumu – tas vienmēr ir rezultāts piesaistei personīgajai varai. Tā ir atteikšanās pārtraukt kontroli un pieņemt iekšējās bailes un tumsu.

Pirmais solis uz apgaismotību – piekāpties tam, “kas ir”. Apgaismotība nozīmē, ka jūs atļaujat visiem savas būtības aspektiem ieiet savas apziņas gaismā. Apgaismotība nenozīmē, ka jūs pilnībā apzināties visu savā iekšienē, jūs apzināti vēlaties satikties ar katru aspektu.

Apgaismotība ir pielīdzināma mīlestībai. Bet mīlestība nozīmē: pieņemt sevi tādu, kāds jūs esat.

Iekšējā tumsa, atstumtības sajūta dvēseles dziļumos, no kuriem jūs tā baidāties, ir laicīgi. Ego etaps – tas ir tikai viens solis lielajā apziņas attīstībā un atvēršanā. Šajā etapā notiek pirmais lēciens virzienā uz individuālo dievišķīgo apziņu.

Individuālās apziņas dzimšana, kā “atsevišķas dvēseles” dzimšana notiek vienlaicīgi ar pamestības sajūtu, ar atdalīšanu no Mātes/Tēva. Jūsu fiziskajā pasaulē tas ir salīdzināms ar dzimšanas traumu. Mātes klēpī bērns jūt okeānisko vienotības sajūtu ar māti. Piedzimstot viņš kļūst par patstāvīgu vienību.

Dzimšanas traumas dēļ – pašreiz mēs runājam par dvēseles dzimšanu – dvēsele nes sevī atrautības sajūtu: viņa ir spiesta šķirties no visa, kam ticēja.

Jaundzimusī dvēsele tiecas atgriezties pie pusbezsamaņas vienotības stāvokļa, no kura izgāja un kuru uzskata par savām Mājām. Tā kā tas nav iespējams, tā izjūt milzīgas bailes, izmisumu un šaubas. Pakāpeniski iekšējās sāpes un orientācijas zaudējums rada barojošu vidi, lai varu sagrābtu ego. Dvēselei nākas saskarties ar bailēm un sāpēm, taču ego sola risinājumu. Tas atbalsta varas un kontroles perspektīvu dvēseles apziņā. Dvēsele, jūtot bezspēcību un zaudējumu, padodas un pieņem ego komandas.

Ego – tā ir dvēseles daļa, kas orientēta uz materiālo, ārējo pasauli. Pēc būtības, ego – tas ir dvēseles instruments, lai izpaustu sevi kā fizisku būtni laikā un telpā. Tas dod apziņai fokusu. Ego padara apziņu savrupu okeāniskās vietā, “šeit un tagad” “visur un vienmēr” vietā. Tas pārvērš iekšējos impulsus konkrētā materiālā formā. Ego – tā ir tā jūsu daļa, kura ir kā tilts starp jūsu nefizisko (garīgo) un fizisko daļām.

Dvēselei kā nefiziskai garīgai būtnei ir absolūti nedabiski būt fiksētai laikā un telpā. Dvēsele ir neatkarīga no jebkuras (materiālās) formas. Kad jūs redzat sapnī, ka lidojat, jūs kontaktējaties ar savu neatkarīgo un brīvo daļu. No otras puses, ego ir saistīts un fiksēts. Tas atļauj funkcionēt fiziskajā realitātē. Kā tāds, ego spēlē vērtīgu lomu, kam nav nekā kopīga ar “labu” vai “sliktu”. Darbojoties sabalansētā situācijā, tas ir neitrāls un nepieciešams instruments dvēselei, kura mīt uz Zemes fiziskā ķermenī.

Taču, kad tā vietā, lai kalpotu kā instruments, ego sāk vadīt dvēseles apziņu, dvēsele iziet no līdzsvara. Kad ego diktē dvēselei (raksturīga īpašība uz ego balstītai apziņai), tas nevis vienkārši transformē iekšējos impulsus materiālā formā, bet – tas kontrolē un selektīvi noslāpē šos impulsus. Tātad parāda izkropļotu realitātes tēlu. Nesabalansēts ego vienmēr tiecas pēc varas un kontroles un tādā gaismā interpretēs visus faktus kā pozitīvus vai negatīvus.

Ļoti rekomendējam: ikdienas dzīvē sekot darbībām, kas motivētas ar varas un kontroles vēlmi. Centieties pamanīt, cik bieži jūs gribat pakļaut lietas vai cilvēkus savai gribai, pat, ja tas tiek darīts ceļu mērķu vārdā. Cik bieži jūs nospiež tas, ka kaut kas nenotiek pēc jūsu prāta?

Cena, kuru jūs maksājat par to, lai turētu visu “zem kontroles” – ir saspringta un ierobežota attieksme pret dzīvi.

Kad jūs uzdrošināties dzīvot pēc iekšējās iedvesmas un darīt tikai to, kas atnes prieku, jūsu dzīvē rodas dabiska un īstena kārtība. Jūs sajūtat atslābināšanos un laimi, jums nenākas peldēt pret dzīves straumi. Tā ir dzīve bez bailēm; dzīve ar pilnu uzticību tam, ko dāvā pati dzīve. Vai jūs varat to darīt?

Jaunai dvēselei uz ego balstītas apziņas slazds ir gandrīz neizbēgams. Ego piedāvā risinājumu problēmai (bailēm vai sajūtai būt atstumtam); tas pārbīda uzmanību no “tā, kas atrodas iekšā” uz to, “ko var iegūt no ārējās pasaules”. Tas nav īstais problēmas risinājums, kaut gan, liekas, uz laiku dod atvieglojuma sajūtu. Vara un kontrole pār apkārtējiem uz laiku var atnest apmierinātību vai “izlādi”. Tā ir īslaicīga sajūta, ka jūs mīl un ciena, par jums sajūsminās. Uz laiku tas pat atvieglo sāpes. Taču tāda sajūta ir īslaicīga, un jūs esat spiesti turēties, būt vēl labāki, patīkamāki un noderīgāki.

Lūdzu, saprotiet: zem ego zīmes jūs varat būt patīkams un riebīgs, dot un ņemt, dominēt un pakļauties. Viss, kas tiek atdots šķietami nesavtīgi – tas ir zemapziņas lūgums pēc uzmanības, mīlestības un atzīšanas no saņēmēja puses. Pastāvīgi rūpējoties un atdodot, jūs vienkārši paslēpjat paši no sevis šo vēlēšanos. Tāpēc, lai saprastu, kas ir ego dominēšana – nav nemaz obligāti jādomā par cietsirdīgiem tirāniem, tādiem kā Hitlers vai Sadams Huseins. Viss ir daudz vienkāršāk; pavērojiet savu ikdienas dzīvi. Ego dominēšanas esamību var atpazīt pēc kontroles nepieciešamības. Piemēram, jūs gribat, lai konkrēti cilvēki uzvestos noteiktā veidā. Lai tas notiktu, jūs demonstrējat noteiktus uzvedības šablonus. Piemēram, jūs esat piekāpīgi, patīkami un mēģināt neievainot kāda cita jūtas. Šāda uzvedība sevī slēpj vēlme kontrolēt. “Es neiešu pret tevi tāpēc, ka gribu, lai tu mani mīlētu”, Tāda uzvedības līnijas bāze ir bailes. Bailes būt atkarīgam no kāda, bailes būt atraidītam un palikt vienam. Tas, kas šķiet patīkams un brīnišķīgs, īstenībā ir pašuzupurēšanās forma. Tas ir ego darbībā.

Kamēr ego vada jūsu dvēseli, lai justos labi, jums būs nepieciešams baroties no citu enerģijas. Šķiet, ka esat pelnījuši citu cilvēku vai kādas ārējas varas atzinību. Taču apkārtējā pasaule nav fiksēta un stabila. Jūs nevarat rēķināties ar patstāvīgu uzticību no tiem, uz kuriem cerat, lai tas būtu dzīvesbiedrs, priekšnieks vai vecāki. Lūk, kāpēc jums nākas visu laiku “strādāt”, vienmēr būt uzmanīgiem, meklējot “atzinības porcijas”. Tas izskaidro, kāpēc Ego etapā prāts pastāvīgi nervozē un ir uzbudināts.

Ego nevar garantēt īstu mīlestību un pašnovērtējumu. Pamestības traumas atrisinājums, kuru tas piedāvā, patiesībā ir bezdibeņa aka. Jaunās dvēseles īstenā misija – pašai kļūt par pazaudēto vecāku.

Lūdzu, saprotiet: zemes dzīves struktūra, kas nozīmē procesu – bezpalīdzīga bērna piedzimšanu un pieaugšanas etapu, bieži aicina darīt tieši to. Cik bieži īstas laimes atslēga ir šajā: kļūt sev par tēvu un māti un uzdāvināt sev mīlestību un sapratni, kurus jūs neatradāt vai neatrodat citos. Daudz plašākā, metafiziskā, līmenī tas nozīmē: saprotiet, jūs – esat Dievs, bet nevis viena no viņa mazajām samulsušajām aitiņām. Tieši tāda apzināšanās atgriezīs jums Mājas. Tā atgriezīs kodolā tam, kas jūs esat – mīlestība un dievišķīga varenība.

Ego etapa beigas raksturojas ar to, ka dvēsele apzinās viena un tā paša darbību un domu cikla atkārtošanos atkal un atkal. Ego zaudē varu tad, kad dvēsele nogurst un nolietojas no pastāvīgās cīņas par iluzoro dārgumu. Tai rodas aizdomas, ka spēles solījumi ir melīgi un tai nav ko vinnēt. Kad dvēsele nogurst censties visu laiku atrasties augstāk par sevi, viņa pamazām ļauj kontrolei aiziet.

Tā kā tagad domas par kontroli un uzvedību patērē mazāk enerģijas, atveras enerģētiskā telpa, kas atļauj jaunas un citas pieredzes.

Sākumā, ieejot šajā etapā, jūs varat sajust sevī lielāku nogurumu un iekšēju iztukšojumu. Tas, kas agrāk šķita svarīgs, tagad liekas absolūti nenozīmīgs. Tāpat, bez kādiem redzamiem iemesliem virspusē uzpeld bailes. Tās var būt bailes no nāves vai mīļoto zaudēšanas. Var rasties dusmas no situācijām darbā vai laulībā. Viss, kas likās acīmredzams, tagad sāk izraisīt šaubas.

Beidzot notiek tas, ko cenšas novērst apziņa, kas balstās uz ego.

Pakāpeniski vāks katlam paceļas, un no tā izlec visi nekontrolējamo emociju un baiļu veidi un ieiet apziņā, sējot šaubu un apmulsuma sēklu. Līdz šim brīdim jūs galvenokārt funkcionējāt autopilotā. Daudzi domu un jūtu šabloni formējās automātiski, jūs tos pieņēmāt bez jautājumiem. Tas nodrošināja apziņai vienotību un stabilitāti. Taču, kad apziņa aug un izplešas, personība sadalās divās daļās. Viena daļa tiecas noturēt veco, otra – sāk šaubīties un ievaino ar tādām neērtām jūtam kā naids, bailes un šaubas.

Tāpēc apziņas paplašināšanās, kas notiek ego etapa beigās, bieži ir sajūtama kā prieku bojājošs nelūgts viesis, kurš jauc spēli. Jaunā apzināšanās liek šaubīties par visu, kas agrāk likās acīmredzams, un pamodina emocijas, ar kurām jūs nezināt, kā tikt galā. Kad jūs sākat šaubīties par domāšanas šabloniem un darbību apziņai, kas balstās uz ego, apziņā ienāk jauna jūsu puse. Tā ir tā jūsu daļa, kura meklē patiesību, bet ne varu.

Dzīvot zem ego diktāta ir ļoti nospiedoši. Jūs kalpojat maziņam, baiļu pilnam diktatoram, kura mērķis – vara un kontrole, ne vienkārši pār apkārtni, bet īpaši pār jums. Viņš ierobežo spontāno domu plūsmu un intuīciju. Ego ļoti nemīl spontānas izpausmes. Tas norobežo no brīvas jūtu izpausmes, jo jūtas un emocijas ir nekontrolējamas un neparedzamas, kas ir bīstami priekš ego. Ego strādā zem maskām.

Ja ego diktē “būt patīkamam un uzmanīgam, lai iekarotu cilvēka simpātijas”, jūs sistemātiski apspiedīsiet neapmierinātības un dusmu jūtas. Kaut tikai mazliet jūs sākat šaubīties šī diktāta dzīvotspējā, apspiestās emocijas atkal paceļas. Jo ilgāk jūs tās nospiežat, jo vairāk tās dzīvo un vairo spēku.

Tiklīdz dvēsele sāk sajust tukšumu un šaubas, kas ir raksturīgi ego etapa beigām, ir iespējama tikšanās ar visām jūtām un emocijām, agrāk slēptām tumsā. Ieslodzītās emocijas un jūtas – vārti pie lielāka Es. Izzinot to, ko jūs patiešām jūtat, tā vietā, ko jums būtu vajadzējis just, jūs atjaunojat spontānumu un godīgumu – to sevis daļu, kura saucas “iekšējais bērns”. Kontakts ar īstām jutām un emocijām novieto jūs uz ceļa uz atbrīvošanos. Un sākas pārveidošanās apziņā, kas balstās uz sirdi.

Ješua par Gaismas Darbiniekiem

Nodots caur Pamelu Kribbe

© Pamela Kribbe
www.jeshua.net