Iekšējo rētu izzināšana

Mēs izdalījām 4 etapus apziņas, kas balstās uz ego, pārveidošanā apziņā, kas balstās uz sirdi.

1. Neapmierinātības sajūta ar to, ko piedāvā uz ego balstītā apziņa, “vēl kaut kā” meklēšana: beigu sākums.

2. Uz ego balstītās apziņas piesaišu apzināšanās, ar ego saistīto emociju un domu atpazīšana un atbrīvošana: beigu vidus.

3. Atļauja aiziet vecajām enerģijām, kas balstās uz ego, kokona nomešana, jaunā Es rašanās: beigu beigas.

4. Iekšējās, uz sirdi balstītās, apziņas atmošanās, motivācija ar mīlestību un brīvību, palīdzība citiem pārveidošanās veikšanā.

Šajā sadaļā mēs apspriedīsim etapu 2.

Pārstājot sevi identificēt ar ego, jūs sākumā esat izsisti no sliedēm – kas tad jūs esat īstenībā. Tāds stāvoklis var būt dziļš un filozofisks pēc savas dabas. Jūs sākat sev uzdot jautājumus par dzīves nozīmi, labo un slikto, jūs sāk interesēt, ko īstenībā jūtat un domājat jūs paši, pretstatā tam, kā jūs māca just un domāt citi. Pēkšņi šie jautājumi kļūst ļoti svarīgi, jo tiem ir tiešs sakars ar izdarītajām izvēlēm dzīvē. Jūs skatāties uz sevi un domājat: tas esmu es? Es gribu tieši to? Tagad grūti izdarīt izvēli, jo vairs nekas nav acīm redzams.

Pēc būtības jūs sperat soli atpakaļ, soli dziļumā: soli iekšienē. Jūs sākat apzināties sevis dziļās daļas, kuras ir mazāk noteiktas ar audzināšanu un sabiedrību. Jūs sajūtat uzzibsnījam to, kas jūs esat īstenībā: savu unikalitāti un individualitāti. Jūs atceraties, ka eksistē jūsu daļa, kura nav atkarīga no kaut kā ārpusē: no vecākiem, darba, savstarpējām attiecībām un pat no ķermeņa. Lūk, kad jūs neskaidri sajūtat savu dievišķīgumu, sevis daļu, absolūti brīvu un mūžīgu.

Patiesībā jūs esat daudzdimensionāla būtne, jūs varat (un darāt to) sevi izpaust vienlaicīgi vairākās dažādās realitātēs. Jūs neesat piesaistīti lineārajam laika kontūram. Pašreizējā personība – ir tikai viens daudzdimensionāls aspekts esībai, kura jūs esat. Tiklīdz jūs apzināties, ka tagadējā fiziskās cilvēciskās būtnes izpausme ir tikai viens jūsu aspekts, jūs paceļaties augstāk par to un varat ieiet kontaktā ar lielāku Es, kas arī esat.

Bet pirms tam, lai tur nokļūtu, jums nāksies izdziedināt sevī visas ievainotās daļas.

Dzīve zem ego diktāta un prasībām radīja iekšējas psiholoģiskas rētas. Atļauja aiziet apziņai, kas balstās uz ego, sākumā izsauc apmulsumu, šaubas un orientācijas zudumu. Pēc pirmā etapa pabeigšanas jūs ieejat jaunā etapā: vērošanas, saprašanas un iekšējo rētu izdziedināšanas etapā. Tagad mēs parunāsim par šo etapu.

Zem ego kontroles ilgu laiku jūsu rīcība un domas balstījās uz bailēm. Tajā nozīmē, ka jūs skarbi tiecāties pēc varas, atzīšanas un kontroles. Tas ir, izkropļojāt paša dabu. Jūsu uzvedība balstījās uz ārējiem standartiem par sliktu īstajām vajadzībām. Vēl vairāk, jūs nevarējāt pa īstam mīlēt vēl kādu, jo mīlestība – tas ir kaut kas, tieši pretējs vajadzībai kontrolēt vai dominēt. Tāds apziņas stāvoklis uzbruka dvēseles veselumam. Dvēsele cieta ego jūgā.

Kad jūs atbrīvojaties no ego spīlēm, jums paliek redzamākas iekšējās sāpes. Jūsu priekšā nostājas kaila patiesība, patiesība bez maskām. Taču jūs vēl arvien nezināt, ko ar to darīt, jo atrodaties apjukuma un dezorientācijas stāvoklī. Visbiežāk jums nākas iet caur savu iekšējo rētu novērtēšanas etapu, jo, kā jums liekas, tās ved pie negatīvajiem uzvedības šabloniem: kaitīgajiem ieradumiem, depresijas, nekontrolējamajiem garastāvokļa lēcieniem, problēmām ar saskarsmi, grūtībām tuvās attiecībās.

Sevis nosodīšana atnes dvēselei vēl vairāk sāpju, bet viņa taču tikko sāka griezties pret Gaismu. Viņa atļauj aiziet vajadzībai pēc varas un kontroles, paliek daudz jutīgāka… un nokļūst pašnosodījuma ķetnās.

Daudzi cilvēki nokļūst neapdzīvotā telpā starp ego un sirdi. Viņi meklē mīlošāku realitāti, bet vēl arvien atrodas ego pātagas sasniedzamības robežās.

Pēc būtības, ne iekšējās rētas piespiež nolaisties pie tā, ko jūs uzskatāt par savām “negatīvajām iezīmēm”. Negativitāte rodas, jums nosodot savas rētas. Ja jūs skatāties uz sevi no pieņemšanas puses, jūs neredzat personību, kura ir ar slieksmi uz sliktiem ieradumiem, depresīvu vai pagrimušu. Jūs redzat iekšējās sāpes, par kurām ir nepieciešams parūpēties un tās izārstēt pašā maigākajā un labākajā veidā, kāds vien ir iespējams.

Pats svarīgākais etapa 2 solis pārveidošanās no ego uz sirdi ir tāds: jūs tiecaties saprast iekšējās sāpes: pieņemt tās, saprast to izcelsmi un atļaut tām būt.

Ja jūs spētu saprast baiļu kodolu, kas piemīt visām egocentriskās apziņas izpausmēm, tad jūs ieietu apziņas realitātē, kas balstās uz sirdi. Ja jūs apzināties sāpes un nosodāmu uzvedību kā vientulības un pašaizsardzības nepieciešamības rezultātu, jūs saprotat, ka pieskaraties dvēselei, kura demonstrē negatīvu uzvedību. Apzinoties dvēseles bailes, jūs esat spējīgi piedot. Un pirmkārt tas attiecas uz jums pašiem.

Paņemiet sevī kaut ko, ko patiešām neieredzat. Kaut ko, kas jūs patiesi nospiež, un no kā jūs jau sen tiecaties atbrīvoties. Tā var būt neuzticība, slinkums, nepacietība vai nosliece uz kaitīgiem ieradumiem: kaut kas, kam, jūs jūtat, nevajadzētu būt šeit. Bet tagad papūlieties saprast patieso motīvu, kas stāv aiz šīs līnijas vai noslieces. Kas jūs piespiež sajust vai darīt to vēl un vēl? Vai varat atpazīt baiļu elementu savas motivācijas iekšienē?

Vai ievērojat, ka, tiklīdz apzināties bailes, jūs kļūstat maigāki, jūtot apmēram sekojošo: “Ak Dievs, es pat nezināju, ka tā baidījos. Es sev palīdzēšu.” Tagad jūsos parādās iecietība. Mīlestība un piedošana.

Līdz brīdim, kamēr jūs uzskatāt uz bailēm balstītu uzvedību – agresiju, noslieci uz kaitīgiem ieradumiem, izdabāšanu – par “sliktu” vai “stulbu”, jūs tiesājat. Taču tiesāšana – tā ir aktivitāte, balstīta uz bailēm. Vai jūs esat ievērojuši, ka, tiesājot, jūs kļūstat rupjāks iekšēji. Kaut kas iekšā saspiežas, kā lūpas, bet acis kļūst aukstas. Kāpēc viss ir jātiesā? Kāpēc viss jāsašaurina līdz pareizajam un nepareizajam? Kādas bailes slēpjas aiz nepieciešamības tiesāt? Bailes satikties ar savu tumšo pusi. Pēc būtības, bailes dzīvot.

Atļaujot aiziet apziņai, kas balstās uz ego, jums gribēsies attīstīt jaunu veidu, kā skatīties uz lietām. Vislabāk to var aprakstīt kā neitrālu, kas nozīmē: vienkārši kaut kas ir, bet ne tas, kādam tam būtu jābūt. Uz ego balstītas uzvedības iemesli un sekas tiek novēroti, iekšējo baiļu kodols tiek apzināts un ego kļūst caurspīdīgs. Un, ja gribat, visam caurspīdīgajam jūs varat atļaut aiziet.

Katrai cilvēciskajai būtnei ir pazīstamas bailes. Katrs no jums ir pazīstams ar tumsu un vientulību – baiļu pavadoņiem. Kad bailes izpaužas atklāti, vairums cilvēku acumirklī izstiepj rokas. Taču, kad tās slēpjas zem vardarbības vai cietsirdības maskām, liekas, ka tās nevar piedot. Jo destruktīvāka un cietsirdīgāka ir uzvedība, jo grūtāk saskatīt aiz tās stāvošās bailes un iztukšotību.

Un tomēr, jūs to varat darīt.

No savas baiļu un iztukšotības pieredzes dziļumiem jūs varat pieskarties dziļajām bailēm slepkavu, izvarotāju un noziedznieku dvēselēs.

Un spēsiet saprast viņu rīcību. Izdarot to un, pamatojoties uz savu tumsas izjūtas pieredzi, jūs varat atļaut sev iziet no tās. Jūs varēsiet atļaut tai būt, bez nepieciešamības kaut ko nosodīt. Ja jūs īsteni uzskatāt bailes par spēku, kurš eksistē un ar kuru jūs esat labi pazīstami ikdienas dzīves pieredzēs, jūs varat atļaut aiziet nosodījumam. Bailes – tas nav ne labi, ne slikti. Bailes IR un spēlē noteiktu lomu.

No redzespunkta, ko ir ļoti grūti izteikt cilvēciskās koncepcijās, bailes – tā ir gan svētība, gan mokas. Jebkurā gadījumā, neviens neizdarīja jūsu vietā izvēli atļaut bailes savā realitātē. Dievi bijāt jūs, un tieši jūs atļāvāt bailēm spēlēt nozīmīgu lomu savā realitātē. Jūs tā rīkojāties ne tādēļ, lai mocītos, bet tādēļ, lai radītu, radītu realitāti, materiālāku, “pilnīgāku”, nekā pasauli, balstītu tikai uz mīlestību. Saprotu, ka tas var izklausīties neticami, bet, iespējams, intuitīvi jūs sapratīsiet to, ko es cenšos pateikt.

Bailes – dzīvotspējīgā radīšanas daļa. Tur, kur ir bailes, nav mīlestības. Tur, kur nav mīlestības, to var atrast jaunos un neparedzamos veidos. Neesot mīlestībai, var izzināt un pat radīt veselu emociju gammu. Mīlestības neesamību var sajust dažādi. Taču, lūk, mīlestību var sajust tikai uz baiļu fona. Pretējā gadījumā bailes izplatītos visur, un jūs to pat neievērotu.

Tāpēc, radot bailes, izlecot no jūs aptverošās mīlestības okeāna, jūs atļāvāt sev pirmo reizi sajust mīlestību.

Saprotat?

Jūs neradījāt mīlestību, jūs radījāt mīlestības sajūtu. Lai to izdarītu, jums bija nepieciešams kaut kas pretējs, kaut kas cits, nekā mīlestība, un jūs izmantojāt bailes kā instrumentu. Aizkara otrā pusē mēs skaidri redzam garīgo lomu, ko spēlē bailes jūsu realitātē. Tāpēc mēs lūdzam vēl un vēl – netiesājiet. Lūdzu, netiesājiet bailes un tumsu, kuru tās nes, ne sevī, ne kādā citā būtnē. Visi jūs esat radīti no mīlestības un mīlestībā atgriezīsieties.

Ieejot otrajā etapā pārveidošanās procesā no ego uz sirdi, sākumā jums nāksies iziet caur pašnosodīšanas periodu, kura laikā jūs varat demonstrēt destruktīvu uzvedību. Var likties, ka tā vietā, lai virzītos uz priekšu, jūs ripojat atpakaļ. Šajā momentā jūs atrodaties bīstamā zonā – neapdzīvotā telpā starp ego un sirdi. Jūs zināt, ka gribat tikt vaļā no vecā, bet vēl neesat pieņēmuši jauno, tāpēc jūs esat pārņemti ar šaubām sevī un pašnosodīšanu. Pagrieziena moments notiks tad, kad jūs beigsiet nosodīt sevi, kaut vai uz laiku.

Tikai tad, kad jūs būsiet gatavi paskatīties uz sevi ar interesi un atvērtību, jūs ieiesiet apziņas realitātē, kas balstās uz sirdi. Līdz tam jūs vienkārši salīdzināt sevi ar mākslīgu standartu vai ideālu, kuram neatbildāt lielāko daļu laika. Jūs sodāt sevi par to un atkal pūlaties piespiest sevi iespiesties šablonā, kas radīts jūsu galvā.

Es teikšu: tāds veids tiekties visā būt nevainojamai pilnībai – ir nāvējošs ierocis. Tas ir tiešs pretstats mīlestībai. Mīlestība nesalīdzina un, kas ir vēl svarīgāk, tā nekad un nekādā veidā nevēlas piespiest vai izmainīt jūs. Mīlestība neredz to, kam ir jābūt. Sirds apziņā nepastāv tāda kategorija kā “jābūt”. Ja skatīties no sirds, morālās kategorijas – tās vienkārši ir realitātes interpretācijas vai “sadalīšanas” veidi. Tās – idejas ir galvā, un kā jūs labi zināt, var mainīties no galvas uz galvu. Pati vajadzība uzstādīt standartus un noteikt, kas ir labi un kas slikti – cilvēcisko konfliktu un karu priekštecis. Tās ir ne tik daudz idejas, cik apslēpta nepieciešamība kontrolēt un fiksēt, kas izsauc agresiju un konfliktus.

Politiskie, personīgie vai garīgie ideāli, veselības, skaistuma un saprāta standarti uzspiež standartus, kā visam ir jābūt, kā jums jāuzvedas. Tie visi mēģina fiksēt un noteikt, kas ir LABI.

MĪLESTĪBU neinteresē apzīmējums Labi. To neinteresē idejas, bet realitāte. Mīlestība ir vērsta uz realitāti.

Sirdi interesē viss, kas ir, jebkura jūsu reālā izpausme, destruktīva vai konstruktīva. Tā vienkārši pieņem zināšanai, tā vienkārši ir, apņemot jūs ar savu klātbūtni, ja jūs to atļaujat.

Atveroties mīlestības realitātei, sirds realitātei, jūs atļaujat aiziet notiesāšanai. Jūs pieņemat sevi tādu, kāds jūs esat šajā laika momentā. Jūs apzināties, ka jūs tāds esat daudzu iemeslu dēļ, kurus tagad esat nodomājis atklāt un izpētīt.

Kad iestājas tāds moments, tā ir liela svētība dvēselei. Tagad jūs varat izdziedināt sevi. Laiku pa laikam jūs vēl kritīsiet pašnosodīšanā, taču tagad jums ir apzinīga atmiņa par to, kā ir sajūtama mīlestība. Un, tā kā mīlestība jau ir, jūs turpināsiet to meklēt, jo esat pamēģinājāt patīkamo Māju smaržu.

Otrajā pārkārtošanās etapā no ego uz sirdi jūs ieiesiet ciešā kontaktā paši ar sevi. Jūs uzmanīgāk skatāties uz bagāžu no pagātnes. Jūs atkal atdzīvināt (sāpīgās) atmiņas. Pašreizējās vai pagājušo dzīvju atmiņas. Psiholoģiskā bagāža, kas atnesta no visām dzīvēm līdz pat pašreizējai, ir noformējusi jūsu tagadējo personību. Jūs varat šo bagāžu uzskatīt kā čemodānu ar apģērbu. Pagātnē jūs nospēlējāt daudzas lomas, izlikāties par daudzām personībām, it kā būtu ģērbis dažādus apģērbus. Jūs tik stipri noticējāt dažām lomām, ka uzskatāt tās kā daļu no savas personības. „Tas esmu es” – tā jūs domājāt par lomām vai “apģērbiem”.

Taču, pa īstam izzinot, ko ar jums ir izdarījušas šīs lomas, jūs konstatēsiet, ka jūs – pavisam neesat tās. Jūs – neesat psiholoģiskās lomas un personības, par kurām izlikāties. Jūs – neesat „apģērbs”. Jūs lietojāt šīs lomas dvēseles vajadzībai apgūt pieredzi.

Dvēsele izbauda visas pieredzes, tā kā tās – ir daļa no apmācības procesa, ko dvēsele ir sev uzņēmusies. Šajā nozīmē visas pieredzes ir vērtīgas un noderīgas.

Uzmanīgi paskatoties uz savām lomām un personībām, jūs pamanīsiet, ka pagātnē ir bijušas sāpīgas un pat traumējošas pieredzes, vēl joprojām “pielīmētas” jums. Liekas, ka jūs neesat spējīgi atļaut tām aiziet. Tās ir pārvērtušās “otrajā ādā”, ādā, nevis vienkārši apģērbā.

Tie – ir smagi pagātnes elementi, gabaliņi, kas attur jūs no īstas dzīves un baudas. Jūs tik ļoti esat sevi ar tiem identificējuši, ka domājat, ka tie arī esat jūs. Tieši tāpēc jūs jūtaties kā upuris un izdarāt negatīvus slēdzienus par dzīvi. Bet tādiem secinājumiem nav nekāda sakara ar dzīvi kā tādu, tie vienkārši notur traumētās daļas dvēseles apziņā.

Tieši šīs daļas tagad ir nepieciešams izdziedināt. Jūs to darāt, atkal ieejot pagātnē, bet ar daudz mīlošāku un viedāku apziņu kā agrāk. Otrajā pārveidošanās etapā no ego uz sirdi jūs izdziedināt epizodes no pagātnes, aptverot tās ar šī brīža apziņu. Fokusējoties uz sirdi un atkal pārdzīvojot šīs epizodes, jūs atļaujat aiziet jūsu pagātnes traumējošajām daļām.

Trauma rodas tad, kad jūs pārdzīvojat milzīgu zaudējumu, sāpes vai ļaunumu, un nevarat saprast, kāpēc tas notiek. Daudzās dzīvēs jūs ieguvāt daudzas traumas. Pēc būtības dvēseles apziņa ego stadijā ir traumēta sākotnēji: ar Vienotības un Mājas zaudējumu, kuru tā atceras un nesaprot.

Kad ar iztēles palīdzību jūs atgriežaties pie sākotnējā traumatiskā notikuma un aptverat to ar sirds apziņu, jūs izmaināt savu sākotnējo reakciju uz to. Jūs maināt to no šausmām un neticības uz vienkāršu ņemšanu vērā. Atgriežoties pagājušajā dzīvē, jūs vienkārši ņemat vērā to, kas notika, un pats šis akts rada telpu izpratnei, telpu garīgai izpratnei par to, kas patiešām notika šajā notikumā. Radot tādu telpu, jūs atkal kļūstat par savas realitātes saimnieku. Tagad jūs esat spējīgs nonākt līdz visas epizodes pieņemšanai, jo saprotat ar sirdi, ka katrā notikušajā notikumā ir sava nozīme un jēga. No sirds jūs varat sajust, ka visā notikušajā ir brīvās izvēles elements, tas ir, augat virzienā, lai uzņemtos atbildību par šo notikumu. Uzņemoties atbildību, jūs varat brīvi virzīties uz priekšu.

Tikai tad, kad jūs varēsiet attiekties pret savām pagātnes personībām kā aktieris pret nospēlētām lomām, jūs esat brīvi iet, kurp vēlaties. Jūs esat brīvi ieiet uz sirdi balstītā apziņā. Jūs vairs neesat piesaistīti nevienam no aspektiem tam, kas bijāt pagātnē: upuris vai agresors, vīrietis vai sieviete, melnais vai baltais, nabags vai bagāts un tā tālāk. Kad jūs varat spēlēties ar dualitātes aspektiem un rīkoties ar tiem, ja tie atnes prieku un jaunradi, tad jūs saprotat dzīves nozīmi uz Zemes. Jūs izbaudāt dižu laimi un kaut ko, it kā atgriešanos Mājās. Tas ir tāpēc, ka jūs esat saskārušies ar apziņu, kura domā par pavisam citām lomām un personībām. Jūs atkal esat saskārušies ar savu dievišķo apziņu, apziņu par to, ka viss – ir viens, īsāk sakot – mīlestības realitāte. Mēs noslēdzam šo sadaļu ar diviem vingrinājumiem, kuri var palīdzēt pieskarties vienotības plūsmai, dievišķīguma plūsmai, kas ir visu jūsu pieredžu zemūdens straume.

Vingrinājums 1

– Kādi psiholoģiskie raksturojumi, kurus jūs uzskatāt par loti lielu sevis daļu, rada pašas lielākās problēmas jūsu dzīvē? Nosauciet divus tādus raksturojumus.

– Fokusējieties uz šo raksturojumu pretstatiem. Tas ir, ja jūs izvēlējāties “nepacietību” vai “nedrošību”, fokusējaties uz to pretstatiem: pacietību un drošību. Uz minūti sajūtiet šo raksturojumu enerģiju.

– Ieejiet iekšienē un pameklējiet sevī iekšā šīs enerģijas. Nosauciet trīs piemērus no savas dzīves, kad jūs demonstrējāt šos pozitīvos raksturojumus.

– Tagad, kad jūs esat kontaktā ar pozitīvajiem raksturojumiem, atļaujiet to enerģijām plūst caur jums un sajūtiet, kā tās jūs līdzsvaro.

Vingrinājums 2

– Atslābinieties un atjaujiet iztēlei atgriezties atpakaļ, tajā brīdī, kad jūs jutāties ļoti laimīgi. Paņemiet pirmo, kas ienāk prātā. Atkal izjūtiet to laimi.

– Bet tagad atrodiet brīdi, kad jutāties ļoti nelaimīgi. Sajūtiet to, ko izjutāt tad.

– Notveriet kopējo šajos divos gadījumos. Sajūtiet, kas tajos ir vienādi.

Vingrinājumi ir domāti tam, lai palīdzētu apzināties aiz tā stāvošo apziņu, “savu” klātbūtni visos savos pārdzīvojumos. Šis apziņas trauks, jūsu pieredžu nesējs, tad arī ir jūsu dievišķais Es. Tā ir jūsu ieeja realitātē virs duālisma: sirds realitātē.

Ješua par Gaismas Darbiniekiem

Nodots caur Pamelu Kribbe

© Pamela Kribbe
www.jeshua.net