Čenelings notika 2005. gada 6. februārī auditorijas priekšā Haagenā, Nīderlandē.

Runas teksts tika viegli apstrādāts lasīšanas ērtībai.

Dārgie draugi, man ir ļoti patīkami būt atkal ar jums un būt saskarē tādā veidā. Man jāsaka, ka tas nozīmē man ļoti daudz. Man ir dārgas šīs tikšanās, jo tādā ceļā es varu būt tuvāk jums, nekā manā realitātes plānā.

Es vienmēr dzīvoju jūsu sirdīs un gaidu mirkļus, kad jūs esat atvērti un uzņēmīgi manai enerģijai. Mana enerģija – Kristus enerģija, kura atdzimst tagad, tā nav tikai Mana enerģija. Tā nav vienkārši viena cilvēka, kādreiz dzīvojoša uz Zemes, enerģija. Tas ir kolektīvs enerģijas lauks, kura daļa esat arī jūs, daudz dziļākā veidā, nekā pat varat iedomāties.

Visi jūs vienreiz devāt zvērestu, visi jūs izteicāt nodomu nest šo enerģiju Zemes realitātē, iesakņot to uz Zemes. Daudzas iemiesošanās, daudz gadsimtu jūs strādājāt ar šo misiju. Jūs visi esat procesā, kad Kristus enerģijas grauds dzimst jūsos, un es palīdzu jums tajā. Es biju pirmais, bet tomēr Kristu sēklu iesēšana bija kolektīvi pūliņi. Pat mana atnākšana uz Zemi kļuva iespējama, pateicoties enerģijas laukam, jau klātesošam šeit, jūsu noaustam. Mēs strādājam kopā. Mēs esam vienoti. Un tātad, es esmu pieejams jums visiem. Saite ar mani – tā nav kaut kāda viena cilvēka prerogatīva. Es kalpoju visiem jums.

Šodien es gribu parunāt par tēmu, dziļi un bieži skarošu jūs visus jūsu ikdienas dzīvē. Tas ir darbs ar emocijām.

Pagājušajā reizē mēs runājām par vīrišķo un sievišķo enerģiju, tekošu caur jūsu enerģētiskajiem laukiem un čakrām. Es pasvītroju trīs apakšējo čakru izdziedināšanas svarīgumu, kā daļu no sava veseluma atgriešanas. Es domāju, ka bija ļoti svarīgi pasvītrot to tai jūsu daļai, kura alkst pēc garīgā, tiecas aiziet domās un sajūtās uz augšējām čakrām.

Sirds, trešās acs un kroņa čakras ir pievilcīgas jums, tā kā šie enerģētiskie centri pieslēdz jūs pie austākajām valstībām, kas ir tik dabiski jums. Taču īstajam iekšējam izrāvienam tagad ir jānotiek apakšējo čakru apgabalā, tuvāk Zemei.

Emociju apgabals – tā ir vitāli svarīga sfēra augšanas procesā uz brīvību un veselumu. Jūs esat garīgas būtnes. Jūs esat atnākuši uz šejieni no līmeņa, kurā Zemes realitātes blīvums un apziņa bija jums nepazīstami. Ar to grūti bija tikt galā.

Daudzu dzīvju laikā jūs centāties izteikt savu kosmisko enerģiju šeit, uz Zemes. Un šīs izteikšanas procesā, jūsu enerģijas novadīšanā uz Zemi, radās daudz dziļu traumu. Jūsu emocionālais ķermenis ir pārklāts ar rētām un traumām. Tā būs mūsu sarunas tēma šodien.

Katrs, kurš iet pa iekšējās izaugsmes ceļu, saprot emociju svarīgumu: ka jums tās nav jāapspiež, nepieciešams tādā vai citādā veidā sasniegt vienošanos ar tām, ka, galu galā, vajag atbrīvot tās. Taču ne vienmēr ir skaidrs, kā tas patiesībā strādā.

Vispirms es gribu atzīmēt atšķirības starp emocijām un sajūtām.

Specifiski termini un apzīmējumi man šeit nav svarīgi, un jūs varat to saukt dažādos vārdos, bet es gribu pasvītrot atšķirību starp emocijām enerģiju nozīmē, kuras pēc savas būtības ir nesaprašanas izteikšana, un sajūtām jeb enerģijām, kuras ir augstākas sapratnes forma. Sajūtas – jūsu skolotāji, kamēr emocijas – jūsu bērni.

Emocijas – tās ir enerģijas, kurām ir skaidra izteiksme fiziskajā ķermenī. Emocijas – tā ir jūsu reakcija uz lietām, kuras jūs līdz galam nesaprotat. Paskatieties, kas notiek, kad jūs esat dusmu pilni. Piemēram, kāds negaidīti ir aizskāris jūsu sajūtas, un jūs sadusmojāties. Jūs sajūtat to ļoti skaidri savā ķermenī: zināmā vietā jūs jūtat enerģijas spriedzi. Šis fiziskais spriegums vai sažņaugšanās, kuri pavada enerģētisko šoku, liecina par to, ka jūs kaut ko nesapratāt. Ir enerģija, netaisni vēsta pret jums. Nepelnītas apiešanās sajūta, īsi sakot, nesaprašana, izsakās caur emocijām. Emocija – tā ir ne–saprašanas izteikšana, enerģētisks sprādziens un atbrīvošana.

Kad tas notiek, jūs stāvat izvēles priekšā: ko es grasos darīt ar šīm emocijām? Vai es taisos būvēt savu uzvedību uz tām? Vai es tās izmantošu kā degvielu manām reakcijām uz citiem cilvēkiem vai arī es vienkārši atļaušu tām būt, bet savas darbības es būvēšu uz kā cita?

Pirms atbildēt uz šo jautājumu, es gribu paskaidrot sajūtu dabu.

Emocijas – tie, pēc būtības, ir nesaprašanas sprādzieni, kurus jūs skaidri varat sajust ķermenī. Sajūtām, turpretim, ir pavisam cita daba, un tās arī pavisam citādi tiek uztvertas. Sajūtas ir klusākas kā emocijas. Tie ir dvēseles čuksti, kuri sasniedz jūs ar maigu pagrūšanu, iekšēju zināšanu vai ar negaidītām intuitīvām darbībām, kuras vēlāk izrādās ļoti gudras.

Emocijās vienmēr ir kaut kas vētrains un dramatisks. Paskatieties uz trauksmi, paniku, niknumu vai dziļām skumjām. Emocija pilnīgi aprij jūs un aizved prom no jūsu garīgā centra. Stipri emocionālā brīdī jūs esat enerģijas pilni, kura velk jūs prom no jūsu centra, jūsu iekšējās skaidrības. Šajā ziņā emocijas ir līdzīgas mākoņiem, kuri aizsedz sauli.

Neskatoties uz to, es neko negribu teikt pret emocijām. Emocijas nav jāapspiež; tās ir ļoti vērtīgas dziļākas sevis paša izzināšanas nozīmē. Taču es gribu pasvītrot, ka emocionālās enerģijas daba – tas ir nesaprašanas sprādziens. Emocijas izsit jūs no jūsu centra.

Sajūtas, no otras puses, iegremdē jūs dziļāk sevī, jūsu centrā. Sajūtas ļoti cieši asociējas ar to, ko jūs saucat par intuīciju. Sajūtas izsaka augstāku sapratni, sapratni, kura iziet aiz emociju un prāta robežām.

Sajūtu izcelsme ir nefiziskajā valstībā, ārpus ķermeņa. Lūk, kāpēc tās ne tik skaidri ir lokalizētas kādā vienā fiziskā ķermeņa vietā. Iedomājieties, kas notiek, kad jūs jūtat kaut ko: atmosfēru vai noskaņu, vai jums ir priekšnojauta par kādu situāciju. Jums eksistē zināšanas veids, kurš atnāk, liekas, no ārpuses, taču nav jūsu reakcija uz kaut ko ārēju. Jūs saņemat to no ārpuses, tas atnāk “no nekā”. Tajā brīdī jūs sajūtat, ka jūsu sirds čakrā kaut kas atveras.

Ir daudz brīžu, kad šī iekšējā zināšana atnāk pie jums. Piemēram, jūs varat “zināt” kaut ko par kādu, gandrīz bez saskares ar viņu. Jūs varat just kaut ko cilvēkā, kurš vēlāk spēlēs ievērojamu lomu jūsu savstarpējās attiecībās, bet ko ir ļoti grūti izteikt vārdos – “vienkārši sajūta” – un to nav viegli saprast ar prātu. (Pret tādiem brīžiem jūsu prāts izturas ļoti skeptiski. Tas saka jums, ka jūs vienkārši izdomājat vai esat sajucis prātā.)

Es gribu pieminēt citu enerģiju, kura vairāk attiecas uz sajūtām nekā emocijām. Tas ir prieks. Prieks var būt fenomens, kurš iziet aiz emociju robežām. Dažreiz jūs varat just prieku iekšienē, kurš paceļ jūsu garastāvokli bez redzama iemesla. Jūs jūtat Dievišķumu iekšienē un personīgu, intīmu savienību ar visu eksistējošo. Šī sajūta var atnākt pie jums, kad jūs to vismazāk gaidāt. It kā kāds Augstāks ir pieskāries jums, vai arī jūs esat pieskāries Augstākai realitātei. Sajūtu rašanos nav tik viegli izskaidrot, tās liekas atnākušas “no nekurienes”. Emocijām gandrīz vienmēr ir skaidrs, tiešs iemesls – ārējais “slēdzis, kurš spiež jūsu pogas”.

Sajūtas dzimst no jūsu Augstākā Es dimensijām. Jums jābūt klusumam iekšienē, lai sadzirdētu šos čukstus savā sirdī. Emocijas var patraucēt šo iekšējo klusumu un mieru. Tādejādi, vitāli svarīgi ir kļūt emocionāli mierīgam un izārstēt un atbrīvot nomāktās emocijas. Tikai balstoties uz sajūtām, kuras jūs savieno ar jūsu dvēseli, var pieņemt sabalansētu risinājumu.

Esot klusumā un mierā, jūs varat sajust ar visu savu būtību, kas ir pareizi dotajā konkrētajā brīdī. Lēmuma pieņemšana uz emociju pamata – tā ir lēmuma pieņemšana no ne–centrētas pozīcijas. Jums vispirms ir jāatbrīvo emocijas, bet pēc tam jāgriežas pie sava iekšējā kodola, kur eksistē skaidrība.

Tagad es gribu iedziļināties jautājumā par to, kā jums labāk strādāt ar savām emocijām.

Es teicu, ka “sajūtas – jūsu skolotāji, bet emocijas – jūsu bērni”. Paralēle starp “būt emocionālam” un “būt kā bērnam” ir pārsteidzoša. Jūsu “iekšējais bērns” – tā ir jūsu emociju vieta. Tāpat ir pārsteidzoša atbilstība starp veidu, kā jūs izturaties pret savām emocijām, un veidu, kā jūs izturaties pret reāliem bērniem.

Bērns ir godīgs un tiešs savās emocijās, un viņš neslēpj un neapspiež tās, kamēr vecāki neiemācīs to viņam darīt. Taču tas fakts, ka bērns tieši pauž savas emocijas, vēl nenozīmē, ka viņš pārdzīvo un izjūt tās līdzsvaroti. Visi zina,  ka šīs emocijas (dusmas, bailes vai skumjas) var tālu novest bērnu, un bieži ir neiespējami apturēt viņu. Tādā situācijā bērns praktiski slīkst savās emocijās, un tas padara viņu nelīdzsvarotu, tas ir, necentrētu.

Viens no šīs neierobežotās emocionalitātes iemesliem ir tāds, ka bērns tikai nesen ir pametis pasauli, kurā diezin vai ir kaut kādi nebūt ierobežojumi. Ēteriskajā jeb astrālajā dimensijā nav tādu aizliegumu un ierobežojumu, kā fiziskajā valstībā, fiziskajā ķermenī. Bērna emocijas – tās bieži ir “nesaprašanas reakcijas” uz šo fizisko realitāti. Tātad, bērnam augšanas laikā ir nepieciešama palīdzība un atbalsts, lai tiktu galā ar emocijām. Tā ir daļa no “sabalansētas iemiesošanās” uz Zemes.

Un tā, kā jums tikt galā ar emocijām sevī vai savā bērnā?

Nav vajadzības nosodīt vai nomākt emocijas. Tās ir nepieciešama jūsu kā cilvēciskas būtnes daļa, un kā tādām ir nepieciešama cieņa un pieņemšana. Jūs varat uzskatīt savas emocijas kā jūsu bērnus, kuriem nepieciešama jūsu uzmanība un cieņa, un jūsu vadība.

Emociju vislabāk apskatīt kā enerģiju, atnākušu pie jums izdziedināšanai. Un, tātad, ir svarīgi neļaut emocijai pilnībā sagrābt jūs, bet saglabāt spēju paskatīties uz to no neitrālas pozīcijas. Svarīgi palikt apzinātam. To var noteikt tādā veidā: jums nav jāapspiež emocija, bet jums arī nav jāslīkst tajā. Tāpēc, ka, kad jūs iegrimstat emocijā, pilnībā identificējoties ar to, bērns jūsos kļūst par tirānu, kurš sagrābj jūs pilnībā.

Pati svarīgākā lieta, kura jums jāizdara ar emociju – jāielaiž viņa iekšā, jāizjūt visi tās aspekti, pie tam, nezaudējot apzinātību. Paņemiet, piemēram, dusmas. Jūs varat atļaut dusmām pilnībā būt klāt jūsos, izjust to vairākās vietās savā ķermenī, tai pat laikā pilnīgi neitrāli aplūkojot tās no malas. Tas ir apziņas dziedinošais tips. Kas notiek šajā piemērā – tas ir tas, ka jūs it kā aptverat emociju, kura ir nesaprašanas forma, – ar saprašanu. Tā ir garīgā alķīmija.

Es paskaidrošu to ar piemēru. Jūsu bērns ir sasitis celi pret galdu un patiešām ir savainojies. Viņš ir sarūgtināts, kliedz no sāpēm un spārda galdu, jo ir ļoti dusmīgs uz to. Viņš ir nolēmis, ka galds – tas ir viņa sāpju cēlonis.

Emocionālā pieredze šajā brīdī nozīmē, ka vecāks vispirms palīdz bērnam apzīmēt, nosaukt iegūto pieredzi. “Tu dusmojies, tev sāp, pareizi?” Nosaukt to ir ļoti svarīgi. Jūs pārnesat problēmas sakni no galda uz pašu bērnu. Tas nav galds, tas esi tu, kas sasitās un dusmojas. Un jā, es saprotu tavas emocijas!

Vecāks apņem bērna emociju ar sapratni, mīlestību. Tajā brīdī, kad bērns sajutīs sapratni, viņa dusmas sāks pamazām dzist. Fiziskās sāpes var palikt, pretošanās tām, ar tām saistītās dusmas, var pāriet. Bērns lasa jūsu acīs līdzjūtību un sapratni, un tas nomierina un mīkstina viņa emocijas. Galdam, kā to cēlonim, vairs nav nozīmes. Aptverot emociju ar sapratni un līdzjūtību, jūs pārbīdāt bērna uzmanības fokusu no ārpuses uz iekšieni un mācāt viņu uzņemties atbildību par emociju. Jūs parādāt viņam, ka reakcija uz ārēju kairinātāju nav beznosacījuma, bet ir izvēles rezultāts. Jūs varat izvēlēties nesaprašanu vai saprašanu. Jūs varat izvēlēties cīnīties vai pieņemt. Jūs varat izvēlēties.

Tas arī ir pielietojams jūsu pašu emocijām, jūsu pašu iekšējam bērnam. Ielaist savas emocijas, nosaukt tās un pacensties tās saprast – tas nozīmē, ka jūs patiešām cienāt un sargājat jūsu iekšējo bērnu. Pārbīde no ārējā uz iekšējo, atbildības par savām emocijām uzņemšanās, palīdzēs izveidot iekšējo bērnu, kurš netiecas nevienu ievainot un nejūtas kā upuris. Stipras emocijas, tādas kā dusmas, bēdas vai bailes, vienmēr satur sevī bezpalīdzības elementu, tas ir, sajūtu, ka esat upuris kaut kam, kas nav jūsos. Atslēdzoties no apstākļiem ne jūsos un tā vietā fokusējoties uz jūsu reakciju uz bailēm, jūs pārtraucat uzskatīt ārējo pasauli kā jūsu emociju cēloni. Jūs neesat norūpējies par to, kas radīja emociju. Jūs pilnībā esat vērsts uz savu iekšieni un sakāt sev: “labi, tā bija mana reakcija un es saprotu, kāpēc. Es saprotu, kāpēc es tā jūtos un atbalstu sevi tajā”.

Griešanās pie emocijām tādā mīlošā manierē atbrīvo jūs. Tas prasa arī zināmu pašdisciplīnu. Ārējās realitātes kā “ļaunuma avota” atlaišana un pilnas atbildības uzņemšanās nozīmē, ka jūs apzināties, ka “esat izvēlējies reaģēt zināmā veidā”. Jūs pārtraucat apspriest to, kam taisnība, kam nē, kurš vainīgs un pie kā. Un jūs vienkārši atlaižat veselu virkni notikumu, kuri notiek ārpus jūsu kontroles. “Es šobrīd izjūtu šo emociju, pilnībā apzinoties to, ka es pats izlēmu darīt to.” Lūk, ko nozīmē uzņemties atbildību. Tajā ir vīrišķība!

Pašdisciplīna nozīmē to, ka jūs atsakāties just dusmas, nesaprašanu un visas pārējās upura stāvokļa izteiksmes, ar kurām dažreiz jutāties pietiekami labi. (Patiešām, jūs bieži lolojat emocijas, kuras visvairāk jums traucē.) Atbildības uzņemšanās – tas ir pazemības akts. Tas nozīmē būt godīgam pašam pret sevi, pat savos vislielākā vājuma brīžos.

Tā ir pašdisciplīna, kura tiek prasīta no jums. Un, tai pat laikā, šī griešanās uz iekšieni prasa visaugstāko līdzjūtību. Emocijas, pret kurām jūs esat gatavs godīgi nostāties aci pret aci, kā pret paša radīto, arī prasa maigu sapratni. “Tu izvēlējies dusmas šajā reizē, vai ne tā?” Līdzjūtība saka jums: “Labi, es saprotu, kāpēc, un es piedodu tev. Iespējams, kad tu sajutīsi manu mīlestību un atbalstu skaidrāk, nākošo reizi tu nejutīsi tieksmi atbildēt tāpat.”

Tajā ir apziņas īstā loma pie pašdziedināšanās. Un tajā ir garīgās alķīmijas jēga. Apziņa necīnās un neko nenoliedz. Tā aptver tumsu ar zināšanu un tādā veidā pārvērš dzelzi zeltā. Apziņa un mīlestība – tas, pēc būtības, ir viens un tas pats. Būt apzinātam nozīmē atļaut kaut kam būt un aptvert to ar mīlestību un līdzjūtību.

Bieži jūs domājat, ka ar apziņu vien nepietiek, lai atrisinātu jūsu emocionālās problēmas. Jūs sakāt: “Es zinu, ka es nospiedu emocijas. Es zinu to cēloni, es apzinos tās, bet tās neaiziet.”

Šajā gadījumā jūsos eksistē apslēpta pretestība pret tādu emociju. Jūs turat emociju attālumā no bailēm pārpildīties ar to. Taču jūs nekad nepārpildīsieties ar emociju, ja apzināti pieļaujat to. Kamēr jūs turat emociju attālumā, jūs ar to esat kara stāvoklī. Jūs cīnāties ar emociju, un tā dažādos ceļos vēršas pret jums. Galu galā jūs nevarēsiet noturēt to ārpusē. Tā atklāsies jūsu ķermenī kā slimība vai spriedze, vai depresija. Garastāvokļa kritums vai nogurums bieži norāda uz to, ka jūs apspiežat zināmas emocijas.

Lieta ir tāda, ka jums jāļauj emocijai pilnībā iekļūt jūsu apziņā. Ja jūs tieši nezināt, kādas emocijas šobrīd ir šeit klāt – vislabāk ir sākt ar to, ka sajust spriedzes un žņaugus savā ķermenī. Tie ir emociju vārti. Visas tās glabājas jūsu ķermenī. Piemēram, ja jūs jūtat sāpes vai spriedzi vēdera apvidū, jūs varat aiziet uz turieni savā apziņā un pajautāt, kas noticis. Ļaujiet jūsu ķermeņa šūnām runāt ar jums. Jeb iztēlojieties, ka jūsu iekšējais bērns tieši tagad ir blakus jums. Palūdziet viņu parādīt jums, kādas emocijas pašreiz viņā ir pārsvarā.

Eksistē vairāki ceļi kontaktam ar emocijām. Vitāli svarīgi ir saprast, ka enerģija, kura ir iestrēgusi emocijā, grib kustēties. Šī enerģija grib atbrīvoties, tāpēc klauvē pie jūsu durvīm fiziskā ekvivalentā vai kā stress un depresija. Jums tā ir zīme patiešām atklāties un sagatavoties sajust emociju.

Emocijas – tā ir jūsu Zemes realitātes daļa, taču tām nav jāpārvalda jūs. Tās ir kā mākoņi, kas aizsedz sauli. Tāpēc ir tik svarīgi apzināties emociju un strādāt ar to apzināti. Ar tīru un sabalansētu emocionālo ķermeni ir daudz vieglāk ar intuīciju tikt līdz savai būtībai, saistīties ar savu dvēseli.

Jūsu sabiedrībā ir liels juceklis attiecībā pret emocijām. Tas ir redzams kaut vai pēc tā, cik daudz ir debašu un sajukuma jautājumā par to, kā audzināt bērnus. Bērni, dabiski, ir emocionāli daudz tiešāki nekā jūs, pieaugušie. Un tas rada grūtības. Kas būs, ja tiek pārkāpti daži jūsu morālie ierobežojumi? Kas būs, ja situācija kļūs nekontrolējama un haoss pieaugs? Vai jāuztur disciplīna, vai jāļauj bērniem brīvi izteikties? Vai jākontrolē to emocijas, vai nē?

Pats svarīgākais bērna audzināšanā – iemācīt viņu saprast savas emocijas. Saprast, no kurienes tās atnāk, un uzņemties atbildību par tām. Ar jūsu palīdzību bērns var iemācīties saprast emocijas kā “nesaprašanas sprādzienu”. Šī izpratne pasargās viņu no “ievilkšanās” savās emocijās un kontroles zaudēšanas. Saprašana atbrīvo jūs un atgriež jūsu centrā, nenomācot emocijas. Vecāks māca bērnu ar savu dzīvu piemēru, kā strādāt ar emocijām tādā veidā.

Visi jautājumi, kuri jums rodas sakarā ar bērniem, ir attiecināmi arī uz jums pašiem. Kā jūs tiekat galā ar savām emocijām? Jūs esat stingri pret sevi? Kad jūs dusmojaties vai skumstat pietiekoši ilgi, vai saucat sevi pie kārtības, sakot “nu, savāc sevi un kusties”? Vai apspiežat emocijas? Vai jūtat, ka pašdisciplīna ir laba un nepieciešama? Kas jums to iemācīja? Jūsu vecāki?

Jeb jūs sliecaties uz otru pusi? Varbūt jūs esat “iestiguši” savās emocijās, nevēloties ļaut tām iziet? Tas arī bieži notiek. Varbūt jūs ilgu laiku jutāties kā zināmu situāciju, piemēram, audzināšanas, partnera vai darba apkārtnes, upuris. Šajā brīdī pieskaršanās jūsu dusmām var dot atbrīvojošu efektu. Dusmas var atļaut jums atbrīvoties no šīm ietekmēm un iet savu ceļu. Taču, jūs varat būt tik ļoti iemīlējies savās dusmās, ka negribēsiet vairs no tām šķirties. Izejas vietā tas kļūs par “dzīves veidu”. Tas kļūst par “upura stāvokli”, kas ir viss, ko vēlaties, izņemot izdziedināšanu. Tas attur jūs no patiesas jūsu paša spēka izmantošanas. Ir ļoti svarīgi uzņemties atbildību par paša emocijām, nevis uzskatīt par “negrozāmu patiesību”. Kad jūs piešķirat tām patiesības statusu tā vietā, lai uzskatītu tās kā “nesaprašanas sprādzienu”, jūs pamatojat uz tām savas darbības, bet tas, savukārt, ved pie necentrētiem lēmumiem.

Tas pats notiek ar bērniem, kuri iegūst pārāk daudz emocionālās brīvības. Viņi aug bez uzraudzības un vispār kļūst nekontrolējami. Viņi kļūst par maziem tirāniem, kas ir pilnīgi nepareizi. Emocionālais haoss ir vienlīdz nepatīkams kā bērniem, tā vecākiem.

Īsāk runājot, jūs varat būt kā pārāk stingri, tā arī pārāk augstsirdīgi pret savām emocijām (un, pēc analoģijas, pret saviem bērniem). Es gribu nedaudz vairāk pakavēties pie “augstsirdīgo” darbību veida, jo tas šodien kļūst par vairāk nekā problēmu. Sākot ar 60–jiem, kolektīvajā apziņā eksistē pārliecība par to, ka nevajag apspiest emocijas, tāpēc ka šajā gadījumā jūs žņaudzat savu spontānumu un radošo potenciālu, savas dvēseles patiesās izpausmes, bet sabiedrība ražo disciplinētus un paklausīgus bērnus, kuri vairāk rūpējas par noteikumu ievērošanu, nekā ieklausās savas sirds čukstos. Un tā ir traģēdija kā sabiedrībai, tā arī indivīdam.

Taču kā ir ar otru galējību? Kā ir attaisnot emocijas līdz tādai pakāpei, ka tās pakļauj sev un vada jūsu dzīvi?

Jūs ļoti labi varat novērot sevī, vai eksistē emocijas, kuras jūs lolojat un uzskatāt par patiesām (tā vietā, kas tās patiesībā ir – “nesaprašanas sprādzieni”). Tās ir emocijas, ar kurām jūs sevi asociējat. Paradokss ir tur, ka pietiekami bieži tās ir emocijas, no kurām jūs visvairāk ciešat. Piemēram: upura stāvoklis (“Es nevaru to izdarīt”, “Es nevaru tam palīdzēt”), pārākums (“Es parūpēšos par to”, “Es ar to nodarbošos”), skumjas, bailes, uztraukums utt. Tās visas ir sāpīgas emocijas, taču citā līmenī dod jums kaut ko īpašu, kas spiež jūs tās paturēt.

Paņemiet “upura sajūtu”. Šim šablonam ir savas priekšrocības. Tas var jums dod drošības sajūtu. Tas atbrīvo jūs no zināmiem pienākumiem un atbildības. “Es nevaru tam palīdzēt.” Tas ir tumšs stūris, kurā jūs sēžat, bet tas liekas drošs.

Bīstamība pašidentificēties jeb “saplūst” ar šādu šablonu ilgākā laikā ir tajā, ka jūs zaudējat kontaktu ar savu paša patieso brīvību, jūsu pašu dziļāko dievišķo kodolu.

Jūsu dzīves ceļā var notikt lietas, kuras attaisnojoši izsauc dusmu un sašutumu. Tas var notikt jaunībā, vēlākos gados un pat vecumā. Ir ļoti svarīgi attiekties pret šīm emocijām apzināti, apzināt dusmas, skumjas un citas intensīvi uzlādētas enerģijas jūsu iekšienē. Taču zināmā brīdī jums jāuzņemas atbildība par jūsu emocijām, jo tās nosaka jūsu reakcijas uz ārējiem notikumiem.

Būt centrētam, tīram, stipram un garīgi sabalansētam nozīmē, ka jūs uzņematies atbildību par visām savām emocijām. Jūs tad varat atpazīt, piemēram, dusmu emociju, un tajā pašā momentā pateikt sev: “tā ir mana reakcija uz noteiktiem notikumiem. Es aptveru šo reakciju ar sapratni, bet, tai pat laikā, man ir nodoms atbrīvot to”.

Dzīve galu galā nav priekš tā, lai būtu pareizs. Dzīve – ir priekš tā, lai būtu brīvs un viengabalains. Veco emocionālo enerģiju, kuras pārvērtušās par “dzīves veidu”, atbrīvošana padara jūs daudz brīvākus.

Tas ir viss, ko var pateikt par ceļu pa šauro šķautni starp emociju apspiešanu un noslīkšanu tajās. Abās pusēs jūs esat izauguši ar viedokļiem un idejām, neatbilstošām garīgās alķīmijas dabai. Garīgas izaugsmes jēga ir, ka jūs neapspiežat neko, uzņemoties par to pilnu atbildību.

“Es jūtu to, es izvēlējos tādu reakciju, tātad, es varu to izārstēt.” Savas meistarības pieprasīšana – tajā ir īstā mana sūtījuma jēga.

Iespējams, tas pavisam nav vidusceļš, taču tas ir cits ceļš.

Runa iet par garīgo meistarību. Pieņemot visu, kas jūsos ir, jūs paceļaties virs tā un kļūstat par tā saimnieku. Meistarība vienlaicīgi ir gan stipra, gan maiga. Tā ļoti daudz atļauj un prasu lielu disciplīnu. Vīrišķības un godīguma disciplīnu.

Pieprasiet savu meistarību, kļūstiet par saimnieku emocionālajiem atkritumiem, kuri traucē jūs, bieži slepus. Ieejiet kontaktā ar tiem un uzņemies atbildību. Neatļaujiet neapzinātām emocionālām rētām aizvest jūs sāņus un aizšķērsot jums ceļu uz iekšējo brīvību. Tā ir tieši JŪSU apziņa, kas ārstē šīs rētas. Neviens cits nespēs jūsu vietā atjaunot spēku pār jūsu emocijām. Neeksistē nekādi ārēji instrumenti, kuri palīdzētu aizvākt tādas emocijas. Tikai apzinoties tās ar spēku, atšķiršanu un līdzcietību, var atbrīvot tās GAISMĀ.

Sava veseluma un brīvības radīšana emocionālajā līmenī – tas ir viens no svarīgākajiem garīgās izaugsmes aspektiem. Es gribu pabeigt šo sarunu ar vārdiem: nepadariet to grūtāku, nekā tas ir. Garīgais ceļš – tas ir vienkāršs ceļš. Tas ir mīlestības uz sevi un iekšējās skaidrības ceļš. Tas neprasa nekādas speciālas zināšanas, rituālus, noteikumus un metodes. Viss, kas jums vajadzīgs iekšējai izaugsmei, jau atrodas jūsu iekšienē.

Klusuma brīdī griezieties pie jūsu sajūtošās daļas. Atļaujiet šai jūsu daļai pateikt jums, kam tieši jūsos ir nepieciešama apskaidrošana un tīrīšana. Uzticieties savai intuīcijai, strādājiet saskaņā ar to. Ticiet sev. Jūs esat savas dzīves saimnieks un sava unikālā ceļa pie mīlestības un brīvības saimnieks.

Ješua par izdziedināšanuNodots caur Pamelu Kribbe

© Pamela Kribbe 2005
www.jeshua.net