Čenelings notika 2004. gada 23. maijā praktiskajās nodarbībās Tilburgā  un ietver kā pašu tekstu, tā arī Ješua atbildes uz auditorijas jautājumiem. Runas teksts tika viegli apstrādāts lasīšanas ērtībai.

Dārgie draugi, esmu tik laimīgs, ka esat uz šejieni atnākuši. Daudzi no jums ir atbraukuši no tālienes. Es esmu redzējis jūs visus un zinu, kas jūs esat. Visi jūs esat tik dārgi man. Mans ceļojums – tas ir jūsu ceļojums, jūsējais – tas ir mans. Lūk kāpēc es gribētu padalīties ar jums ar dažām no manām apskaidrībām ilgajā ceļojumā, kurā jūs kā dvēseles esat devušies.

Šis ceļojums ved uz gaismu, kuru jūs redzat savā priekšā, bet kura, patiesību sakot, jau deg jūsu iekšienē. Taču jūs neredzat to vai nepietiekami ticat tai.

Es gribu paņemt jūs līdzi uz jūsu ceļojuma pašu sākumu. Cauri visam ceļam atpakaļ, kad jūs piedzimāt kā dvēseles realitātē, par kuru jūs iepriekš neko nezinājāt.

Es gribu aiziet atpakaļ laikā līdz brīdim, kad jūs sākāt savu ceļojumu. Ceļojumu caur laiku, telpu un matēriju. Avots atrodas ļoti ļoti tālu atpakaļ.

Taču šis notikums kā tāds, eksistēšanas sākums atsevišķi no Mājām, sākotnējā avota, jūsu visu sākotnes, šis notikums un tam piemītošās sāpes vēl aizvien spēcīgi mīt jūsos.

Šīs piedzimšanas sāpes nosaka ļoti daudzas jūsu ikdienas sajūtas un uzvedību.

Es gribētu to paskaidrot ar piemēru.

Daudzi no jums dienu no dienas saskaras ar iekšēju nepacietību, ar pastāvīgu “kaut kā meklēšanas” sajūtu. Šī iekšējā spriedze ir saistīta ar sajūtu “nebūt pilnībā mājās pašam ar sevi”, kad nav sajūtas, ka atrodies mājās ar savu paša būtni, ar savu paša dziļāko būtību.

No šī pamata iekšējās spriedzes izriet tendence meklēt ārēju akceptu, atzinību un pieņemšanu. Kaut kam ārpusē vienmēr ir jāpārliecina jūs. Kaut kam, kas aizvāc šo iekšējo spriedzi un saka: “ar tevi viss kārtībā, tu arī esi tās Mājas”.

Jūs varat iedomāties, cik bieži jums ir nepieciešams tāds apliecinājums, jo visi jūs jūtat sevī iekšā šo nepacietību, šo nepieciešamību meklēt. Tieksmi griezties pie kaut kā, kas nav Tagad, ne jūsos, bet ne iekšienē.

Es gribētu parunāt par šīs tendences izcelsmi. Īstais cēlonis ir paslēpts zem daudziem pārklājiem kā sīpola serde. Ārējos slāņus ir formējuši noteikti jūsu dzīves notikumi, kuri liek jums sajust spriedzi, nemājīgumu savā iekšienē. Dziļākos slāņos atrodas iepriekšējo iemiesošanos traumējošie notikumi. Bet, ja jūs notīrīsiet visus slāņus, jūs atradīsiet sākotnējo nemieru, sākotnējo nostalģiju, kura saistīta ar jūsu ceļojuma sākumu.

Iedomājieties sevi, pirms jūs sākāt šo ceļojumu, kā kādas vienotības daļu, iegrimušus komfortā un aprūpētus. Tas bija, kā kad jūs atrastos snaudas stāvoklī, salīdzināmu ar kaut kādu miegu, kurā viss ir droši un jūsu apziņa ir ļoti atvērta un uzņēmīga. Viss var notikt, viss ir plūstošs. Jums ir zināms šis stāvoklis, vismaz daļēji, kad jūs atrodaties embrija veidā mātes vēderā. Kad vēl neeksistē skaidrs sadalījums iekšējā un ārējā. Eksistē pieredzes vienotība un drošība bez nosacījuma.

Šajā pašā sākumā jūs kā dvēseles bijāt kā embriji, iegrimuši miera un drošības stāvoklī.

Kaut kādā brīdī jūsu apzināšanās aspektā ienāca atrautības sajūta. Tas bija sākums jūsu kā individuālas dvēseles dzimšanai, dvēseles, kura uzņēmās diženo ceļojumu pēc pieredzes.

Sākumā viss bija vienots. Pēc tam atnāca sajūta par atsevišķumu, atrautību no senās Vienotības. Un kopā ar to atnāca dezorientācija un samulsums. Akli meklējot kaut ko, pie kā var pieķerties, kaut kādu drošību, kura nenāk. Tas bija tumsas brīdis.

Iedomājieties tumšu tukšu telpu. Telpu, kurā jūs “iesēja”. Tur bija tumsa, bet tāpat bija arī logs uz kaut ko jaunu.

Daudzas no sajūtām, kuras jūs izjutāt jūsu ceļojuma sākumā, jūs varat sameklēt apmaldījušos bērna tēlā jūsos, par kuru es runāju pēdējā laikā (skat. “Jūsu apziņas spēks” – iepriekšējo čenelingu).

Šis apmaldījušos bērna tēls ļoti precīzi izskaidro to dziļo iekšējo rētu, ar kuru jūs uzsākāt savu ceļojumu. Šajā ceļojumā jūs pieņēmāt dažādas formas, jums bija dažādi ķermeņi, jūs savācāt lielu pieredzi un pārdzīvojāt. Galu galā, jūs to beidzat šeit, uz šīs planētas, uz Zemes.

Zeme – tā ir radīšanas un daudzu iespēju vieta.

Un tomēr, neskatoties uz visām apkārtējās realitātes iespējām un skaistumu, jūs vēl aizvien jūtaties bez mājām. Tā ir sajūta, ka kaut kas ir nepareizi. It kā kaut kas būtu pazaudēts, kaut kas, kas nepieciešams labai pašsajūtai. Tas, kā pietrūkst jūsu sajūtās – tās ir mīlestības un emocionālās drošības sajūtas, kuras nepieciešamas katrai dzīvai būtnei, lai brīvi augtu, ziedētu un attīstītos.

Es gribu palūgt jūs atrast savā apziņā šo pirmatnējo rētu, kura radās, kad jūs pametāt Mājas. Vai jūs varat atrast savā iekšienē fizisku vietu, kur jūs jūtat sevi atrautu no sākotnējās vienotības? Tā ir pamata, sākotnējā vienotība, kuru jūs nevarat izskaidrot ar prātu, taču kura, sirds dziļumos jūs esat pārliecināti, ir pazīstama jums.

Vēršoties pie sākotnējām sāpēm, šķiroties no Mājām, jūs varat atrast reālu spēku izdziedināt sevi. Tā ir tā vieta, kur beigu posmā zūd jūsu spēks.

Visi jūs klātesošie vai lasošie šo tekstu atrodaties kustības procesā un jaunu apziņas līmeni. Līmeni, kurš balstās uz iekšējo, drošības un pārliecības par sevi, sajūtu kombināciju, caur kurām kļūs iespējamas daudzas jaunas radīšanas. Jūs būsiet spējīgi dzīvot un radīt, balstoties uz šo jauno apziņu.

Taču, lai patiešām realizētu šo jauno apziņas līmeni, ārkārtīgi svarīgi ir aiziet līdz pašam kodolam, līdz bloku un nesabalansētības avotam jūsu ikdienas dzīves pieredzē.

Šajā jūsu attīstības fāzē ir pienācis laiks ne tikai paskatīties uz iepriekšējā dzīvē un, iespējams, agrākās iemiesošanās iegūtajām sāpēm un traumām, bet arī veikt vēl vienu soli dziļāk.

Tagad ir nepieciešams atgriezties pie tās pašas pirmās ainas un, kad jūs domās atpazīstat un atceraties to savā sirdī, parūpēties par sāpēm jūsu iekšienē. Tas ir laiks parūpēties par to jaundzimušo kosmisko bērnu, kurš vēl arvien ir dzīvs jūsos un nezina, kāds ir viņa mērķis un kāda jēga ir kustībai uz to.

Es gribu dot jums atpazīšanas un darbības veidu ar šīm sākotnējām sāpēm. Svarīgi ir aptvert, ka šīm sāpēm ir arī atbilstoša fiziska vieta jūsu ķermenī. Tā ir koncentrēta vēderā. Tā ir vieta, kura saistīta emocijām un jūtām.

Vēders – tā ir tā vieta jeb enerģētiskais centrs, no kura jūs formējat jūsu savstarpējās attiecības ar citiem cilvēkiem. Problēma, kura bieži šeit rodas, ir tajā apstāklī, ka tieši vēdera centrā arī atrodas sāpes, kuras iziet ārpus no šīs zemes dzīves, kuras iziet ārpus vispār visām iemiesošanām un aiziet līdz jūsu kā individuālas dvēseles dzimšanai. Tas ir pats dziļākais kosmiskās dzimšanas sāpju līmenis.

Neskatoties uz to, jūs bieži cenšaties nomierināt šīs personīgās, kosmiskās sāpes līmenī, kas atbilst attiecībām ar citiem cilvēkiem. Tajā skaitā arī dziļi personīgās savstarpējās attiecībās, kur eksistē intimitāte ar otru cilvēku, ļoti bieži gadās, ka jūs cenšaties izdziedināt savu paša visdziļāko rētu ar otra enerģijas palīdzību.

Bieži jūs ļoti labi atpazīstat šīs sāpes otrā cilvēkā. Tas ir dabiski, jo tās ir tās pašas sāpes, kuras izraisījušas sākotnējās vienotības un drošības zaudējums. Citi bieži kalpo kā spogulis jūsu pašu sāpēm. Būtībā jūs atpazīstat savas paša sāpes otra cilvēkā.

Tā kā atpazīt savas sāpes otrā cilvēkā jums ir vieglāk kā sevī, jūs sākat mēģināt remdēt šīs sāpes otrā, zemapziņā cerot, ka jūsu paša sāpes samazināsies cita klātbūtnē (mīlestībā, atzinībā).

Taču šī spēle, kuru bieži spēlē savstarpējās attiecībās, padara šīs rētas izdziedināšanu vēl grūtāku. Tas ir saistīts ar to, ka šeit viegli var attīstīties savstarpēja atkarība no šīs emocionālās lomu spēles, kurai abi partneri arvien vairāk pieķeras. Tiklīdz sāk formēties atkarība, pieslēdzas varas aspekti, kuri vilks jūs projām no mājām, burtiskā nozīmē.

Lai kur jūs nesāktu sliekties uz varu, jūs pieļaujat jūsu pašu spēka aizplūšanu. Vara un atkarība nevar eksistēt viena bez otras.

Personīgo (intīmo) savstarpējo attiecību lauks – tas ir ļoti svarīgs indikators tam, cik lielā mērā jūs apjaušat kosmiskās dzimšanas sāpju dziļumu, kuru jūs visi nesat sevī.

Ļoti bieži jūs jūtat, ka it kā jums vajadzīga jūsu dzīvē cita cilvēka klātbūtne.

Tas jums notiek neapzināti – ka vientulība jums asociējas ar to, ka nepietiek kontaktu ar citiem un ka problēmas risinājums slēpjas draudzībā, mīlestības attiecībās. Taču šajā pieņēmumā ir apslēptas milzīgas potenciālas lamatas.

Lamatas ir tur, ka jūs domājat, ka jūsu sāpju avots ir ne sevī pašā.

Rezultātā jūs, smalki spēlējot savu lomu savstarpējās attiecībās, sākat citam uzvelt atbildību par savu iekšējo rētu: jūs – upuris.

Tai pat laikā jums ir zināma vara pār otru, jo jums ir pazīstamas viņa/viņas iekšējās sāpes un ievainojamība.

Garīgā jēga mīlestībai starp vīrieti un sievieti vai jebkurām intīmām seksuālām attiecībām – nav savstarpēji dziedināt rētas. Savstarpēju mīlestības attiecību īstais skaistums ir, ka satiekas divas pilnīgi neatkarīgas radības, kuras dala viena ar otru savu paša bagātību.

Katram ir savs unikāls skats uz realitāti, savs personīgs veids iepazīt lietas. Spēja dalīt to vienam ar otru visdziļākajā līmenī ir visdiženākais prieks dvēselei.

Tādējādi nav nekā pagrimstoša intīmajās attiecībās.

Es tikai gribēju pasvītrot jums to, ka šīs attiecības ļoti bieži nepareizi izmanto tam, lai izdziedinātu iekšēju rētu, kura patiesībā nekādā veidā nav saistīta ar otru cilvēku.

Dažreiz mēdz būt ļoti grūti atpazīt to pašā dziļākajā līmenī. Saprast, ka, ja jūs jūtaties šausmīgi vientuļš vai apmaldījies, vai skumjš, tad jūs pats radāt šo realitāti, šīs sajūtas sev. Jūs pats esat savas realitātes radītājs, jūs radījāt vientulību un apmaldīšanās sajūtu.

Šo sajūtu, kuras ir ļoti dziļas un vecas, problēmas īstais risinājums ir griešanās pie sevis tā vietā, lai grieztos pie citiem, darbībā, balstoties uz īsto spēku, kurš atrodas jūsu rīcībā.

Atbilde uz visām šīm bezizejas, depresijas un vientulības sajūtām jūsu dzīvē atrodas jūsu iekšienē enerģētiskā formā. Risinājums vienmēr ir. Tas ir jūsu enerģijā.

Šī enerģija var likties apslēpta tajā nozīmē, ka jums jāatrod šīs durvis un jāatver tās, bet pēc savas būtības jūs pārstāvat Dievišķo enerģiju, kura satur sevī visu nepieciešamo, lai nomierinātu apmaldījušos bērnu jūsu iekšienē.

Aicinājums jums visiem, katrai individuālai dvēselei, ir, lai piesātinātu sevi ar jūsu pašu dievišķumu.

Slieksme padarīt sevi atkarīgu no kāda cita šajā sakarā – ir daudzu nesaprašanos iemesls un nekad neizdziedinās šīs dziļās sāpes.

Lūk, kāpēc ir tik svarīgi atpazīt šo sāpju īsto avotu, pārliecināties, ka tas atrodas garīgajā plāksnē, kura iziet ārpus šo attiecību, šī darba, šo vecāku ietvariem utt. Un izprast priekš sevis, ka, attiecīgi, risinājums atrodas ne jūsu partnera, jūsu mātes, jūsu bērna, jūsu kolēģa uzvedībā, bet viennozīmīgi un vienīgi jūsu iekšienē. Man vēl ir daudz kas sakāms šajā sakarā, bet es gribu tagad ar to beigt un dot iespēju uzdot jautājumus.

Jautājums 1

Dažreiz es jūtu ļoti spēcīgu  enerģiju iekšienē: vai tas ir mans īstais spēks vai tā ir mīlestība, vai kas cits?

Kad mēs runājam par spēku jūsu iekšienē, par diženo spēku, kurš ir jūsu rīcībā, tas var novest pie neizpratnes, jo jūs bieži asociējat spēku ar varu, ar kaut ko diženu, uzspridzinošu – ar dominējošām lietām.

Jūsu īstais iekšējais spēks – tas ir spēks, kuru jūs visi zināt klusajos brīžos, klusējot.

Kad viss jūsu iekšienē ir atslābis, kad visas domas un emocijas ir atlaistas kā lapas uz zemes, un viss ir pieklusis, tad jūsu iekšienē var izaugt pārliecība, apzināšanās par to, kur jūs atrodaties un kurp ejat. Šo apzināšanos mēs saucam par iekšējo spēku.

Šī apzināšanās un šī pārliecība ir cieši saistītas ar esamību kontaktā ar savu avotu, ar to, kas jūs esat. Kad jūs esat kontaktā ar savu kodolu, jūs nešaubāties par sevi. Jūs zināt, ka jūs esat tas, kas jūs esat, un te nav ko šaubīties, ka nav standartu ārpus jums, saskaņā ar kuriem jums jādzīvo, ka jūs vienkārši esat tas, kas jūs esat, ar visu jums piemītošo spēku un skaistumu.

Ir ļoti maz domu un emociju tādā iekšējā kontaktā, iekšējās apzināšanās brīdī. Ir tikai stipra eksistēšanas un apzināšanās sajūta.

Un šī sajūta tāpat rodas vēderā. Tā ir sajūta, kura atnāk no jūsu kodola un ir jūsu domu un emociju pamatā. Tas ir kluss, bet dižens spēks, kurš dzīvo jūsu iekšienē. Tie ir jūsu tiešie sakari ar Dievu un vienlaicīgi ar jūsu dziļāko būtību.

Pašā jūsu būtībā, jūsu dievišķajā kodolā jūs esat absolūti neierobežoti, nesasaistīti, nesaistīti ar jūsu ķermeņi vai raksturu, ar vārdu, ar dzimumu utt. Kad jūs esat kontaktā ar to, jūs apzināties tīru eksistenci. Viss ir atvērts un arī neatkārtojams. Un tas viss esat jūs.

Jautājums 2

Kā zināt, vai savstarpējās attiecībās esi sadūries ar savu problēmu daļu (ar kuru mums ir jāstrādā sevī), vai mēs strādājam pie attiecībām.

Ja jūs jūtat bailes, kuras radušās savstarpējās attiecībās ar otru, tam jāpievērš cieša uzmanība, jo, kad rodas bailes – tā ir zīme, ka jūs jūtat nepieciešamību izmainīt kaut ko, vai aizturēt kaut ko, vai virzīt kaut ko noteiktā virzienā.

Baiļu sajūta – tā vienmēr ir zīme, ka jūs baidāties pazaudēt daļu sevis. Taču jūs nekad nepazaudēsiet daļu sevis, nedodot tam savu atļauju. Tas nav tas, ko otrs var paņemt no jums. Jūs pats radāt šīs zaudējuma bailes.

Savstarpējās attiecības bieži ir sajaukums no tīras mīlestības, kad jūs pieņemat otru kāds viņš ir un ļaujat viņam būt brīvam, un baiļu sajūtas, kur spēlē lomu vara un atkarība.

Lai noteiktu, kad jūs zemapziņā ļaujat savām iekšējām rētām nospēlēt lomu savstarpējās attiecībās, ļoti svarīgi ir apzināties brīžus un situācijas, kad jūs jūtat bailes savstarpējās attiecībās. Un kad jūs apzināties to, jūs varat vērīgi paskatīties uz šo jūsu daļu. Citiem vārdiem sakot, kad konflikta laikā ar otru jūs apzināties, ka jūs runājat savu iekšējo baiļu dēļ, kuras nekādi nav saistītas ar to, ko otrs runā vai dara, uzņemieties atbildību par šīm bailēm, atpazīstiet to kā kaut ko jums piederošu un neskarošu otru cilvēku.

Vērsiet savu apziņu uz sevi, paskatieties, kas par sāpēm ir jūsu iekšienē, un dodiet sev to, kas jums nepieciešams. Uzskatiet to par problēmu, kuru tikai jūs varat – un jums tas jādara – atrisināt. Tas nebūt nenozīmē, ka jums jāizbeidz attiecības vai jādzīvo vientulībā. Uzdevums ir radīt skaidrību attiecībās. Kad jūs uzņematies atbildību par paša (negatīvajām) emocijām, jūs varat izteikt šīs emocijas citiem vieglāk un atklātāk. Ja otrs dod jums telpu šim nolūkam, tā ir zīme, ka ir labs pamats attiecībām pāraugt par izdziedinošām.

Es jau teicu agrāk, savstarpēja dziedināšana nav mīlestības attiecību mērķis.

Taču attiecības, kurās abi partneri uzņemas savu atbildību un apliecina sevi kā neatkarīgas individualitātes, būs dziedinošas.

Savstarpējai mīlestībai piemīt īpašība dziedināt.

Mīlestības attiecībās abi partneri mīl un ciena viens otru. Tādās attiecībās otrs arī atspoguļo jūsu īpašības. Mīlestība, kuru jūs dodat sev, barosies un pieaugs otra cilvēka klātbūtnē. Tā ir viņas iedvesmojošā īpašība.

Dzīvīgi svarīgs punkts tādejādi ir nevis tajā, ka jūs varat nesaņemt dziedināšanu no otra cilvēka, bet gan tajā, ka jūs nekļūsiet atkarīgs no tās.

Un kad jūs jūtat, ka jūsu bailes pieaug – greizsirdības, dusmu, vilšanās, gaidīšanas formā – esiet nomodā un pamaniet zem tā paslēptas iekšējas sāpes vai rētu – tā pēc būtības ir jūsu atbildība. Otrs, protams, var pieskarties šīm sāpēm ar savu uzvedību, bet ļoti svarīgi pie tā neļauties kārdinājumam spēlēt upura lomu. Atcerieties, ka šīs sāpes radījāt jūs pats. Tā ir meistarības būtība.

Jautājums 3

Savā ceļā pie šīs rētas, pie šīm dziļajām iekšējām sāpēm tu bieži sastopies ar dusmām. Kāpēc !? Varbūt tas ir aiz izbrīna, ka šī atraušanās vispār notikusi? Vai tu vari kaut ko pateikt par šīm dusmām?

Dusmas, kuras jūs varat sajust šajā kontekstā – tās ir dusmas par dzīvi kā tādu. Dzimšanas sāpju dusmas, kuras kalpo, lai dusmoties par to, ka jūs bijāt spiesti iziet caur šo iekšējās atrautības sajūtu, kas, pēc būtības, ir bezpalīdzības izpausme. Jūs jūtaties tik maziņš, vientuļš un ievainojams un jūtat, ka it kā kaut kas netaisnīgs ir ar jums noticis. Jūs jūtat, ka neesat pelnījis šo tumsu, šo grūto ceļojumu.

Problēma ir tāda, ka, kad jūs jūtat šīs dusmas, jūs atrodaties sevis līmenī, kur jūs joprojām esat apmaldījies bērns, bērns, kurš meklē un neredz ceļu uz āru. Šis bērns vēl joprojām ir šeit. Taču šajā līmenī jūs neatradīsiet atbildes. Tas patiešām ir vairāk nekā loģiski, ka šis bērns ir nikns: viņš nesaprot, kas notiek.

Atbilde uz šīm dusmām atrodas citā jūsu apziņas līmenī. Tāpēc, ka jūs esat lielāks, kā šī jūsos pazudusī daļa. Ir līmenis jūsu iekšienē, kurā jūs varat sajust, ka esat lielāks kā šis pazudušais, bezspēcīgais bērns.

Tajā jūsu apziņas vietā, kurā jūs varat pieņemt šo bērnu, jūs esat vairāk kā šis bērns.

Tur, kur jūs “apskaujat” šīs bailes ar savu apziņu, jūs atļaujat tām būt un pieņemat tās. Tā darot, jūs pārkāpjat tām pāri. Jūsu ir vairāk kā šīs sāpes. Tas pat ļaus iespēju sajust visdziļāko dzimšanas jēgu kā dvēseles un jūsu ceļojumu caur laiku, telpu, ilūzijām un tumsu (tumsonību).

Ir neiespējami izskaidrot šo jēgu ar prātu.

Tā ir tik dziļa lieta, ka jūs varat to saprast tikai no tās klusās, mierīgās spēka vietas, par kuru mēs jau runājām, bezvārdu zināšanas, kura stāv virs domām un emocijām. Es gribu palūgt jūs aiziet uz šo vietu un sajust, ka eksistē līmenis jūsu iekšienē, kurā jūs piekritāt doties šajā ceļojumā un nest šīs sāpes.

Šajā jūsu attīstības stadijā vēl ir grūti pilnībā noteikt, kādus pozitīvus augļus atnesīs jūsu ceļojums. Varbūt mēs varēsim ilustrēt to ar metaforu.

Iedomājieties sākotnējo esības stāvokli, no kura jūs parādījāties kā balts mākonis, kā kāds pūkains mākonis, kur viss ir savīts kopā. Viss ir mīksts un vienots, bet arī viegli blāvs. Brīdi, kurā jūs iznācāt no šī sākotnējā stāvokļa kā individuāla dvēsele, jūs varat iedomāties kā mazu sēklu, kura no mākoņa iekritusi zemē. Sēkla ir izdīgusi, un zāles un ziedi ir izauguši no tās. Jūsu ceļojums caur jauno un nezināmo ir padarījis iespējamu lietu “uzdīgšanu” pasaulē (kopējā summā no tā, kas ir), kas nebija iespējams agrāk, kas neeksistēja un pat nevarēja tikt radīts.

Lai būtu iespējama īsta jaunrade, jums ir nepieciešama individuāla apziņa, kura var apzināties sevi atsevišķi no citām radībām. Tikai tad var eksistēt atšķirības. Kad viss ir vienots un saistīts, lietām ir tendence kļūt statiskām. Kad ir atšķirības, var izpausties daudzveidība.

Jūsu ceļojuma galapunktu jūs varat iedomāties kā dārzu pilnos ziedos, ar dažādiem ziediem un augiem, kuri kopā formē saistītu veselumu (fiziskajā un garīgajā līmenī). Salīdziniet šī tēla daudzveidību un bagātību ar pirmatnējā mākoņa tēlu – kāds bezkrāsains mākonis, kurš nes sevī sākotnējo drošības situāciju, taču arī zināmu viendabīgumu, zināma veida “plakaniskumu”. Ir ļoti grūti to labi izteikt.

Samērīgi ar to, kā jūs sākat izdziedināt “dzimšanas sāpes” sevī un atlaižat ar to saistītās dusmas, jūs varat izbaudīt, ka skaistums sāk plaukt jūsos. Un tajā – šī skaistuma un bagātības pārdzīvojumā ir jūsu ceļojuma mērķis. Tumsa tādā gadījumā vairs nav bezjēdzīga, bet tiek sajusta kā kaut kas, kas ienes svarīgu ieguldījumu Radīšanā. Grūti ir izskaidrot šo redzes viedokli, kurš ir “virs” pieredzes. Vajag paša pieredzē izbaudīt, ka tumsa un sāpes var būt radoši spēki. Tas kļūst jums iespējams, kad jūs sākat pieņemt tumsu kā kaut ko, kas vienkārši eksistē, bez vēlēšanās cīnīties ar to vai atmest prom.

Brīdī, kad jūs izjūtat dusmu sajūtu, ļoti svarīgi jums ir to pieņemt un vērsties pie klusējošā centra jūsu iekšienē, par kuru mēs runājām iepriekš. Šeit var palīdzēt iziešana dabā vai citu līdzīgu vietu, kur jūs varat “ieelpot” tai piemītošo klusumu. Šajā klusumā jūsu dusmas izgaisīs, bez nepieciešamības no jūsu puses to atmest.

Jautājums 4

Kad esmu viens, man daudz vieglāk ir palikt sava spēka un mierīguma iekšienē. Taču, kad man apkārt ir cilvēki, es bieži jūtos neievērojams, jūtu nepieciešamību aizsargāt savas idejas utml.

Brīdī, kad jūs jūtat sevi aizskartu no tā, ko cilvēki saka vai domā, cauri jums tek enerģija, kurai ir baiļu nokrāsa. Šis vilnis velk jūsu apzināšanos prom no jūsu centra. Jūsu apziņa, tēlaini runājot, slīkst šajā vilnī un sāk sevi identificēt ar šīm bailēm.

Ir svarīgi atpazīt šīs bailes visās, savstarpēji nesaistītās sadursmēs ar cilvēkiem, kuras visu laiku notiek. Ja jūs to varat izdarīt, jūs vienkāršojat problēmu, un tas ir ļoti svarīgi. Kad problēma liekas ļoti sarežģīta, jūs sākat nodarboties ar detaļām, tās virspusējo līmeni. Vienmēr centieties sajust apslēptās emocijas un noskaņojumus, kuri atrodas notikuma centrā. Dotajā gadījumā – tās ir bailes. Jūs jūtat zināmu trauksmi vai satraukumu tādā situācijā. Un tas izsauc dusmas, jo jūsu nodomus citi nepareizi saprot un nepareizi atspoguļo.

Brīdī, kad jūs jūtaties citu  aizskarts, jūs redzat pasauli un sevi no citu redzes viedokļa un sakāt: “Tas ir nepareizi”. Jūs jūtat nemieru, dusmas un zināmu samulsumu, jo pasaulē eksistē jūsu tēls, kurš neatbilst jūsu iekšējai uztverei.

Šīs problēmas atrisinājums ir atļaut citiem būt ar VIŅU uztveri. Atzīstiet, ka citiem ir tiesības būt ar viņu uztveri, nav svarīgi, cik ierobežota tā izskatās jūsu acīs.

Jums nav jācenšas labot citu redzes viedokli. Jums tas nav jādara, tā nav jūsu atbildība. Kad jūs atbrīvojat sevi no šiem “pienākumiem”, telpa apkārt jums ievērojami paplašinās.

Bieži jūs gaidāt vai cerat, ka citi domās par jums zināmā veidā. Jūs vērojat citu reakciju ar bailēm un gaidām. Taču, ja jūs atļausiet otram būt brīvam viņa uztverē, jums vairs nebūs jāuztver viņa reakcija kā spriedums. Jūs vienkārši ļaujat negatīvajai reakcijai palikt pie cita, kā zināmam signālam viņa interpretācijai.

Tu saki, ka tev vieglāk ir palikt centrētam, kad esi viens. Daudziem no jums ir svarīgi pavadīt laiku vientulībā, jo jums vieglāk nodibināt kontaktu ar sevi pašu vientulībā, nekā citu klātbūtnē.

Citu klātbūtnē bieži rodas zināms uztraukums, kaut kas liek jums just, ka jums jābūt savādākam, nekā jūs esat. Un, tikko jūs tā padomāsiet, tā sākat zaudēt kontaktu ar savu centru.

Lai sajustu, kas īsti ir būt savā paša centrā, ir svarīgi regulāri radīt sev klusus, atslābinošus brīžus, lai jūs varētu sajust, ko tas nozīmē – būt kompānijā pašam ar sevi. Brīžus, kad jūs esat zināmā intīmā kontaktā pats ar sevi un zināt, kā jūs jūtat savu enerģiju, kad jūs esat klusi un atslābuši.

Kā tikko jūs atkal kontaktējaties ar otru un jūtat sevi izvilktam no jūsu centra, pirmā un svarīgākā lieta – ir apzināties, ka tas notiek. Tad jūs varat, ar elpošanas palīdzību, ievilkt enerģiju atpakaļ sevī, vēderā, jūsu centrā. Tādejādi, kad jūs jūtat, ka tas notiek, pacentieties 3 reizes dziļi ievilkt elpu vēderā. Jūs sajutīsiet, ka kaut kas notiek, ka jūsu enerģija atvirzās atpakaļ jūsos. Var būt, ka jums tas būs jādara bieži, lai atgrieztos atkal sevī. Taču, jo vairāk jūs to darīsiet, jo vieglāk tas būs sasniedzams. Un, ja jūs apzināties notiekošo, jūs varēsiet atgriezties pie savas personīgās enerģijas pat vieglāk un ātrāk, un, tādejādi, pastiprināt savu spēju palikt savā centra.

Un pēdējo es gribētu pateikt tev. Tu esi ļoti jutīgs cilvēks. Tu viegli redzi lietas citu acīm. Pacenties, kad esi kontaktā ar citiem, pajautāt sev: “kā Es jūtu to, kā Es to redzu”. Neskatīties uz situāciju citu acīm, bet pievilkt enerģiju atpakaļ pie sevis. Tas ir arī ceļš, lai atgrieztos savā personīgajā centrā, – turēties  pie sava redzes viedokļa, kad esi kopā citiem.

Jautājums 5

Dažreiz man rodas lielas dusmas, un es nespēju to izteikt. Tad dusmas pagriežas uz manu pusi. Kā iemācīties izteikt to, iemācīties izmantot šo enerģiju kaut kam konstruktīvam? Kā es varu to izdarīt?

Savās attiecībās ar citiem tu uzkrāj dusmas iekšienē un sākumā parādi savas patīkamās puses.

Katram cilvēkam ir nepieciešams sabalansēt atdošanu un saņemšanu. Personības dodošā daļa – tā ir daļa, no kuras personība kontaktējas ar citiem un izmanto tās enerģiju citu labā. Saņemošā daļa – tā ir daļa, kurā personība atdala sevi no citiem, izdala sev personīgu telpu un saka “Es” savstarpējās attiecībās.

Kas attiecas uz tevi, tad lieta, kuru tev ir visvieglāk parādīt – tā ir dodošā daļa, caur kuru tu esi šeit, ar citiem, ar mīlestību. Taču, kad šo esamību mīlestībā citi nepieņem labi, tev ir grūti savākt savu enerģiju atpakaļ, pateikt “Es”, pieprasīt savu personīgo telpu. Un tas ved pie daudzām vilšanām un īgnuma.

Tev jāiemācās likt sevi pirmajā vietā. Ir nepieciešams izmantot izšķiršanas spēku tam nolūkam, lai sajustu, kad “došana” atbilst situācijai. Tam nav jābūt pašam par sevi saprotamam.

Ir nepieciešams sasniegt dziļu iekšēju atdošanas un saņemšanas līdzsvaru.

Tāpēc svarīgi arī atrast veidu kā izteikt un atbrīvot šīs dusmas. Šīs dusmas runā ari par tavu iekšējo spēku, tavu pasaules redzējumu, tavu neatkārtojamību. Dusmas – tā ir ne tikai noliedzoša, negatīva enerģija. Pēc savas izcelsmes – tā ir radoša enerģija, kuras plūdums ir aizsērējis, un šis aizsprosts izsauc dažādu problēmu izaugšanu.

Tas, kas tev var ļoti labi palīdzēt, ir tas, ka tā jāpārvirza citā gultnē vai jāsublimē radošā enerģijā. Tev ir liels radošās enerģijas daudzums. Ja tu ļausi tai pilnībā uzziedēt, tad jebkurā gadījumā varēsi radīt sev vairāk telpas. Vairāk telpas sev, savām vajadzībām un vēlmēm.

Jautājums 6

Man ir vēl viens jautājums par mīlestību. Dažreiz es jūtu šo klusumu sevī, par kuru tu runāji. Taču arī tādu bezgalīgu mīlestību pret visu, kas man ir apkārt. Jā, ne vienmēr, bet tomēr dažreiz jūtu. No kurienes tas viss nāk?

Jums ir iespēja tikt no sirds ļoti tālu un sajust sevi ļoti cieši saistītu ar “visu”. Tās ir garīgas zināšanas par visa dzīvā vienotību. No kurienes tas nāk? Tā ir dvēseles atmiņa par realitāti, kura iziet ārpus fiziskās realitātes un ir visa radītā un zināmās realitātes pamats. Tā ir mistiska sajūta.

Tomēr jums ir ļoti svarīgi iemācīties sazemēt to, novirzīt šo enerģiju zemē. Ar to es saprotu, ka jums nepieciešams mierīgi ļaut šai enerģijai savienoties ar Zemi.

Šī kosmiskā enerģija ietek jūsos caur jūsu augstāko čakru un atnes sev līdzi tādu jaudu, ka, kad tā tek zemākajās čakrās, tad var radīt zināmu trauksmi. Jūs izjūtat pārpildīšanos, pārslogošanos ar enerģiju, kas ved pie nemiera un nepacietības.

Tādejādi, ir svarīgi ņemt vērā, ka šī garīgā iedvesma ir jāpārved ikdienas eksistencē, zemes vibrācijā. Daba var palīdzēt jums šeit atrast līdzsvaru. Dabā ir sākotnējais bāzes miers un līdzsvars, kuri palīdzēs jums nomierināties. Laba saite ar zemi palīdzēs jums harmoniski ievīt šo garīgo enerģiju jūsu ikdienas dzīvē un padalīties ar to ar citiem.

Jautājums 7

Es vienmēr esmu ļoti radoši attiecies pret dzīvi un vienmēr sastapis pretestību. Kopš es esmu nostājies uz garīgās attīstības ceļa, viss ir kļuvis ievērojami vieglāk. Taču, tai pat laikā, un tas ir tas, par ko ir mans jautājums, es baidos, ka man var būt pārāk liela ietekme uz citiem. Es jūtu atbildību par sekām tam, ko es daru (īpaši darbā) un tas mani biedē. Ko man ar to iesākt?

Tu neuzticies savam paša spēkam. Tavs īstais spēks ir noskaņošanās uz tavu intuīciju, un tu labi to vari darīt. Rīkojies, pamatojoties uz tavām dziļajām iekšējām zināšanām, un ļauj lietām iet savu gaitu. Nejūties tā, ka tev vēl joprojām tās ir jāvada vai jākontrolē.

Spēku atlaist situāciju tu vari attīstīt, apzinoties, ka tu neesi atbildīgs par visām savu izvēļu sekām. Tu esi atbildīgs par to, lai pieņemtu lēmumus, balstoties uz savu visdziļāko īstenības sapratni. Kas notiks tālāk, vairs nav atkarīgs no tevis. Pa kādu ceļu tas attīstīsies pasaulē un kāda būs cilvēku reakcija – tas pa lielai daļai ir viņu brīvās izvēles lieta. Un ne tavs uzdevums ir viņiem dot tam ievirzi.

Skaidrs, ka parasti tu neuzrādi savu spēku. Ir zināma nedrošība sevī un nepilnvērtības sajūta, kas nāk no pagātnes, kas liek tev atkāpties un domāt: “Vai es varu to darīt, vai man ir atļauts būt stipram, vai man ir atļauts tā starot, vai es varu zināt precīzi, ko es gribu izdarīt un kas ir nepieciešams?”.

Tas ir jautājums par to, ka atļaut sev to visu. Un tad tu varēsi ieraudzīt šaubas, kuras paceļas šeit, kā veco enerģiju, kura tiecas atgriezt tevi atpakaļ. Šīs šaubas nav “vērā ņemams atsvars”, kurš uztur tavu līdzsvaru, bet gan enerģētisks aizsprosts ceļā uz tava radošā potenciāla izteiksmi.

Jautājums 8

Pirms kāda laika negaidīti kaut kāda veida mīlestība izgāja caur mani. No kurienes tā atnāca?

Šajā brīdī atvērās tavas sirds portāls, atverot pieeju pie tevis daļas, kura ir veca un tai pat laikā jauna. Tu biji motivēts ar spēcīgu garīgu impulsu. Tu jūti ļoti lielu tieksmi uz savu garīgo ceļu, un no šīs tieksmes rodas vēlēšanās realizēt visu savu potenciālu. Tieši šī vēlēšanās arī pievilka pie tevis šo pieredzi.

Šī vēlēšanās šeit bija ļoti ilgu laiku, izpaužoties caur tevi pa dažādiem ceļiem.

Pieredze, kuru tu piemini, ir sasaistījusi tevi ar tavu dziļo iekšējo slāni. Tā ir tava sirds, kura ir atvērusies jaunai realitātes apziņai, kas ir iespējams tagad visiem mums. Tā ir apziņa, ar kuras palīdzību dzīve tiks pārdzīvota daudz lielākā pakāpē, izejot no iekšējās harmonijas sajūtas, no cieņas pret visu, kas dzīvo.

Kas attiecas uz tevi, tad šī iedvesmas sajūta var pat pastiprināties (Ješua atsaucas uz jautājumu augstāk).

Tu vari uzskatīt savu garīgo pieredzi kā daudzu mēģinājumu rezultātu, kad mudināji sevi no iekšpuses. Šajā konkrētajā mēģinājumā kaut kas enerģētisks notika tavas sirds centrā. Izveidojusies atvērtība padara tevi uzņēmīgāku pret visu veidu enerģijām ap tevi, bet tai pat laikā arī stiprāku.

Ar stipru es saprotu tavas spējas – būt caurspīdīgam pret enerģijām, kuras nepieder tev, kurās tu neesi ieinteresēts – pastiprināšanos.

Jutīgums ne vienmēr nozīmē ievainojamību. Jutīgums, kurš ir atvēries tevī, satur sevī arī lielu spēku.

Ir svarīgi apzināties, ka ir jāpaiet laikam, kamēr šī enerģija laidīs saknes zemē, integrēsies ar visiem tavas dzīves zemes aspektiem. Ir svarīgi uzticēties zemes ritmam un ļaut lietām notikt tajā secībā, kurā tās parādās. Tas atnāks pie tevis pats. Tev tādēļ nav smagi jāstrādā.

Jautājums 9

Man ir tāda sajūta, ka es neesmu viens. Ka man apkārt eksistē nefiziskas enerģijas. Ko es varu ar to izdarīt?

Atmest savu skepticismu un dot savai iztēlei brīva lidojuma iespēju.

Skolotāju nefiziskās enerģijas ir klāt pie visiem jums. Tomēr jūsos ir daudzi līmeņi, kuri tam pretojas. Jūsu prāts un arī zināmas sajūtas.

Jūs turpināt brīnīties – vai man tam ir jātic vai nē, vai tā ir patiesība vai nē?

Mans padoms: atļaujiet kādreiz savai iztēlei sekot jūsu fantāzijai (vizualizācijai), kurā jūs kontaktējaties ar šīm enerģijām jeb būtībām apkārt jums. Pajautājiet tām, kas viņas ir, ko viņas grib pateikt jums. Un nejautājiet sev, vai neesat radījis to visu pats un vai tas viss nav nieki. Atlieciet šo jautājumu. Un tikai tad, kad šī vizualizācija pilnīgi beigsies, kad jūs beigsiet “just sev apkārt” un beigsiet “fantazēt”, izskaidrojiet to visu jūsu skeptiskajam Es un brīnieties par to, vai tā ir taisnība. Taču lai jums ir drosme vispirms ļaut ienākt šo enerģiju realitātei jūsu sirdī un prātā, bet spriediet par tām pēc tam. Nespiediet uz bremzēm tik ātri.

Bet kā to izmantot? Ko es varu ar to izdarīt?

Tev nekas ar to nav jādara. Tas vienkārši ir šeit. Tā ir tavas realitātes daļa. Jo tu taču nebrīnies, ka šeit ir koki vai ūdens, vai debess? Lūk kā tu vari paraudzīties uz to. Tā ir dabiska lieta – šīs vadošās un balstošās enerģijas ap mums.

Ja jūs padomāsiet: “Es gribētu iepazīties ar viņiem” – izdariet to. Bet šeit nav pienākumu. Tas ir brīvi un atklāti. Faktiski tas negaida neko, un tam nav nekāda konkrēta mērķa. Tāpēc jūs varat kontaktēt ar šīm enerģijām atvērti un brīvi, un tās var patīkami jūs pārsteigt ar savu humora izjūtu, mīlestību un viedumu.

Ješua par izdziedināšanu

Nodots caur Pamelu Kribbe

© Pamela Kribbe
www.jeshua.net