Dārgie draugi, es sirsnīgu sveicinu jūs un sūtu jums visiem savu mīlestību. Jūs visi esat karsti mīlēti. Mana mīlestība pret jums ir ne tikai universāla, bet tai ir arī personiska nokrāsa, jo es zināju daudzus no jums, kad dzīvoju starp jums, uz Zemes.

Es esmu Ješua. Es dzīvoju uz Zemes kā Jēzus. Es biju starp cilvēkiem, lai liecinātu par Mīlestību, pieejamu visiem jums, no Avota, kurš atrodas jūsos pašos.

Tagad ir pienācis jūsu laiks pārņemt lāpu. Jūs – esat sēklas, šodien uzplaukušas. Lūk, ko nozīmē Kristus otrā atnākšana. Ne es (cilvēks, dzīvojis vienreiz uz Zemes) esmu tas, kas aicināts atgriezties, bet universālā Kristus enerģija tagad dzimst jūsos. Man ir liels prieks palīdzēt jums šajā procesā šajā jūsu ceļā.

Kad šīs sezonas sākumā Paela un Gerrits jautāja man par to, kādas tēmas es ar viņiem gribētu skart, es atbildēju: ”Tam nav nozīmes. Es vienkārši gribu būt ar jums.” Man ir pietiekami pieskarties jums ar savu enerģiju. Vienīgais, kas skaitās – tā ir jūsu skaidrības liesmas, patiesības liesmas sajūta jūsos. Tā ir Kristus enerģijas būtība. Es biju pats agrākais šīs enerģijas nesējs, bet tagad – ir jūsu laiks nest šo lāpu. Ļoti svarīgi ir apzināties iekšienē, ko jūs ar sevi pārstāvat. Jūs nesat šo uguni sevī, un jums ir jāapzinās, ka ir pienācis laiks to parādīt pasaulei, jo pasaule gaida to. Tas ir transformācijas, lielu pārmaiņu laiks. Šīm pārmaiņām ir daudz seju, kā tumšu, tā arī gaišu. Laiks ir gatavs cilvēkiem ar plašāku skatu uz lietām, kuri var skatīties uz tumsas un gaismas izpausmēm mierīgā prāta stāvoklī un ir spējīgi palikt mīlestībā bez nosodīšanas.

Šodien es runāšu par slimību un veselību. Bet atcerieties, ka galvenās manas rūpes – dot jums sajust, ka es esmu šeit. Dot jums sajust, ka jūs esat vienlīdzīgi man, un es – vienlīdzīgs jums. Mēs – esam viens. Mēs esam specifiskas Gaismas enerģijas nesēji, un mēs strādājām kopā ilgu laika posmu, daudzu iemiesošanos gaitā, lai sazemētu šo enerģiju un noenkurotu Zemē. Tas ir jūsu darbs. Tā ir jūsu misija. Ir pienācis laiks beigt man būt kaut kam, uz kuru jūs ar cieņu skatāties. Es esmu jūsu draugs un brālis, nevis meistars, kuram jūs sekojat. Es gribu aptvert jūs ar mīlestības un patiesības enerģiju. Tas ir viss, ko es varu izdarīt. Ir pienākusi jūsu kārta patstāvīgi nostāties uz kājām un atļaut iemirdzēties jūsu lāpu Gaismai.

Slimība un veselība – tā ir tēma, kura agri vai vēlu parādās katra cilvēka dzīvē. Vispirms es gribu kaut ko pateikt par pašu slimības fenomenu, par to, ko tas patiešām nozīmē. Visām slimībām ir garīga izcelsme. Es gribu to paskaidrot, norobežojot dažādos ķermeņus, kuri ir katram cilvēkam. Papildus visiem redzamajam fiziskajam ķermenim jūs pārvaldāt arī emocionālo, mentālo un kaut ko, ko jūs varat nosaukt par garīgo ķermeni.

Slimība pamatā rodas emocionālajā ķermenī. No šejienes zināmi bloki nonāk fiziskajā ķermenī, materiālajā līmenī. Bieži pārliecības no mentālā ķermeņa arī ienes savu ieguldījumu emocionālo bloku formēšanā un, tādejādi, arī slimības realizācijā. Es runāju par ļoti dziļi iesakņotiem ticējumiem un domāšanas tieksmēm. Pa lielākai daļai šie ticējumi attiecas uz to, kas pašam cilvēkam ir pareizi, un kas nē.

Spriedumi var burtiski radīt bloķēšanu jūsu emocionālās enerģijas sistēmā. Tajās vietās, kur rodas bloks, kur emocionālā enerģija nevar brīvi plūst, aurā kļūst redzami iecirkņi, līdzīgi tumšai enerģijai. Šī enerģija var iekārtoties ķermenī. Taču tas nenotiek obligāti, jo šīs process aizņem kādu laiku, kas dod pietiekamu iespēju atjaunot emocionālo līdzsvaru, pirms fiziskā slimība sevi parādīs.

Un, tātad, nebaidieties no nobloķētām emocijām. Laika ir pietiekami nesabalansētā stāvokļa izlabošanai. Taču eksistē iespēja, ka dotajā brīdī jūs neesat spējīgi kā nākas tikt galā ar šo bloku vai pat nejūtat to. Iespējams, bloks eksistē jūsu daļēji nepamanīts, un jūs lielā mērā neapzināties to. Ja tas ir tā, tad fiziskie simptomi palīdzēs jums pievērst uzmanību šim blokam.

No šī redzes viedokļa fiziskie simptomi vai sāpes – tā ir dvēseles valoda. Dvēselei ir nepieciešami pilni sakari starp visām viņas daļām. Dvēsele jūtas laimīga, kad notiek enerģijas brīva plūšana un pastāvīga visu viņas aspektu atjaunošanās. Bloki aizšķērso šo brīvo tecēšanu un nomāc dvēseli.

Slimība, tādejādi, izpilda indikatora funkciju: viņa parāda jums, kur jums nepieciešama ārstēšana. Kaut arī slimība izskatās kā negatīva parādība tajā nozīmē, ka tā uztrauc jūs ar dažādiem simptomiem un sāpēm, atslēga ir tur, ka jāskatās uz to kā norādītāju jeb indikatoru. To darot, jūs sākat sadarboties ar slimību, tā vietā, lai pretotos tai.

Tā kā slimība bieži ir bloķēto emociju izteiksme, kuras daļēji atrodas ārpus jūsu redzes lauka, ne vienmēr ir viegli saprast, kas stāv aiz slimības vai noteiktiem simptomiem. Dažreiz ir ļoti grūti noteikt, ko dvēsele cenšas jums pateikt caur noteiktu slimību. Šajā gadījumā jums ir jāgriežas savā iekšienē un rūpīgi jāizanalizē sevi, lai pamazām saprastu, kāds enerģijas veids manifestē sevi slimībā un ko tā pūlas pateikt jums ar šo signālu.

Šai apzināšanai traucē fakts, ka jūs ļoti baidāties no slimības. Pirmā reakcija uz slimību – tā visbiežāk ir vai nu noliegšana, vai arī pretošanās. Jūs gribat, lai slimība izzūd pēc iespējas ātrāk, jo tā baida jūs. Jūs baidāties no veselības pasliktināšanās, sliktas pašsajūtas, nespējas darboties un, visbeidzot, nāves. Šī paniskā reakcija patiešām ir skumja, jo neatļauj jums paskatīties uz slimību plašāk. Jūs varētu ieraudzīt slimību nedaudz citā gaismā. Jūs varētu uztvert to kā pārmaiņu vēstnesi, kā atgriešanos pie kaut kā vērtīga, ko esat pazaudējis.

Lai saprastu “norādītāja funkciju”, kuru nes slimība, ir ļoti svarīgi pateikt “jā” simptomiem un sāpēm, kuri izpaužas jūsu ķermenī. Pieņemot jūsu ķermeņa eksistējošo stāvokli, jūs jau atrisināt pusi no problēmas. Problēma šeit nav pašā slimībā, bet tajā, ko tā izsaka – apslēptos blokus. Slimība “tur jūs aiz atloka”, lai parunātu un pievērstu jūsu skatu aiz viņas esošajiem blokiem. Pagriežoties ar seju pret slimību un sakot tai “jā” ar sirdi un dvēseli, jūs jau aizvācat pusi no bloka, pat precīzi nezinot, ko slimība grib jums pateikt.

Taču tāda pamata pieņemšanas attieksme nav jums viegla. Jūs varat izjust pretestību (emocionālu un mentālu), kura piespiež teikt “nē” – dažreiz smalki, dažreiz – stūrgalvīgi – tam, uz ko norāda jūsu ķermenis. Bieži ķermenis saka jums priekšā zināmas lietas. Piemēram, tas spiež jūs sajust, ka jums vajadzīgs pārtraukums, ka jums jāatliek malā zināmi uzdevumi, jāattiecas pret sevi labāk un tamlīdzīgi. Kaut arī jūs vēl nezināt, kā interpretēt jūsu slimību garīgā līmenī, pietiekami bieži daudz var atpazīt pat pēc šiem signāliem.

Taču, ja jūs ignorējat sava ķermeņa valodu un turpināt pretošanos slimībai, ir ļoti grūti tikt līdz slimības garīgajai jēgai un nozīmei. Apkārt tam eksistē pārāk daudz dusmu un baiļu. Īstu iekšēju brīvību var sasniegt, tikai nostājoties ar seju pret slimību, pret sāpēm un diskomfortu, kā arī pret savām baiļu un riebuma sajūtām. Pieņemiet tās, bet pēc tam pajautājiet mierīgi un neitrāli: “ko jūs gribat pateikt man?”.

Jūsu sabiedrībā nav pieņemts atrasties tuvā kontaktā ar savu paša ķermeni. Runāt ar savu ķermeni kā ar būtni, mīlestības un cieņas cienīgu, neskaitās dabiski. Jūs esat izdomājuši savā sabiedrībā daudz ideālu tēlu tam, kā jūsu ķermenim ir jāizskatās, kas jāsaprot ar labu formu un veselību, ko vajag un ko nevajag ēst un dzert. Īsāk sakot, eksistē visi noteikumu un standartu veidi tam, kam ir jālīdzinās ilgai un veselīgai dzīvei…

Taču visām šīm idealizētajām bildītēm nav nekāda sakara ar ceļu, pa kuru iet dvēsele. Sirds ceļš ir stingri individuāls. Tāpēc pilnīgi individuāli jums ir jānoskaņojas uz sevi un jāpalūdz sevī atrast patiesību par jūsu slimību vai simptomiem. No jums tiek prasīts atmest visas ārējās pasaules idejas un sameklēt dziļi iekšienē savu paša patiesību.

Tas ir izaicinājums jums, jo bailes un panika, kuri pārņem jūs slimības gadījumā, viegli izsit jūs no ceļa uz ārējo autoritāšu pusi. Jūs sākat meklēt ārējas autoritātes, kuras var dot jums padomu un nomierināt jūs. Tas var būt ārsts vai alternatīvās medicīnas eksperts. Pašā pamatā tas nav svarīgi. Svarīgi ir tas, ka baiļu dēļ šajā brīdī jūs noņemt no sevis atbildību un daļēji pārliekat to uz kādu citu.

Protams, nav nekā nepareiza tajā, ka klausāties ekspertu padomus, un pietiekami bieži tam ir jēga. Taču pēc tam ir svarīgi pieņemt šīs zināšanas iekšienē un nosvērt uz savas sirds svariem. Noteikt šo zināšanu vērtību. Tikai jūs pats – esat sava ķermeņa, savas paša dzīves saimnieks. Tikai jūs pats zināt, kas ir vislabākais jūsu ķermenim. Pašā dziļākajā šī vārda nozīmē jūs esat – sava paša ķermeņa radītājs.

Tuvības atjaunošana ar savu paša ķermeni prasa praksi, tas nenotiks pats no sevis… Nevilieties tajā pārāk viegli. Kad jums ir darīšana ar noturīgām spriedzēm un simptomiem, pamēģiniet izpētīt tos vēlreiz. Atslābinieties uz brīdi un ar neitrālu uzmanību aizejiet uz tām jūsu ķermeņa vietām, kur simptomi vai slimība izpaužas. Palūdziet sāpes vai slimību pieņemt iedomātas dzīvas būtnes formu, lai jūs varētu parunāt ar viņu. Palūdziet viņu parādīties kā dzīvniekam, bērnam vai cilvēkam. Vai palūdziet viņu parādīties kā gidam, jebkurā formā. Izmantojiet savu iztēli! Iztēle – ārkārtīgi precīzs instruments pašu dziļāko jūsu dvēseles dziņu atklāšanai.

Ja jūs to izdarīsiet un ievērosiet, ka jūsu ķermenis atbild ar tēliem vai sajūtām – jūs varat sajust prieku. Tā var būt laime no atjaunotā kontakta, no jauna iegūtās tuvības. Kad jūs sapratīsiet, ka esat vienīgais, kurš var to izdarīt, ka nav nekā cita un neviena cita, kas spējīgs izpildīt šo jūsu ķermeņa iepazīšanas no iekšpuses uzdevumu, jūs atkal sajutīsiet pārliecību par sevi. Šī pārliecība par sevi atļaus jums vieglāk sajust, ko slimība cenšas jums pateikt. Tas neļaus jums atmest ar roku no jūsu augstākā Es saņemtajām atbildēm mentālu konstrukciju vai citu ideju dēļ. Tuvība ar savu ķermeni – tas ir augstākais labums jebkuros apstākļos, taču īpaši savārguma vai slimības gadījumā.

Veids kā atļaut jūsu ķermenim runāt – tā ir mīlestība. Jūs nesekmējat sarunu ar savu ķermeni, kad cenšaties iznīcināt slimību, dedzīgi atkārtojot ārstējošus apliecinājumus vai vizualizācijas. Tā vēl joprojām ir cīņas un pretošanās forma. Atslēga ir tur, ka jums jānonāk pie jūsu ķermeņa sirgstošās daļas nozīmes sapratnes. Ja jūs to sapratīsiet, lietas var tikt transformētas, bet bloki – izdzēsti. Tā strādā izdziedināšanas process. Nekarot ar slimību vienā vai otrā veidā, bet pieņemt to kā draugu, kurš grib parādīt jums pareizu virzienu. To ir grūti saprast, jo slimība biedē jūs un sagādā ciešanas. Taču slimības pieņemšana – tas ir vienīgais ceļš uz Gaismu. Slimība grib jūs atgriezt atpakaļ Mājās.

Slimības mērķis – sasniegt labāku un dziļāku sevis saprašanu. Fiziskā atjaunošana var būt rezultāts. Taču tā nenotiek vienmēr. Slimība ne vienmēr izzūd, tiklīdz jūs esat tikuši līdz sava emocionālā bloka saknēm.

Šajā punktā es gribu teikt dažus vārdus par hroniskām un neizārstējamām slimībām.

Hronisko slimību gadījumā eksistē pastāvīgas fiziskas problēmas, kuras atgriežas atkal un atkal. Īpaši vārīguma periodos, kad jūs vairāk vai mazāk zaudējat kontaktu ar savu iekšējo Es, simptomi atgriežas, dažreiz pat lielākā mērogā. Tas var demoralizēt jūs. Tāpēc es lūdzu jūs uzskatīt slimību plašākā perspektīvā. Necentieties tikt no tās vaļā. Pacentieties paskatīties uz to kā uz ilgotu viesi.

Cilvēki ar hroniskajām slimībām ir ķērušies pie diezgan grūta uzdevuma risināšanas. Dvēseles līmenī viņi ir piekrituši turēties pretī bailēm, kuras atnāk sakarā ar slimību, un turēties pretī idealizētajām bildītēm par to, kā vajag iekārtot savu dzīvi. Tāda izaicinājuma pieņemšana prasa lielu vīrišķību.

Bieži gadās, ka dvēsele izvēlas hronisku slimību, lai koncentrētos uz kādas vienas specifiskas problēmas atstrādāšanu. Slimība atmet jūs katru reizi atpakaļ pie noteiktas emocijas. Eksistē slimību pavadošs emocionāls šablons. Saskarties ar šīm emocijām atkal un atkal – ir visai smags uzdevums, bet tas atnes dvēselei daudz augļu.

Diezgan bieži šajās dzīvēs ir liels dziļums un bagātība, ne vienmēr citu pamanīti. Tāpēc nav vērts pastāvīgi cīnīties vai cerēt uz medicīnisko apstākļu uzlabošanos. Faktiski slimība bieži kustas pa spirāli, katrā aplī paceļoties augšup uz augstāku līmeni. Kaut arī acīmredzami jūs katru reizi atgriežaties pie tiem pašiem simptomiem, garīgajā līmenī tas strādā savādāk. Šajā līmenī jūs neatkāpjaties, bet sasniedzat pat lielāku dziļumu darbā ar sajūtām, iespējams, izlaistām iepriekšējās dzīvēs.

Tas ir piemērojams arī iedzimtām slimībām un iedzimtiem fiziskiem defektiem. Šajā sakarā jūs dažreiz runājat par karmu, bet es esmu ļoti uzmanīgs ar šo koncepciju, jo jums ir tendence saistīt karmu ar noziegumu un sodu. Tas viss tā nav. Dvēselei ir patiesa vēlēšanās izzināt sevi visā pilnībā un būt brīvai. Tā ir viņas dziļākā vēlēšanās. Balstoties uz šo karsto vēlēšanos, viņa dažreiz uzņemas slimības un fiziskus defektus, kuri palīdz viņai sasniegt viņas mērķus. Tas pilnīgi noteikti nav jūsu parādu atmaksas jautājums. Tas ir dziļš nodoms kļūt brīvam un, dažreiz, labākais veids, kā to sasniegt – ir izjust ekstremāli smagus apstākļus sava paša ķermeņa iekšienē. Mēs varat just tikai dižāko cieņu pret tādu nodomu. Īpaši jūsu sabiedrībā, kur necilvēcīgi ideāli tēli rūpējas tikai par to, kā būt funkcionālam, derīgam, skaistam un veiksmīgam. Šīs idejas padara vēl grūtāku uzdevumu nodzīvot jūsu dzīvi, kad ir tādi šķēršļi, un, tomēr, izjust to kā kaut ko nozīmīgu un priecīgu.

Tikai paši drosmīgākie no jums uzņemas dzīvi nespējīgā ķermenī. Viņi arī izstaro tīrību un cieņu tiem, kuru dzīves rit vieglāk. Kad jūs esat veiksmīgi saskaņā ar dominējošiem sabiedrības standartiem, vispār ir grūti apstāties un saprast, kas jūs esat īstenībā un kādi ir jūs virzošie motīvi šajā dzīvē. Slimie un nevarīgie cilvēki ir “norādītāji” tādiem cilvēkiem. Viņi ir “pavadoņi” pie patiesības un skaidrības. Pie patiesības, kura neparedz pilnību, bet mīlestību un visa, kas eksistē, atzīšanu.

Visbeidzot es gribu teikt šo to par neizārstējamām slimībām. Dažreiz ir acīmredzams, ka kāds jebkurā gadījumā neizdzīvos slimības dēļ. Ķermenis lēnām padodas slimībai. Zemes čaula sagrūst. Ko dara dvēsele šajā brīdī ķermeņa iekšienē? Kamēr jūs turpināt pretoties slimībai, jūs nevarat ieiet kontaktā ar jūsu dvēseli, jūsu iekšējo zināšanu, kura saka jums, ka ir laiks teikt “uz redzēšanos”. Dažreiz jūs jūtat iepriekš, ka jums jāaiziet, taču šī doma sit pa jums ar tādām šausmām un bēdām, ka jūs turpināt cīnīties. Jūs ar nepacietību gaidāt jaunas zāles, kurām tūlīt tūlīt jāparādās, vai citu jaunu ārstēšanu, kura solās būt efektīva.

Tas ir pilnīgi saprotams un, protams, es negribu nosodīt jūs, taču jūs šausmīgā veidā ievainojat sevi ar to. Ja jūs atlaidīsiet situāciju un atļausiet nāvei pienākt tuvāk, jūs ievērosiet, ka nāve nav pretinieks, bet, gluži otrādi, draugs. Nāve atpestī jūs no cīņas.

Ja piekritīsiet tam, ko nāve grib pateikt jums, jūs iziesiet vairākas stadijas, pirms sāksies fiziskais nāves process. Šīs stadijas attiecas uz pakāpenisku atbrīvošanos no visa, kas saistīts ar Zemi. No jūsu mīļajiem, jūsu zemes apkārtnes, sajūtām, ar kurām jūs novērojat visu apkārt jums. Tas – ir skaists un dabisks process.

Būtu žēl aizēnot šo procesu ar kaujas attieksmi, ar kuru jūs pūlaties, nerēķinoties ne ar ko, turēties pie dzīves. Bieži ķermenis tajā laikā kļūst tik trausls, ka nav jēgas vairs uzturēt dzīvību. Atļaujiet tai aiziet. Nāve – tā ir atbrīvotāja, kura ir šeit, lai kalpotu jums. Nāve nav ienaidnieks. Tā atnes jums jaunu dzīvi.

Kad jūs esat ar kādu neizārstējami slimu un jūtat, ka viņš zina, ka gatavojas mirt, pamēģiniet maigi un uzmanīgi parunāt ar viņu par to. Tas dos atvieglojumu cilvēkam, kurš veic pāreju. Pati dārgākā, vērtīgākā lieta, kuru jūs varat izdarīt mirstoša cilvēka labā – sēdēt blakus viņam un turēt viņa roku. Nav nekā cita, kas jums jāzina vai jābūt spējīgam izdarīt, pavadot mirstošu cilvēku.

Tādas pēdējās rūpes ir ļoti svarīgas jūsu sabiedrībā. Visi jūs kādreiz tiekaties ar to savā ģimenē vai savu paziņu lokā. Vienkārši esiet klāt pie mirstošā cilvēka un jūtiet tuvojošos pāreju. Sajūtiet diženo, spēcīgo brīdi, kurā dvēsele atstāj ķermeni un atgriežas citā valstībā, Mājās.

Neskatieties uz slimību, kura ved pie nāves, kā uz ienaidnieku, pret kuru jūs galu galā ciešat zaudējumu. Tā nav kauja. Pietiekami bieži nāve atnāk atbrīvot jūs no vēl lielākām sāpēm un nevarības. Jūs – noteikti neesat zaudētājs. Jūs vienkārši turpināt savu ceļu citādā veidā.

Dažreiz eksistē noteikti uzdevumi, kurus jūs mīlējāt risināt šajā dzīvē, un problēmas, kuras paliek neatrisinātas. Tas var satraukt kā jūs, tā arī paliekošos cilvēkus, kurus tās skar. Es lūdzu jūs atstāt tās ar mieru, jo ir dziļāka gudrība tajā, kas ved jūs un atkal savienos ar jūsu mīļajiem jaunos un labākos apstākļos. Vienreiz jūs atkal kopā svinēsiet dzīvi.

Šodien mans pats lielākais lūgums – patiešām apskaujiet slimību, aptveriet to ar mīlestību un sapratni un atļaujiet tai vest jūs uz dziļāku sevis saprašanu. Uzticiet sevi slimībai un atļaujiet sev stāties dziļākos sakaros ar sevi pašu. Samierināties nenozīmē būt pasīvam vai sarūgtinātam slimības dēļ, bet aktīvi sadarboties ar to kā ar draugu.

Es apskauju visus jūs šodien ar savu mīlestību un aicinu jūs sajust šodien manu klātbūtni, sajust Kristus enerģiju. Sajūtiet mīlestību, pieejamu visiem jums gan kaitēs, gan veselībā. Eksistē tik daudz mīlestības apkārt jums, kura būs jums pieejama, tikko jūs atlaidīsiet savus spriedumus. Spriedumus par to, kā cienīgi esat, un kā nē, par to, ko jūs darāt pareizi, un ko nepareizi, par visām lietām, kuras jums joprojām vēl ir jāizdara vai jāsasniedz. Atlaidiet to visu. Mīlestība ir klāt šeit un tagad visiem jums.

Ješua par izdziedināšanuNodots caur Pamelu Kribbe

Tas ir pēdējais čenelings no sērijas “Izdziedināšana”. 2005. gada decembrī mēs sākam jaunu sēriju “Gaismas darbinieks Jaunajā Laikmetā”

© Pamela Kribbe
www.jeshua.net