Zemes Ziedi
Pamelas Kribes čenelings ar Mariju Magdalēnu
Dārgie draugi,
Es esmu Marija Magdalēna. Es nāku pie jums kā māsa, līdzvērtīga; es esmu vienota ar jums. Sajūtiet manu sirdi, manu enerģiju, kas izplatās starp jums. Es pārvietojos starp jums šajā lokā un priecājos par jūsu tikšanos šeit.
Jūs esat Zemes Ziedi. Jūs nesat sevī augstu vibrāciju skaistumu, mīlestību pret Zemi un visu, kas šeit dzīvo: kokiem, vēju, akmeņiem – tas viss jums ir dārgs. Jūs esat savienoti ar visu Zemi. Jūs esat Zemes Ziedi savā izskatā, smaidā, skatienā.
Jūs izstarojat vibrācijas, prieku, iekšējo attīstītību, kas ir lipīga un ietekmē visu un ikvienu, kas tai ir atvērts, un iedarbojas. Tā ir iekšējā gaisma, ko jūs nesat sevī, un jūs to pavēstāt pasaulei. Tā izstarojas no jums – tas ir tas, kas jūs esat. Jo vairāk jūs padarāt šo iekšējo gaismu par savu, lai to izbaudītu ar pilnu apziņu, un jo vairāk jūs to atpazīstat un ielaižat sevī – jo skaidrāka un pamanāmāka tā kļūst visām būtnēm, kuras jūs sastopat: dzīvniekiem, augiem, kā arī cilvēkiem.
Bet dažiem cilvēkiem var būt grūti reaģēt uz jūsu gaismu, jo tā viņos saskaras ar daļām, kas nestāv gaismā, daļām, kuras viņi bieži vēlas slēpt. Jūsu gaisma var norādīt uz šīm daļām viņos un tāpēc var “degt līdz pieskārienam”, viņiem nezinot, ka tas notiek. Gaisma met viņos dziļu ēnu un liek viņiem apzināties pazaudētās daļas sevī, un tas dažreiz liek cilvēkiem atkāpties no jums, jo viņi nespēj paciest gaismu.
Es redzu, ka šī atbilde jūs sāpina; kad to pieredzat, tas var likt jums kaunēties no savas gaismas un likt jums aizdomāties, vai jūsu gaisma ir gaidīta šajā pasaulē. Daudzi no jums ir nedabiski pazemīgi un mēdz aizturēt savas dvēseles dārgo gaismu, kurai ir paredzēts spīdēt šeit uz Zemes.
Šī jūsu gaismas, jūsu būtības atraidīšana jūs sāpina, jo tas nav dabiski. Dabiski ir gaismai spīdēt, izstaroties, jo gaisma grib iet uz āru; tā vēlas visu apgaismot un sniegt siltumu, tāpēc nav dabiski atturēt šo kustību. Kas notiek, jums to darot? Uz brīdi sajūtiet, ko jums nodara jūsu gaismas aizturēšana. Paskatieties, kas notiek ar jūsu gaismu, ar jūsu dabisko spēku, kad jūs ienākat cilvēku pasaulē.
Iedomājieties, ka esat brīvā dabā, – katrs no jums. Tu ieej dabā vingrā solī, izbaudot gaisu, zaļumus, zemi zem kājām, dzīvniekus un augus, ko redzi sev apkārt. Pavēro, kā tu jūties šajā vidē, ko tu izstaro apkārtējā dabiskajā pasaulē. Tu redzi visu, jo spēj novērtēt vismazākās detaļas, – cik skaistas gan ir ziedlapiņas, sēnes, mazas vardītes. Tu jūti spēcīgu intuitīvu saikni ar dzīvi ap tevi, un šī dzīve redz arī tevi; tā tevi apzinās.
Uz brīdi sajūti, kā uz tevi skatās koki, akmeņi, augi. Ko viņi tevī redz, kad tu klīsti tik laimīgs un bezrūpīgs? Viņi piedzīvo no tevis augstāku apziņu, jo tu nes uz Zemi Kosmosa gaismu. Vēro, kas notiek ar viņiem un visām dzīvajām būtnēm, kad tu dabiski izstaro šo gaismu. Pievērs īpašu uzmanību kādai konkrētai būtnei, vai tā būtu klints vai augs, vai dzīvnieks, un tad paskaties, kas notiek, kad tu ļauj savai gaismai plūst uz šo būtni.
Tagad dodies vēl tālāk savā ceļā. Tu nonāc cilvēku pasaulē, iedomājoties, ka ieej vidē, kurā atrodas visdažādākie cilvēki: sēžot pie maziem galdiņiem kafejnīcā vai sarunājoties savā starpā; vai arī vari vizualizēt sevi darba vidē. Svarīgi ir tas, ka tu skaties uz cilvēku vidi un redzi, ko tā dara ar tevi. Vai tu vari stabili noturēt savu dabisko enerģiju, kad esi tur? Vai tavā ikdienā ir tāda vide, kurā cilvēki spēj uzņemt enerģiju, ko tu izstaro dabā? Vai tavā apkārtnē ir cilvēki, kas var saņemt tavu enerģiju, tāpat kā dzīvās būtnes dabā?
Kāpēc tevī rodas aizsprostojumi? Jo tavā cilvēku vidē ir situācijas, kurās tu jūti: “Mana enerģija te neplūst labi. Es jūtu bailes un šaubas, kā arī nepieciešamību atkāpties.” Skaties, ko šī sajūta nodara tev fiziskajā līmenī, un raugies uz to ar mierīgu ieinteresētību, neiedziļinoties tajā. Paskaties uz savu daļu, kur tava enerģija stagnē, atrodoties vidē, kur tā netiek labi uztverta. Un tad pajautā sev: “Kas ir nepieciešams, lai mana enerģija plūstu arī šajā manā daļā?”
Ir divas iespējas: vai nu tu vari kaut ko mainīt sevī, vai arī vari izņemt sevi no šīs situācijas. Sajūti, kura izvēle tev būs labāka. Vai vidē, kurā tava enerģija netiek labi uztverta, pastāv potenciāls pārmaiņām? Vai tur pastāv iespēja, kas nav izmantota? Vai arī ir pienācis laiks atbrīvoties no šīs vides? Vai ir kāda cita vide, kas tev māj ar roku un aicina? Tev nav jāspēj iztēloties citu vidi, taču, ja tā pastāv, tu vari iekšēji kontaktēties ar to no attāluma.
Tas, ko es vēlos jums šodien pateikt, ir tas, ka jums nevajadzētu samierināties ar neko mazāku par to, kas jums ir vislabākais. Tam, kas jūs esat, jūsu dabiskajam, mirdzošajam “Es”, kādu jūs to redzējāt, esot pie dabas, ir jābūt jūsu ikdienas dzīvē. Šis “Es” sniedz jums prieku, sajūsmas, laimes sajūtu, rezonansi un harmoniju ar jūsu vidi. Tad jūs esat daļa no kopuma – jūs dodat un saņemat, un tas ir dabiskais ceļš.
Ja jūtat, ka tas nevar notikt jūsu pašreizējā vidē, nebaidieties radīt pārmaiņas. Nav dabiski dzīvot saspiestu dzīvi, just, ka jums ir jāslēpjas. Nesakiet sev: “Ak, citādi nevar būt, un vienalga, esmu pieradis.” Ir pienācis laiks pārmaiņām, un ne tikai jums, bet arī pasaulei un cilvēku sabiedrībai kopumā. Un tieši jūs esat tie, kas var būt paraugi citam, oriģinālākam esības veidam.
Vai tu atceries, kad brīvi klejoji dabā un juti savu ķermeni? Kā tu varēji elpot caur savu vēderu, kā tu varēji stāvēt uz Zemes ar abām kājām, stingri atbalstoties uz zemes? Atkal izsauc šo sajūtu. Sajūti savā ķermenī šī miera un prieka mirkļa enerģiju. Kā ķermeņa lejasdaļā – vēderā, astes kaulā, kājās – jūties Zemes atbalstīts, un kā jūties brīvs kustēties un nekautrēties par to, kas tu esi. Tas ir iezemējums – tā ir esība –, tā ir piederība.
Ja tu saskaries ar pretestību cilvēku vidē un uzreiz atkāpies no savām emocijām, tad tava enerģija gandrīz automātiski pārvietojas uz ķermeņa augšdaļu. Tu vairs nejūties ērti un kā mājās savā vēderā – tu atturies. Tā rezultātā tevī var rasties izkropļotas emocijas: sāpes, nemiers, dusmas, vilšanās, pat rūgtums. Tad tu domā par šīm emocijām šādi: “Tā nedrīkst būt; tas nav pareizi,” un tādā veidā tu atkāpies no savas patiesākās daļas. Taču emocijas, kas rodas konfrontācijā ar cilvēku vidi, parāda, kas tu patiesībā esi un ko visvairāk vēlies; tāpēc ir svarīgi palikt savā vēderā, jo tavs vēders ir šo emociju vieta.
Īpaši sievietes ir mācītas raudzīties uz sociālajām attiecībām ar līdzjūtību un izpratni; jūs esat pieņēmušas sava veida vēlmi kalpot. Bet šāda veida kalpošana, kalpošana pašsajūtai, lai saglabātu mieru un izvairītos no konfliktiem, nepieder jūsu dvēseles enerģijai. Un tas nozīmē, ka esat ārā no vēdera, tā teikt. Jūs dodat, bet vairs nesaņemat. Un galu galā jūsos rodas tukšums, vientulības un neapmierinātības sajūta, ka neesat saistītas ar Zemi un ar savu kaislību, prieku un iedvesmu.
Es aicinu jūs dzīvot savā vēderā un justies tur kā mājās. Esiet zemes sieviete vai zemes vīrietis un uzdrošinieties parādīt to, ko jūtat, pat ja šīs emocijas ir nepaklausīgas, jo tās ir patiesības nesējas. Konflikti, kurus jūs piedzīvojat savā cilvēku vidē, ir pamatoti, tie liek jums apzināties, kas jūs patiesībā esat. Atbildīgi paužot savas emocijas, būdami godīgi un atvērti pret citiem, jūs dodat citiem cilvēkiem iespēju kaut ko mācīties no jums un tādējādi apzināties savas aizsprostotās emocijas. Tādā veidā jūs atgriežat dabisku plūsmu uz Zemes.
Es lūdzu tagad katru no jums apzināti nolaisties savā vēderā. Ļauj savai apziņai plūst uz leju uz tavu iegurņa zonu, savas saknes iestiepjot Zemē. Šeit, vēderā, slēpjas tavs paša spēks, tava unikalitāte. Ļauj no vēdera parādīties simbolam, kaut kam, kas pasaka, kas tev tagad ir nepieciešams, lai pareizi nostiprinātu sevi un būtu šeit ar savu dvēseles gaismu. Tas var parādīties kā spēcīgs dzīvnieks vai abstraktāks simbols, vai bērns, koks, zieds. Ļauj tam dabiski uzmutuļot sevī.
Viss ir labi, jo tu es dziļi nolaidies savā zemes ķermenī un spēj tajā relaksēties un būt tāds, kāds esi. Uzdrošinies parādīt sevi ārējai pasaulei un uzticies tam, ko simbols vēlas tev parādīt, – tas var būt ļoti spēcīgs simbols: pūķis, uguns, zobens. Uzticies signāliem no sava ķermeņa, īpaši signāliem no tavām “zemākām” emocijām. Tieši šīs emocijas vēlas norādīt ceļu atpakaļ uz tavu dabisko esības stāvokli.
Kad tu esi dabisks, tu esi labs, tāpat kā tad, kad tu pastaigājies dabas nevainībā: noskaņots, spontāns, dabisks; tāds tu patiesībā esi. Tumšās emocijas rodas, kad tava dabiskā plūsma tiek nomākta. Tajā pašā laikā šīs tumšās emocijas mēģina tev pateikt, ka tu riskē kļūt sev neuzticīgs. Tas ir pieprasījums no tavas iekšienes atjaunot līdzsvaru savā dzīvē. Tāpēc strādā kopā ar šīm emocijām. Apkamp tās un atjauno dabisko līdzsvaru un plūsmu.
Es sveicu jūs visus no savas sirds un esmu pateicīga par tiltu, ko jūs veidojat starp Debesīm un Zemi.
© Pamela Kribbe
Angļu valodā tulkoja Marija Baesa (Maria Baesa) un Franks Tehans (Frank Tehans)
2024.08.09.
Tulkoja Jānis Oppe