Pamelas čenelings ar Jeshua

Visumā ir liels noslēpums, un šis noslēpums ir, ka ir kaut kas, nevis nekas – ka kaut kas eksistē. Visumā pastāv dzīvība, gaisma un apziņa, dzīvība dejo un kustas. Kā tas viss radās?

Ir svarīgi, ka jūs vispirms apbrīnojat dzīvības, gaismas un apziņas noslēpumu. Šie elementi nevar eksistēt izolēti – kur ir dzīvība, tur ir arī gaisma un apziņa. Gaisma dara to, ka dzīvība izpaužas. Gaismā ir virzošais spēks, kas liek apziņai celties augstāk, līdz viņa sasniedz punktu, kur viņa var sevi atspoguļot, kļūstot sevi apzinoša. Kad apziņa šo punktu sasniedz, dzīvība spēj sevi apzināties un radīt no sevis formu. Dzīvība var izvēlēties progresu, un tad veidojas tādā lieta kā Es, es pats. Tā ir dvēseles dzimšana.

Bet es speršu soli atpakaļ un aprakstīšu dzīvības, gaismas un apziņas principus. No kurienes viņas nāk? Kas ir dzīvības pirmavots? Kosmoss ir tukšs, tas ir tukšums, kurš elpo: pilnīgā klusumā. Tas ir dzīvības pirmavots, un jūs varat savienoties ar šo pirmavotu, klusi elpojot. Kad jūs elpojat klusumā un mierā un pievēršat savu uzmanību ieelpai un izelpai, jūs savienojaties ar Esības pirmatnējo avotu.

Šis klusuma sākums, dzīvības pamats, joprojām ir klāt katrā no jums. Tas dzīvo un elpo jūsos, neatkarīgi no tā, ko jūs darāt vai nedarāt. Sākotne, sākums – tukšums, no kura viss ir dzimis – joprojām eksistē jūsos. Jāsaprot, ka tas padara jūs brīvus, bet arī nosaka ierobežojumus tam, kas jūs esat. Tas atklāj jūsu individualitātes relatīvo, duālo dabu.

Šajā sākotnējā tukšumā, šajā telpā, vēl nav individualitātes, vēl nav unikālas dvēseles. Tā ir tīra Neesība jeb Neesamība. Jūtiet Neesamības noslēpumu, tas ieskauj visu. Bez šī Būtības Pamata jūs neeksistējat, tas caurauž un baro jūs.

Kas tas ir? Šajā klusumā dzīvo Dieva elpa. Dievs ir nenoteiks, nedefinēts un mūžīgs. Viņš ir amorfs: tas, kas nav individualizēts. Dievs apzinās visu, bet šajā lielajā neierobežotās apziņas laukā, kas ir Dievs, ir ligzdas jeb dobumi, kur pārsvarā apziņas trūkst. Šis apziņas trūkums ļauj tur augt un plaukt dzīvībai.

Dievs, Būtība, radīja vietas, kur dzīvība ir neapzinoša, no kurienes var attīstīties vēlēšanās apzināties un augt uz gaismu. Jūs atrodaties tādā dobumā apziņas laukā, kas ir Dievs. Dievs radīja mazāku apzināšanos, lai parādītos individualitāte.

Lai radītu individuālu dzīvību, Dievam bija jāizdara kaut kas paradoksāls, jo savā būtībā Dievs ir viss. Viss, kas eksistē, ir Dievs, gan iespējamais, gan neiespējamais, tāpēc dievs radīja vietas ar mazāku apzināšanos, lai ļautu dzimt dvēselei. Dvēsele ir noteikta un ierobežota apziņa, kura atrod savu ceļu cauri laikam un telpai, vienmēr meklējot to savienojumu ar Dievu, no kura viņa piedzima. Dvēseles dzimšana bija lēciens aizmirstības tumsā.

Radot apzināšanos indivīda līmenī, Dievā tiek radīts kaut kas jauns, kaut kas liels: dzīva apziņa, kura aug un ir dinamiska un topoša – dzīvība ir mainīga, ir topošā stāvoklī. Kad apziņa ietver visu un arī visas iespējas, nepastāv dinamiska izaugsme no neapzināšanās līdz pilnai apziņai. Tā iespējama tikai caur šo dinamisko procesu, kuru ir radījusi gaisma dvēseles izaugsmes spirālē: no viņas piedzimšanas caur viņas jaunību līdz briedumam. Un tā ir izaugsme laika un telpas laukā, kas papildinās Dieva apziņu.

Dvēsele dzīvo mīlestības attiecībās ar Dievu. Dievs ir dvēseles avots, viņas Pamats jeb matrica, un mērķis, uz kuru dvēsele tiecas. Un Dievs rada dvēseli, lai Dievs var atrast gandarījumu dvēseles tieksmei nākt pretī ar jūtu dziļumu kā rezultātu. Noslēpuma būtība ir, ka Dievs pats šādā veidā kļūst redzams, taustāms, pieredzams caur individuālo apziņu, kuru dvēsele nes sevī. Tāds ir dvēseles dzimšanas mērķis.

Dvēselei ir lemts pazaudēt savu ceļu apziņas dobumā, vismaz daļēji. Tas ir nepieciešams dvēseles ceļā, jo ir svarīgi, lai viņa sniegtos uz augšu un pilnīgi brīva atgrieztos dievišķajā apziņā, visgudrībā, viszinībā. Tieši tāpēc ļaunais, kas tiek uzskatīts kā “sliktais”, ir daļa no viņas ceļojuma.

Kad dvēsele aizsniedzas līdz Sākotnei, līdz būtībai, kas viņa ir, līdz Dievam sevī, tieši šajā tukšumā – bezgalīgajā un visaptverošajā Dieva Būtības dabā – tad viņa jūtas atbrīvota. Tad dvēsele ir atnākusi Mājās.

Gaisma un tumsa ir elementi, kuri pieder dvēseles ceļojumam. Gaismas un tumsas spēle ir radīta tāpēc, ka Dievs atņem apzināšanos par Sevi vai paslēpj to dažādās Kosmosa vietās un te ļauj dvēselei brīvi spēlēties. Dvēseles radīšana faktiski ir apziņas saraukšana, sašaurināšana. Taču šim procesam ir mērķis, jo tieši šajā saraukšanā, kas šeit ir kustība, realizējas process, kurš ir svarīgs un vērtīgs, un tas ir process, kurš rada gaismu.

Gaisma rodas, kad individuālas apziņas atveras pretim dievišķajam avotam. Jo spēcīgāka kļūst gaisma, jo vairāk aug apziņa un jo vairāk ir jūtams savienojums Vienā, saraukums tad pakāpeniski atveras pilnai apziņai. Šī mijiedarbība starp saraukšanos un viszinību ir Radīšanas būtība. Šajā dejā starp abiem poliem Dievs sasniedz savu lielāko izpausmi.

Jeshua

© Pamela Kribbe
www.jeshua.net

Tulkoja Jānis Oppe