Pamelas čenelings ar Ješua

Dārgie līdzīgi domājošie draugi,

Ar jums runā Ješua. Jūs esat mani brāļi un māsas. Es šeit jums pievienojos kā līdzīgs, nevis kā tāds, kurš ir paaugstināts virs jums, bet kā draugs, biedrs. Jūtiet kopīgo avotu, ar kuru mēs esam saistīti. Jūtiet dzīvības plūsmu starp mums, savienojumu, kurš dziedē un padara mūs brīvus.

Cieniet sevi tāpat, kā jūs cienāt citus šajā pulkā. Cienīt nozīmē augstu vērtēt sevi, saprotot, kas jūs patiesībā esat un ko esat uzņēmušies šajā ceļojumā, lai dzīvotu ķermenī no miesas un asinīm, šeit un tagad, uz šīs Zemes. Tas bija lēciens pārliecības dēļ, un dziļi jūsos ir ticība, spēks, dziļa apziņa, ar kuriem jūs izvēlējāties būt šeit. Katrs no jums teica “jā” šim iemiesojumam, jūsu pašreizējai dzīvei. Tas moments, kad teicāt “jā”, balstījās uz dziļām zināšanām, tomēr ir parādījušās šaubas to veco atmiņu dēļ, kuras radīja citu Zemes dzīvju pieredze. Šīs šaubas ir aizklājušas skaidro un acīmredzamo “jā” un padarījušas to miglainu un blāvu. Jūs jūtaties zaudējuši šajā zemes piedzīvojumā, vientuļi un pamesti. Es pazīstu šīs sāpes, jo esmu tās pieredzējis.

Es pārāk bieži esmu attēlots kā svētais, apgaismotais, kurš visu zināja. Tas nebija tik labi, jo es pazinu dziļas šaubas un bailes. Tā bija daļa no mana ceļa, tāpat kā tā ir arī daļa no jūsu ceļa, tāpēc saredziet manu nepilnību, manu sašķeltību. Kad es dzīvoju uz Zemes, mani iedvesmoja gaisma, par kuru es gribēju liecināt; gaisma, kura nav aprakstāma vārdiem, kura ietver mīlestību, brīnumu, skaistumu, humoru un viedumu. Šī gaisma nenāca no manis, bet tā tika dota caur mani, tāpat kā tas ir ar jums. Bet man bija arī dziļas depresijas brīži, pieredzot izpratnes trūkumu no tiem, kas bija ap mani, kad viņi neuztvēra, ko es daru. Tāpēc arī es varēju aizsniegties līdz cilvēkiem, kuri bija ļoti vientuļi; līdz izmisušiem cilvēkiem, kuri juta sāpes, gan fiziskas, gan emocionālas; līdz cilvēkiem, kuri atradās garīgi tukšā zemē. Es varēju šos cilvēkus saprast, tāpēc ka es biju pieredzējis emocijas, noskaņojumus, un domas, ko bija pieredzējuši viņi.

Cilvēciskā pieredze ar visiem tās augstumiem un dziļumiem ir nepieciešama, lai šeit spīdētu jūsu gaisma. Tas, ko jūs tagad savā dzīvē pieredzat kā tumsu, kā drūmumu, kā šķērsli, tas viss ir jūsu ceļojums. Tas nav šķērslis, kuru jums vajadzētu pārvarēt. Te vairāk ir runa par jūsu spēju pieņemt šīs lietas un apgaismot tās ar jūsu sirds gaismu, tāpat kā akmeni var apgaismot no iekšienes un pārvērst par skaistu dārgakmeni. Tas ir uzdevums, kuru jūs uzņēmāties: pieredzēt tumsu, lai saprastu viņu no iekšienes, un tad apgaismot viņu un iziet visu cilvēka pieredzes diapazonu; lai apskautu viņu ar apziņu un sajustu caur un cauri. Tad cilvēkā pamostas Kristus enerģija – un ir jābūt cilvēkam, lai tas notiktu. Jūs nevarat apgūt šo enerģiju, šo Kristus enerģijas unikālo spēku un spožumu, augstās ēteriskās valstībās, kur trūkst pretestības un cilvēciskās pieredzes dziļuma. Redzat, tas, kas šķietami tur jūs uz vietas, kas liek jums pretoties, tas, kas jums atņem drosmi un sagādā raizes, un, kas jums var izraisīt riebumu, ir tieši jūsu liktenis, mērķis, kura dēļ jūs esat šeit.

Tā ir burvīga pieredze – palīdzēt citam cilvēkam izgaismoties no iekšienes, kurš tad kļūst par būtni, caur kuru var notikt brīnumi. Sižeti stāstīja par maniem brīnumiem un pēkšņajām fiziskajām un garīgajām izdziedināšanām. Taču spēks, kas man piemita, nebija maģisks; tas nebija mistisks triks, caur kuru notika brīnumi. Es varēju sasniegt cilvēkus, kuri tam bija nobrieduši, kuri gribēja pieredzēt izrāvienu iekšējā līmenī, caur manu viņu cilvēcības dziļu sapratni. Es netiesāju, kas viņi bija, viņu negatīvās vai pozitīvās puses; es vienkārši biju tur. Un tur bija cilvēki, kuri, saskaroties ar mani, piedzīvoja mīlestību, un šī mīlestība darīja viņus veselus. Tas bija tā, it kā viņu patiesā daba pēkšņi tiktu aicināta pamosties, un tas ir tas, kas notiek tādā maģiskā brīdī. Tas nebija kaut kas, ko es patiešām darītu, tas bija kaut kas, kas notika mūsu mijiedarbībā.

Faktiski tas, ko es biju atvēris, man ļāva saņemt Kristus gaismu un atdot citiem. Un šī atvēršana, par kuru es runāju, ļoti bieži tiek sasniegta, kad cilvēks pieredz krīzi. Jūs parasti esat sapinušies visāda veida priekšstatos par to, kas varētu vai nevarētu notikt, kam vajadzētu vai nevajadzētu būt, pirms jūs patiesi esat atvērti Kristus gaismai. Jūs esat pilni ar idejām un domu modeļiem, kas rada daudz emociju un noskaņojumu. Jūs cenšaties savu pasauli, savu dzīvi veidot no tādām idejām un domu modeļiem, līdz jūs sastopat kaut ko tik milzīgu, ka jūs īsti nevarat atrast veidu, kā no tā izvairīties. Un tad visa jūsu pārliecība, priekšstati un domu modeļi tiek aizskaloti. Jūs iekrītat dziļā bedrē, un tas var izraisīt lielas bailes.

Jūs to varat saukt arī par „dvēseles tumšo nakti”, un tā ir biedējoša pieredze. Tajā pašā laikā pastāv iespēja, ka jūs varat kļūt atvērti un saprast, ka jūs vairs nezināt „pareizo” ceļu, un tad viena jūsu daļa no jums atsakās, kamēr otra atveras. Daļa, kura atsakās, ir aizsardzības, pretestības daļa, kura vienmēr domā, ka viņa zina labāk, kura ir nepacietīga, kura grib un pieprasa visu no pasaules. Šī daļa bieži vien krīzes laikā mirst, un, ja jūs uzdrošināties ļaut iet viņai bojā, gaisma var sākt spīdēt no iekšienes. Jūs šeit varat redzēt, ka šai krīzes pieredzei, kuras, dažreiz, šķiet, ir pārāk daudz, lai to sagremotu, arī ir potenciāls atvērt gaismu. Bet tā ir ļoti intensīva pieredze, jo daļa, kura nevēlas mirt, neatkāpjas – viņa pretojas.

Es lūdzu jums paturēt prātā šo daļu, kura pretojas jūsu gaismai un kura ir kopumā pret gaismu: gaismu no kosmosa, kura vēlas plūst caur jums. Kaut kas jūsos grib sevi pasargāt no šīs iespējas, tāpēc sajūtiet, ja jūs varat, vilcināšanos, kad es aicinu jūs iztēloties, ka gaisma caur jums plūst ļoti viegli un brīvi, caur visām jūsu ķermeņa daļām un uz āru pasaulē. Ko šī aina jūsos izraisa? Vai jūs varat atļaut šo iespēju? Vai jūs jūtat, ka tas pat būtu iespējams? Jeb ir kaut kas jūsos, kas vēlas aizsargāties, pasargāties? Un paraugieties uz šo aizsargājošo daļu un saskatiet to savā priekšā kā sargu. Pajautājiet sev: „Kādēļ man šis vairogs ir vajadzīgs?” Uztveriet šo apsūdzošo jautājumu nopietni, tāpēc ka jūsos ir kaut kas, kurš jūt, ka šim vairogam ir jābūt savā vietā. Cieniet šo daļu jūsos, jo vairogam vienmēr ir mērķis. Tas aizsargā jūsu ļoti ievainojamo daļu.

Kur ir tā daļa jūsos, kura neļaujas gaismai? Kur ir tā daļa jūsos, kura piedzīvo pārāk daudz, lai jautātu jums, vai tas ir draudīgi, vai pat bīstami? Un vērsieties pie šīs daļas maigi, it kā viņa būtu bērns. Saskatiet šo bērnu, kurš ir nobijies, bērnu, kurš savu dzīves enerģiju ir pagriezis uz iekšieni. Vērsieties pie šī bērna ļoti maigi un saskatiet, cik skaists viņš ir; viņš joprojām izstaro skaistumu, neraugoties uz šo ārkārtējo neaizsargātību un ievainojamību. Nometieties ceļos šī bērna priekšā un apkampiet viņu ar savu cēlsirdību un laipnību. Nometieties ceļos, maigi pieņemot, negaidot, ka šis bērns mainīsies, vai kaut kā pazeminot šo bērnu. Mierīgi, atslābināti apsēdieties ar šo bērnu un jūtiet, kā jūs varat pieņemt šo vairogu. Līdz šis bērns jutās kā sargājošs šķērslis starp jums un ārpasauli, bet šīs vairogs ir arī šķērslis starp jums jūsu dziļākajām sajūtām.

Jautājiet bērnam, vai jūs varat ieņemt šī vairoga vietu. Vienkārši pajautājiet bērnam: “Vai tu man ļausi rūpēties par tevi, vai ar tevi viss ir kārtībā?” Jautājiet godīgi un atklāti: “Vai es pietiekami tevi aizsargāju?” Un ļaujiet viņam runāt brīvi. Varbūt viņš saka: “Nē, es neesmu pietiekami aizsargāts, es baidos.” Jautājiet viņam, ko viņam vajag vai ko jūs varat darīt, lai viņš justos drošībā. Veltiet tam laiku, kad darāt to, jo jums šī saruna ar jūsu iekšējo bērnu var būt atkal un atkal. Tā ir dzīva būtne, jūsu daļa, kurai piemīt liela mīlestība un kura var sniegt lielu mīlestību. Bet viņai ir jājūtas droši uz Zemes, un tāpēc ir vajadzīgs jūsu maigums un uzticēšanās.

Kad jūs esat izveidojuši aizsargājošu barjeru, vairogu, lai pasargātu un slēptu savu iekšējo bērnu, jūs vairs apzināti nesaistāties ar šo bērnu; viņš kļūst jums slēpts. Jūs netiekat pieņemti, piemēram, aizspriedumu dēļ, vai arī jūs izolējat sevi noteiktos dzīves periodos, un jūs nezināt, kāpēc tā notiek. Jūs varat kļūt dusmīgi, vīlušies vai zaudēt drosmi, un tas notiek tādēļ, ka starp jums un jūsu iekšējo bērnu darbojas automātiski reaģējoši šabloni. Atjaunojot saikni ar šo viegli ievainojamo bērnu jūsu iekšienē un atkal un atkal uzsākot sarunu ar viņu, jūs pakāpeniski varat atrast veidu, kā izkliedēt šos automātiski reaģējošos šablonus – aizsargājošo barjeru – bet tas no jums prasa pacietību un maigumu pret jūsu daļu. Un es aicinu jūs ļoti dziļi saprast, ka šī viegli ievainojamā jūsu daļa nav šķērslis, no kura jāizvairās vai kurš jāpārvar, un viņa nav jālikvidē.

Doma ir tāda, ka jūs, aptverot šo bērnu ar izpratni un mīlestību, augat, un tad jūsos pamostas Kristus gaisma. Ir aizgājušas nemainīgās idejas un spriedumi, un uzskati, un mūžīgā cenšanās un cīņa par kaut ko, kas jums šķita vajadzīgs. Tā vietā jūsos tagad ir vēlēšanās un atvērtība satikt sevi atkal un atkal ar uzmanību un brīnuma sajūtu. Nedomājot, ka jūs jau zināt, kas jums vajadzīgs un kas jums ir labi, jūs sev ļaujat pārsteigt sevi ar jūsu iekšējā bērna atbildēm.

Tas ir jūsu ceļš, jo dvēselei ir ko pamācīties no cilvēka pieredzes. Dažreiz jūs uz debesīm raugāties kā uz pasauli, kurai pieder dvēsele, kā uz pilnīgu pasauli, bet arī kā uz vietu, no kuras jūs esat izraidīti. Tad jums liekas, ka esat spiesti izdzīvot nepilnīgā un svešā pasaulē, uz Zemes, kur jūs nospiež tik daudz emociju, un tas šķiet kā sods. Bet valstība, no kuras jūs atnācāt, dvēseles valstība, arī nav ideāla. Kaut kā būtiska tur pietrūkst, un tāpēc jūs iemiesojumā vienmēr ielecat, apliecinot ticību. Tā ir pati dzīve, šī nopietnā un intensīvā pieredzēšana – kura ir speciāli iespējama uz Zemes – un kura caur jūsu izpratni, jūsu pacietību, vērīgumu un līdzcietību kļūst dziļa un būtiska. Tā ir dzīves uz Zemes garīgā jēga. Šeit jūs varat pieredzēt mirklīgus pilnīguma iespaidus – bieži vien vienkāršības sajūtas mirkļos vai ar vērīgumu, vai piedzīvojot tīru baudu un daiļumu – tādiem mirklīgiem iespaidiem ir lielāka nozīme, nekā gadiem ilgam eiforiskam stāvoklim debesu valstībās.

Noteikti ir brīnišķīgi būt harmonijas atmosfērā, ar mazāku pretestību un mazāku augstumu un dziļumu, un jūs pēc tā ilgojaties. Bet neatsakieties no skaistās un dziļi garīgi vērtīgās zemes dzīves, caur kuru jūs ejat. Ņemiet pieredzi, viedumu un panākumus, kurus jūs šeit sasniedzat, līdzi uz gaismas valstībām, un šīs valstības no tā kļūs saturīgākas un dzīvākas. Pastāv pastāvīga mijiedarbība starp Zemes valstību un “tās puses” valstībām. Vērtējiet augstu savu dzīvi. Jūs esat drosmīgi; jūs rīkojaties spēcīgi; tāpēc atzīstiet savu gaismu.

Mani iepriecina, ka mēs šeit esam kopā. Kad es esmu šeit, kaut arī es neesmu ķermenī, es kļūstu nedaudz cilvēks, un es atkal atceros, kā ir būt cilvēkam. Nasta, jā, bet arī viegluma, draudzības un solidaritātes momenti, kas ļoti dziļi skar dvēseli. Uz Zemes uzbūvētās draudzības saites paliek pie dvēseles un turpina darboties mūžīgi, tāpēc tik dārga ir dzīve uz Zemes.

Es pateicos jums visiem, ka bijām kopā, un es sveicu katru no jums no manas sirds.

Angliski tulkojuši Marija Baesa un Franks Tehans

© Pamela Kribbe
www.jeshua.net

Tulkoja Jānis Oppe