Pamelas čenelings ar Zemi

Dārgie brīnišķīgie cilvēki,

Es esmu Zeme, kas runā. Jūtiet manu klātbūtni jūsos, tāpēc ka es dzīvoju un runāju ar jums caur visu, ko jūtat jūsu ķermenī un caur viņu. Es esmu pastāvīgi ar jums saistīta, tāpēc jūtiet mani – man ir sirds, kura pukst, un būtība, kuru jūs vēlaties saņemt savā dzīvē uz Zemes, šeit un tagad. Ļaujiet sev būt manis pieņemtiem.

Es esmu jūsu māte daudzējādā ziņā, piemēram, es jūs uzturu caur ķermeni, kurš jums pieder. Jūsu dvēseles valoda un jūsu ķermeņa valoda faktiski ir vienāda. Dvēsele, jūsu augstākais virziena un patiesības avots, komunicē ar jums caur jūsu ķermeni. Cilvēka ķermenis nav tikai fiziska lieta, matērijas pika – tā ir dzīva enerģija. Viņš ir tās atdzīvināts, nes to un zina, ka tā nāk no manas dvēseles. Tātad, kad jūs gatavojaties iemiesoties zemes plāna ķermenī, jūs paņemat sev līdzi jūsu dvēseles zināšanas, savu izpratni un attīstītību un ielejat to zemes plāna ķermenī, kurš nes gudrību no manis: gudrību par dzīvi uz Zemes, “likumus”, kas šeit darbojas, un par to, kā šeit plūst un pārvietojas enerģijas.

Ir paredzēts, ka jūsu dvēsele sāks sadarboties ar Zemes dvēseli, ar mani, to, kas runā. Es esmu jums instruments, un jums ir ļauts izmantot mani. Es vēlos palīdzēt jums un atbalstīt jūs un iemācīt jums uzticēties jūsu sirds balsij. Sirds ir jūsu ķermeņa daļa, bet viņa ir arī vārti pie dvēseles. Jūsu vēders ir vieta, kur dzīvo jūsu iekšējais bērns, kurš ir jūsu autentiskums, jūsu dziļākās jūtas, emocijas un vēlmes, un jūsu vēders ir arī vārti uz dzīvības spēka avotu. Tāpēc raugieties uz ķermeni kā uz patiesi dvēseles templi, dzīves templi.

Jūs neesat vieni, jūsu tuvākais draugs ir jūsu ķermenis. Viņš vēlas sniegt jums visu nepieciešamo informāciju, lai jūs varētu dzīvot uz Zemes. Viņš vēlas jums palīdzēt jums izdarīt izvēles, pamatojoties uz to, ko jūs uztverat un jūtat iekšēji. Nonākt pie uzticēšanās ķermeņa gudrībai, iespējams, ir jūsu lielākais izaicinājums, jo veidā, kādā jūs esat atkarīgi no sabiedrības un pagātnes tradīcijām, jūs sākat domāt no savas galvas un vēlaties dzīvi kontrolēt un kārtot no tās. Taču jūsu ķermeņa dzīvā gudrība nav tādā veidā strukturējama un piepildāma, ķermenim ir pašam sava dinamika.

Šodien es vēlos jums pastāstīt par to, cik svarīgi ir klausīties jūsu iekšējo bērnu un jūsu emocijas, un par to, kā atšķirt emocijas, kas ir tīras un nāk no iekšējā bērna, un uzbudinājuma emocijas – kā es tās šeit saucu –, kuras nenāk tieši no bērna, bet kuras drīzāk ir sagrozītas un izkropļotas caur domām jūsu galvā. Tās ir emocijas, kas rodas caur interpretāciju, kura balstīta uz ārēju standartu radītiem aizspriedumiem, kas sagroza un traucē jūsu emocionālo signālu funkcionēšanu. Tas ir ļoti svarīgi, jo jūs iekšēji zināt, ka vislabāk ir sekot savām jūtām.

Jūs gan mēģināt orientēties pēc savām jūtām, par kurām jums stāsta jūsu sirds, jūsu dvēsele. Tomēr tajā pašā laikā pastāv visas pretestības emocijas, caur kurām jūs nevarat iegūt nekādu skaidrību un kuras padara jūsu jūtas ne tik vienkāršas, cik tās varētu būt. Tāpēc es gribētu nošķirt emocijas, kuras tieši izriet no iekšējā bērna tīrības, un uzbudinājuma jeb interpretētās emocijas, kuras ir jūtamas citādāk un ir mazāk tiešas un tīras, un bieži vien ir kombinācija no nosodošām un apspiestām emocijām.

Es aicinu jūs tagad doties pie jūsu iekšējā bērna un ļaut parādīties attēlam, kāds viņš vai viņa pašlaik izskatās. Jūsu iekšējais bērns ir spontāns; viņš ļauj savas emocijas redzēt bez filtra. Bērna emociju lasīšana nav sarežģīta; jūs varat tās iegūt, raugoties viņa mazajā sejā: dusmas, apjukumu, nemieru vai entuziasmu, prieku, rotaļīgumu. Tā ir primārā emocija, kas nāk nefiltrēta no bērna. Bet kas notiek, ja šī primārā plūsma ir bloķēta, nomākta vai tiek novirzīta, pamatojoties uz ārējiem standartiem? Bērns tiek sodīts par primāro emociju izpausmi, un tas bieži notiek jūsu audzināšanas laikā. Lielākā daļa vecāku nezina, kā tikt galā ar primāro emociju spēku, tāpēc novirzītās emocijas sāk savu dzīvi, un rodas traucējumi.

Lūk, piemērs: bērns jūt spontānas bēdas. Pastāv konkrēts cēlonis – kaut kas nevar notikt, vai kaut kas notiek nepareizi – un bērns raud, jo ir apbēdināts. Viņš savas bēdas parāda ar asarām un izmisumu. Vecāki saka: “Tev nav jāraud, jo…” un rāda bērnam visus iemeslus, kāpēc nav tik slikti, kā bērns domā. Vecāki, pieaugušie mēģina bēdas atvēsināt, nevis pieņemt tās. Ja bēdām ļauj izplūst uz āru, atļaujot bērnam kļūt mierīgākam, bērns atrod dabisku veidu, kā atgūt līdzsvaru. Bēdas nebūs mūžīgas, bet šķiet, ka pieaugušie baidās no šīs emocijas un tādēļ nekavējoties mēģina to savaldīt vai izravēt iedīglī.

Un kas ar bērnu notiek, ja šo emociju nav atļauts izpaust tieši vai arī ir ļauts, bet tikai daļēji? Bērns emocijai piesaista spriedumu, jo nonāk pie domas: “Nav labi paust savas bēdas. Būt bēdīgam patiešām nav labi. Tā nedrīkst būt; tas ir nepieņemami.” Bērns ir iegaumējis šo “mācību” un atcerēsies to, kad atkal tiks aicināts kontrolēt šo emociju vai rāts par to. Emocija nepazūd, tā ir dzīva enerģija, kuru nevar atsaukt caur galvu, tāpēc apspiestā emocija paliek un rada bērnā traucējumus. Nevainīgais spontānais spēks, ko emocija sākotnēji nesa, tagad ir sagrauts un nogājis “pazemē”, un tas galu galā pārvērtīsies traucējošā vai pat toksiskā spēkā. Kad bērns tiek nepārtraukti rāts un mācīts sistemātiski slēpt vai kontrolēt savas emocijas, šajā bērnā izveidojas apglabātu emociju rezervuārs, un tādēļ bērnam var parādīties uzvedības traucējumi.

Emocija vēlas dabiski izpausties, un patiesībā tā nav problēma, kas jārisina vai jāaizvāc, bet gan dabiska zemes plāna ķermeņa izpausme. Un to atbrīvot ir ļoti svarīgi, lai atjaunotu līdzsvaru starp ķermeni un emociju. Kad jūs izjaucat šo atbrīvošanos, tā rada bērnā un saglabā pieaugušajā emociju modeli, bloķētu ar sprieduma spēku; radīts bērnā, tas tagad ir pārgājis arī pieaugušajā. Emocija izaug, un tūlīt pret to vēršas spēks, lai to noturētu. Tās var būt skumjas, bet var būt arī dusmas, bailes vai kauns – tas var būt jebkas.

Kad šīs emocijas tiek nogāztas un tās nav atļauts piedzīvot vai izpaust, tās iegūst citādu nokrāsu, citādu “cenu”. Piemēram, ilgi slēptas dusmas var kļūt toksiskas, pārvērsties rūgtumā un naidā vai cinismā un pat depresijā. Depresijā jūs varat ieraudzīt emocijas galējo formu; šī emocija ir pagriezta uz iekšu, un tai nekad nav ļauts izpausties ārēji. Cilvēks vairs neredz sākotnējās emocijas avotu, jo savienojums ar viņa iekšējo bērnu ir ārpus viņa sasniedzamības. Ja jūs šim cilvēkam gribētu teikt ko līdzīgu: “klausieties savas jūtas”, tad tas šim cilvēkam būtu ļoti sarežģīts uzdevums, jo cik ļoti tās ir nošķirtas no iekšējā bērna! Daudzi no jums ir, kā šis cilvēks, kurš ir iemācījies savas sākotnējās emocijas kontrolēt, slēpt tās, bloķēt vai pakļaut tādam spriedumu uzskaitījumam, kas jums saka, kas ir atļauts un kas nav atļauts. Tātad klausīties jūsu jūtu saturu parasti nav tik vienkārši un acīmredzami.

Kā jūs atšķirat jūsu iekšējā bērna tīros vēstījumus no uzbudinājuma izkropļotajiem impulsiem, kas nāk no despotiskā pieaugušā, par kuru katrs no jums zināmā mērā ir kļuvis? Kā jūs atpazīstat atšķirību starp abiem impulsiem?

Dodieties atpakaļ pie iekšējā bērna, kuru jūs redzējāt sākumā, un sajūtiet viņa klātbūtni. Uz mirkli sajūtiet šī bērna nevainību, kura viņam ir ļoti tīra un dabiska. Viņš ir jutīgs un ievainojams, bet arī ļoti spēcīgs un tīrs. Viņš jebkurai emocijai ļauj izpausties kā dabiskam spēkam, kurš plūst caur to un pēc tam tiek aizpūsts prom.

Kur iekšējais bērns jūsu ķermenī atrodas? Sajūtiet to uz mirkli sevī. No kurienes viņš runā, un kā viņš ir dzirdams? Iekšējais bērns aicina jūs ceļot lejup ar maigumu. Bērns dabiski sauc pēc maiguma, jo viņš ir tik vientiesīgs; nevainība bērnam ir tipiska. Cieši turieties pie šī nevainīgā, spontānā bērna tēla, kurš nav jūsu galvā, bet jūsu sirdī vai vēderā.

Tagad saskatiet, kas virzās uz šo bērnu no iekšienes, kad jūs viņu savienojat ar jūsu galvu un spriedumiem, kas tur joprojām ir aktīvi. Kāda veida plūsma no jūsu galvas iet pie jūsu iekšējā bērna?

Katrā no jums joprojām dzīvo spriedumi no pagātnes, lietas, kurām jūs neļaujat klātbūtni, kuras liek jums domāt, ka jums vajadzētu būt labākiem vai atšķirīgiem. Tie ir tie spaidi, kas tiek uzlikti jūsu iekšējam bērnam, un rezultātā bērns jūtas nekomfortabli un nevēlami. Šīs direktīvas, kurus jūs esat pieņēmuši par to, ko jūs nevarat un ko jums nevajadzētu just, joprojām dzīvo jūsu galvā, kaut arī šīs direktīvas neatbilst jūsu emocionālajai realitātei. Tātad, kas vinnē? Jūsu sākotnējā emocija vai diktators jūsu galvā, kas emociju pārvērš par kaut ko “pieņemamu”?

Tas, kas notiek jūsu galvas enerģijas laukā, ir meli, jūsu sākotnējās emocijas maskēšana. Tādā veidā iekšējais bērns tiek ielikts cietumā un kļūst izolēts, kas bieži jūsu saikni ar jūtām padara ļoti sarežģītu. Vispirms jums ir jāapzinās meli – jeb melis – jūsu galvā, un tas prasa zināmu skaidrību par jūsu uztveri. Jo tas, kas faktiski ir meli, jums ir mācīts kā patiesība: “jums jārīkojas šādā veidā; tam nevajadzētu būt; tas nav atļauts.” Tātad jums vispirms ir jāatmasko melis jūsos, un tas prasa drosmi un prāta skaidrību, jo melis jūsos ir pieņēmis identitāti, savu paša dzīvi. Šī identitāte bieži nosaka, kā jūs sevi prezentējat ārējai pasaulei, bet tā ir maska, viltus persona, kuru jūs esat izveidojuši, lai izdzīvotu kā augošs bērns un vēlāk, lai ietilptu sabiedrībā.

Tātad jūsu dzīvē ir divas figūras, kuras es šeit saucu par “meli” un par “sākotnējo bērnu”.

Iezīmējot daļu no jums kā “meli”, es nevēlos vērtēt šo jūsu aspektu, jo tas ir gandrīz neizbēgams un pastāv ikvienā, kurš aug iepriekš aprakstītajā veidā. Tomēr tā ir figūra, ar kuru jārēķinās. Melis sūta jums visa veida signālus, stāstot jums, ko jūs varat un ko nevarat darīt; melis attur jūs no vienām lietām un mēģina pierunāt uz citām. Un reizēm jūs ejat kopā ar viņu, jo jūs patiešām domājat, ka tas ir pareizi.

Lai noskaidrotu, vai kaut kas patiešām ir taisnība, ir ārkārtīgi svarīgi savienoties ar savu ķermeni un meklēt tur jūsu iekšējā bērna emocionālo realitāti. Mēģiniet sajust atšķirību. Ja jūs sev kaut ko sakāt no meļa puses, tonis nav mīlošs un maigs, bet piespiežošs, manipulatīvs, kontrolējošs, un parasti šeit ir apakštonis, kurš saistīts ar trauksmi un vajadzību noteikt ierobežojumus. No otras puses, ja jūs nolaižaties no savas galvas vēderā, bērna realitāte jūtas daudz atvērtāka, maigāka un nevainīgāka, un daudz stabilāka un pamatīgāka.

Jūtiet enerģiju atšķirību: neatturamu, bieži vien nepacietīgu plūsmu jūsu galvā un maigu, nevainīgu, atvērtu un daudz stabilāku enerģiju no bērna jūsu vēderā. Un pieņemiet stingru lēmumu tagad izvēlēties bērnu; lai ļautu viņam patiešām piedzīvot visu, ko viņš jūt, un turklāt redzētu viņa spēku un vērtību, pat ja jūs nezināt, kas jums patiesībā ir nepieciešams, ja bērns, piemēram, ir ļoti dusmīgs, skumjš vai samulsis.

Ļaujiet bērnam būt un nemēģiniet viņu ierobežot. Ļaujiet enerģijai dabiski strādāt caur to, ko jūt bērns, un mēģiniet turklāt aizvākt savu “galvu”. Tad pajautājiet bērnam: “Ko tu tagad vēlies, lai dzīvē kļūtu laimīgāks, priecīgāks, mīlošāks?” Kāda veida enerģija ir visnoderīgākā šim bērnam? Ko viņam visvairāk vajag? Paņemiet bērnu savās rokās, tad apvienojieties ar viņu jūsu vēderā. Viņš ir dzīves vēstnesis, viņš saņem informāciju no jūsu dvēseles un vēlas to jums nodot zemes plāna tīras emocijas formā. Atlaidiet tiesnesi jūsu galvā un uzticieties šim bērnam un jūtiet Zemes atbalstu. Es esmu Zemes dvēsele un vēlos ietīt jūs mīlestībā un spēkā un aicināt jūs atkal uzticēties savai oriģinālajai dabai, kura ir tīra un nevainīga kā dzīvnieki, augi un ziedi.

Liels paldies par jūsu uzmanību.

© Pamela Kribbe

No angļu valodas tulkojuši Marija Baesa (Maria Baes) un Franks Tehans (Frank Tehan)

www.jeshua.net

Tulkoja Jānis Oppe