Pamelas čenelings ar Zemi

Dārgie draugi,

Es esmu Zeme. Es jūs mīlu, jūs esat mani bērni. Jūs pārvietojaties pa manu virsmu, kamēr jūs esat aizņemti ar jūsu ikdienas grūtībām, un es sekoju jums un ilgi aicinu jūs atgriezties pie kodola, kas jūs esat. Es vēlos modināt jūsos to, kas jūs esat pēc savas būtības.

Jūs visi esat ievadīti ceļojumā, jūsu dvēsele vēlas pilnīgi nolaisties uz Zemes un apvienoties ar cilvēka ķermeni, un dzīvot un izpausties šeit. Kamēr jūs meklējat, kādā veidā pacelties pāri savai cilvēcībai, jūsu dvēsele vēlas apskaut iemiesojumu. Viņa vēlas būt cilvēks, nonākt pilnībā uz Zemes un izveidot saplūšanu starp dvēseli un cilvēku. Tas ir jūsu mērķis uz Zemes.

Šodien mēs runājam par saknes čakru, enerģijas centru jūsu mugurkaula lejasdaļā, Zemei vistuvāko čakru un Zemes visdziļāk ietekmēto. Daudziem no jums saknes čakrā ir iestrēgušas bailes. Ja jūs varētu redzēt saknes čakru cilvēku vairākumam uz Zemes, jūs novērotu, ka tā ir sadrumstalota un nav vesela vai dažreiz pat tukša. Rezultāts ir tāds, ka daudzi cilvēki šaubās, vai viņi patiešām uz Zemes ir mājās. Viņi brīnās, ja viņi var patiesi justies droši un vēlami šeit.

Zeme ir vieta ar potenciālu tik lielai pārpilnībai un bagātībai, un ar to es domāju jūsu kā dvēseles bagātīgo pieredzi. Šeit var pieredzēt daudz prieka un iedvesmas, bet šobrīd šeit uz Zemes ir daudz tumsas. Daudzus gadsimtus cilvēce bija ilūziju un baiļu gūstā, kas dzīvi uz Zemes var padarīt par elli, un tāpēc plīvurs apklāja jūsu dabisko gudrību. Ir notikusi atsvešināšanās, kura iesniedzas jūsu būtības kodolā.

Iespēja dzīvot, šī vārda īstajā nozīmē – dzīvot priekā un iedvesmā – var nākt tikai no dabas, bet jūs sevi esat nostādījuši pretstatā dabai. Cilvēce ir centusies pacelties pāri dabai un apzinātā, nepiekāpīgā veidā mēģinājusi apkārtējās pasaules realitātē ieviest struktūru un kārtību, bet tas nedarbojas. Jūs dzīvojat pa vidu lauskām no vecās pasaules tēla, kurš ātri zaudē savu derīgumu. Tas ir pasaules uzskats, kurā cilvēki bija apkārtējās pasaules organizētāji un manipulatori ar to. Cilvēki centās kontrolēt dabu pēc sava prāta un savu iemeslu dēļ un, tā darot, kļuva ļoti atsvešināti no sevis. Cilvēki zaudēja saikni ar to, kas viņiem ir pats dabiskākais: savas jūtas un vienotību ar dzīvo realitāti, kas viņus aptver.

Kad jūs zaudējat saikni ar dzīvi jūsu iekšienē, jūs zaudējat saikni ar dzīvi ārpus jums. Tad attīstās vēsas, cietas sirdis, kādas var novērot daudziem cilvēkiem. Daudzi cilvēki, tas ir redzams pēc saknes čakras, nezina, kā savienoties ar Zemi dzīvā, vitālā veidā tur iestrēgušo baiļu un apspiešanas dēļ.

Es iepriekš dažos čenelingos apspriedu to, kā dvēsele nolaižas uz Zemes. Viņa ļoti vēlas šeit iemiesoties un nolaisties matērijas dziļākajā līmenī, lai viņa varētu nest Zemei gaismu un matērija kļūtu iekšēji dzīva. Mēs runājām par ceļojumu caur apakšējām čakrām, par ceļojumu, kurš sākas sirdī un paplašinās caur vēderu: uz saules pinumu, uz nabas čakru un visbeidzot uz saknes čakru jūsu mugurkaula lejasdaļā. Saknes čakra ir tā, par kuru mēs šodien runājam. Kā jūs varat dziedināt šo sevis daļu, bailes un šaubas, kas tur ir? Kā jūs varat atrast atbildi uz jautājumiem: “Vai man ir atļauts šeit būt? Vai es esmu vēlams šeit? Vai es varu ļaut manai gaismai apspīdēt dziļāko līmeni, manas dzīves kodolu?”

Jūs esat tik ļoti pieraduši atbilst pasaulei ārpus jums, kura ietver sabiedrības cerības, bet cilvēcei pašlaik ir vajadzīgi cilvēki, kuri vēlas nākt lejā uz jaunu ceļu, lai ļautu atdzīvoties dabai. Un tas nozīmē dabai manī – jūsu mātē, Zemē – un jo īpaši un pirmkārt, dabai jūsos. Un darīt to, ienesot jaunu dzīvīgumu, lai tik cietās un sasalušās daļas jūsos kustu, kļūtu siltas un atkal plūstu.

Kā jūs šo procesu varat sevī veikt? Kā jūs varat ieraudzīt, apkampt un atlaist pirmatnējās bailes, kuras ir ieslēgtas saknes čakrā? Šodien es vēlos apspriest trīs veidus, kā jūs to varat izdarīt.

Pirmais veids ir izjust dabas skaistumu. Lai nomierinātu savu pirmo čakru, saknes čakru, starpeni – visi nosaukumi tam pašam centram – maigā veidā un vedinātu viņu atvērties un justies uz Zemes kā mājās, jums vajag sameklēt vietu dabā, kur jūs jūtaties ērti. Vietu, kur jūs uzņemat dabas skaistumu: kokus, augus, ziedus, dzīvniekus, putnus, mākoņus, debesis, gadalaiku ritmu. Vietu, kur jūs varat just bijību pret atmosfēru un dabas skaistumu.

Meklējiet vietu apzināti, un, ja jūs ārā nevarat iet, tad lūkojieties uz augu vai vāzi ar ziediem savā istabā. Vienmēr ir atrodams kaut kas no dabas jūsu apkārtnē. Uzņemiet tās dabisko skaistumu, bet sajūtiet arī, kas šo skaistumu veido. Tas nav ārējs skaistums, ideāls, ko ir noteikuši citi par skaistu vai neglītu saskaņā ar cilvēku standartiem. Drīzāk tas ir skaistums, kurš izskan no tās raksturīgajām īpašībām. Tā ir pati dzīve, kuru jūs izjūtat kā skaistumu: vienkāršība un sevis sniegšana, kas plūst caur augu vai koku, kas ir vienots ar gadalaiku, putns, kurš dzied, nevainīgums, kas piemīt dzīvniekiem, kuri dodas savās ikdienas gaitās, rotaļīgi un viegli – tas ir tas, kas jūs skar.

Tas, ko es jums lūdzu, ir apzināties sevi dabā. Jūs bieži domājat, ka jūs esat izņemti no dabas, no harmonijas un līdzsvara, ko jūs tur atrodat, taču jūs esat dabas daļa. Mēģiniet sajust, ka pašlaik, kad jūs uzņemat skaistumu, līdzsvaru, dabas ritmu, šīs īpašības arī vēlas plūst caur jums. Jūsu mentālā aktivitāte var celt barjeras pret šo sajūtu un teikt, ka jūs šeit nepiederat, bet jūs esat dabas daļa, jo jūs dzīvojat ķermenī.

Apbrīnojiet savu ķermeni tāpat, kā jūs apbrīnojat kaut ko dabā. Un, lai to izdarītu, jums vajag sākt savu ķermeni izjust no iekšienes, nevis no ārienes, piemēram, kāds tas izskatās un kā tas atbilst noteiktiem standartiem. Visi šie sabiedrības noteiktie skaistuma tēli ir smags slogs, no kura jūs ciešat un kurš ir neīsts un nepatiess. Tie ir auksti un mākslīgi kā mentalitāte, kura rada un nosaka tos – tie nav reāli!

Paskatieties uz putniem un lapām kokos. Neviens nav tāds pats kā cits, katrs no tiem ir unikāls. Jums tie nav jāsalīdzina, cits ar citu, bet vienkārši saskatiet dabisko harmoniju un līdzsvaru, ko izstaro daba, kad jūs staigājat pa mežu vai pa pludmali. Dabas vienkāršība – kura atklājas visā savā sarežģītībā – ir tā, kura nomierina cilvēku, kad viņš pastaigājas dabā. Tagad sajūtiet, ka jūs paši esat daļa no šīs plūsmas, tāpat kā daļa no nevainības. Jūs varat būt, kas jūs esat: dabas daļa, un arī daba vēlas caur jums atklāties priecīgā un līdzsvarotā veidā.

Tagad mēs ejam vienu soli tālāk. Tagad koncentrējiet savu pilnīgu uzmanību uz savu ķermeni. Jūs varat taisīt šo vingrinājumu – ja jūs vēlaties to tā saukt – kad jūs esat mājās vai kad esat skaistā vietā pie dabas, kas, iespējams, ir pat labāk. Koncentrējiet savu uzmanību uz iekšieni un tad iztēlojieties, ka jūs esat tikpat liela dabas daļa kā skaists koks. Caur jums plūst enerģijas, jūsos plūst šķidrumi, kuri zina, kur tieši viņiem jāiet. Jūsu sirds pukst, jūsu asinis plūst, un viss zina, kas tam jādara. Kaut gan jūsu ķermenis ir komplicēts organisms, visi orgāni zina, kas jādara, un tāpēc viņi, protams, ir tendēti uz veselību un dzīvīgumu. Jūtiet, ka jūs iekļaujaties atjaunojošajā un dziedinošajā spēkā, kāds ir dabai pašai. Dabā ir tik daudz dziedinošu plūsmu, un tās visas ir pieejamas jūsu organismam. Jūsu dzīvās šūnas zina, kas jums vajadzīgs, jo jūsu ķermenis ir ļoti gudrs organisms.

Tagad aplūkojiet savu ķermeni, kuram ir sava valoda. Jūsu dvēsele atklājas caur ķermeni un viņā, un tas ir tas, ko dvēsele patiešām ilgojas darīt! Organisms nav kaut kas zemāks, kaut kas sliktāks, ķermenis ir brīnišķīga grāmata, dvēseles rokasgrāmata. Tagad iedomājieties, ka jums šis ķermenis ir dots kā brīnišķīga velte no Radīšanas. Sajūtiet cieņu no Radīšanas pret jūsu ķermeni un to, kā dzīve vēlas lolot jūs. Jūs esat tā pieraduši redzēt savu ķermeni no ārienes un kritizēt viņu, tagad jūtiet viņu no iekšienes. Jūtiet, kā viņš paceļas no bezgalīgas dzīvīguma un prieka strūklakas un kā jūs varat dot viņam formu un barot viņu ar savu spēku no jūsu dvēseles dziļākās daļas.

Iztēlojieties, kā silts dzīvības spēks plūst no saknes čakras. Jūs varat redzēt sarkanu krāsu ap viņu – vai kādu citu krāsu – tā parādās spontāni. Tagad jūtiet, kā no šīs uguns, šī dziļā dzīvības spēka, dziedinoša silta plūsma plūst caur jūsu ķermeni: jūsu kājām, jūsu mugurkaulu, jūsu vidukli. Ļaujiet viņai plūst līdz pleciem, tad uz jūsu rokām un plaukstām. Jūtieties iezemēti, jūtiet kājas no iekšienes, kā viņas balstās uz manis, Zemes, un jūtiet arī dzīvības spēku, kurš ir pieejams zemē. Uzdodiet savam ķermenim jautājumu: “Vai tu jūties labi? Vai ir kaut kas, ko es varu darīt tavā labā? Vai tev no manis kaut kas ir vajadzīgs?” Tikai pajautājiet, tad pacietīgi gaidiet. Iespējams, ka ķermenis uzreiz nevar atbildēt. Jums varbūt vajadzēs iemācīties runāt šādā veidā ar ķermeni, bet ir ļoti liela iespēja to izdarīt.

Ķermenis klausās jūs. Jūs esat viņa dzinējspēks, protams, ķermenis vēlas sazināties ar jums – tāpēc vienkārši pajautājiet viņam. Ar savu uzmanību maigi ceļojiet pa visu ķermeni. Sāciet ar savu galvu. Ļaujiet jūsu uzmanībai riņķot kā maigam čukstam, kā maigai plūsmai pa jūsu galvu. Iztēlojieties savu uzmanību kā ļoti liegu brīzi, kura ļoti maigi jautā jūsu ķermenim: “Vai ar tevi viss ir kārtībā? Vai es varu tev palīdzēt? Tu esi tik brīnišķīga velte. Vai es varu apņemt tevi ar kaut ko, kas tev vajadzīgs?” Pat tikai jūsu uzmanības maigas brīzes plūsma stimulē jūsu šūnas un dara viņas laimīgas. Viņas dejo laimīgā prieka aplī, kad jūsu uzmanība pieskaras viņām ar jūsu mīlestību.

Ļaujiet jūsu uzmanībai riņķot ap jūsu kaklu, jūsu pleciem. Ļaujiet tai plūst caur jūsu sirdi, caur jūsu saules pinumu un jūsu nabas čakru, un visbeidzot atpakaļ uz saknes čakru. Labi palūkojieties tur. Jūs varbūt saņemat attēlu vai sajūtu no jūsu saknes čakras, kura atrodas pie jūsu astes kaula jūsu mugurkaula lejasdaļā. Jūs varbūt kaut ko šeit jūtat, jūs varbūt jūtat vecas bailes vai sastrēgumu un bloķējumu, bet jums ar to nekas nav jādara. Jums tikai vajag būt klāt kā šai liegajai brīzei, kura to maigi glāsta, un pat, ja jūs neko nejūtat un neko neredzat, tas ir labi.

Vienkārši esiet klāt ar savu uzmanību, jo jūsu uzmanība dziedē: tā ir jūsu ķermeņa atbrīvošana. Ķermenis vēlas būt sadzirdēts un saredzēts un ne tikai kā mehānisms, kurš ļauj jums darboties, viņš vēlas, lai viņš tiku novērtēts par savu skaistumu. Un ne par tādu skaistumu, kādu jūs redzat laikrakstu un žurnālu attēlos, bet par sava veida skaistumu, kāds piemīt putnam kokā vai vardei dīķmalā. Tas ir parasta veida skaistums, kāds piemīt būtnei ar viņas veselīgo daiļumu, viņas dabisko krāsu un formu. Tā ir sava veida uzmanība, ko ķermenis vēlas saņemt jūsu domās, un viņš vēlas zināt, kā jūs viņu novērtējat.

Tagad ļaujiet brīzei maigi iet gar jūsu kājām. No saknes čakras pārvietojieties uz jūsu ceļiem un lejup līdz jūsu potītēm, jūsu papēžiem, uz jūsu kāju pēdām un pat uz visiem desmit pirkstiem un jūtiet, kā jūs pārņem dzīvības plūsma. Tas ietekmē dziedinoši šim pasākumam, ja jūs to vēlaties tā saukt, veltītās iekšējās uzmanības dēļ, bet patiesībā tas ir tikai jautājums, kā atrast, kur ir avots, no kura jūs atnācāt.

Tātad jūs sākāt ar pirmo soli, kas ir dabas skaistuma izjušana. Un tad otrais solis, kurš atrod to pašu skaitumu jūsos pašos, jūsu pašu ķermenī. Jūs esat daļa no dabas, no dzīves dabiskā plūduma, tāpēc jums nekas nav jādara, lai to sasniegtu, jums tā ir. Trešais solis domāts, lai savienotos ar dzīvīgumu un dzīvesprieku jūsu iekšienē, kā arī, lai palutinātu sevi, izjūtot jūsu saknes čakras pamatīgumu un drošību, un drošumu. Un ar palutināšanu es domāju kaut ko citu, nekā jūs varētu gaidīt. Es aicinu jūs satikt bērnu jūsu iekšienē, iztēlojoties, ka jūs esat piecus gadus vecs bērns. Mēģiniet par viņu tik daudz nedomāt, bet mēģiniet sajust šī bērna ķermeni, viņa dzīvības spēku, viņa jaunību. Viņš ir savas attīstības vidū, tāpēc viņš ir zinātkārs un vēlas uzzināt visu veidu lietas.

Šis bērns joprojām dzīvo kaut kur jūsos, un es aicinu jūs savienoties ar šo bērnu un darīt to, ko šis bērns vēlas darīt. Varbūt, ka šis bērns jūsos jūtas satraukts, ir apspiests vai ar baiļu sajūtu. Tāpēc pirmais veids, kādā bērns jums var sevi parādīt, ir negatīva emocija, kas, šķiet, ir pretrunā ar ideju palutināt sevi. Tomēr es vēlos, lai jūs saprastu, ka šis bērns ir jūsu visspontānākā daļa, daļa, kura neveido rafinētas jūtas, kādas tiek uzskatītas par piemērotām, tās, kuras jums ir mācītas kā pareizas caur jūsu audzināšanu sabiedrībā. Drīzāk šīs bērns ir jūsu pirmatnējā daļa, tā jūsu daļa, kura nes jūsu oriģinalitāti, un tādejādi ir jūsu visdabiskākā, spontānākā jūsu daļa.

Es aicinu jūs padarīt šo bērnu redzamu. Varbūt, ka attēlam nav uzreiz formas, bet mēģiniet iztēloties viņu. Iztēlojieties, ka jūs tagad esat piecus gadus vecs bērns vai kaut kur ap šo vecumu. Ņemiet pirmo attēlu, kāds ienāk prātā, un vienkārši skatieties, kā bērns izskatās. Vai viņš ir laimīgs, jeb viņš ir skumjš? Vai viņš smejas, jeb viņš izskatās nelaimīgs? Vai viņš ir jautrs, jeb viņam ir depresija? Vai viņš ir nobijis, jeb viņš jūtas droši? Un pasniedziet savu roku pretim šim bērnam, un skatieties, vai viņa vai viņš to paņem. Pacietīgi gaidiet, veltiet visu laiku, kāds nepieciešams šim bērnam. Palūdziet viņu apsēsties jums blakus un paņemiet viņu savās rokās.

Ar dažiem cilvēkiem bērns mīlestībā metīsies viņu rokās, un ar citiem bērns ieturēs distanci, jo viņš jūt neuzticību, un arī tas ir labi. Vissvarīgākais ir tas, ka jūs savienojaties ar bērnu un ka jūs mēģināt labāk izprast viņa rīcību un atklāt, kādas dziļas emocijas caur šo bērnu var jums atklāties. Nav runa par dziedināšanu un, ka nekavējoties viņš jāpadara labāks, runa ir par jautājumu bērnam: „Ko tu no manis pašreiz vēlies? Ko tev patiktu darīt? Kas tev šobrīd ir vajadzīgs visvairāk?”

Tas ir kaut kas, ko jūs bieži darāt savā ikdienas dzīvē. Padariet par paradumu iet iekšienē un jautāt bērnam jūsu iekšienē, ko viņš vēlas. Runa ir par to, ka jūs savienojaties ar pirmatnējo dzīvības plūsmu jūsu iekšienē, kura daudz vieglāk atveras bērnos nekā pieaugušajos, kuru emocionālā dzīve ir strukturizēta un ierobežota ar mentāliem noteikumiem. Ļaujiet jūsu spontānākajai daļai runāt, jo viņa vēlas nākt pie jums, lai sevi izpaustu caur jums un, to darot, atkal varētu kļūt par skaistuma avotu. Un ne par mākslīga veida skaistumu, bet par oriģinālu, pirmatnēju skaistumu, skanīgai straumei līdzīgu, kura dažviet ir ļoti klusa un mazkustīga, taču citviet ir ļoti nevaldāma, kaskādēs krītot lejup no klintīm. Bērns jūsos ir dzīvs ūdens, kurš vēlas plūst un kustēties, tāpēc ļaujiet bērnam virzīt sevi.

Atkal un atkal veiciet šo savienošanos šeit un tagad. Tādejādi jūs nesat sevi atpakaļ pie savas fundamentālās būtības. Ir nozīmīgi, ka bērns jūtas droši, kas nozīmē, ka jūs izjūtat drošību jūsu būtībā, jūsu saknes čakrā, jūsu pamatā. Tas nozīmē, ka jūs varat paļauties uz sevi, konsultējoties ar savām dziļākajām emocijām iekšienē. Tas nozīmē, ka jūs neslēpjaties no sevis, bet varat nostāties aci pret aci ar savām bailēm un varat piedot un apkampt sevi visu. Kad šis iekšējais bērns jūsos ir laipni gaidīts, tad jūs esat iekarojuši pasauli! Tad vairāk nav nekā, kas reāli ar jums var notikt, jo jūs pateicāt „jā” dzīvei, tās kāpumiem un kritumiem, tās virsotnēm un ielejām, un tā ir drošība.

Zināt, ka jūs esat drošībā, nenozīmē gulēt ar domām, ka lietu pārgrozība ir prognozējama, vai būt pārliecībā par labu nākotni, drošinot lietas savās domās. Patiesi dzīvot nozīmē ļauties pārmaiņām, visiem negaidītajiem līkumiem un pagriezieniem, kādi, piemēram, sastopami upē. Bet tomēr jūs joprojām jūtaties droši, un tas ir iespējams tikai tad, ja jūs uzticaties plūsmai savā dzīvē. Nevis no prāta, kurš uz plūsmu raugās no ārpuses, bet plūsmai no sevis paša, kurai tajā pašā laikā jūs joprojām uzticaties. Tā ir drošība un pamatīgums, kas ir patiess iekšējs spēks un kuru jūs varat atrast tikai sevī pašā, savā ķermenī, jūsu bērna daļā. Un tas jums prasīs daudz pūļu, jo jums ir mācīts, ka jums savās domās, no jūsu mentālās puses, ir jādzīvo meistarīgi. Jūs visi lūdzaties atgriezties pie savas dzīves avota, taču tas nevar notikt domu veidā, bet caur jūsu dabas spontānumu.

Nekļūdieties, daba nav haotiska. Dabā izpildās dabas likumi, taču tie ļoti atšķiras no tā, ko jūs varat saprast ar racionālu prātu vai ar loģiku. Tas nozīmē dzīvot pēc iekšējās izjūtas un ļauties dzīves plūsmai, kurp viņa vēlas jūs vest. Uzturiet kontaktus ar savu ķermeni un ar dabu. Esiet kontaktā ar savu bērnu iekšienē, un jūs pēc tam redzēsiet, ka arī dzīve norisinās saskaņā ar likumiem, bet pilnīgi cita veida likumiem. Nevis pēc loģikas, bet tādiem, kuri vairāk vadās, klausoties lielāku kopumu, un šis kopums ietver jūs un nosaka jūsu sirds labklājību. Jūs esat saistīti ar šo kopumu, un, kad jūs patiešām ieguldāt sevi viņā, tad jūs jūtat, ka jūs vada un atbalsta kaut kas vārdā nenosaucams, kaut kas liels un labs, kaut kas drošs un sargājošs.

Es arī esmu daļa no šī lielā kopuma. Es, Zeme, veidoju kopumu no sevis ar visu, kas dzīvo un plaukst uz manis. Bet es esmu tikai maza daļa no liekāka Kosmosa, un caur viņu visu plūst kaut kas, ko jūs saucat par Dievu un ko es saucu tikai par „dzīvi”: kaut kas,  kas ir bezgalīgs un neiznīcināms, neatkarīgi no tā, kādu formu tam piešķirat, un tajā slēpjas patiesa drošība, ko jums ir iespējams izjust šeit uz Zemes. Jūtiet dzirksteli no lielās siltuma, kustības, mīlestības enerģijas, kura caurauž visumu.

Es esmu ar jums. Es vēlos apliecināt šo plūsmu, viņas patiesīgumu. Saskatiet skaistumu ap jums, kas joprojām ir redzams uz Zemes: augus, dzīvniekus un skaistumu, tīrību, nevainību jūsos un arī cilvēkos ap jums. Saskatiet to atkal un atgriezieties dzīvē un apkampiet viņu.

Sirsnīgi pateicos par jūsu uzmanību.

© Pamela Kribbe
www.jeshua.net

Tulkoja Jānis Oppe