Pamela Rose Kribbe (1968) strādā kā psihes lasītāja, dziedinātāja savā pašas praksē Tilburgā, Holande. Ir ieguvusi doktora grādu zinātnes filozofijā 1977. gadā, pēc filozofijas studijām Leidenes, Nijmegenas un Harvardas (ASV) universitātēs.

Biogrāfija

Šajā biogrāfijā es nedaudz vairāk runāju par sevi un savu garīgo attīstību. Daudzi ir man jautājuši, kā es nonācu pie čenelingiem un kā pie manis atnāk saikne ar Ješua? Šī biogrāfija ne tik daudz paskaidro čenelinga fenomenu, cik ir personīgs stāsts par to, ko tas nozīmē man.

Prelūdija

Mani sauc Pamela Rose Kribbe. Esmu dzimusi 1968. gada 6. septembrī mazā ciematā Nīderlandē. Bērnībā es ļoti interesējos par bērnu Bībeli un stāstiem par Jēzus dzīvi, kas bija diezgan dīvaini, jo mani vecāki nekādā ziņā nebija reliģiozi. Kad man bija 12, nomira mana vecāmāte, kuru es ļoti mīlēju. Viņa man bija kā vecāks, jo dzīvoja kopā ar mums kā mūsu ģimenes daļa. Pēc viņas nāves mēs – mana māte, es, tantes, māsīcas – sākām ļoti interesēties par literatūru par dzīvi pēc nāves, psihiskiem fenomeniem un tamlīdzīgi. Tas turpinājās līdz manām mācībām universitātē. 19 gados es sāku mācīties filozofiju Leidenes universitātē. Pēc gada es pārvērtos skeptiķī, uzskatot visu šo reliģiozo materiālu par ārkārtīgi māņticīgu un iracionālu. Es iemīlējos racionālistiskajā pieejā filozofijai un ļoti daudz strādāju un mācījos. Es pabeidzu universitāti ar izcilību un saņēmu uzaicinājumus strādāt par aspirantu no dažādām Nīderlandes universitātēm. Manu pētījumu lauks bija mūsdienu zinātnes filozofija. 23 gadu vecumā es stājos attiecībās ar cilvēku, vecāku par mani, kurš arī veiksmīgi taisīja zinātnisko karjeru. Mēs dzīvojām ar viņu brīnišķīgā mājā, un es biju laimīga.

Mana satikšanās ar jauno cilvēku, kuru es iemīlēju, tiešām nebija nejauša. Viņš arī bija filozofs un aspirants un, atšķirībā no mana partnera, ticēja “garīgām lietām” un bija vienlaicīgi gan jutīgs, gan intelektuāls, gan iracionāls. Tas manī dziļi kaut ko sašūpoja. Man bija palikusi mana vecā interese par garīgo, taču tas bija “aizliegts” manā akadēmiskajā vidē, un tagad bija parādījies kāds, kuru es varētu saukt par radniecīgu dvēseli, kura atgādina man par tik ilgi apslēpto manis pašas daļu. Mēs bezgalīgi runājām par filozofiju un garīgumu. Mēs iemīlējām viens otru. Es pametu savu partneri, pilsētu un māju, kurā dzīvoju, taču mēs nebijām laimīgi. Mūsu attiecības nebija ilgstošas un beidzās ar to, ko es izjutu kā lielu emocionālu traumu. Mūsu sakara smagā saraušana pilnīgi sagrāva abas mūsu dzīves, jo raksturu atšķirību dēļ mēs nespējām uzcelt kopēju dzīvi un šķīrāmies, kad bija pagājis mazāk par 6 mēnešiem.

Krīze

Es noīrēju mazu istabu, atkal vadot savu dzīvi kā nabadzīga studente. Man nerūpēja  materiālās labklājības zaudējums. Es iegrimu bēdās un skumjās par to, ka mans iemīļotais – radniecīga dvēsele – ir atstājis mani. Es jutu, ka priekš manis viss ir zaudējis nozīmi, un nerūpējos par manas disertācijas pabeigšanu. Šajā laikā, varētu šķist, bez jebkāda iemesla, man piedāvāja stipendiju, kura atļāva man pavadīt semestri Harvardas universitātē ASV. Es varēju vienkārši apmeklēt lekcijas, kuras man patīk, un no manis netika prasīts nekas noteikts. Es piekritu, un tas kļuva man par ārkārtīgi dziļu pieredzi. Pirmoreiz dzīvē es jutos pilnīgi vientuļa, un man nebija nekāda cita risinājuma, kā pacietīgi to izciest. Intelektuāli es biju tukša. Mana interese par akadēmisko filozofiju bija pilnīgi novītusi, un man bija jāpieliek patiešām lielas pūles, lai neaizmigtu kursos, kurus es klausījos vienā no pašām slavenākajām pasaules universitātēm. Mans prāts vairs nepieņēma neko “intelektuālu”. Es ļoti noguru un pēc lekcijām vienkārši gulēju vai pavadīju laiku ar savu jauko istabas biedreni, kura arī bija vientuļa, tikko izejot no nelaimīgas laulības. Grāmatu veikalā universitātes tuvumā es atradu Seta grāmatu, nodotu caur Džeinu Robertsu. Es nekad agrāk nebiju lasījusi čenelingus un sākumā neko tajā nesapratu. Taču es jutu šī materiāla pievilkšanas spēku atkal un atkal, un pēc kāda laika tas spoži apgaismoja manu dzīvi. Tas nebija vienkārši saturs, kurš mani satricināja ar oriģinalitāti un dziļumu, bet enerģija, kura skāra un pacēla mani. Tas bija pirmais, kas atkal atgrieza mani dzīvē.

Atkal strupceļā

Pēc atgriešanās no Amerikas es nolēmu pabeigt savu disertāciju, kaut arī zināju, ka neturpināšu akadēmisko karjeru. 1997. gadā, 29 gadu vecumā, es ieguvu filozofijas doktora grādu, atradu sev labu dzīvokli un baudīju neatkarību. Es biju izaugusi, es biju pārvarējusi sliktāko krīzi manā dzīvē un zināmā mērā atjaunojusies. Man bija jāiegaumē viena no pašām grūtākajām priekš manis mācībām: tas, kurš pilnībā pieņem savu individualitāti, nevar pilnīgi pazaudēt sevi savstarpējās attiecībās. Es vienmēr pārdzīvoju iemīlēšanās stāvokli kā kaut ko gandrīz reliģiozu, it kā es gaidītu, ka kāds vai kaut kas “pacels” mani no vientulības nepilnā stāvokļa, atļaujot man sajust ekstāzisku vienotību un pilnu atzīšanu. Šī “transcedentalitātes” un “vienotības” vēlēšanās, kura iziet ārpus “manis” robežām, galu galā noveda mani pie pilnīgas vientulības un izmisuma. Tagad es veseļojos no tā ar jaunu pamošanās sajūtu, taču vēl arvien jutos pietiekami vientuļa. Šajā laikā es satiku bijušo kursa biedru, un viņš bija vienīgais, ar kuru es varēju, šajā manas dzīves punktā, parunāt, pa īstam parunāt par man svarīgām lietām. Mēs dzīvojām kopā gandrīz četrus gadus. Taču tas vairāk līdzinājās brāļa un māsas attiecībām. Es teicu sev, ka tā ir vislabāk, jo pārāk liela kaisle mani bija sagrābusi agrāk un es vēl arvien jutos vīlusies iepriekšējās attiecībās.

Vienlaicīgi, tagad, kad es biju atvadījusies no akadēmiskās dzīves, es sāku gatavoties darba meklējumiem. Tas izrādījās ne tik vienkārši, kā es domāju. Mans draugs un es plānojām pasniegt filozofijas kursus un sniegt konsultācijas, kā arī atrast darbu uz nepilnu slodzi “tikai naudas dēļ”. Es sāku strādāt par sekretāri dažādās vietās, bet mani satrieca “ofisa dzīves” specifika, cīņa par varu, tenkas un pazemojošs stāvoklis nespēt izpaust savas īstās spējas (kā sekretārei). Tas mani ļoti nomāca, jo es desmit gadus biju pavadījusi universitātē, lielāko daļu laika strādājot mājās un būdama pietiekoši brīva organizēt darbu pēc saviem ieskatiem. Pēc dažiem gadiem es izvirzījos uz prestižāku darbu, taču galu galā tas radīja man stresa situāciju. Un te iestājās lūzuma brīdis. Man bija auras lasīšana ar sievieti, kura pēc tam kļuva par manu skolotāju. Tā ļoti stipri pavirzīja un pamodināja mani. Tā piespieda mani saprast, ka gan darbā, gan savstarpējās attiecībās es biju nelaimīga un nesabalansēta. Es atzinos sev, ka atrodos strupceļā. Radošās enerģijas viļņi vēlās pār mani, man bija sapņi un nākotnes redzējumi, bet es vienkārši turējos pie attiecībām un darba vides, kuri neļāva man pa īstam izteikt sevi. Es baidījos atkal kļūt patstāvīga. Pēc dažiem mēnešiem pēc tikšanās ar šo garīgo terapeitu es sāku ar viņu intuitīvās attīstības un auras lasīšanas kursu un pametu savu saspringto un mani neapmierinošo darbu. Es atradu citu, vieglāku, darbu.

Pašizzināšana

2000. gada rudenī es sajutu vēlēšanos izzināt manas iepriekšējās dzīves ar regresīvās terapijas palīdzību. Tas solījās būt brīnišķīgs piedzīvojums. Es jau biju sākusi spontāni redzēt pagājušās dzīves ainas, kas izsauca manī stipras emocijas un deva man sajūtu, ka es – esmu kaut kas vairāk kā mana tagadējā personība. Ar iepriekšējo dzīvju regresīvo terapiju es izzināju daudzas savas iemiesošanās, un tas daudz izskaidroja man par to ceļu, kuru es vienmēr izvēlos. Viens no atklājumiem, kurš visvairāk mani ietekmēja, bija tas, ka pašā pēdējā savā dzīvē es miru kā Holokausta upuris Aušvices-Birkenavas koncentrācijas nometnē. Šīs pieredzes vēlreizēja pārdzīvošana padarīja man saprotamas neizskaidrojamās skumjas, kuras es vienmēr jūtu dziļi iekšienē, un pretošanos dzīvei, kuru es vienmēr jutu. Citas iemiesošanās, no ļoti garīgām līdz pilnīgi tukšām un tādām, kur es nepareizi izmantoju savu spēku, atklāja tādu jaunu apzināšanās horizontu, ka es sajutu stipru vēlēšanos padalīties ar savu pieredzi ar kādu, kurš varētu mani saprast. Mans draugs šajā laikā sāka domāt, ka es nedaudz esmu sajukusi prātā.

Satikšanās ar Gerritu

Es tad tikko biju iepazinusies ar Internetu un, pētot to, uzdūros Gerrita lapai, kura bija veltīta reinkarnācijai, laikam un garīgumam. Es nekavējoties biju satriekta no viņa izstarotās enerģijas un mūsu interešu sakritības. Man bija ļoti dīvaina sajūta, ka, vai nu viņš ir man ļoti tuvs cilvēks, vai arī es patiešām esmu mazliet jukusi un izdomāju to, kā nav. Es nolēmu jebkurā gadījumā viņam uzrakstīt, un mums iesākās laba sarakste. Pēc trīs mēnešiem mēs satikāmies personīgi. Tajā brīdī es jau biju šķīrusies no sava partnera. Kad es satikos ar Gerritu, man radās sajūta, ka es viņu ļoti labi pazinu un ne tikai šajā 20. gadsimta iemiesošanās. Tas bija neizskaidrojami un noslēpumaini. Mūs nekavējoties sāka vilkt vienam pie otra.

Es pārbraucu pie viņa pēc dažiem mēnešiem, gandrīz tūlīt kļuvu grūta, un nepagāja pat gads, kad mēs jau bijām precēti. 2002. gadā mums piedzima meita Laura. Periodu, kurā es izzināju iepriekšējās dzīves, iepazinos ar Gerritu un pārbraucu uz citu Nīderlandes daļu (kur dzīvoja Gerrrits), es uztveru kā dziļas pāriešanas, pat nāves, periodu. Es jutos it kā iznākusi no manas iepriekšējās personības, pie kam mans jaunais “Es” bija “manējāks”, kāds man jebkad bija iepriekš. Es sajutu, ka nostājos uz pilnīgi jauna eksistences ceļa, kurā lietām, beidzot, ir jēga, tās veido vienotu attēlu un sagatavo ceļu senu sapņu piepildīšanai.

Prakses sākums

Pēc meitas piedzimšanas es sāku manu garīgo praksi auras lasīšanā un dziedniecībā, un 2002. gada vidū man parādījās klienti. Viss gāja gludi un dabiski un neprasīja pārāk daudz pūļu. Es beidzot biju atradusi darbu, kurā varēju sevi pilnībā izteikt. Es biju spiesta satikties ar daudzām bailēm, kuras negaidīju sastapt. Tagad, kad es nodarbojos ar to, ko mīlu, es konstatēju, ka baidos pa īstam izteikt sevi, kļūt citādai, stiprai, neatkarīgai un tā tālāk. Es jutos ievainojama, jo sākotnēji, kad es patiešām nekādi neierobežota izpaudu sevi, risks būt atraidītai vai pakļautai kritikai mani biedēja. Es varēju sniegt tikai dažas konsultācijas nedēļā.

Satikšanās ar Ješua

Pa to laiku mēs ar Gerritu bieži veicām sesijas pašiem sev, izzinot mūsu iekšējo pasauli, šīs un iepriekšējo dzīvju emocionālās rētas, kā arī citas tēmas, tādas kā astroloģija, izmaiņas pasaulē un tamlīdzīgi. Vienreiz naktī es sajutu blakus sev kādas enerģijas klātbūtni, atšķirīgu no pierastās. Es jutu nopietnību un svētumu, kas lika man nedaudz nervozēt. Parasti es stājos kontaktos ar maniem vai citu cilvēku garīgajiem gidiem. Taču tas bija kaut kas cits. Ar Gerrita palīdzību es nolēmu noskaidrot, kas tas bija, un, kad es iegāju transa stāvoklī un pieslēdzos šai enerģijai, es ieraudzīju sava iekšējā skata priekšā vārdu “Ješua Ben Josef” un uzreiz sapratu, ka tā ir patiesība. Sekundes laikā, pirms pamodās mans intelekts un sāka šaubīties un uzdot jautājumus, es iepazinu Ješua kā dziļi personīgu klātbūtni, kuru sajust tuvu bija pilnīgi dabiski. Tā bija iekšēja sapratne, un es pieņēmu šo saikni. Tas, ka viņš stādījās priekšā kā “Ješua Ben Josef”, nevis kā Jēzus, parādīja man, ka viņš no paša sākuma gribēja, lai būtu skaidrs, ka viņš nav personība, kuru radījusi Bībele un tradīcija.

Nākošajās nedēļās un mēnešos es sāku izzināt saikni ar Ješua. Es par to neteicu nevienam. Tikai Gerrits zināja par to. Viņa enerģija bija sajūtama kā patiesa un pareiza, kaut arī tas man bija nepierasti, kad viņa enerģija ienāca manā ķermenī un aurā. Viņa enerģija bija ļoti “centrēta” un sazemēta, un tas man deva skaidru fokusu, bez sentimentalitātes un drāmas. Tā bija pietiekami tieša un spēcīga. Tas, kas mani tajā biedēja – tas bija spēks, ko tā sevī ietvēra. Tā piedāvāja man apziņas līmeni, kurā visas lietas bija redzamas ļoti skaidri, taču, arī no tāda redzes viedokļa, kurš varēja satricināt vai uztraukt citus cilvēkus. Censties būt “patīkamai”, vairīties no konfrontācijas vienmēr bija bijis man raksturīgi, un es domāju, ka esmu kļuvusi jau pietiekoši patstāvīga un pārliecināta. Taču Ješua enerģija parādīja man, ka tas vēl ne gluži ir tā. Īpaši, strādājot kā dziedniekam, un, lasot auru, man bija jāuztur līdzsvars starp manu jutīgo, līdzjūtīgo pusi un manu vīrišķo enerģiju-vēlmi būt priekšā, aizsargāt savas robežas un palīdzēt sev palikt sabalansētai smagu emocionālu enerģiju vidū. Ješua piedāvāja man atbalstu manā terapeita darbā, ne tikai dodot man informāciju vārdu un frāžu veidā, bet, faktiski, nododot man savu enerģiju, liekot man saprast, ko nozīmē redzēt lietas viņa acīm, vai, labāk sakot, Kristus enerģijas acīm (kura ir mūsos visos). Pārvadot šo enerģiju, burtiski pieņemot to savā ķermenī un aurā, es varēju vairāk saprast un augt kā personība.

Pēc kāda laika Ješua sāka dot Gerritam un man pēc savas dabas universālāku informāciju. Gerrita vesta, es iegāju transa stāvoklī, un Ješua deva man sūtījumus vārdu vai sajūtu formā, kurus es tulkoju vārdos. Iespējams, pats labākais veids to izskaidrot būs, ka viņš it kā pārcēlās manī (kas man deva sajūtu: “O, tagad es redzu”), bet mans uzdevums bija pārtulkot to atbilstošos vārdos, frāzēs un teikumos. Dažreiz vārdi viegli plūda no manis, kā manis pašas. Citreiz man bija jāmeklē formulējumi, cienīgi enerģijai, kuru es jutu, un tas vairāk līdzinājās cīņai. Enerģiju, kura nāca čenelinga gaitā, arī dažreiz bija grūti izteikt vārdos, tā kā tā bija izdziedināšanas, mīlestības un skaidrības enerģija. Pirmā atnākušā sūtījumu sērija bija Gaismas Darbinieku sērija (publicēta lapā). Tā ietvēra sūtījumus par Gaismas Darbinieku vēsturi, jaunās ēras iestāšanos un pāreju no apziņas, balstītas uz ego, uz apziņu, balstītu uz sirdi. Ješua teica mums, ka šī sērija ir paredzēta īpaši Gaismas Darbiniekiem. Viņš teica, ka ir ļoti svarīgi, lai viņi pamostos un apzinātos, kas viņi tādi ir. Jo, kad viņi pamodīsies, viņi palīdzēs pārējai cilvēces daļai pāriet uz apziņu, balstītu uz sirdi.

Sabiedriskās dzīves sākums

Es vēl joprojām nevienam neteicu par manus saikni ar Ješua, baidoties no izsmiekla un neticības. Pateikt kādam skaļi “Es esmu Ješua jeb Jēzus čenelers” likās man pilnīgi neiespējami. Skeptiskais filozofs, aizkavējies mana prāta pažobelē, skaidroja man, ka es pati gatavojos paziņot par sevi kā jukušu, pretenciozu un tamlīdzīgi. Tomēr, neskatoties uz to, es uzticējos dažiem tuviem draugiem, un mēs veicām dažas īsas sesijas, kuras izrādījās veiksmīgas. Tāpat mēs nopublicējām čenelingu pirmās sērijas manā interneta lapā (holandiski), Pēc tam, ilgāk kā pēc gada pēc manas “satikšanās” ar Ješua, es saņēmu ielūgumu no beļģu garīgā centra atbraukt un veikt publisku čenelingu. Pat vienkārši doma par to šokēja mani, taču es zināju, ka nevaru atteikties, ka man jāiziet cauri šīm bailēm. Un, ka Ješua man neliks maldīties. Es nervozēju vairākas nedēļas, negulēju vairākas dienas pirms tā, taču pirmais publiskais čenelings notika un ļoti pozitīvi mani ietekmēja. Tas bija īss čenelings un jautājumu sesija (pirmais no “Izdziedināšanas” sērijas), taču es ļoti skaidri jutu Ješua klātbūtni, līstošu caur mani. Cilvēki bija ļoti sirsnīgi un iedvesmoti, un “publiska izgāšanās” nenotika.

Es jutos tik pacilāta pēc šī pirmā publiskā čenelinga, ka nekavējoties nolēmu organizēt tikšanās pie mums mājās, ko mēs arī izdarījām. Taču bailes man nebija pārgājušas. Katru reizi, kad man bija jāvada čenelings auditorijas priekšā, es jutu pretestību, bailes un pat dusmas! Būdama kautrīga un noslēgta, es nekad nejutos pārliecināta, uzstājoties publikas priekšā. Kāpēc man jābūt tādā ievainojamā vietā, neesot pārliecinātai, ka es runāju kaut ko sakarīgu, vai, ka Ješua būs tur pirmajā vietā? Protams, viņš vienmēr ir “šeit” priekš manis. Mana pastāvīgā nepārliecinātība, bailes un dusmas vienkārši bija mans ego, kurš līdz pēdējam cīnījās, lai izbeigtu “šo pilnīgi bezatbildīgo pasākumu”. Ješua esamība, kurš runā caur mani, bija pilnīgā pretrunā ar visiem maniem “aizsardzības mehānismiem”. Tas parādīja uz āru visus manus ieradumus būt uzmanīgai, ieturētai un “neizbāzties”. Ilgu laiku es biju nedaudz mizantrops un ne tik viegli uzticējos cilvēkiem. Tagad šeit bija enerģija, kura teica cilvēkiem caur mani, ka mīl viņus un rūpējas par viņiem, mudina viņus pieņemt viņu pašu iekšējo zināšanu un spēku. Pat jautri barot viņus par stūrgalvību un pretošanos. Tā nevarēju būt es!

Mani satrieca reakcija, kuru mēs saņēmām. Sākumā mēs ievietojām visus čenelingus mūsu holandiešu interneta lapā, kura sāka piesaistīt arvien pieaugošāku auditoriju. Mēs saņēmām simtiem elektronisko vēstuļu pa gadu no cilvēkiem, kuri rakstīja mums, ka viņus ļoti aizkustina šie sūtījumi un ka viņi jūtas gandrīz tā, it kā Ješua runātu tieši ar viņiem. Pēc kāda laika es pārtulkoju čenelingus angliski, un mēs izveidojām arī anglisko lapu. Sākuma tā nepiesaistīja lielu apmeklētāju skaitu, taču Ješua teica mums vienkārši atlaist to un gaidīt. Patiešām, nedaudz ilgāk kā pēc gada mēs sākām saņemt vēstules arī no angliski runājošajiem lasītājiem un sākām piedāvāt attālinātus lasījumus cilvēkiem aiz robežām. Lietas sāka strādāt.

Paplašināšanās

Daži cilvēki sazinājās ar mums pa elektronisko pastu un brīvprātīgi piedāvāja tulkot Ješua sūtījumus. Viņi uzradās mums “ne no kurienes”, spējīgi tulkot un tīri garā, kuri jutās kā viena ģimene un kuri vienkārši piedāvāja savus pakalpojumus, jo Ješua sūtījumi bija iedvesmojuši viņus. Tas ir brīnišķīgi. Tagad Internetā ir pieejami tulkojumi franču, spāņu, ivrita, portugāļu un somu valodās. Mums palīdz cilvēki no visas pasaules, kuriem ir kopējas intereses un vēlēšanās, kuri, šķiet, kāpj pāri kultūru robežām. Ješua teica man, ka man vienkārši jāpieraksta materiāls un jāatlaiž tas. Tas atradīs pats savu ceļu, un tā patiešām arī bija.

Internets bija galvenais starpnieks tajā. Viena no “sinhronizācijām” šajā stāstā bija tā, ka Gerrits strādāja kā konsultants informācijas tehnoloģijās un varēja pats izstrādāt un būvēt lapas. Es arī jutu, ka mana filozofiskā sagatavotība ļoti palīdz man tulkot Ješua enerģiju vārdos un koncepcijās. Bez tam, es vienmēr esmu mīlējusi rakstīt un jau trenējos rakstīt angliski, kad mācījos filozofiju. Es jutu, ka radot čenelingus un vadot lasījumus klientiem, es beidzot daru “savas lietas”, to, priekš kā es esmu dzimusi. Saņemot tik daudz siltu atsauksmju no cilvēkiem no visas pasaules, es guvu dziļa apmierinājuma sajūtu, un es biju pateicīga par to, ka varu nopelnīt sev dzīvei, darot to, ko visvairāk mīlu!

Čenelings – aizklāja pavēršana

Nobeigumā es gribētu izteikt dažas vispārīgas piezīmes čenelinga fenomena sakarā. Iespējams, tādēļ, ka es esmu no Nīderlandes (nīderlandieši tiek uzskatīti par ļoti praktiskiem, piezemētiem cilvēkiem) un turpinot palikt skeptiski noskaņotai attiecībā pret kustības NewAge zināmu daļu, es gribētu atzīmēt tālākam dažas lietas, kuras attiecas uz čenelingu.

Attiecības starp čeneleru un viņa pārvadīto enerģiju.

Es domāju, ka čenelings – tā ir sadarbība starp cilvēku un nefizisku būtību, kura uzstājas kā skolotājs. Skolotājs piedāvā cilvēkam iedvesmu un plašāku perspektīvu, bet cilvēks pārtulko garīgās būtības enerģiju vārdos un jēdzienos, atbilstošos viņa audzināšanai, izglītībai un kultūrai. Es neticu, ka ir iespējams vai pat vēlams, ka cilvēciskais kanāls paliek pilnīgi malā priekš tā, lai radītu “tīru kanālu” nefiziskās būtības enerģijas pārraidīšanai. Es domāju, ka kanāla prāta stāvoklis, apzinātība un vārdu krājums ļoti stipri ietekmē to, kas iznāk no tā ārā. Pat, ja kanāls atrodas dziļā transā, – viņš ir uztvērējs, trauks un, tādejādi, materiāla līdzradītājs. Es uzskatu, ka ir nepareizi pieņemt, ka čenelers var pieņemt sūtījumu pilnīgi “no ārpuses”, nepiedaloties tajā. Es ticu, ka sūtījums atnāk no “iekšienes”, caur viņa apziņu, paplašinātu ar garīgā skolotāja apziņu, un ka čenelinga kvalitāte ne tik daudz ir atkarīga no attāluma, kurā čenelers var attālināt sevi, kā no abu, kā čenelera, tā arī viņa pārraidītās būtības, sasniegtā apzinātības līmeņa. Čenelings – tā, pēc būtības, ir līdz-radīšana.

Kā spriest par čenelinga informācijas kvalitāti.

Čenelings var būt brīnišķīgs un iedvesmojošs. Bet tas var vest arī pie absurda, tukšām frāzēm vai pie baiļu un moralizēšanas pilniem bēdu stāstiem. Sliktākajā gadījumā tas ved pie autoritāšu kulta, kuras nedod neko, izņemot vārdus vai rangus kādā neredzamā garīgā hierarhijā. Iluzoru autoritāšu meklēšana ārpusē – vai gan ne pret to mūs brīdināja visi garīgie skolotāji? Tas fakts, ka mūsu priekšā ir čenelinga informācija, absolūti neko nepasaka par tās kvalitāti. Zinātnes filozofijā tās novirziens, kurš pēta, kas padara zinātnisku teoriju par “zinātnisku” un uzticību pelnošu, – tā ir derīga norobežošana, veikta starp “atklājuma kontekstu” un “pamatojuma kontekstu”. Tas, kas noved pie atklājuma zinātniskā teorijā, nekādi neietekmē to, vai tas ir pamatojams. Zinātnieks var uzbūvēt jebkuru teoriju pēc savas vēlēšanās, paļaujoties uz personīgiem sapņiem, asociācijām un priekšstatiem, taču vienreiz noformulēta, tā ir pakļauta spriedumam atbilstoši vispārpieņemtiem kritērijiem, tādiem kā empīriskā pamatojamība, konsekvence, enerģijas izskaidrojamība un tā tālāk. Tādejādi, atklājuma kontekstā aiziet viss, bet pamatojuma kontekstā teorijai ir jāatbilst noteiktiem kvalitātes standartiem, lai to novērtētu zinātniskā sabiedrība. Es domāju, kas tas pats attiecas arī uz čenelinga materiālu. Sūtījumam ir jābūt novērtējamam pēc tiem pašiem standartiem kā garīgs teksts no “parasta cilvēka”. Cik lielā mērā tas ir saprotams, vai papildina jūsu zināšanu ar jaunu sapratni, vai iedvesmo jūs uz lielāku mīlestību pret sevi, vai jūtat, ka šis sūtījums padara jūs gaišu un paceļ jūs? Es domāju, ka, ja atbilde ir “jā”, tad jautājumi par to, kas ir čenelers un no kurienes sūtījums ir parādījies (atklājuma konteksts), ir salīdzinoši nesvarīgi. Pierādījums ir pašā “pudiņā”, nevis tā, kas to sagatavojis, sagaidāmajā rangā vai statusā.

Mana čenelera pieredze.

Kad es vadu Ješua čenelingu, es jūtu sevi ne mazāku, bet lielāku. Es jūtu, ka viņa enerģija palīdz man pacelties līdz mana Augstākā Es virsotnēm. Es domāju, ka viņš faktiski kalpo par savienojošo posmu starp manu “mazāko, ikdienišķo” un “lielo Es”, palīdzot man nedaudz vairāk to iemiesot. Katru reizi, kad es to atļauju, un viņš to dara, es vēl nedaudz paplašinu savu apzinātību, un tas iespaido manis pašas izaugsmi un pastiprinājumu. Vienreiz es veicu čenelingu (Attiecības Jaunajā Ērā), kurā es tik spēcīgi sajutu mana Augstākā Es klātbūtni (kuru es saucu par Aurēliju), ka sāku šaubīties, vai tas vēl joprojām ir Ješua čenelings. Tajā vakarā es viņam pajautāju pirms miega, un viņš pateica man kaut ko ļoti mīļu: “Vienmēr atceries. Es šeit esmu priekš tevis, nevis tu priekš manis.” Man viss kļuva ļoti skaidrs. Visi mēs esam domāti tam, lai iemiesotu savu Augstāko Es šeit, uz Zemes. Skolotāji nāk palīdzēt mums šajā ceļā, un, ja tas ir īsts skolotājs, tad viņš vai viņa palīdzēs mums tik, cik nepieciešams, bet pēc tam aties malā.

Ješua vēl joprojām ir ar mani, kaut arī es jūtu, ka jau “nekontaktējos” ar viņu tik daudz, kā tas bija sākumā. Bieži šodien, kad es uzdodu viņam personīgu jautājumu, viņš jautā man: “Ko tu patiesībā sajūti šajā sakarā?” Un, kad es fokusējos uz to, tad atrodu atbildi jau tur, nākošu no manis pašas iekšējās zināšanas un intuīcijas. Tādejādi, Ješua mudina visus mūs pieprasīt savu paša spēku un uzskatīt čenelingu kā līdzekli, bet ne kā gala rezultātu. Iespējams, vienreiz es būšu spējīga novadīt čenelingu ar savu pašas Augstāko jeb Kristus Es, vairs necerot uz Ješua. Esmu pārliecināta – viņš pirmais man aplaudēs!

Ješua čenelingā

Es beigšu ar “čenelingu čenelingā”, ar dažiem Ješua vārdiem par viņa attieksmi pret mani kā kanālu.

Čenelings – tas ir ceļš tuvoties sev ar citas – nefiziskas būtības – palīdzību. Šī būtība uz laiku spēlē skolotāja lomu. Skolotāja enerģija palīdz jums sasniegt sevis paša dziļāku līmeni. Skolotāja enerģija paceļ jūs virs bailēm, aizēnojošām jūsu pašu gaismu. Skolotājs parāda jums jūsu pašu gaismu. Viņš par to zina vairāk kā jūs paši. Tikko šī gaisma, jūsu iekšējā zināšana, kļūst pieejama jums, skolotājs kļūst lieks. Jūs tad varat pārvadīt jūsu pašu gaismu. Skolotājam vairs nav jādarbojas kā tiltam starp jums un jūsu Augstāko Es.

Pagaidām es atgādinu jums jūsu pašu gaismu. Es atstaroju atpakaļ jums jūsu pašu diženumu Ješua Ben Josefa formā. Manī jūs redzat sevi, jūsu Kristus Es, taču jūs vēl ne pilnībā to esat apzinājušies. Es līdzinos atgādinājumam jums, mana enerģija kalpo par bāku. Es palīdzu jums dziļāk iepazīties ar jūsu Kristus Es. Pamazām viņš iznāks priekšplānā, bet es atiešu atpakaļ. Un tas ir pareizi. Tā arī ir jābūt. Neaizmirsiet, šajās attiecībās es šeit esmu priekš jums, bet ne jūs priekš manis. Es neesmu mērķis, bet gan līdzeklis. Kristus atdzimšana – tā ir jūsu Kristus Es, nevis mana, pamošanās. Es darbojos saskaņā ar to, kas kalpo jūsu Augstākajam Es. Mans mērķis – lai jūs padarītu manu klātbūtni nevajadzīgu. Kad jūs pārvadāt manu enerģiju, necentieties kļūt mazāki vai neredzami. Es gribu, lai jūs padarāt sevi lielākus, sajustu savu īsteno spēku, kurš nāk no jums un apgaismo pasauli.

Skolotājs parāda ceļu, taču pa to jāiet jums. Pēc kāda laika jūs konstatēsiet, ka ejat vienatnē, atstājot skolotāju aiz sevis. Tas ir dižens un sakrāls brīdis. Skolotājs paliek ar jums, dzīvos jūsu sirdī kā iekšēja klātbūtne, taču kā atsevišķa figūra viņš pazudīs. Mēs paliksim saistīti, taču līdz ar jūsu izaugsmi jūs arvien mazāk un mazāk redzēsiet mani vai vēlēsieties pasaukt mani kā atsevišķu būtību. Pamazām es kļūšu par jūsu pašu enerģijas daļu. Tajā pašā brīdī jūs vairs nevarēsiet atdalīt mani no sevis. Tas arī parādīs, ka patiešām dzirdat un redzat mani.

Ješua, 2006. gada vasara

© Pamela Kribbe