Gerits Gilens

Pasaule strauji mainās; nāk jauns laiks. Laikmets, kurā cilvēks uzskatīja sevi par visvarenu un dabas saimnieku, tuvojas beigām. Kad tas notiks, mēs kļūsim ne tikai gudrāki, bet arī spējīgāki atgriezties paradīzē, harmoniskākā pasaulē, kurā valda harmonija starp cilvēkiem un starp cilvēkiem un dabu. Un, ak, cik gan ļoti mums vajag atgriezties pasaulē, kur cilvēki vairs nav atsvešināti no savas dvēseles!

Tas liek uzdot jautājumu – kādas izvēles tas var radīt bērniem, kuri tagad dzimst? Kas viņiem ir vajadzīgs, un kā viņi vēlas tikt audzināti? Ja pasaule atrodas lūzuma punktā, kas ir diezgan acīmredzams lielākajai daļai cilvēku, tad arī mūsu esošā izglītības formula atrodas turpat. Bērni seko saviem vecākiem. Ja mēs mainīsim savu domāšanu, lai pasauli iztēlotu pilnīgi unikālā veidā, mūsu bērni noteikti sekos šim piemēram, taču, lai tas patiesi un nepārprotami notiktu, veicot paliekošas pārmaiņas uz zemes, vecākiem ir jāaudzina bērni citādi.

Agrāk pedagogu mērķis bija mācīt un sagatavot skolēnus izdzīvot esošajā sabiedrībā. Viņi tādā veidā panāca, ka pēc pāris gadu desmitiem ilgas apmācības bērni sasniedza pilngadību, un vairumā gadījumu, atvainojiet, viņi bija vairāk vai mazāk atsvešināti no sevis un saviem sapņiem. Izglītība bija lēns, plūstošs process, kas galu galā spēja nošķirt bērnus no jebkādām zināšanām par savu dvēseli un attiecībām ar viņu. Skolas galvenā funkcija bija sagatavot bērnus iekļauties sabiedrībā, un pēc gadiem ilga šī nogurdinošā, bezjūtīgā procesa bērns tika visnotaļ apmācīts pārejai no mīlestības pasaules uz baiļu pasauli.

Šajā laikā jaunais, atsvaidzinošais izglītības mērķis ir nodrošināt bērna dvēseles uzplaukumu. Šoreiz, ja mēs to nolemtu, nobrieduša, izglītota personība būtu jāmāca, kā darboties kā kanālam, caur kuru viņas dvēseles gaisma varētu izstarot pasaulē, lai barotu to ar mīlestību un radītu vairāk skaistuma.

Vecākiem mūsdienās ir grūti, jo viņi jūt, ka viņu idejas ir nolietotas un maz noderīgas bērniem. Viņi zina, ka viņu pieeja nedarbojas. Viņi zina, ka veco ideju pasniegšana šīm jaunajām dvēselēm, kas nonāk zemes plānā, tikai padara bērnus dumpīgus, pat slimus un nomāktus. Arvien biežāk mēs lasām, ka bērniem pieaug garīgās un psiholoģiskās problēmas, viņi nevar atrast jēgu savai dzīvei vai iekļauties esošajā sistēmā. Iekšēji viņus neinteresē pasaule, ar kuru viņi nevar samierināties, tad kāpēc gan viņi gribētu ar to kaut ko darīt? Tieši šīs stingrās nostājas dēļ viņi piespiedīs savus vecākus un visu sabiedrību mainīt savu domāšanu un tādējādi arī uzvedību.

Šajā rakstā es iedziļināšos piedāvātajā tēmā un dalīšos dažos ieteikumos vecākiem par bērnu audzināšanu jaunajā laikmetā.

Izglītība – kāda tā bija agrāk

Bija laiks, kad cilvēki dzīvoja uz Zemes mazās grupās un klejoja, kurp vēlējās. Viņiem piederēja maz īpašuma, bet viņi bija cieši saistīti ar dabu. Vīrieši un sievietes bija absolūti vienlīdzīgi, un bērnus audzināja visa grupa. Kad viņi tikās ar citām grupām, kuru bija daudz, tas bija svinīgs pasākums. Cilvēki viegli sajaucās un varēja brīvi izvēlēties palikt citā grupā, ja viņi vēlējās, jo jutās saistīti ar visiem citiem. Viss liecina, ka cilvēki bija apmierināti ar savu dzīvi, bija saistīti ar dabu un baudīja labu veselību šajā mūsu vēstures posmā.

Galu galā cilvēki sāka pastāvīgi apmesties apgabalos, kur veidojās lauksaimniecība, lopkopība un visbeidzot pilsētas. Tas ietekmēja to, ko viņi ēda, sākot no vācēju gādātā un beidzot ar gaļas patērēšanu. Šis laikmets radīja arī jaunu ideju, ko sauc par īpašumtiesībām. Jums varēja piederēt jebkas – zeme, mājas, pat cilvēki. Īpašumtiesības nesa sev līdzi varas sajūtu. Varas attiecības stājās spēkā, pastiprinoties jaunām ideoloģijām, kas noliedza ideju par iekšējo vienotību jeb identitāti un vienlīdzību visu starpā. Diemžēl šī dzīves posms uz zemes izraisīja postu.[1]

Lopkopība izraisīja slimības, kas izplatījās no dzīvniekiem uz cilvēkiem, izraisot plašu haosu. Tas kopā ar nesabalansētu pārtiku lika cilvēkiem baroties slikti, kas ietekmēja viņu ķermeņu garumu. Cilvēki zaudēja savu spēcīgo veselību, dzima ar mazākiem ķermeņiem, un paredzamais dzīves ilgums dramatiski samazinājās. Laba uztura trūkums ietekmēja sievietes tiktāl, ka viņas dzima mazāka auguma. Tas radīja ellišķīgu pieredzi mātēm, kuras dzemdēja, bieži izraisot savu un arī bērna nāvi. Tātad bija jārada pēc iespējas vairāk bērnu pēc iespējas ilgāk, cerot, ka kāds izdzīvos.

Kad uz skatuves parādījās vīriešu vara pār sievietēm, tās kļuva par vīriešu īpašumu, tie sagrāva viņu tiesības izteikt savas domas un paust savu viedokli. Šī jaunā koncepcija par lietām, tostarp sievietēm, kā īpašumu, to padarīja iespējamu. Turklāt to apstiprināja un atbalstīja ideja par Dievu, kurš vainoja sievietes visā un sodīja viņas ar elles mokām uz visiem laikiem (“Mokās tu radīsi dēlus,” 1. Mozus 3:16), un pakļāva viņu dzīves vīriešu dominancei. Kurš gan zināja, kur novedīs viens ābola kumoss?

Šī jaunā domāšanas veida – par varu – iesakņošanās sabiedrības apziņā izraisīja to, ka karš kļuva neizbēgams. Ja kādam piederēja kaut kas, kas jums nebija, bet jūs to gribējāt, jums bija visas tiesības pieteikt viņam karu, lai to iegūtu. Šo daudzo gadsimtu laikā nav iespējams saskaitīt, cik nāves gadījumu ir izraisījis karš, un vēl jo mazāk aprakstīt šausminošās ciešanas, ko tas izraisīja.

Tieši tad, kad jūs domājāt, ka viss vairāk nevar pasliktināties, radās vēl lielāka, viltīga problēma, ekonomikas sistēma, kas uzlūkoja zemi kā lietu. Pa ceļam cilvēki zaudēja pilnīgu saikni ar dabu un neuzskatīja sevi par daļu no Zemes ekosistēmas. Kad radās šī jaunā ekonomiskā sistēma, izejvielas tika iegūtas no dabas, cilvēkiem neko neatdodot Zemei. Šī jaunā sistēma, pirmkārt, bija atbildīga par piesārņojuma radīšanu, taču to attaisnoja ideoloģija, kas apgalvoja, ka vara ir galvenā; ideoloģija, kas cilvēkus izvirzīja augstāk par visām citām dzīvības formām.

Tas izraisīja dzīvnieku un augu sistemātisku iznīcināšanu un galu galā klimata destabilizāciju. Tā ir parādība, ko var viegli salīdzināt ar vēža šūnu augšanu organismā. Kamēr vēzis ir mazs, tas nav drauds un tam nav kaitīgas ietekmes uz jūsu dzīvi. Tomēr, ja tas vairojas, gala rezultāts ir katastrofāls. Mēs, cilvēki uz planētas Zeme, esam sasnieguši punktu, kurā saskaramies ar katastrofu.

Ko nozīmē bērnam augt šādā nejūtīgā vidē? Lai uz brīdi turpinātu vēža analoģiju, mēs varam iedomāties, ka bērns ir viena šūna un izglītība ir vēzis, slimība, kuras mērķis ir pārvērst bērnu no veselīgas šūnas par aktīvi rijīgu vēža šūnu. Tas izklausās skarbi un dramatiski, bet padomājiet par to. Kurš no vecākiem gan nevēlas, lai viņu bērns, kad viņš izaugs, nopelnītu daudz naudas? Par naudu bērns var nopirkt visu, ko vēlas, lielu māju, jaunas mašīnas, ceļojumus. Tātad bērns tiek audzināts, lai sniegtu milzīgu ieguldījumu tālākā ekosistēmas iznīcināšanā, un tas izvēršas par vēža nekontrolējamu augšanu, kas iznīcina Zemi.

Šāda veida izglītības un audzināšanas pamats ir bērnā ik uz soļa iedvest bailes un nedrošību. Nākamais posms ir, kad cilvēks, tagad jau pieaugušais, atklāj, ka ir nobijies no pasaules, nezinot, kas viņš patiesībā ir. Viņš nolemj iet savu vecāku ceļu – nopelnīt daudz naudas, iegūt kaudzi mantu un īpašumu un mēģināt remdēt bailes, tās apēdot. Galu galā “labs” darbs ir tāds, ar kuru jūs nopelnāt daudz naudas, un tas ir arī viss. Kad bērns to ir ieviesis, viņš vai viņa kļūst par perfektu dalībnieku sistēmā, ko ir izveidojusi vecākā paaudze.

Izglītība ir paredzēta, lai mācītu bērniem iejusties nolemtā, uz bailēm balstītā sistēmā. Lai tas notiktu, skolas telpa bērnam liek plānot un dzīvot dzīvi, kuras pamatā ir bailes, nevis mīlestība. Mēs domājam, ka mēs apņemam bērnu ar mīlestību, un, protams, zināmā mērā mēs to darām, taču, pašiem to neapzinoties, mēs piepildām bērnu arī ar bailēm. Bērns to var sajust jau dzemdē un nekavējoties to uztver un pielāgojas.

“Cilvēks piedzimst brīvs, un visur viņš atrodas važās,” raksta franču filozofs Ruso. Brīvība ir mīlestība; važas ir bailes. Izglītība ir bērna savažošana. Cik tas ir pašsaprotami. Mēs ieslogām bērnu, kurš neko sliktu nav izdarījis, skolas ēkā, kur viņš skatās pa logu un sapņo izskriet ārā paspēlēties. Šī ir pirmā izglītības stunda. Kad esat pieaudzis, jūs vairs nevarat darīt to, ko vēlaties, un, vēl jo vairāk, jūsu dabiskās tieksmes tiek aizliegtas un pēc tam apspiestas.

Otrā izglītības stunda.

Fakts, ka jums ir bagāta iekšējā pasaule, kas palīdz jums brīvi izbaudīt savus sapņus, fantāzijas un radījumus, jums vispār netiek izskaidrots vai atzīts. Tā vietā jums ir jākoncentrējas uz smagu strādāšanu, lai jūs varētu atrast darbu, strādāt labi un nopelnīt iztiku. Jums māca, ka vienīgās zināšanas par vērtību nāk no jūsu ārpuses. Tādā veidā jūsu patiesais Es kļūst izkropļots, atstumts un ieslēgts cietuma kamerā kaut kur dziļi jūsos. Tomēr šis patiesais Es, kas tiek ignorēts un apspiests, ir dzīvs jūsos un tiek saukts par “iekšējo bērnu”.

Mēs pilnīgi baidāmies no enerģijas un idejām, kas rodas no šāda veida sistēmas. Mēs zinām, ka lietām ir jāmainās, bet kā? Pirmkārt, mums ir jāapzinās un jāatzīst, ka vecā sistēma balstās uz bailēm. Tas ir izšķirošs solis. Bailes ir visa pamatā. Tāpēc cilvēki pārstāja doties lielos piedzīvojumos un baudīt dzīvi. Viņi nevarēja uzticēties dzīvei, viņi investēja bailēs, liekot viņiem veidot aizsargājošas iekšējās sienas. Viņi sāka paļauties uz Zemes dzīvniekiem savā uzturā. Viņi izveidoja sistēmu, kuras pamatā bija bailes.

Kāpēc jūs vēlaties, lai jūsu bērni iegūst pakāpes, veido karjeru, kas liek viņiem strādāt, izslēdzot jebkādu prieku, pievienoties žurku sacīkstēm, lai nopelnītu daudz naudas un galu galā kļūtu nožēlojami? Atbilde ir bailes, un tiekšanās pēc bagātības, īpašumiem un karjeras palīdz šīs bailes mazināt.

Kad mēs vairs neticam dzīves labestībai, mēs vairs neticam pasaulei un, tā kā vairs neticam šīm divām lietām, dzīvi ir viegli iznīcināt. Mēs pielāgojam savus bērnus šīm novecojušām idejām, jo ​​domājam, ka vecākiem tā jādara. Tā darīja mūsu vecāki. Patiesībā mēs mācām bērnus piedalīties sistēmā, kas ir nolemta, un tādā veidā mēs atvienojam viņus no viņu pašu dvēseles. Mēs atbalstām viņus baiļu pilnā dzīvē. Kāpēc mēs vēlamies būt slaveni un pazīstami visā pasaulē? Baiļu dēļ.

Mēs esam zaudējuši saikni ar dabu, jo, izvēloties dominēt tajā, mēs saraujam mīlestības saikni. Lai to kompensētu, mēs cenšamies iegūt atzinību no citiem, bet tas ir strupceļš. Tie, kas meklē atzinību ārpusē, nekad netiks galā ar meklējumiem. Ar to nekad nepietiks.

Problēma, ar kuru mēs tagad saskaramies, ir tā, ka tas ir beidzies! Jaunā bērnu paaudze nevēlas piedalīties vecajā veidā. Katrs bērns piedzimst ar iekšējo kompasu. Viņi zina, kas gaidāms, viņi zina nākotni, un viņi vairs nevēlas iet savu vecāku virzienā. Viņiem šķiet, ka šis ceļš ir strupceļš.

Izglītot savus bērnus nozīmēja iegremdēt viņus baiļu sistēmā un baiļu ideoloģijā. (Ja tu neuzvedīsities pilnīgi dabiski, tu nonāksi ellē.) Bērna izglītošana tika uzskatīta par veiksmīgu, ja pieaugušā vecumā viņam nebija nekāda kontakta ar iekšējo bērnu. Sapņot, spēlēties, baudīt – pieaugušie tā nedara.

Es apzinos, ka izsaku lietas ārkārtīgi melnos un baltos terminos. Varētu domāt, ka kopš Otrā pasaules kara bērna audzināšanas un izglītības jomā daudz kas ir mainījies uz labo pusi. Tomēr, kad jūsu bērns novirzās no iemītā ceļa, vai jūsu pirmā reakcija ir bailes vai prieks? Vecāki parasti reaģē aiz bailēm, jo ​​vēlas, lai bērns būtu tajā sistēmā, kurā viņi paši dzīvoja un kuru paši absolvējuši. Sistēmā, ko viņi pazīst, tajā, kas balstās uz bailēm. Reti kad vecāki savam bērnam, kurš priekšlaicīgi pamet skolu vai pēkšņi pamet darbu, saka: “Labi, ka tu to  pamet, ka atbrīvojies no cietuma! Uzticies dzīvei, uzticies jaunai pieredzei. Tas tev ir tik svarīgi.” Parasti atbildi bērnam, kurš vēlas pamest veco ceļu un iet citu, rada bailes, un, šādi reaģējot, mēs savus bērnus pārvēršam par ieslodzītajiem.

Vecāki un jaunie bērni

Kā jau teicu, lietas mainās. Arvien vairāk bērnu atsakās tikt iestumti vecajā sistēmā, taču tas arī palielina spriedzi starp jauno bērnu paaudzi un tiem, kas joprojām darbojas novecojušajā sabiedrības versijā.

Šie bērni iestājas pret saviem vecākiem un liek viņiem izdarīt vienu no divām izvēlēm: vai nu paturēt veco domāšanas veidu, vai arī iet līdzi jaunajai enerģijai, kas ienāk, un mainīt veidu, kā jūs uztverat dzīvi un pieņemat lēmumus. Izvēlei mainīties ir tālejošas psiholoģiskas sekas. Tā prasa, lai mēs ejam pa ceļu, kuru bērns redz izvēršamies savā priekšā. Pa jaunu ceļu. Ja mēs ejam līdzi, mums dzīvei jāpieiet pavisam savādāk. Jautājums ir, kā tieši mēs to darām? Zemāk esmu ievietojis dažus ieteikumus.

Pirmais ieteikums: beznosacījuma mīlestība

Ieskatoties koka stumbra iekšienē, mēs redzam, kā tā gada gredzeni aug un palielinās ap tā serdi. Šī izaugsme ir līdzīga cilvēka izaugsmei. Cilvēka kodols ir cilvēka sākotnējais dvēseles impulss, domājiet par to kā par iekšējo bērnu. Ja mēs dzīvojam un rīkojamies saskaņā ar šo impulsu, pastāv iespēja, ka mēs sevi apzināsimies. Mēs augam un paplašināmies, un mostamies attiecībā uz to, kas mēs patiesībā esam, un mēs izvēlamies rīkoties mīlestībā, radoši, bailes atstājot aiz sevis.

Tas ir jauns ceļš uz priekšu, taču lielākā daļa pieaugušo ir zaudējuši saikni ar savu iekšējo bērnu. Viņu iekšējais bērns ir iestrēdzis kastē, nevis viņu apziņas centrā, kurš tam pieder. Ja uzticaties sava bērna ceļam un viņam pieejamajām izvēlēm, jūs izveidojat psiholoģisku telpu, kas ļauj pārvietoties. Kad tas notiek, jūs varat vairāk apzināties savu iekšējo bērnu un justies viņam tuvāk, tādējādi ļaujot tam audzēt gredzenus uz āru un uz augšu.

Vecāki, kuri cīnās ar “problemātisku” bērnu audzināšanu, turiet prātā, ka problemātisks bērns ir dziedinošs bērns. Šis bērns jums ir dāvana no Visuma. Viņi ir ienākuši jūsu dzīvē, mēģinot jūs dziedināt un izvilināt no jūsu baiļu cietuma. Viņi ir jūsu dzīvē, lai palīdzētu jums atjaunot kontaktu ar savu dvēseli, ar mūsu pašu iekšējo bērnu.

Beznosacījuma mīlestība ir pirmais solis; tā ir atslēga. Tas ir tas, kas bērnam ir vajadzīgs. Kamēr mīlestība ir nosacīta, pastāv piespiešana, piemēram, mēģinot izveidot bērnu par kādu, kas jums šķiet vēlams. Tikai beznosacījuma mīlestība dod bērnam iespēju augt saskaņā ar viņa sākotnējo dabu. Ja mēs to sniedzam, mēs sākam arī savu dziedināšanas procesu un sākam atlaist savu baiļpilno domāšanu. Par to gan ir grūti pārliecināties. Dziedināšanas process ir ļoti sāpīgs, ja mēs cenšamies atbrīvoties no vecajām metodēm, taču turpinām turēties pie savām vecajām bailēm. Atslēga ir atlaist visas vecās idejas, audzinot tā saukto “problemātisko bērnu”. Atlaišana vienmēr sākas ar vienkāršu lēmumu nekad netuvoties nevienam bērnam no baiļu puses, bet tikai ar beznosacījuma mīlestību.

Kad jūs nākat baiļu vadīti, jūs neapzināti sūtāt bērnam vēstījumu, ka tas, ko viņš dara un domā, un kā viņš rīkojas, ir nepareizi. Citiem vārdiem sakot, bērns nav labs tāds, kāds viņš ir. Viņam ir jāmainās, pretējā gadījumā nekas viņam dzīvē neizdosies. Bet ko darīt, ja bērns nevar mainīties? Vecajā sistēmā bērni mainījās, lai atbilstu vecāku un izglītības vadlīnijām, taču viņi vairs nespēj tām pielāgoties.

Ja tuvojaties bērnam ar beznosacījuma mīlestību, jūs viņu atzīstat un sniedzat dzīves ziņu, ka ar viņu viss ir kārtībā, – tieši tādu, kāds viņš ir. Tad viņš zinās, ka viņam ir vieta šajā pasaulē.

Otrais ieteikums: sevis izzināšana

Apzināties savas bailes nozīmē nonākt sevis izzināšanas procesā. Mēs internalizējam savas bailes tiktāl, ka uzskatām tās par pašsaprotamām patiesībām. Tikai tad, ja mēs tās pilnībā apzināmies, mēs varam izvēlēties nerīkoties, to vadīti. Iemācieties atpazīt baiļu balsi un neklausīties tajā.

Kamēr jūs neapzināsieties savas bailes, jūs nespēsiet uzticēties dzīvei. Es sniegšu piemēru. Cik gan viegli jūs pārņemat pārliecību, ka valstīm ir robežas, neskatoties uz to, ka šīs robežas ir konstrukcija, kas balstīta uz bailēm, nedabisku dalījumu pasaulē, kurā mēs dzīvojam. Mēs dzīvojam bailēs no saviem līdzcilvēkiem. Ja mēs atceltu robežas, cilvēki baidītos, ka ikviens var ienākt viņu valstī. Viņi domātu, ka tas būtu postoši. Patiesība ir tāda, ka, lai gan pastāv cilvēka radītas robežas, mēs galu galā nevaram kontrolēt, kurš ienāk. Mēs to redzam līdz pat šai dienai. To ir gandrīz neiespējami kontrolēt.

Šis ir viens piemērs tam, kā bailes pārvērš mūsu domāšanu darbībās un izvēlēs, kas tiek pieņemtas kā racionālas vai normālas. Patiesībā, ja cilvēki varētu brīvi ceļot, kur vien vēlas, viņi mazāk migrētu. Kad robeža tiek nojaukta, cilvēki aizraujas ar tās šķērsošanu. Ja robežas nepastāvētu, spriedze mazinātos.

Jaunā laikmeta bērniem ir dziļa dzīves vienotības sajūta, vienotības apziņa aiz visa cita. Patiesībā mēs apzināti vai neapzināti mudinām un pamācām bērnu sacensties, gūt panākumus un iegūt mantu, ko mēs uzskatām par veiksmīgas dzīves pazīmi. Kurš vecāks gan nav lepns, ja bērnam “klājas labi”. Tomēr ideja “tu esi tas, kas tev pieder” balstās uz apziņas noliegšanu. Jūsu apziņa ir visvērtīgākā lieta, kas jums pieder. Šis iekšējais konflikts izjauc bērna vienotības sajūtu. Bērnam – jūsu bērnam – ir dzīva atmiņa par dvēseles pasauli, pasauli, kurā viss ir dzīvs un vienlīdzīgs.

Ja mēs spētu godīgi stāties pretī savām bailēm, tās netraucētu bērna dabiskajai attīstībai. Iekšējās apziņas sēkla tad varētu augt atbilstoši savai būtībai, ļaujot bērnam brīvību nepieskaņoties baiļu ceļam un sniedzot viņam brīvību sekot savai iekšējai gaismai.

Trešais ieteikums: uzticēšanās

Uzticieties tam, ka jūsu bērnam ir zināšanas par nākotni, kādu jums nav. Uzticieties tam, ka nākotnes pasaule palīdzēs bērnam. Uzticieties tam, ka nākotnes enerģija piesaista bērnu. Ja jūs to darāt, jūs izstarojat pārliecību, un viņš jutīsies droši. Uzticēšanās nozīmē, ka mēs rīkojamies saskaņā ar to, ko zinām dziļi sevī.

Pastāvīgi tiek runāts par jaunu ēru, kas tuvojas. Tagad dzimušie bērni ir šīs jaunās ēras sēklas. Šie bērni nevēlas vecos piegājienus; viņiem tas nav iespējams. Viņi zina, ka sēklas nevar augt atpakaļ.

Tas, kas bērnam ir vajadzīgs, lai viņš augtu, ir vecāku dvēseles enerģija.

Šis paziņojums mani noved pie tā būtības. Ko nozīmē audzināt bērnus jaunajā laikmetā?

Dvēsele kā audzinātāja

Bērns sāk dzīvi uz zemes mātes klēpī un apzināti meklē savu vecāku enerģijas lauku. Tā tas bija agrāk, un tā tas ir arī tagad. Bet kas tagad ir savādāk? Agrāk bērni iemiesojās, lai strādātu pie personīgas tēmas uz Zemes. Viņi apzināti absorbēja šīs pasaules enerģijas, lai iegūtu pieredzi un pētītu karmiskās tēmas. Lai palīdzētu sev šajā jautājumā, viņi izvēlējās vecākus-personības, kas atbilda šīm tēmām.

Jaunā laikmeta bērni vecākus vairs nemeklē, balstoties uz iepriekšminēto, bet gan pēc savas dvēseles enerģijas. Tieši šī vecāku dvēseļu gaisma dod bērnam vietu un ļauj viņam augt. Te darbojas citāds mehānisms. Taču, ja vecāki rīkojas, balstoties uz personību, tas ir, uz bailēm, tas bērnā rada pretestību un radīs problēmas vēlāk.

Bērna kliedziens

Bērns aicina vecākus atlaist pagātni, nākt viņam līdzi nākotnē, nākt līdzi jaunajā pasaulē, sekot dvēseles gaismai. Agrāk dvēseles aicinājums skanēja tikai dzīves beigās – un bieži palika nesadzirdēts. Tagad tas atskan, kad bērns piedzimst. Klausīties šajā aicinājumā nozīmē izvēlēties mīlestību un uzticību un atbrīvoties no vecajām bailēm. Tas nozīmē ļaut notikt pārmaiņām. Tas nozīmē spert soli pretī jaunai pasaulei.

Cilvēki interesējas, vai mūsdienu bērniem vispār ir nākotne. Jā, ir, un šī nākotne ir vismaz tagad, ja mēs ļaujam tai būt tagad. Mūsu bērni ir šī nākotne. Šie bērni aicina mūs ļaut mūsu dvēseles gaismai spīdēt, lai šī nākotne varētu piedzimt. Kad mēs patiesi ļaujam tur būt savai gaismai, kuru vairs neizkropļo mūsu bailes, mēs ļaujam nākotnei, jaunajai zemei ​​ienākt un uzplaukt.

Teikt “jā” saviem bērniem, tam, kas viņi patiesībā ir, nozīmē veidot nākotni. Ja mēs ļaujam iznākt mūsu pašu dvēseles gaismai, mēs piešķiram viņiem šo gaismu un telpu, kas nepieciešama, lai viņi varētu augt.

Gaismas tīmeklis

Jaunā Zeme nav saistīta ar problēmu risināšanu, bet gan ar to, lai ļautu ienākt jaunai gaismai, jaunai enerģijai. Ja mēs dosim savam bērnam iespēju piedzīvot beznosacījuma mīlestību un uzticību, bērns piepildīs šo telpu ar gaismu. Šī gaisma kļūst par mirdzošu zvaigzni pasaulē. Visas šīs zvaigznes kopā veidos gaismas tīmekli. No šī gaismas tīkla dzimst jaunā Zeme. Galu galā parādīsies jauna fiziskā realitāte, kurā viss ir caurstrāvots ar dzīvu apziņu un nekas netiek padarīts par lietu, īpašumtiesību objektu. Tā ir paradīze. Harmonija starp debesīm un zemi, starp cilvēku un dabu, kuras pamatā ir mīlestība.

Slēdziens

Agrāk vecākiem bija skaidrs priekšstats par to, kā audzināt bērnus, jo virziens bija fiksēts. Bērna pasaule būtiski neatšķīrās no vecāku pasaules. Bērni to juta un pakļāvās pastāvošajai kārtībai; viņi meklēja savu personīgo attīstību esošajās robežās. Mērķis bija būt vienu pakāpi augstāk uz sociālajām kāpnēm nekā vecākiem. Vecāki bija apmierināti, ja tas tā bija. Ja bērniem bija vairāk īpašuma un prestiža nekā viņiem, tas bija labi.

Tagad cilvēce maina kursu, bērni šo jauno kursu izjūt iekšēji un noskaņojas uz to. Pedagogi bieži vien neatzīst, ka pasaule mainās, un šādi tipi mēģinās piespiest bērnus atgriezties pie vecā ceļa. Īsāk sakot, tā ir problēma, ar kuru mēs saskaramies.

Mēs esam ceļotāji uz nākotni. Bērni, kuri jau nes sev līdzi šīs nākotnes sēklu, ir mūsu ceļveži. Šie ceļveži mums saka, ka esam uz nepareiza ceļa un mums ir jāiet pavisam cits. Tas nav viegli; viss pēkšņi ir savādāk. Mums paveras pavisam cita ainava, jā, mēs ieejam pavisam citā pasaulē. Pasaulē, kas vairs negriežas ap bailēm, īpašumiem, varu un statusu. Tagad tā griežas ap mīlestību, saikni un uzticēšanos, pasaule, kurā varas attiecības aizstāj vienotības sajūta.

Kā jūs varat piekrist iet pa šo jauno ceļu, pa kuru vēlas iet jūsu bērns, ja jūs joprojām turaties pie pagātnes, kuras pamatā ir bailes, lai gan jūs to neapzinājāties? Kā jūs varat uzticēties sava bērna iekšējai apziņai, ja saredzat bērnu kā personu, kas jāaudzina saskaņā ar jūsu novecojušajām vecāku idejām?

Galvenais ir izvēlēties beznosacījuma mīlestību. Ja mēs to darām, mūsu domāšanā vairs nedominē bailes un mūsos atkal sāk plūst gaisma. Tieši pēc šīs gaismas bērns ilgojas. Tieši šo gaismu mēģina izsaukt iekšējais bērns.

Tā ir tā gaisma, kas piesaistīja bērnu, lai viņš pirmo reizi iemiesotos uz Zemes, un šī gaisma dod bērnam vietu augt un attīstīties, kā viņa vai viņš izvēlas.

Kad jūs apskaujat šo gaismu un sevi, jūs zināt, kā audzināt savu bērnu. Būt vecākiem nozīmē barot savu bērnu ar savas dvēseles gaismu.

© Gerrit Gielen

Angļu tekstu rediģējusi Suzija Konveja (Suzy Conway)

Parenting in the Period of Transition

Tulkoja Jānis Oppe

---

[1] https://www.discovermagazine.com/planet-earth/the-worst-mistake-in-the-history-of-the-human-race