Dvēsele un Zeme
Gerits Gilens
Priekšvārds
Šeit uz Zemes, mūsu cilvēku sabiedrībā, mēs dzīvojam gaisotnē, kurā mēs esam atdalīti un klasificēti. Tā pamatā ir mūsu priekšstati par laiku un telpu, par vīrišķību un sievišķību un mūsu bailes. Bailes rada dualitāti: jūs un to, no kā baidāties, – bieži vien tie ir citi cilvēki. Dualitāte rada apmales, un apmales rada kastes; piemēram, kastes, ko mēs saucam par valstīm.
Savukārt dvēseles pasaule ir vienotības pasaule; šī vienotība pārsniedz visas robežas. Tās pamatā ir mīlestība. Pastāv spriedzes lauks starp dvēseles pasauli, vienotības pasauli, un mūsu pasauli, atšķirtības, laika un telpas, baiļu pasauli. Tie ir gandrīz pilnīgi pretstati: mīlestība un bailes. Šis spriedzes lauks nodrošina to, ka dvēsele tiek nomākta, ka ir grūti nodibināt kontaktu ar mūsu dvēseli.
Ja jūs palūkojaties uz savas dvēseles ceļojumu uz Zemes, jūsu dvēseles plānu, jūs varat atšķirt vairākas fāzes, kurām ir sakars ar attiecībām starp šīm divām pasaulēm. Katram cilvēkam šīs fāzes ir atšķirīgas, jo viens cilvēks spēj labāk uzturēt kontaktu ar dvēseli nekā otrs. Tomēr shematiski katram ir četras zemes plāna dzīves fāzes.
1. Aizmiršanas fāze
Pirmā fāze ir aizmiršanas, kontakta ar dvēseli zaudēšanas fāze. Tas ir arī cilvēku sabiedrības enerģiju un priekšstatu atklāšanas posms. Sākotnēji jaundzimušais bērns ir ļoti atvērts un ļoti labi uztver apkārtējās vides, atmosfēras, kultūras un valsts, kurā viņš ir piedzimis, enerģijas. Tas viss ir internalizēts. Arī bailes: jūsos dzīvo vecāku bailes. Bieži vien ir vēl dziļāki slāņi: personības, kuras jūs kādreiz bijāt uz Zemes, jūs atkal varat sajust savā jaunajā dzīvē.
Jūs uzsākat savu ceļojumu šeit kā bērns. Jūs faktiski varat šo bērnu uzskatīt par pašu dvēseli, kura ir attīrīta no visiem slāņiem, no visām zināšanām, kas to aptvēra, no visām atmiņām par pagātnes dzīvēm. Bērns ir ļoti tīra dvēseles enerģijas izpausme. Un nolūks ir tāds, lai šis kodols pastāvētu dzīves laikā un apaugtu ar jaunu pieredzi.
Jūs to varētu salīdzināt ar koku. Kokam ir serde – mūsu gadījumā tas ir iekšējais bērns –, un ap to izaug daudzi slāņi: koka gredzenveida riņķi. Tā tam ar mums vajadzētu būt: bērns paliek kā centrs, ar slāņiem ap sevi; tie palīdz bērnam – galu galā dvēselei – izpausties šeit uz Zemes. Padomājiet par šiem slāņiem šādā veidā – tās ir zināšanas par pasauli, viedums un pieredze, kā jūs veidojat attiecības ar citiem cilvēkiem. Un arī specifiskas zināšanas. Piemēram, jūs vēlaties muzicēt, jūs jūtat uz to tieksmi, un jums ir jāapgūst tehnikas: vokālā tehnika vai instrumenta spēlēšanas tehnika. Un, protams, tas attiecas uz visu, ko jūs gatavojaties darīt. Ja vēlaties kļūt par oratoru, jums būs labi jāapgūst valoda. Taču neatkarīgi no tā, ko jūs darāt vai mācāties, pamatā jābūt sākotnējam dvēseles impulsam. Ārējo slāņu funkcija ir nodrošināt pilnīgu dvēseles enerģijas izpausmi šajā pasaulē.
Šī aina uzreiz saduras ar tradicionālajiem priekšstatiem, kas valda uz Zemes: cilvēkam nav jābūt oriģinālam un nav jārada kaut kas jauns, bet jāpielāgojas eksistējošajam. Un tāpēc sākotnējais impulss ir jāapspiež – tas nozīmē, ka mēs apspiežam bērnu sevī. Mēs to darām tā – ievietojam bērnu pagātnē; kad mūsu bērnība ir beigusies, mēs vairs nevaram būt bērni. Tādā veidā mēs izveidojam mākslīgu sienu starp sevi un bērnu, un rezultātā tiek zaudēts kontakts ar dvēseli. Mēs vairs neesam bērni, tā mēs domājam; mēs esam mainījušies, mēs esam izauguši. Un tas nozīmē, ka mūsu domāšana ir pilnībā pielāgojusies sabiedrībai, kur dvēsele nav laipni gaidīta.
Izaugt mūsu pasaulē nozīmē arī kļūt par vīrieti vai sievieti. Tomēr bērns ir neitrāls, viņš ietver gan vīrišķo, gan sievišķo. Bērns uzzina no pieaugušajiem, ka viņš ir meitene vai zēns. Būt vīrietim vai sievietei – tā ir viena no kastēm, kurā mēs sevi iespiežam, atsvešinoties no savas dvēseles, kura satur abus aspektus. Kad bērns beidzot ir kļuvis par adaptējušos pieaugušu vīrieti vai sievieti, aizmiršanas fāze ir pabeigta.
2. Krīzes fāze
Ilgtermiņā šī “aizmiršana” noved pie krīzes jebkurā formā. Krīzes fāze tiek saukta par “dvēseles tumšo nakti”, jo mūsu iekšējā saule, dvēsele, vairs nav ne redzama, ne jūtama; dzīve vairs nesniedz piepildījumu. Jūs sākat justies nelaimīgi, jūtat, ka kaut kas nav kārtībā. Un jūs bieži domājat, ka neiederaties šajā pasaulē, kura drīzāk ir “sasniegumu sabiedrība”.
Patiesībā šī sajūta ir pareiza. Tikai tas, kas jums nav piemērots, ir jūsu radītie priekšstati par sevi un visas bailes, kuras jūs esat internalizējuši. Un arī jūs, sākotnējie jūs, neatbilstat šo priekšstatu avotam par sevi: cilvēku sabiedrībai, kura ir tik ļoti nesabalansēta.
Krīzes fāze beidzas, kad atnāk atziņa, ka priekšstati par sevi, par to, par ko jūs domājat sevi esam, un līdz ar to arī priekšstati par pasauli un to, kā jums vajadzētu dzīvot, nav īsti pareizi, lai gan kopumā ir pieņemti. Tieši šie uzstādījumi – spriedumi, šķirošana – bloķē dvēseles gaismu.
Atbrīvošanās no tā, kam, jūsuprāt, jums vajadzētu būt, tādējādi ļaujot būt tam, kas jūs patiesībā esat, ir izeja no šīs krīzes.
Tas, protams, nav viegli, jo mēs esam pilnīgi identificējušies ar noteiktiem priekšstatiem par sevi un to, kam mums vajadzētu būt. Vienīgais risinājums ir atlaist šo identificēšanos un atdoties pašas dzīves plūsmai. Dzīve vēlas atjaunot kontaktu ar jūsu iekšējo bērnu: dvēseles impulsu.
Bieži vien pastāv divas attieksmes, kas bloķē šo procesu: 1) vēlme atgriezties pagātnē un 2) upura lomas pieņemšana. Pirmā ir aktīva attieksme: pastāv problēma, piemēram, slimība, sabrukums utt., kura ir jāatrisina, – un tad viss atkal būs labi un mēs varēsim atgriezties vecajā dzīvē un dzīvot, kā agrāk. Tas nedarbojas. Impulss, kas mūs caur krīzi virza pretī mūsu dvēseles gaismai, nav tik viegli apspiežams.
Otrā attieksme – esmu upuris – padara krīzi par pastāvīgu stāvokli. Mēs domājam, ka postu izraisa ārējie apstākļi, kurus mēs nevaram mainīt. Jūs varat kādu laiku turēties pie šādas attieksmes, bet visbeidzot posts kļūst tik liels, ka kaut kas ir jādara. Galu galā tikai ieiešana iekšienē un vecā atlaišana nes apgaismību. Tad sākas trešā fāze.
3. Pamošanās fāze
Tas bieži vien ir posms, kad šķiet, ka cilvēki par maz dara. Piemēram, viņi saņem slimības pabalstu, vai arī citu iemeslu dēļ viņi strādā maz vai nestrādā vispār. Tas ir pašpārbaudes laiks. Dvēsele pieprasa uzmanību, un tam ir vajadzīgs laiks, laiks, kurā ārpasaulei tiek pievērsta mazāka vai vispār nekāda uzmanība. Iekšējā pasaulē notiek patiesā Es, dvēseles gaismas atklāšanas process.
Kontaktam ar dabu gandrīz vienmēr ir svarīga loma. Ikvienu, kurš domā, ka viņš neiederas šajā pasaulē, aizkustinās augi un dzīvnieki, un visas dzīvības smalkā vienotība, ja viņš dosies pie dabas. Ikviens, kurš patiesi atveras Zemei un dabai un sajūt mīlestību un siltumu, kas mums nāk no Zemes, saprot: “Hei, esmu piederīgs šeit!”
Tomēr jāsaka, ka cilvēku sabiedrībā ir radusies baiļu, atšķirtības un dvēseles apspiešanas gaisotne, tā ka tur tiešām nevar justies kā mājās. Bet, tiklīdz kontakts ar savu Es pamostas un atjaunojas, jūs pamanāt, ka joprojām ir cilvēki, kas jūs “redz”. Brīdī, kad jūs nolemjat: “Tas esmu es, es dodu sev iespēju sevi parādīt,” jūs piedzimstat otrreiz.
Tuvumā nav jābūt daudziem cilvēkiem, kuri jūs redz un saprot, tikai dažiem vai pat vienam. No šādiem savienojumiem caur sirdi šajā pasaulē tiek veidots gaismas, dvēseļu gaismas, tīkls. Pakāpeniski trešā fāze pārvēršas ceturtajā.
4. Starošanas fāze
Dvēseles gaisma tagad var plūst cauri personības ārējiem slāņiem. Spriedze starp dvēseles pasauli, mīlestību un vienotību, no vienas puses, un pielāgošanās, baiļu un sadalījuma pasauli, no otras, ir lielā mērā samazinājusies.
Nav tā, ka šajā fāzē mēs veiksim iespaidīgas lietas. Starošanas fāze nozīmē, kam mēs izstarojam iekšējo mieru: mieru, kurš rodas no dabiska kontakta ar savu Es. Mēs esam atrauti no cilvēku sabiedrības izmisīgās enerģijas. Dziļumā mēs zinām, kas mēs esam, un tas liek mums starot mieru un klusumu. Zināt, kas mēs esam, nozīmē arī, ka mēs varam redzēt, kas ir otrs un kur viņš ir savā ceļā.
Tas nozīmē, ka mēs uz saviem līdzcilvēkiem raugāmies ar mīlestības acīm. Un mīlestības acis otrā redz nomaldījušos bērnu. Sarunās mēs ieejam dziļi un atgādinām citiem, kas viņi ir. Mēs nesludinām; tas notiek dabiski, jo mums nav citas izvēles.
Mirdzam krīzes laikā
Mēs šobrīd dzīvojam nemiera, baiļu un krīzes laikā. Fundamentālā līmenī krīzes risinājums ir cilvēcei kā kopumam atjaunot kontaktu ar avotu, dvēseli. Pastāv divas attieksmes, kas bloķē atveseļošanos. Tās ir tās pašas attieksmes, kuras parādās krīzē nonākuša cilvēka personīgajā dzīvē.
Pirmā attieksme ir vēlme atgriezties pie vecā. Tā ir daudzu cilvēku, tostarp valdību, reakcija uz krīzi. “Pateicoties visdažādākajiem pasākumiem, mēs pārvarēsim šo krīzi, tad gan ekonomika atgriezīsies normālā stāvoklī, gan mēs,” tāda ir domāšana. Pat ja šķiet, ka tas uz laiku darbosies, galarezultāts būs tikai vēl viena un lielāka krīze.
Vecais nebija pievilcīgs, vecais bija pasaule bez līdzsvara. Globālo krīzi visnotaļ izraisa kontakta ar dvēseli trūkums, un šī kontakta atjaunošana galu galā ir vienīgais risinājums.
Otrā attieksme ir upura loma. Tā iesloga jūs dualitātē. Krīzes rezultātā ir daudz cilvēku, kuri ir nobijušies un vairs neuzticas valdībai, dažos gadījumos pat vainojot valdību visā, kas noiet greizi. Tas ir duālistisks domāšanas veids, kurā jūs sevi redzat kā bezspēcīgus pret spēcīgu valdību un tās struktūrām, un tas rada psiholoģisku upura sajūtas un neuzticēšanās stāvokli, kurš ir pretrunā ar dvēseles mīlošo radošo enerģiju.
Tas, kurš ir saiknē ar savu dvēseli, skatās uz otru ar mīlestības acīm un redz ikvienā labo. Problēmas viņš saredz kā iespējas dziļākam kontaktam ar dvēseli. Tā nav naiva attieksme; tā ved pie gaismas dziļākas nolaišanās, kas galu galā ir vienīgais risinājums. Dvēseles viedums nes sev līdzi arī atziņu, ka labi cilvēki var darīt sliktas lietas. Taču dzīvot no dvēseles vienmēr nozīmēs saskatīt otrā labo un mēģināt to kopt, pieskaroties viņam ar savu gaismu. “Mīliet savus ienaidniekus,” sacīja Kristus. Mēs visi esam cilvēki un savā cilvēcībā saistīti cits ar citu. Tikai mīlestības iespaidā ienaidnieki galu galā kļūst draugi.
Visas mūsu uz bailēm balstītās domas veido sfēru ap Zemi, tā saukto astrālo pasauli: tumsas apvalku, kurš bloķē dvēseles gaismu un notur cilvēci prom no Avota. Bet mēs varam izdurt caurumu šajā čaulā. Kā mums to izdarīt? Atkal ielaižot gaismu mūsu iekšējā pasaulē un sākot mirdzēt no turienes. Un jo vairāk ir šādu atvērumu, jo vairāk tiek atjaunots kontakts starp Avotu un cilvēci. Tātad esiet paši tādi gaismas atvērumi, paši esiet zvaigznes uz Zemes.
Kas vislabāk var palīdzēt atjaunot saikni ar savu dievišķību, kas vislabāk var palīdzēt cilvēkam atjaunot savienojumu ar Avotu? Bieži vien tā ir tāda cilvēka klātbūtne, kurš to jau ir sasniedzis, kāds, kurš, kā jūs jūtat, ir saistīts ar savu dievišķo būtību, kurš ir vērsts uz savu iekšējo gaismu. Piepildīts ar mīlestību, piepildīts no kontakta ar Avotu. Tas ir kāds, kurš netiesā, kurš izstaro beznosacījuma mīlestību, kāds, kurš var teikt: “Es mīlu visus, es redzu ikviena bailes, cilvēcību, cīņu, nenoteiktību. Es sniedzu viņiem roku.” Tāds cilvēks bija Kristus, tāds cilvēks bija Buda. Ir bijuši daudzi skolotāji, kuri spēja raudzīties uz otru ar beznosacījuma mīlestības skatienu. Tieši šie cilvēki nodrošina, ka citi atrod savu ceļu. Mēģiniet paši būt tādi cilvēki. Mēģiniet skatīties uz katru līdzcilvēku ar mīlestības acīm. Mēģiniet ieraudzīt katra līdzcilvēka būtību. Mēģiniet otrā saskatīt pazudušo bērnu. Tādā veidā jūs citus atgriežat gaismā. Un neaizmirstiet pirmo soli: no jauna atklājiet savu gaismu, atjaunojiet kontaktu ar savu avotu. Mirdziet!
© Gerrit Gielen
No holandiešu valodas angļu valodā tulkojuši Gerits Gilens (Gerrit Gielen) un Franks Tehans (Frank Tehan)
29.10.2021.
Tulkoja Jānis Oppe