Gerits Gilens

Ja jūs pieņemat to, ko laikraksti saka par novecošanos, tad tā izskatās kā vissliktākā lieta, kāda ar cilvēku var notikt. Un sabiedrībā kopumā novecojošo populācija tiek uzskatīta par katastrofu. Pārpildīti pansionāti, pārāk dārga veselības aprūpe, plānprātība un vispārēja pasliktināšanās ir tas, ko mēs esam pieraduši saistīt ar kļūšanu veciem.

Ikviens no mums kļūst vecāks. Ar katru aizritošo sekundi mēs mazliet zaudējam no savas jaunības. Tas ir dabisks process, kuram pakļautas visas dzīvās radības. Kā tas var būt, ka mēs esam sākuši neieredzēt tik dabisku procesu? Vai kaut kas ir nepareizs dabā? Jeb kaut kas nav kārtībā ar mums, ar mūsu domāšanas veidu par novecošanos?

Kā vecie cilvēki paši patiesībā izjūt “šausmīgo” vecumu? Zinātniskie pētījumi, kuri mēra laimes sajūtu attiecībā pret vecumu, parāda U-veida līkni. Jauni un veci cilvēki ir vislaimīgākie. Dzīves vidū vairāk izskatās, ka jūs esat mazāk laimīgi kā jaunībā. Pētījumi liecina, ka veci cilvēki ir pat nedaudz laimīgāki par jauniem cilvēkiem!¹ Kā tas ir iespējams? Kā tas var būt, ka, lai gan novecošanās ir saistīta ar tik daudzām problēmām, cilvēki tā vai citādi parasti sāk justies laimīgāki? Aplūkosim cilvēka dzīves ciklu no garīgās perspektīvas. 

Piedzimšana: sevis zaudēšana

No garīgā redzes viedokļa piedzimšana ir ieniršana matērijā. Mēs atstājam dvēseles valstību, prieka un miera atmosfēru. Dvēseles valstībā laika un telpas ierobežojumi un atdalītības sajūta, ko mēs izjūtam uz Zemes, neeksistē. Brīvība ir dabiska. Turklāt viss ap mums izstaro skaistumu, mīlestību un harmoniju; bailes un ciešanas ir klāt neesošas. Tomēr kādā momentā mēs pieņemam uzaicinājumu no mātes Zemes piedzimt kā cilvēciskai būtnei. Ar katru dzimšanu mēs sākam ilgu procesu, kurā ejam iekšā fiziskajā atmosfērā un savienojamies ar to. Antīkajā literatūrā iemiesojošās dvēseles dzimšana tiek nosaukta par “dvēseles iekalšanu važās”. Dvēsele nolaižas ierobežojošā, blīvā matērijas valstībā, kurā katra būtne izskatās atsevišķa no citām. Dvēselei šajā atmosfērā rodas grūtības turēties savā dabiskajā vibrācijā; viņa šeit neiederas un var izdzīvot, tikai regulāri atkāpjoties. Šī atkāpšanās ir tas, ko mēs saucam par miegu, un tas ir svarīgs ne tikai mūsu ķermenim, bet arī dvēselei.

Kaut arī piedzimšana iezīmē jaunas iemiesošanās sākumu, dvēseles nolaišanās process tad joprojām ir tālu no beigšanās. Turpmāka nolaišanās turpinās apmēram līdz četrdesmit gadu vecumam. Ap to laiku ieniršana matērijā ir sasniegusi savu virsotni: kā pieaugušais jūs pilnībā apdzīvojat matērijas valstību un cilvēku sabiedrību. No jūsu dvēseles perspektīvas jūs tagad atrodaties vistālāk no avota, no kura esat izņemts, no debesu valstības, no kuras esat nācis. Iemiesojuma dziļākajā punktā attālums līdz jūsu sākotnei ir vislielākais. Bērnības laikā saikne ar dvēseles sākotnējo sfēru joprojām ir spēcīga. Bērni bieži ir intuitīvi, spontāni dzīvespriecīgi, un mirklī uzsūktas, šīs īpašības ir dvēselei dabiskas. Baudīt un pētīt dzīvi rotaļīgā un neiegrožotā veidā ir bērnam dabiski, tāpat kā tas ir dabiski dvēselei. Diemžēl mūsu sabiedrība ir kļuvusi tāda, ka tajā dominē izkropļots, vīrišķīgs priekšstats par garīgumu, kurš neatzīst šīs īpašības kā garīgas, bet drīzāk aplūko tās kā brieduma pazīmes. Šī smagā un nopietnā garīguma tēls faktiski nav iegūts no sākotnējās Kristietības. Bībelē joprojām ir dvēseles perspektīvas pēdas. Piemēram, Marka evaņģēlijā 10:14 Ješua saka: “Laidiet bērniņus pie Manis, neliedziet tiem, jo tādiem pieder Dieva valstība.”

Pubertāte: kāpšana lejup

Pirms pienāk pieaugušā vecums, ir pubertātes pārejas posms, kam seko jaunība. Apziņa nolaižas dziļāk materiālajā atmosfērā, attālums no Avota kļūst lielāks. Bērnības dabiskā laime un pašapziņa ir zaudēta. Parādās šaubas un bailes, nekas vairs nav pašsaprotams. Būs dumpošanās un nenoteiktība. Pretestība parasti koncentrējas uz apkārtni: vecākiem, skolu, sabiedrību kopumā – tas viss bieži tiek uzlūkots kritiski. Neapzināti tie tiek vainoti zaudējumos, kurus izjūt pusaudzis un jaunietis. Bet būtībā viņu dumpis ir vērsts pret iekšējo attīstību: ar dziļāku nokāpšanu zemes valstībā un tālāku attālināšanos no Avota.

Dvēseles valstībā, kam ir unikāla vieta iekšienē, viss ir dabiski. Jums nav šaubu par savām tiesībām eksistēt, un jūs intuitīvi jūtat, kāda loma jums ir lielajā lietu shēmā. Zināšanas, ka kosmoss bez jums nav pilnīgs, ka jūs esat lielāka vesela neatņemama daļa, liek justies droši un aprūpēti. Pubertātē šī izpratne zūd, un tā rezultāts ir identitātes krīze. Šī krīze var būt tik nepārvarama, ka jauni cilvēki kļūst atkarīgi no narkotikām vai alkohola vai dažos gadījumos pat izdara pašnāvību. Šādas izmisīgas darbības bieži rodas no dziļas vēlmes atjaunot saikni ar dvēseli.

Par laimi pretestība tomēr nav vienīgais šī perioda raksturojums. Pubertāte un pusaudža gadi ir arī laiks, kad daudzi zemes dzīves aspekti tiek pētīti ar kaisli un zinātkāri. Mēs varam ieinteresēties par dabu, mūziku, literatūru vai pētīt jaunas un provokatīvas intelektuālas idejas. Interese par citiem palielinās: mēs pirmo reizi iemīlamies. Iespējams, vissvarīgākais ir, ka mēs sākam just savu oriģinalitāti, savu individualitāti. Katra dvēsele ir unikāla un nes savas pašas sēklas zemei, sēklas, kuras dīgst bērnībā un izkļūst virszemē pusaudža gados. Bieži šīs dzīves fāzes laikā uzpeld oriģinālas domas un jūtas, kam būs ilgstoša ietekme uz jūsu nākotni un kuras piešķirs noteiktu formu pieauguša cilvēka dzīvei.

Ja viss norit labi, bērnības beigšanās sakrīt ar periodu, kad par jaunu notiek atklāšana, kas jūs esat, neatkarīgi no jūsu vecākiem un audzināšanas. Šī jaunatklāšana nodrošina, ka ilgtermiņā pretestība norimst, un Dzīves straume jūs aiznesīs uz jaunām un aizraujošām vietām. Vērtīgākā dāvana, kādu jūs varat sniegt kādam, kurš iet cauri pubertātei un jaunībai, ir uzticēšanās. Esiet pārliecināti, ka viņiem ir ceļš un vieta šajā mulsinošajā pasaulē, lai cik “dažādi” viņi ir, lai cik viņi izskatītos nespējīgi iederēties. Tieši viņu oriģinalitāte, viņu individualitāte ir tas, kas vajadzīgs pasaulei un kas nes viņu unikālo dvēseles ieguldījumu.

Pieaugušā vecums: mūsu dzīvju zemākais punkts

Pieaugušā vecums, fiziski augstākais dzīvs punkts, no garīgā viedokļa ir zemākais dzīves punkts. Attālums līdz dvēseles – no jūsu paša dvēseles – mājoklim tagad ir vislielākais. Mēs tagad esam vistālāk no mūsu pirmavota. Mēs esam pilnīgi iegremdēti materiālajā valstībā, un mēs esam kļuvuši identificējami ar mūsu cilvēka personību un sasniegumiem. Šīs fāzes laikā cilvēki vidēji ir vismazāk laimīgi. Fiziskā pasaule ar tās likumiem un ierobežojumiem tagad tiek izjusta kā vienīgā realitāte. Daudzas intereses pievēršas naudai un mantai, sociālajam statusam un smagam darbam. Šis nostiprinājums cilvēkiem liek aizmirst sevi pašu vēl vairāk. Identificēšanās ar materiālo valstību pieaugušā vecumā bieži ir tik stipra, ka tā liek just, ka tas ir viss, kas šeit ir, un ka dzīve griežas ap šiem jautājumiem. Var pastāvēt garīgi ticējumi, taču tie bieži ir gūti no tradicionālajām reliģijām, kuras lielā mērā balstās uz bailēm un dogmu. Tradicionālajām reliģijām ir izkropļots skats uz garīgumu, un tās bieži dara vairāk slikta nekā laba. Vissvarīgākā lieta, ko pieaugušais var paveikt no garīgās perspektīvas, ir lolot sēklas, ko viņš vai viņa nes zemei kā dvēsele, un ļaut tām izaugt par brīnišķīgiem ziediem. Tā ir mūsu patiesā misija, un to var piepildīt tikai, paliekot uzticīgiem sev, neļaujot sevi vilkt zem sabiedrības spiediena un noteikumiem.

Diezgan bieži šī misija neizdodas. Pieaugušā vecumā pusaudžu gadu un pubertātes ideāli un bērnības ideāli un sapņi bieži tiek uzskatīti par neizpildāmiem un naiviem. Galu galā tie nesaderas ar to, ko sabiedrība, šķiet, sagaida un uzskata par reālistisku. Autentiski pašizpausmes veidi šeit joprojām var tikt apzīmēti kā savtīgi, bezatbildīgi vai pat nenormāli. “Rīkojies normāli, uzvedies kā atbildīgs pieaugušais.” Mums ir jāierakstās sociālajā veidolā, pretējā gadījumā mēs tam nepiederam. Strādā 40 stundas nedēļā un ņem trīs nedēļas atvaļinājumu gadā. Es atceros skumjas, kuras es jutu dienā, kad iegāju bērnudārzā. Ap četru gadu vecumu es jau varēju nojaust, kas priekš manis bija ieplānots uz priekšu: gadu gadiem skolā un tad darbā. Es vēlējos zināt, kad es atkal varētu būt brīvs. Pamatskolas beigās testa laikā man tika jautāts, kas es dzīvē tālāk gribētu būt, un mana atbilde bija “rantjē”. Es tikai vēlējos atkal būt brīvs. Es nevēlējos būt iespiests sistēmā, kura man saka, ko darīt un ko nedarīt.

Par laimi manas pieaugušā cilvēka dzīves laikā es spēju atrast komfortablu nepilna laika darbu, kas man ļāva strādāt ne vairāk kā trīs dienas nedēļā. Citi cilvēki domāja, ka tas ir savādi, ka man kā pieaugušam vīrietim nav karjeras un ir maz ambīciju un ka dodu priekšroku klaiņot pa dabu, lasīt grāmatas un vest filozofiskas sarunas ar saviem draugiem. Tikai, kad man bija ap četrdesmit, es sapratu, ka būt atšķirīgam ir pieņemami un pat praktiski ir jābūt tādam. Es pārvērtu savus hobijus (ar to domājot filozofiju un garīgumu, praktisko hipnoterapiju) darbā. Galu galā es aizgāju no sava nepilna laika darba. Es konstatēju, ka varētu būt brīvs, darīt lietas, kas man patiešām patīk un pelnīt ar to iztiku. Galvenais bija paļauties: ticēt oriģinālajām un unikālajām veltēm, kuras mana dvēsele nes iekšienē, un uzticēties, ka Zeme pieņems mani un atalgos par šo manu dalīšanos veltēs. Ar šo saprašanu es sāku ceļu “uz augšu”, ceļu atpakaļ uz mani garīgo dabu.

Novecošana: atkal ceļš “uz augšu”

Kad mēs pieaugam vecāki, mēs atkal sākam ceļu “uz augšu”, atpakaļ pie dvēseles. Būtnes pilnīgas iemiesošanās materiālajā pasaulē un identificēšanās ar to zemākais punkts ir pagājis. Mēs varam atlaist šo vienpusīgo fokusu, un to darīt mūs bieži pamudina dzīves izaicinājumi, kurus sastopam, vai saskaršanās ar mūsu ķermeņu pieaugošo vājumu. Mēs atkal ejam atpakaļ “uz augšu”, lai beidzot atgrieztos Avotā. Novecošanas dabiska darbība ir augt uz gaismu, identificēties ar jūsu dvēseles lielāko realitāti, nevis ar galīgo un ierobežoto jūsu ķermeņa un personības realitāti. Tāpēc no garīguma redzes viedokļa jums drīzāk ir mazāk par jūsu vecumu: gudrība, paļāvība un prieks visticamāk pieaugs.

Cilvēki, kuri noveco dabiski un eleganti, apzinās, ka viņi ir daudz vairāk kā viņu zemes “es”. Viņi saprot, ka viņu patiesais “es” paceļas pāri lomām, kuras viņi spēlē Zemes materiālajā pasaulē. Kad šīs realitātes tvēriens samazinās, viņi sāk saprast, kas viņi patiesībā ir: mūžīgas būtnes no dzīvas gaismas.

Diemžēl šo naturālo un eleganto procesu bieži kavē dziļi iesakņojušies sociālie uzskati. Mēs dzīvojam sabiedrībā, kura kopumā uzskata, ka fiziskā realitāte ir viss, kas šeit ir, ka nav patiesa “es” aiz zemes “es”, un tāpēc kļūt vecam ir slikta lieta. Cilvēki ir kļuvusi pilnīgi identificējušies ar savu fizisko ķermeni un personību. Kļūt vecam asociējas ar zaudējumiem un sabrukšanu, ar virzīšanos uz nebūtību. Tāpēc daudzi cilvēki pretojas pašam novecošanās procesam, un šī pretošanās pārtrauc dabisko augšāmcelšanos uz dvēseli un uz lielāku prieku un gaismu. Pretošanās novecošanās procesam rada pašpiepildošos pareģojumu: no kā jūs baidāties, tas piepildās, jo jūs no tā baidāties. Pretošanās izraisa procesā turēšanos pie fiziskās dimensijas un pie ķermeņa. Šī turēšanās ir savas iekšējās gaismas noliegums un novēršanās no tās, un tam ir vairākas traģiskas sekas novecojošajam cilvēkam.

– Pirmkārt, novecojošais ķermenis varētu gūt ļoti ievērojamu atbalstu no dziļāk jūtama savienojuma ar dvēseli. Kad cilvēks novecošanās procesā savienojas ar dvēseles valstību, enerģija no garīgās pasaules plūst caur ķermeni daudz spēcīgāk. Ķermenis tiek pacelts un atjaunināts ar gaismu un prieku no šīs valstības, un viņš no tās iegūst papildus spēku un veselību. Vecuma kaites to ietekmē mazāk. Taču ja apziņa nekoncentrējas uz to, kas slēpjas aiz pasaulīgā, un izmisīgi turas pie fiziskā, ķermenim būs jāiztiek bez šīs papildu enerģijas. Tas palielina veselības problēmu risku.

– Otrkārt, sabiedrībā kopumā vecāki cilvēki varētu pildīt svarīgu lomu: starot garīgo sapratni un gudrību uz jaunākām paaudzēm, kuras ir koncentrētas uz fizisko valstību un sabiedrības prasībām. Vecākiem cilvēkiem caur savu dzīves pieredzi un pieaugušo savienojumu ar dvēseles dimensiju var būt pozitīva ietekme uz jaunākiem cilvēkiem, daloties savā gaismā, savā izpratnē un savā līdzjūtībā. Viņi var piedāvāt plašāku skatījumu uz lietām un pacietīgi klausīties. Pēc būtības jebkuras sajūtas vecākos cilvēkos ir gudrākas, mierīgākas un gaišākas.

Vecāku cilvēku pozitīvā ietekme var izpausties dažādos veidos: no ietekmīgas garīgas personības līdz mīļai gudrai vecmāmiņai, pie kuras pēc padoma griežas visa ģimene. Tāpat ir rakstnieki, mākslinieki un terapeiti, kuri lielā vecumā dara izcilu darbu un neapzināti iedvesmo daudzus citus cilvēkus. Vecāki cilvēki ir tilts starp mūžīgo valstību un ikdienas dzīves praktisko pasauli. Sabiedrība, kurā vecās paaudzes vērtība nav atzīta, ir sabiedrība, kura ir pazaudējusi saikni ar garīgo. Tad mēs redzam sabiedrību amoka skrējienā: paskatieties sev apkārt.

Kad novecojošs cilvēks nevar ieņemt savu dabisku vietu sabiedrībā, gan sabiedrība, gan vecie cieš paši. Veco dzīve sliecas kļūt vientuļa, sīka un monotona. Vai nav traģiski, ka taisni tajā vecumā, kad cilvēki ir ideāli piemēroti garīgam darbam, viņi tiek nostumti malā. Vai kādreiz ir dzirdēts par rakstnieku vai mākslinieku, kurš beidzis sešdesmit piektajā dzimšanas dienā? Šobrīd es lasu 1925. gadā dzimušā, filmas Šoa (Shoa) veidotāja Kloda Lanzmana (Claude Lanzmann) atmiņas². Katrā šīs grāmatas lappusē mani pārsteidz un aizkustina erudīcija, gudrība un bagātība. Saskaņā ar mūsu sabiedrības standartiem šim vīram būtu bijis jāaiziet pensijā pirms vairāk nekā divdesmit gadiem un nekas nebūtu jādara. Absurds. Vecāki cilvēki tiek padarīti mazi un padara sevi mazus: rezultāts ir fiziska un garīga deģenerācija.

Novecošana: pieci ieteikumi, kā atvieglot ceļu

Lai rastu dabisku, elegantu ceļu kā novecot mūsu sabiedrībā, kura uztur šādus negatīvus priekšstatus par veco paaudzi, ir nepieciešamas radikālas pārmaiņas domāšanā. Lūk, daži ieteikumi.

Aizmirstiet visu, ko sabiedrība jums stāsta par novecošanos un vecumdienām

Sabiedrības skatījums uz novecošanos nav garīgs. Viņa neuzlūko cilvēku kā mūžīgas dvēseles nesēju, bet kā fizisku organismu, kurš pakāpeniski sabrūk un kļūst nelietojams. Taču katrs cilvēks, kurš pieredz dzīvi ar atvērtu sirdi un atvērtu prātu, secinās, ka ir lielāka dzīve par šo. Dzīvei ir garīga dimensija, un šī dimensija faktiski ir daudz fundamentālāka kā fiziskā. Būdami veci, jūs daudz vieglāk varat savienoties ar šo dimensiju un gūt no tās iedvesmu un spēku.

Saprotiet, ka nekas nav pazaudēts

Nekas un neviens netiek “pazaudēts naktī”, visas vērtības paliek. Viena no pirmajām lietām, ko redzam pēc tam, kad nomirstam un piekļūstam otrai pusei, ir, ka viss joprojām ir šeit. Mūsu ģimenes locekļi un dārgie draugi, mūsu bērnības pasaule, mūsu visdārgākās pieredzes – viss joprojām ir šeit. Un mēs varam sazināties ar mūsu mīļajiem vai pārdzīvot kādu pieredzi, ja mēs tā vēlamies – tas viss mums tur ir. Ejot kopā ar dzīves plūdumu un ļaujoties novecošanās procesam, mēs aizsniedzamies līdz šai mūžīgajai dimensijai, kur ir saglabāta visa reālā substance. Ja mēs uzdrīkstamies atlaist, mēs varam gūt atskārtu par šo dimensiju. Tad mēs nonākam pie iekšējā līmeņa saprašanas, ka nekas nav pazaudēts – un šī iekšējā zināšana nes mieru un nosvērtību.

Ejiet ārā pasaulē. Šis ir laiks likt jūsu gaismai mirdzēt. Tā kalpos sabiedrībai un jūsu līdzcilvēkiem.

Jaunāki cilvēki bieži nesaprot vecos. Kā viņus var tādus pieņemt, mierīgus un laimīgus, kad viņi ikdienu saskaras ar veselības un spēju zudumu, un ar tuvojošos nāvi? Atbilde ir, ka vecajiem ir iekšēja zināšana, kuras jaunajiem cilvēkiem nav. Vecākus cilvēkus parasti ir iezīmējušas un briedinājušas dzīves pieredzes, kuras padarījušas viņus mērenākus un pārdomājošākus kā vidusmēra jaunus cilvēkus. Vecāki cilvēki atlaiž un ļaujas daudz biežāk. No tā aug nosvērtība, kura sniedz mieru un laimi. Vecie varētu izdarīt milzīgu pakalpojumu sabiedrībai un saviem (jaunākiem) līdzcilvēkiem, ja viņi zinātu par savām veltēm un dalītos tajās. Godīgi palūkojieties uz to, kas pasaulei šodien ir vajadzīgs: jauni telefoni, ātrākas automašīnas? Nē: gudrība, rāmums un mierīgums. Vai tas nav tas, ko vecie var piedāvāt?

Saredziet cilvēku spēlēto lomu nosacītību. Neuztveriet tās tik nopietni.

Dzīve ir spēle. Cilvēki (domāts: pieaugušie), kuri pilnībā ir iesaistījušies spēlē, savu lomu uztver ļoti nopietni. Neļaujiet sev aizrauties ar šo spēli pārāk daudz, saglabājiet zināmu distanci. Skatieties caur to, redziet spēlmaņus, spēlējot savas lomas. Saredzot cilvēku sabiedrību kā spēli, kuru cilvēki spēlē, ir vieglāk atlaist iesaistītos standartus un cerības. Tas ļauj vieglāk atlaist lomas, kuras jūs izmantojat spēlē – kā vecāki, darba devēji vai darba ņēmēji utt. – un atvērt jaunu lappusi jūsu dzīvē.

Uzticieties dzīvei. Ticiet, ka dzīve jums nesīs jaunas pieredzes, jaunas lomas, pat ja tās piekārtojas cilvēkam, kāds esat tagad, nevis cilvēkam, kāds jūs bijāt. Taču atlaižot pagātni un paļaujoties, jūs atveraties jaunajam, un jūs varat atklāt sevī dažādas šķautnes. Ja jūs turaties pie kaut kā, kas jums neder, radīsies tukšuma un zaudējuma sajūta. Ticiet dzīvei un atlaidiet.

Vairs neidentificējieties ar savu ķermeni un fizisko pasauli, bet ar savu apziņu

Identificēties ar jūsu lomu fiziskajā un sociālajā pasaulē ir uzjautrinoši un interesanti, kamēr jūs saprotat, ka tā ir spēle. Kādu laiku jūs tajā esat pilnīgi absorbēts, un tad jūs atkal ejat ārā. Tādā veidā jūs ejat cauri pieredžu virknei, un jūsu dvēsele ar to bagātinās. Ir dabiski noteiktu laika posmu savā dzīvē identificēties ar lomām, kuras spēlējat, bet ir arī dabiski kādā brīdī just, ka ir pienācis laiks iet ārā, lai saprastu, kas jūs esat ārpus šīs lomas. Tam vajadzētu notikt, kad jūs kļūstat vecāki.

Iedomājieties, ka jūs vadāt automašīnu. Ja jūs domājat, ka esat automašīna, tad būs briesmīgi, ja ar to kaut kas notiks. Ja jūs saprotat, ka esat vadītājs, tad nav tik ļauni: jūs zināt, ka neesat automašīna un varat patiešām izkāpt no tās.

Nostājieties pie spoguļa un palūkojieties savā atspulgā: redziet, kā jūsu seja kļūst vecāka. Taču aiz jūsu sejas, jūsu acīm ir kaut kas, kam nav vecuma un kas ir mūžīgs: jūsu apziņa. Sajūtiet viņu. Identificējoties ar jūsu apziņu un nevis ar jūsu novecojošo ķermeni, jūs ejat kopā ar dabisko novecošanās plūsmu. Savienojums ar to, kas jūs patiesībā esat, ar jūsu dvēseles dimensiju, padziļinās. Šī apzināšanās liek jums mirdzēt ar gudrību un mieru.

Vecumdienu svētība

Iedzīvotāju novecošanā nav nekā nepareiza. Mēs sākām ar to, ka vecāki cilvēki ir vidēji laimīgāki cilvēki, tāpēc iedzīvotāju novecošanās nozīmē, ka sabiedrība kopumā būs apmierinātāka.

Novecojošos cilvēku proporcionāls pieaugums nozīmē arī, ka beidzas postošais demogrāfiskais sprādziens, kurš ir izraisījis tik daudzu dzīvnieku un augu sugu nāvi. Mēs virzāmies uz nākotni ar mazāk cilvēkiem uz Zemes, un tāpēc cilvēce un daba būs lielākā līdzsvarā.

Vecāku cilvēku pieaugošā skaita rezultātā nebūs iespējams viņus ignorēt un noniecināt. Sabiedrība būs spiesta veciem cilvēkiem dot savu pienācīgu vietu. Tiks nolikta malā un izbeigta absurdā loģika, kas cilvēkus, kuri no garīgā redzes viedokļa ir savā auglīgākajā vecumā, padara par nošķirtiem no sabiedrības. Tas nozīmē, ka vecāki cilvēki vairs neslēps, bet ļaus izstarot savu gaismu.

Vecāki cilvēki sabiedrībai sniegs gudrību, mieru un klusumu. Cilvēce ir nomaldījusies, un viņai galēji trūkst savienojuma ar dvēseles mūžības realitāti. Sabiedrība, kura nopietnie attiecas pret vecās paaudzes dabisko svētību un veltēm, būs sabiedrība, kura koncentrēsies uz harmoniju starp cilvēkiem un harmoniju ar māti Zemi, nevis dzīsies pēc panākumiem un mūsu planētas ekspluatēšanas. Tā būs arī sabiedrība, kurā ir mazāk baiļu no nāves un vecās paaudzes. Augt vecākam nozīmēs elegantu procesu un pakāpenisku atgriešanos pie Gaismas avota, no kura mēs visi atnācām.

www.jeshua.net

© Gerrit Gielen 2014

Angliski tulkojuši Marija Baesa, Franks Tehans un Pamela Kribe

¹) Helliwell, J.F., Putnam, R.D.(2004) The Social Context of Well-Being. Philosophical Transactions: Biological Sciences. Vol. 359, No. 1449, pp. 1435-1446

²) Claude Lanzmann – The Patagonian Hare: A Memoir

Tulkoja Jānis Oppe