Jaunās Zemes enerģija
Gerits Gilens
“Šis laiks (aptuveni (1950-2070) ir īpašs ar to, ka beidzas divi dažādi apziņas cikli: personīgais cikls (vai personisko ciklu kopums) un planetārais cikls. Šo ciklu beigas sakrīt, tā ka tie viens otru pastiprina.”
No Pamelas Kribes “Ješua Čenelingiem”.
Priekšvārds
Domājot par Zemi, mēs varam redzēt skaistu zilu planētu, kas peld kosmosā, – materiālu sfēru, kura riņķo ap zvaigzni, kuru mēs saucam par sauli. Skaists attēls, bet skats uz Zemi no materiālistiskā viedokļa.
Patiesībā Zeme ir daudz sarežģītāka. Tā ir daudzdimensionāla sistēma, kas ļauj tās iedzīvotājiem iegūt plašu pieredzi: šajā sistēmā pastāv paralēlas realitātes, dinamiska mijiedarbība starp pagātni, tagadni un nākotni. Un galvenokārt mēs varam atklāt sevi, savu iekšējo bezgalību.
Mums kā cilvēkiem nav tikai viena pagātne, viena laika skala, kurai mēs esam piesaistīti. Labāk ir salīdzināt mūs ar koku, kam ir daudz sakņu: tagadnē, kur mēs atrodamies, saplūst daudzas laika līnijas. Daudzdimensionālā sistēma, kāda ir Zeme, padara šo daudzveidības bagātību iespējamu.
Šeit mēs varam piedzīvot vienotību, mieru, skaistumu un mīlestību. Arī naidu, vardarbību, dusmas un neglītumu. Zemes sistēma dod iespēju pilnībā izjust dualitāti; un tomēr mums pastāvīgi tiek atgādināts par vienotību, kas mūs visus vieno. Pēc tumšas, baiļu pilnas nakts mēs tomēr varam baudīt skaistu saullēktu. Katrs zieds mums šeit atgādina par augstākām realitātēm.
Cilvēki šeit spēj radīt skaistu mūziku, bet arī bezjēdzīgus karus. Zemes īpašā enerģija dod mums iespēju realizēt abus variantus. Tā ir šī īpašā Zemes iezīme, kas pilnībā ļauj iegūt pieredzi – būt cilvēkam.
Tas, ka Zeme tagad sāk jaunu ciklu, liek mums jautāt: “Ko tas nozīmē mums, tās iedzīvotājiem?”
Jauns cikls: augstāka enerģija
Kad cilvēks vai cita būtne sāk jaunu ciklu – tāpēc ka ir pabeigusi veco ciklu –, rodas augstāka vibrācija. Augstāka vibrācija nozīmē, ka apziņa pietuvojas avotam un viņai ir spēcīgāka dzīves skaistuma, patiesības un vienotības pieredze.
Zeme ir šādā jaunā ciklā. Tas paceļ pieredzes telpu, ko Zeme piedāvā cilvēcei, uz augšu. Augšā kosmiskās vienotības pieredze un savienojums ar augstākām sfērām kļūst iespējamāks nekā jebkad agrāk. Lejā ekstrēmi duālistiski pārdzīvojumi kļūst arvien mazāk iespējami. Tādi notikumi kā nežēlīga un bezjēdzīga kara sākšana tad vairs nav iespējami.
Vidusmēra cilvēka pieredzei tas nozīmē, ka mēs esam sasnieguši pagrieziena punktu.
Šobrīd šajā pasaulē mēs parasti piedzīvojam sašķeltību. Tika tad, kad meditējam vai atrodamies dabā, mēs pieredzam vienotības sajūtu. Sašķeltības pieredze ir primāra, vienotības – sekundāra. Tas apgriezīsies: vienotības apziņa kļūs primārā.
Tam ir vairākas sekas, no kurām es gribētu pieminēt dažas.
- Zinātne
Mūsdienu zinātne domā, vadoties no sašķeltības paradigmas. Viss sastāv no daļiņām, kas sastāv no vēl mazākām daļiņām. Vēl mazāku daļiņu meklēšana šķiet bezgalīga. Šādi skatoties, cilvēks ir daļiņu kopums; ja šīs daļiņas sabrūk, tad cilvēks vairs nepastāv. Pēc zinātnes domām, valda nāve: galu galā viss sabrūk.
Nākotnē pašsaprotamais pamats būs nevis daļas, bet vienotība. Tad mehāniskais skatījums uz Visumu un cilvēku dos vietu holistiskam; tad vienotības ideja kļūs par jauno paradigmu. Ņemot vērā šo vienotības ideju, zinātne sāks pieņemt, ka aiz visa slēpjas apziņa: apziņas un vienotības jēdzieni tad sakritīs. Un mūžīgā nāve dos vietu mūžīgai dzīvei.
- Psiholoģija
Vienotības ideja psiholoģijā vedīs pie dvēseles esamības atzīšanas. Tā tiks uzskatīta par dziedināšanas un patiesības avotu. Tad psiholoģisko problēmu ārstēšana sakritīs ar dvēseles apzināšanos.
- Politika
Tā kā vienotība visā tiks uzskatīta par pašsaprotamu, tas ietekmēs arī politisko sistēmu. Valstis un robežas pamazām izzudīs, līdz ar to arī kari. Galu galā būs pasaules valdība.
- Ekonomika
Sašķeltības apziņa, kas valda cilvēku domāšanā, ir radījusi ekonomiku, kuras pamatā ir konkurence un līdzcilvēku un pašas Zemes izmantošana. Ja paraugāmies uz pašreizējo ekonomisko sistēmu no attāluma un skatāmies uz to kā daļu no Zemes ekosistēmas, tad redzam, ka tā šai ekosistēmai ir kā vēža audzējs. Tās mērķis ir visu pieejamo resursu nepamatota iegūšana un patēriņš: ņemšana, neko nedodot pretī.
Šī ekonomiskā sistēma nākotnē vairs nevarēs pastāvēt; jaunās Zemes paaugstinātā vibrācija tam vairs nedos iespēju.
Nākotnes ekonomika – harmoniska mijiedarbība starp cilvēkiem un Zemi. Cilvēks saņem no Zemes un dod Zemei. Pastāv savstarpēja cieņa un sadarbība.
Šīs ekonomikas pamatā – pateicība un savienotība. Cilvēks pateicīgs Zemei, ka viņš var šeit palikt un piedzīvot brīnišķīgas lietas, un Zeme pateicīga cilvēkam, jo cilvēka unikalitāte viņu bagātina.
Cilvēks ne tikai saprot, bet arī pieredz, ka Zeme ir apzinoša dzīva būtne. Tas rada saiknes sajūtu, kas galu galā pāraugs dziļā mīlestības saistībā. Un vēl – tālā nākotnē cilvēce galu galā atstās Zemi dziļā pateicībā.
- Sabiedrība
Mūsu pašreizējā sabiedrība būtībā joprojām ir hierarhiski organizēta mašīna. Audzināšana, izglītība būtībā joprojām nozīmē, ka cilvēki tiek gatavoti kļūt par šīs mašīnas zobratiem. Jo svarīgāks zobrats, jo par veiksmīgāku tiek uzskatīts cilvēks mūsu sabiedrībā. Tas, protams, mainīsies. Nākotnes sabiedrība nebūs hierarhiski iekārtota, bet gan vērsta uz cilvēka dvēseles uzplaukumu šeit uz Zemes. Rezultāts – laime. Laime pašam cilvēkam, kurš var ļaut spīdēt savas dvēseles gaismai, un laime līdzcilvēkam, kurš var baudīt iemiesota eņģeļa skaisto unikālo spožumu; un tajā pašā laikā laime Zemei, kura redz cilvēku – un cilvēci – plaukstam kā skaistu debesu ziedu.
- Kosmoss
Pārliecība par sašķeltību un dualitāti rada ne tikai mūsdienu cilvēka vientulību, bet izraisa arī visas cilvēces izolāciju kosmosā. Tas mainīsies. Mēs esam uz jauna un neticami bagāta laikmeta sliekšņa. Tas būs laikmets, kurā mēs nonāksim saskarē ar daudzām citām kosmosa civilizācijām. Zemes vibrācijas paaugstināšanās nozīmē, ka pieredzes telpas augšpusē tiks atvērtas visa veida durvis uz citām pasaulēm – uz citu šī kosmosa iedzīvotāju pieredzes telpām. Tas mums ļaus dziļi saprast, cik bezgalīgi bagāts un plašs ir Visums. Tas ir bezgalīgs ne tikai pēc izmēra, bet arī bagātības, daudzveidības un skaituma ziņā.
Iepriekš minētie jautājumi, protams, ir globālas norises. Ko tie nozīmē konkrētam cilvēkam?
Psiholoģiskās sekas atsevišķam cilvēkam
Protams, ir jauki, ka jūs kā cilvēks augat kopā ar izmaiņām, kuras piedzīvo Zeme. Bet tā nav noteiktība. Cilvēkiem, kas iestrēguši dualitātē, tas ir pat neiespējami, jo viņi nespēj atlaist ticību dualitātei. Ja viņi vairs nevarēs pieredzēt šo dualitāti uz Zemes, viņi meklēs Visumā citas valstības pieredzei, kur viņi var, un atstās Zemi.
Protams, ir arī cilvēki, kuri bez piepūles ies līdzi Zemes izaugsmes procesam. Tie ir cilvēki, kuri ir pabeiguši savu personīgo ciklu un ir gatavi pieņemt vienotības apziņu. Viņi tagad ir iesaistījušies mīlestības pilnā visu savu iepriekšējo dzīvju integrācijā un saprot, ka arī noziedzīgas dzīves ir daļa no tā. Tāpēc viņi saka “jā” savai ēnai un vairs nevērš to uz citiem. Tā viņiem beidzas dualitāte – nav vairs ne ienaidnieku, ne sazvērestību. No šīs izpratnes rodas dziļa saikne ar visiem.
Daudzi cilvēki ir starp abām grupām. Ko viņi tagad piedzīvos no Zemes izmaiņām? Es atsaucos nevis uz konkrētiem notikumiem, bet gan uz psiholoģisko procesu, kurš sāksies.
Dualitāte rodas, ja domājam aiz bailēm. Bieži vien tās ir bailes no līdzcilvēkiem. Piemēram, mēs baidāmies, ka citi, varbūt cilvēki, kas izskatās citādi vai runā citā valodā, gribēs pār mums dominēt. Lai to nepieļautu, mums ir nepieciešama armija. Un, ja mums ir armija, tad tiem, no kā baidāmies, arī tādai jābūt. Mums vēlama vēl lielāka armija – bruņošanās sacensības sākums. Agri vai vēlu sāksies karš, kas bieži vien ir “preventīvs” – galu galā labāk, ja mēs pirmie dodam triecienu, pirms to dara kādi citi, jo viņiem nevar uzticēties.
Kamēr mēs nepaskatīsimies uz savām bailēm, savu ēnu, nekas nemainīsies; tikmēr mēs esam iestrēguši šajā dualitātes apziņā. Bailes vienmēr sadala pasauli divās daļās: mēs pret viņiem vai tiem, no kā baidāmies. Mīlestība to pārspēj un visu atkal padara par vienu: savieno ar citiem un savieno ar realitāti.
Pašlaik, tā kā Zeme kāpj augšup, tas rada sekas cilvēkiem, kas joprojām atrodas dualitātē. Telpa duālajai pieredzei samazinās un galu galā izzudīs. Šīs samazināšanās dēļ tagad cilvēki, kas stingri tic dualitātei, arvien vairāk tiek iesprostoti burbulī. Iepriekš viņu iedomātie ienaidnieki bija tālu un bieži vien nedaudz abstrakti, tagad viņi tuvojas. Tagad viņi ir ģimenes locekļi, draugi un kaimiņi – izskatās, ka viņi dzīvo maldos, tāpēc viņiem vairs nevar uzticēties.
Protams, pēc tam tiek lūgts atbalsts no līdzīgi domājošiem cilvēkiem. Tomēr viņi neatrod mīlestību un draudzību pie tiem, tikai vēl vairāk dualitātes, kas vienīgi pastiprina bailes un paranoju. Burbulis kļūst vēl vairāk atrauts no gaismas.
Nespeciālistiem ir svarīgi apzināties, ka kāds, kurš dzīvo šajā burbulī, – lai cik neiespējami un naidīgi viņš vai viņa neizturētos, – būtībā cieš un nav apmierināts.
Burbuļa psiholoģijas būtība ir šāda: burbulim samazinoties, duālā domāšana pastiprinās un kļūst tieši par paranoju. Arī ciešanas pieaug. Cilvēki, kas dzīvo šajā burbulī, uzskata to par lielu un svarīgu, tāpēc ka – jo mazāks šis burbulis kļūst, jo par svarīgākiem viņi sevi uzskata.
Šīs ciešanas galu galā kļūst tik lielas, ka burbulis tiek pamests. Tas var notikt, kad cilvēki burbuļa iekšienē piedzīvo, ka cilvēki ārpus burbuļa vairs nešķiet slikti vai nepareizi. Humānisms, mīlestība tad ir uzvarējuši paranoju. Vēl viena iespēja – dzīve kaut kā tiek pamesta. Jebkurā gadījumā burbulis no Zemes sistēmas pazūd uz neatgriešanos.
Tādējādi Zeme samazina pieredzes jomas, kurās šajā laikā var piedzīvot dualitāti. Tās arvien vairāk kļūst par maziem tumšiem burbuļiem, kas beidzot saplīst kā ziepju burbuļi. Burbulī esošā apziņa izvēlas mīlestību, vai arī tā atstāj Zemes sistēmu.
Galu galā, kad visu šo burbuļu vairs nebūs un cilvēce kā kopums būs aptvērusi vienotības apziņu, jaunā Zeme būs kļuvusi par realitāti.
Un kā ar ļaunumu?
Ticības dualitātei pamatā ir ļaunuma pastāvēšana. Tā tad galu galā arī ir dualitāte: labais pret ļauno.
Sakot, ka viss ir vienots, jūs esat gatavi noliegt ļaunuma esamību. Galu galā vienotais ir labais. Un to, ka pastāv ļaunums, ir grūti sagremot.
Tomēr, ja viss ir vienots, tas nenozīmē ļaunuma noliegšanu vispār, bet tā noliegšanu ārpus mums. Viss ir vienots, kas faktiski nozīmē: viss ir mūsos.
Kad viss ir vienots, viss ir manī, un tāpēc ļaunums ir arī manī. Sakot, ka viss ir vienots, tas ir nevis ļaunuma noliegums, bet gan aicinājums nostāties pret ļaunumu sevī – mūsu ēnu – un uzņemties par to atbildību: vairs neizlikt to ārpus sevis.
Paskatieties uz vainīgo sevī un mīliet viņu. Mēs atrodam iekšēju mieru, ļaujot vainīgajiem un upuriem pašiem satikties mūsu mīlošajā telpā, kas mēs esam.
Un tā ir telpa, kuru mums piedāvā jaunā Zeme.
Šī ir atšķirība starp cilvēku un eņģeli. Jaunās Zemes cilvēks ir eņģelis, kurš ir pieredzējis ļaunumu un bijis ļaunums. Tāpēc viņam ir dziļa izpratne un dziļa mīlestība pret visiem, kas joprojām cīnās un cieš dualitātē.
Nebaidieties kļūt par iemiesotu Eņģeli: paraugieties uz savu ēnu un sakiet tai “jā”.
Jaunā Zeme gaida.
© Gerrit Gielen
Tulkoja Jānis Oppe