Gerits Gilens

Daudzi cilvēki nepārtraukti apber sevi ar negatīvām domām: “Es to nevaru izdarīt; tas nav priekš manis; es esmu vājš; man ir jāslēpj, ka es esmu slikts; pasaule nav droša; tas laikam aizies greizi.” utt. un tml.

Kāpēc tā notiek? Kāpēc mēs tā darām? Iemesls šai pašiznīcinošajai uzvedība ir tāds, ka mēs visi vai nu šajā dzīvē, vai iepriekšējā dzīvē kādā brīdī esam tikuši traumēti. Traumas ir negatīvās pieredzes, kuras ir tik intensīvas, ka mūsu personība nevar tās vadīt, daļa no mūsu apziņas “sasalst” un paliek iestrēgusi laikā.

Paņemsim kā piemēru kādu, kurš iepriekšējā dzīvē ir pieredzējis, kā viņa valsts kara laikā tika okupēta. Uz ielām atlasīja cilvēkus, un tie pēkšņi izrādījās pazuduši. Tur bija nepārtraukti vardarbības draudi, un jūs nekur nevarējāt justies droši. Iepriekšējās dzīves personība intensīvi cieta no nomācošām bailēm un nevarēja samierināties ar situāciju visu savu atlikušo mūžu. Šīs personas daļa tika traumēta un iestrēga laikā, iestrēga kara realitātē, un viņa turpina sūtīt vēstījumus šodienas personībai, it kā joprojām būtu karš: “Dzīve ir bīstama, tajā ir daudz vardarbības, jūs nevarat uzticēties cilvēkiem, jūs esat bezspēcīgs.” Pašreizējā personība nesaprot, ka šīs pastāvīgās domas ir saistītas ar ļoti atšķirīgu realitāti, viņa vienkārši tic vēstījumiem un pierod raudzīties uz dzīvi ar traumētās iepriekšējās dzīves personības acīm. Sveši cilvēki raugās ar aizdomām, fonā vienmēr ir nolemtības sajūta un bailes no vardarbības, un pārliecība, ka labākais ir ieslēgties savā mājā, jo, ja jūs iziesiet, jūs varat nekad neatgriezties.

Trauma darbojas kā melns caurums

Mūsu traumētā daļa ir baiļu, no kurām mēs ciešam, lielākais avots. Ņemiet vērā, ka bailes vienmēr mums stāsta, ka ir kaut kas ārējs, kas ir bīstams, naidīgs un kaitīgs. Bailes liek jums koncentrēties uz ārpasauli kā jūsu problēmu avotu, nevis uz pašu traumu. Ja kāds, kurš baidās no suņiem, ir vienā telpā ar suni, visa viņa apzināšanās koncentrēsies uz suni, izslēdzot visu pārējo. Taču palaikam problēma nav suns, īstais avots ir viņa bailes no suņiem. Ja jūs pastāvīgi koncentrējaties uz to, kas ir ārpus jums, jūsu uztvere izkropļojas. Jūs koncentrējaties uz to, no kā jums ir bail, un tādejādi jums ir tendence to redzēt visur, jūsu bailes pārspīlē faktiskās briesmas, un jūs izšķiežat daudz enerģijas, lai no tām izvairītos.

Šis reakcijas modelis rada apburto loku: bailes sašaurina jūsu realitātes uztveri tādā veidā, ka realitāte, šķiet, apstiprina un pamato jūsu bailes vēl vairāk. Kad jūs lasāt avīzi, jūsu uzmanība automātiski pievēršas ziņām, ka suņi uzbrūk cilvēkiem vai ka izplatās infekcijas slimības. Kad jūs ejat pa ielu, jums liekas, ka suns uz jums draudīgi skatās, gatavs lēkt jums virsū. Šis loks tur jūsu traumēto daļu cietumā, un šo daļu nevar atbrīvot, kamēr loku nepārrauj. Personības traumēto daļu, iesprostotu apburtajā lokā, var uzlūkot kā melnu caurumu jūsu iekšienē. Tas uzsūc enerģiju, tas uzsūc gaismu, un tas atgriež mūs pagātnē, laika momentos, kad mūsu apzināšanās sasala un iestrēga.

Man pašam ir iedzimtas bailes ceļot. Kad mēs šovasar devāmies braucienā uz Franciju, es pastāvīgi jutu, ka automašīna salūzīs, un par to visur saskatīju zīmes. Tieši pirms mūsu aizbraukšanas saplīsa mana bikšu siksna – draudoša zīme, es nodomāju. Uz ceļa es visur ievēroju avarējušas automašīnas. Kad apstājāmies atpūsties stāvvietā, es iedomājos, ka redzēju benzīna pēdas aiz mūsu automašīnas. Uz automašīnas paneļa iedegās paziņojums, kas ieteica doties uz garāžu, lai nomainītu eļļu pārnesuma kārbā (tā vēlāk izrādījās kļūda paneļa datorā). Citā brīdī es ievēroju dažus instrumentus automašīnas aizmugurē, kas man izlikās kā zīme, ka automašīnai vajadzīgs remonts. utt. un tml.

Brauciena laikā es nolēmu doties iekšienē, manā melnajā caurumā. Es redzēju ceļa malā guļošu cilvēku, un es varēju redzēt tikai viņa muguru. Kad es viņam piegāju, es biju satriekts; es redzēju viņa seju, viņam bija izdurtas acis. Viņš bija tālu no mājām, un šejienes cilvēki viņam nebija uzticējušies un izdarījuši to viņam. Viņš nomira, domājot par mājām un vēloties, kaut tās nekad nebūtu atstājis.

Pagātnē es gandrīz nekad neceļoju un nevadīju automašīnu. Es domāju, ka man bija ļoti labs iemesls šādai rīcībai, taču man nebija zināms par melno caurumu manā iekšienē. Tagad es ceļoju bieži, un daudzi braucieni atnes man daudz prieka. Visur pasaulē mums ir brīnišķīgas tikšanās ar līdzīgi domājošiem cilvēkiem, un mēs ar prieku apmeklējam skaistas dabas vietas.

Strīdēties ar cilvēkiem, kuri ir melnajā caurumā, tas ir, kuriem ir šaura un uz bailēm balstīta izpratne par attiecīgo jautājumu, ir gandrīz neiespējami. Kad jūs to mēģināt, viņi uzreiz norāda uz neskaitāmiem “faktiem” un iemesliem, lai atbalstītu savu pasaules uzskatu. Viņi atsakās pat pieļaut iespēju, ka viņu bailes – un nevis ārpasaule – ir faktiskā problēma. Viņi ir pārliecināti, ka viņu bailes izraisa faktiski draudi ārpasaulē un tāpēc ir pamatotas un attaisnojamas. Ja jūs viņiem nepiekrītat, tad jūs esat tas naivais: jūs atsakāties redzēt acīmredzamus faktus, kuri ir tieši jums deguna priekšā. Jo lielākas bailes, jo nelokamāki un stingrāki uzskati. Daudzas vietnes Internetā, kuras ir pilnas ar draudošām prognozēm un sazvērestības teorijām, cēlušās no melnajiem caurumiem iekšējā līmenī.

Melnie caurumi var kļūt tik spēcīgi, ka tie uzsūc un pārņem visu personību, tādos gadījumos radīsies paranoja (ekstrēmas aizdomas). Viss, ko cilvēki saka vai dara, tiek interpretēts negatīvā veidā, kas normālu komunikāciju padara neiespējamu. Visapkārt tiek uztverti draudi un sazvērestības. Draugi un ģimenes locekļi, kuri mēģina lauzt jūsu apmātības burvestību, tiek uzskatīti par ļaunuma spēku ietekmētiem. Ar paranoju slims cilvēks ir kļuvis pilnīgi izolēts un ieslodzīts savā paša prātā.

Zināmā mērā mēs visi ciešam no paranojas. Gandrīz visiem mums ir savs iekšējs melnais caurums attiecībā uz konkrētu jautājumu, kas deformē mūsu uztveri un attiecības ar citiem cilvēkiem.

Ko jūs varat darīt?

1. Aptveriet, ka jums iekšienē ir melnais caurums.

Pirmais un svarīgākais solis ir atzīt, ka jūsu daļa ir tikusi traumēta un sūta jums vēstījumus, kuri nav pareizi. Ikreiz, kad jūs pamanīsiet, ka jūsu domas ir īpaši negatīvas, vai ikreiz, kad jūs jūtat, ka jums no kaut kā ir nesamērīgi bail un ka jūs sagaida visļaunākais, esiet gatavi doties iekšienē, melnajā caurumā un satikties ar traumēto daļu.

Uzdodiet sev sekojošus jautājumus: “Vai var būt, ka man iekšienē ir melnais caurums? Vai var būt, ka man pastāv traumēta daļa, kura izkropļo visu manu realitātes redzējumu, daļa, kura atslēdz mani no visām labajām un pozitīvajām lietām, kuras notiek ap mani? Vai mans skatījums uz realitāti un attieksme pret cilvēkiem balstās uz bailēm vai uz mīlestību?”

2. Ieejiet melnajā caurumā

Speriet soli melnajā caurumā, nevis lai ciestu, bet lai ienestu gaismu un mīlestību šajā jūsu daļā. Radiet traumētās daļas tēlu. Piemēram, iztēlojieties, ka tas ir apmaldījies bērns, un saprotiet, ka viņam vajadzīga mīlestība un gādība. Savienojieties ar šo bērnu, ieskatieties viņa acīs un jūtiet, kas viņam vajadzīgs, lai pamazām atbrīvotos no bailēm.

Katru reizi, kad jūs sev atrodat iemitinājušās negatīvas domas, drūmas jūtas vai iracionālas bailes par dzīvi, par cilvēkiem vai sabiedrību, iedrošinieties iet iekšienē. Meklējiet melno caurumu jūsu iekšienē: traumētās daļas cietumu. Lai jūsu klātbūtne ir kā mīlošam eņģelim, nesiet komfortu, drošības sajūtu un gaismu.

3. Sakiet sev patiesību.

Jāņa evaņģēlijs saka: “Patiesība darīs jūs brīvus.” Vārdiem, kuri ir patiesi, piemīt milzīgs spēks. Patiesība rodas no mīlestības, nevis no bailēm. Jūtiet visumā pieejamo mīlestību, jūtiet mātes Zemes mīlestību pret cilvēci, jūtiet mīlestību savā iekšienē un griezieties pie jūsu traumētās daļas ar šo mīlestību. No šī avota noformulējiet dažus īsus izteicienus un tos bieži skaļi atkārtojiet.

Piemēram:

– Dzīve ir laba pret mani.

– Zeme mīl cilvēci un palīdz mums.

– Cilvēce mostas un arvien vairāk apzinās savu vienotību; šī vienotība sāk izpausties visur.

Šāda veida patiesu vēstījumu izteikšana ir ļoti spēcīgs instruments, ja jūs vēlaties atteikties no uz bailēm balstītām domām.

Mūsdienās ir daudz literatūras par “pozitīvo domāšanu”. Cilvēki nostājas pie spoguļa un sāk atkārtot sev pozitīvus vēstījumus: afirmācijas. Tam ir jēga tikai tad, ja šie vēstījumi ir patiesi, un tie ir patiesi, ja tie balstās uz mīlestību.

Kāds var sev atkārtot: “Es esmu bagāts, es esmu bagāts,” cerot, ka realitāte pielāgosies viņa nodomam. Bet vai šī afirmācija balstās uz mīlestību, vai uz bailēm no trūkuma, uz bailēm, ka visums neparūpēsies par viņiem? Ja lieta ir tāda, tad afirmācija nedarbosies.

Pirms jūs sākat bezgalīgi atkārtot afirmācijas, dodieties atpakaļ pie avota. Savienojieties ar mīlestību jūsu sirds iekšienē, un skatieties, kādi vēstījumi nāk no šīs akas. Sāciet ar sevis mīlēšanu un jūsu traumētās daļas apskaušanu. Afirmācijas, kuras balstās uz bailēm, nedarbojas.

Ja afirmācija ir pareiza, nav tik svarīgi, ka jūs to bieži atkārtojat. Vai jūs kādreiz esat pieredzējuši, ka kāds pasaka kaut ko, kas jums skan kā dziļa patiesība? Vai bija nepieciešams, lai šo vēstījumu atkārtotu visu laiku? Droši vien tā nebija. Ja izteikums, kurš jums patiešām liekas patiess, tiek izteikts skaļi ar pareizu intensitāti, jums tas nav jāizsaka atkal un atkal. Ar vienu reizi dienā ir pietiekami.

Tomēr pirmais un svarīgākais solis šajā trīspakāpju procesā ir godīgi sastapties ar melno caurumu jūsu iekšienē. Tiklīdz jūs saprotat, ka bailes ir izkropļojušas jūsu uztveri, jūs varat sākt apskaut šīs bailes ar mīlestību, un no šīs mīlestības atrast afirmācijas, kuras ir patiesas un efektīvas.

www.jeshua.net

© Gerrit Gielen 2014

Tulkoja Jānis Oppe