Gerits Gilens

Spēja būt pateicīgam ir laimīgu cilvēku īpašība. Cilvēki, kuriem pietrūkst šīs spējas, bieži koncentrējas uz lietām, ar kurām neveicas. Ja viņi iemeslu neatrod tagadnē, viņi kaut ko atradīs pagātnē, uz ko būs dusmīgi, vai ieraudzīs, ka nākotnē kaut kas noies greizi. Cilvēks ir nemierīga un satraukta būtne, un pašreizējā krīze nav nomierinoša. Šķiet, ka zūd jebkura pārliecība.

Šajā rakstā es runāšu par pateicību kā spēku, kas var palīdzēt pārdzīvot krīzes laiku un atrast tajā jēgu.

Katra krīze, arī šī, iezīmē saikņu saraušanu ar pagātni. Mēs esam spiesti pagātni atlaist, iet uz priekšu un tādējādi izaugt jaunā nākotnē. Tas bieži ir sāpīgs process; ir iemesls, kāpēc mēs to saucam par “krīzi”.
Nākamie trīs soļi varbūt var palīdzēt.

1. Esiet pateicīgi pagātnei

Krīze bieži iezīmē saikņu saraušanu ar pagātni un dažreiz ļoti radikālu. To mēs redzam šajā krīzē. Šķiet, ka mūsu dzīvesveids ir izmainījies uz visiem laikiem – viss vecais izzūd. Daudzi cilvēki šo saikņu saraušanu ar pagātni uztver kā zaudējumu: viss skaistais ir beidzies uz neatgriešanos – un tas sagādā sāpes.
Daudz dusmu, neapmierinātības un ķibeļu rodas no nevēlēšanās pieņemt, ka pagātne ir beigusies, un, protams, mēs tajā vainojam citus. Tādā gadījumā mēs pieņemam upura lomu.

Bet tagad iedomāsimies, ka jūs apsēžaties un jūtaties patiesi pateicīgi par visu skaisto, kas noticis pagātnē. Sajūtiet, ko tas jums ir devis, ko tas jums ir nozīmējis. Esiet patiesi pateicīgi par to.
Ko tas nozīmē enerģētiski? Sirds atveras, apgaismo šo pagātnes notikumu – un absorbē to. Šis notikums tiek internalizēts – ievietots mūžīgajā dvēseles līmenī. Tādā gadījumā mums fiziskā pagātne nav vajadzīga; visu, kas tajā bija vērtīgs, caur pateicības enerģiju mēs jau esam ievietojuši savas dvēseles mūžīgajā realitātē. Tātad pateicība ir atslēga pagātnes atlaišanai; atslēga pāriešanai uz nākamo bagātinošo pieredzi.

Pagātnes nozīme

Parasti mēs uz pagātni raugāmies kā uz ko tādu, kas ir beidzies uz neatgriešanos, kas ir zaudēts uz visiem laikiem. Mēs kā cilvēki ievietojam sevi visvisādās kastēs, un laika kaste, iespējams, ir visspēcīgākā ilūzija.
Es atceros, kā pazīstams rakstnieks bija sirdi plosošās sāpēs, ka skaistums laikam ir zudis uz visiem laikiem.
Bet es to redzu citādi. Es nedomāju, ka nakts tumsā kaut kas var pazust uz visiem laikiem. Reiz uzplaucis zieds uzplaukst vienmēr, viņš vienmēr ir daļa no mūžīgā visuma.
Tas, kas bija vērtīgs, vēlas mūsos iemūžināties. Tas notiks, ja mēs izjutīsim pateicību. Ja mēs neesam pateicīgi, pagātne turpina pievērst mūsu uzmanību, tā turpina mūs saistīt un rada nelīdzsvarotību.

Īpaši notikumi, par kuriem jāpateicas, galu galā vienmēr ir tikšanās ar mums pašiem. Nebūdami pateicīgi, mēs noraidām sevis daļas, kā rezultātā rodas sadrumstalotība, kas vienmēr rada sajūtu, ka neesam pilnīgi, neesam laimīgi.
Dzīvē mēs nepārtraukti tiekamies ar sevi. Dažreiz tā ir skaista, dažreiz sāpīga. Bet integrācijas atslēga ir pateicība. Pateicība padara mūs par tiem, kas esam..

2. Esiet pateicīgi tagadnei

Krīze radikāli atdala pagātni no nākotnes. Bieži krīze rodas tāpēc, ka mēs pārāk ilgi turamies pie pagātnes, tāpēc nākotnei ar varu ir jāieplūst tagadnē. To raksturo skaists holandiešu izteiciens: “Galu galā piestātne apgāzīs kuģi.”

Iztēlojieties, ka mēs visi esam lielā kuģī un cieši pārliecināti, ka kuģis ietur kursu. Ja kāds iesauksies, ka kuģa virziens ir nepareizs, mēs to ignorēsim, jo ballējamies un viss šķiet labi. Un tad tas notiek: kuģis saduras ar krastu un notiek nežēlīga konfrontācija ar realitāti. Tad mums ar šo realitāti jāsaskaras – mūsu kurss bija nepareizs. Lielais kuģis, kurā mēs jutāmies droši, ir uz sēkļa – mēs esam elementu žēlastībā. Ko tālāk? Žēloties par mūsu likteni? Dusmoties uz kapteini?
Domāju – ja kāds šādā situācijā teiks: “Būsim pateicīgi, ka tas ir noticis.” –, neviens īsti neklausīsies. Tomēr es to vēlos izmēģināt.

Krīze ir pārtraukums ar pagātni, mēs uzskatām, ka pagātne, kurā viss bija labi, mums tiek nozagta. Tas izraisa dusmas un skumjas mūsos. Vainot kādu citu ir vilinoši, bet tas mums daudz nepalīdz.
Viens jautājums, kas var mums palīdzēt, ir šāds: “Kas mēs bijām? Vai tiešām mēs paši bijām tajā pagātnē, kas šķita tik komfortabla?”

Veids, kā iemācīties samierināties ar krīzi, ir palūkoties pagātnē un patiešām uzdot sev jautājumu: “Vai es tur biju? Vai es tur biju pilnīgi klātesošs kā cilvēks ar visu savu potenciālu?” Ja paraugāties uz pagātni pirms krīzes pilnīgi godīgi, jūs vienmēr redzat, ka kaut kas pietrūka, kaut kas nebija pareizi. Daļas no jums tur nebija.
Tas ir katras jūsu pārdzīvotās krīzes mērķis: palīdzēt jums augt, palīdzēt realizēt visu savu potenciālu. Katras krīzes patiesais vēstījums ir: jūs esat daudz skaistāki un lieliskāki, nekā domājat; jūs varat darīt daudz vairāk, nekā domājat.
Esiet pateicīgi par šo vēstījumu.
Esiet pateicīgi par tagadni.

Esiet pateicīgi par zaudēto sevis daļu, kas nāk pie jums.
Būdami pateicīgi, jūs atzinīgi vērtējat šo daļu. Būdami pateicīgi, jūs palīdzat sev uzplaukt.

3. Esiet pateicīgi nākotnei

Domājot par nākotni, mēs redzam lietas, kuras gaidām, uz kurām ceram vai no kurām baidāmies. Šīs lietas galvenokārt attiecas uz ārējo pasauli; mēs sagaidām piedzīvot noteiktas lietas. Tā ir kā filmas daļa, kuru mēs neesam redzējuši. Citiem vārdiem, domājot par nākotni, mēs to galvenokārt uztveram kā kaut ko tādu, kas ar mums notiks pasaulē. Tas izriet no ļoti materiālistiska skatījuma uz realitāti un laika plūdumu.
Mēs varam laiku uztvert arī kā iekšēju procesu: mēs maināmies, jo mūsu apziņa virzās uz pilnību. Šis process neapstājas, kamēr mēs neesam viss; kad mēs esam Viens.

Kamēr mēs neesam Viss, pastāv iekšējā un ārējā pasaule. Apziņas augšana ved pie izmaiņām arī ārējā pasaulē: to mēs izjūtam kā laika progresu ārējā pasaulē. Citiem vārdiem, izmaiņas, kuras mēs redzam ārējā pasaulē, ir mūsu iekšējās izaugsmes atspulgs. Mēs atklāsim sev jaunas dimensijas. Kādas? Mēs nezinām. Bet visums ir brīnumains; Mēs esam pārsteidzoši.
Lai ko mēs sastaptu nākotnē, tas ir mūsu, tie esam mēs. Pieņemsim sevi pateicībā.

Lielais ceļojums laikā ir atgriešanās mājās pie mums pašiem.

Visbeidzot: pateicība un dualitāte.

Katrā cilvēkā sēž mazs velns. Tas mazais velns mums saka kaut ko tādu, ko mums patiesībā patīk dzirdēt. Proti, ja kaut kas noiet greizi, tā nav mūsu vaina, tā vienmēr ir kāda cita vaina. Tātad mēs esam upuri. Pasaules uzskats, ko sniedz mums velns, ir ļoti vienkāršs: ir labi cilvēki un slikti cilvēki – un mēs esam starp labajiem. Tātad šis pasaules uzskats pasauli ļoti vienkārši dala labajā un ļaunajā. Un, ja notiek kaut kas tāds, kas mums nepatīk, tas ir ļaunuma dēļ. Un šis ļaunums ir slikts, tāpēc ar to jācīnās. Velns sludina realitāti, un mēs klausāmies. Ir patīkami būt kopā ar labajiem puišiem. Ir patīkami būt vienam no izredzētajiem.

Šāda pasaules uzskata problēma ir tā, ka tas bloķē visu iekšējo izaugsmi. Ja notiek kas slikts, mēs neko tur nevaram darīt vai arī mums ar to jācīnās. Šādā veidā mēs uzturam dualitāti. Mēs turpinām klausīties dualitātes velnā. Dualitāte bloķē izaugsmi.
Kā mums izskaust šo dualitāti? Novērst dualitāti ar velnu mūsos. Kāpēc tev neiet iekšā un neparaudzīties uz to mazo velnu? Šis mazais velns pastāvīgi kliedz uz mums, ka ārpasaulē ir sliktas un nepatīkamas lietas. Ar mīlestību paraugieties uz šo mazo velnu un sakiet: “Es priecājos, ka tu esi šeit. Tu man norādi uz lietām, kuras man vēl jāmācās mīlēt, tu man rādi, kur es varu augt. Tu esi daļa no manis, bet neesi mans priekšnieks. Es esmu pateicīgs.”

Esiet apmierināti ar to, kas jūs esat. Esiet apmierināti ar visām savām pusēm. Netiesājiet sevi vairs, bet esiet pateicīgi par sevi.
Esiet pateicīgi, ka jūsu apziņa var izjust jūsu unikālo personību. Tikai tad cīņa ar sevi beigsies. Tikai tad jūs patiešām atradīsiet sevi savā spēkā.

© Gerrit Gielen

No angļu valodas tulkojuši Marija Baesa (Maria Baes) un Franks Tehans (Frank Tehan)

The Power of Gratitude

Tulkoja Jānis Oppe