Gerits Gilens

“Par ko visi vēlas kļūt, bet neviens nevēlas būt?”

“Vecs.”

Priekšvārds

Mūsu sabiedrībā novecošana asociējas ar biedējošu realitāti, piemēram, fizisku un garīgu pasliktināšanos, draugu un tuvinieku zaudēšanu, izolāciju, kad lietas jākārto vienatnē, un draudīgām veselības aprūpes izmaksām. Veidā, kā tas tiek attēlots plašsaziņas līdzekļos, novecošana tiek uzskatīta par ļoti nevēlamu. Jautājums ir, kā mēs tiekam galā ar neizbēgamo? Kā mēs ar pārliecību un saskaņu nonākam mūsu dzīves beigās?

Katrs novecošanai pieiet savā veidā. Šajā esejā es vēlos dalīties savās domās par to, jo, dzimis 1956. gadā, tagad tieku uzskatīts par vecu un saskaros ar tiem pašiem negatīvajiem vēstījumiem un realitāti. Priekšstati par novecošanu, kā tie tiek pausti mūsdienu sabiedrībā, ir pamatā aplami un parasti negatīvi. Ja mēs varētu atbrīvoties no šīm nolietotajām idejām, novecošana varētu būt bagātinošs, priecīgs, atbrīvojošs ceļš atpakaļ uz gaismu, patiesību, sevi.

Es varbūt izklausos naivsnoti, bet es uzskatu, ka gadi, kas mums ir palikuši uz mātes zemes, var būt laiks, kad mēs atgriežam savu uzmanību uz avotu, uz klātbūtni. Vecumam nav jālīdzinās bezjēdzīgai un nepriecīgai eksistencei. Pajautājiet sev, kāpēc jūs nevarētu būt pārliecināts, ka tas tā nevar būt. Neticiet visam, ko domājat. Ņemiet vērā, ka lielākā daļa vēstījumu par novecošanu ietekmē mūsu bailes. Noraidiet tos kā kļūdainus un ierobežojošus.

Ja esat pārliecināts, ka vecums ir process, kurā vērojama ķermeņa sabrukšana, un pēc nāves nav dzīves, nav cerības, kāpēc gan nepalolot iespēju, ka pastāv dzīve pēc nāves, ka vienmēr ir cerība, ka mēs turpināsimies ārpus ķermeņa. Ja jūs uz brīdi apturat savus uzskatus pat izmēģinot, rodas cerība. Ko tur zaudēt? Visuma darbība var atšķirties no tā, kā jūs domājat. Atskatieties uz savu dzīvi ar atvērtu prātu. Cik daudz skaistu, neizskaidrojamu lietu ar jums ir noticis dzīves laikā? Vai mēs, nemaz nerunājot par Visuma plašumiem, neesam brīnumi?

Es redzēju interviju ar slavenu psiholoģijas profesoru, kurš atradās savas dzīves pēdējā posmā. Viņš nomira pirms gadiem, bet es nekad neaizmirsīšu viņa teikto: “Kāpēc nav neviena, kas godīgi atzītu, ka mēs vispār neko nesaprotam?” Pat cilvēki, kuri ir eksperti savā jomā un pārpilni ar zināšanām, apzinās dzīves noslēpumu un brīnumu un atzīst, ka mūsu izpratne par to ir ārkārtīgi ierobežota. Ja mēs pārstāsim tik daudz paļauties uz savu domāšanu un spriešanu, mēs varam piepildīt savas dienas ar prieku un cerību.

Paskatieties godīgi uz savu dzīvi. Ieskatieties kādam acīs un redziet un sajūtiet to, kas slēpjas aiz tām, jo jūs redzēsiet neizskaidrojama brīnuma klātbūtni. Neskaidrībā ir vieta noslēpumiem un cerībām. Jūsu dzīves dziļākos mirkļus nevar aprakstīt vai izskaidrot vārdos, jo tie ir noslēpumi. Kad mēs kļūstam veci, ļaujieties šim noslēpumam, aiciniet to savā apziņā. Vecums ir domāts kā dziļš garīgs process, un tas sastāv no atlaišanas un atļaušanas.

Atlaišana

“Viss ap mani samazinās,” reiz dzirdēju kādu vecāka gadagājuma sievieti sakām. Tāpēc daudzi no mums to negrib sagaidīt, jo viņai ir taisnība – šis ir zaudējumu un samazināšanās laiks. Mēs fiziski un garīgi samazināmies. Mūsu bērni ir aizņemti paši ar sevi, un mēs viņus neredzam tik bieži. Mēs arvien mazāk saprotam pasauli. Ir grūti izsekot visam, kas notiek mums apkārt. Mūsu jaunība ir pagājusi, un daudzi mūsu draugi arī ir aizgājuši. Nav brīnums, ka mēs nevēlamies, ka tas notiktu ar mums. Ironiski – mēs tam nelokāmi pieķeramies tieši tāpēc, ka nevēlamies, ka tas notiktu, un nevaram pieņemt, ka tas notiek. Tā ir traģēdija, jo pieķeršanās jebkam apgrūtina novecošanu. Kad mēs pretojamies pārmaiņām, mēs ciešam, jo nespējam atlaist un plūst kopā ar dzīvi, kopā ar apziņu. Ja mēs nevaram atlaist, mēs peldam pret straumi, un laika gaitā šīs pūles atņem mums spēkus. Ir nepieciešams daudz enerģijas, lai turpinātu palikt izmisumā. Mēs burtiski esam “veci”, kad turamies pie idejām, kuru laiks ir aizgājis, vienlaikus pretojoties jaunajam, kas varētu ienest mūsu dzīvē jauneklīgu, atjaunotu enerģiju.

Ko tas nozīmē – atlaist? Viss nemitīgi mainās. Paskatieties uz apkārtējo pasauli un salīdziniet to, ko redzat tagad, ar to, ko redzējāt bērnībā. Ir skaidrs, ka viss ir ļoti mainījies. Ja viss pastāvīgi mainās, kāpēc mēs turamies pie tā, ko mēs zinām, ka tas pazudīs? Kā mēs varam atbrīvoties no sava tvēriena un atlaist? Tā ir dīvaina cilvēku īpašība – turēties pie lietām, cilvēkiem un mīļās dzīves idejām. Vai ir iespējams necensties apskaut un nepieķerties, bet tā vietā pateikt dzīvei “Jā” un tās neizbēgamajām pārmaiņām?

Mūsu prāts ir pilns ar idejām par mums pašiem, par to, kas mēs esam, par to, kas ar mums notika pagātnē, par to, kādai pasaulei vajadzētu būt. Aptveriet šīs domas un idejas, kas ir noenkurotas pagātnē. Tāpat kā kuģa enkurs neļauj tam iet līdzi okeāna straumēm, šīs domu formas ir iekšējs, enerģisks enkurs, kas notur mūsu saikni ar pagātni un kavē virzību uz priekšu. Kad mēs to novērojam novecojošos cilvēkos, mēs sakām, ka viņi ir iestrēguši savā ceļā. Citiem vārdiem sakot, viņi ir “veci”.

Mūsu domāšana mūs noenkuro pagātnē, kā tas bija agrāk, vecajos labajos laikos, un dzīvošana pagātnē ir tas, kas mūs patiešām padara vecus. Kad mēs esam iestrēguši un noenkurojušies, tās ir izaugsmes beigas. Dažreiz mēs neapzināmies, ka turamies pie novecojušām, izsmeltām idejām, kas pieder pagātnes pasaulei, nevis tagadnei. Šīs idejas, pie kurām mēs tik stingri turamies, nav tas, kas mēs patiesībā esam. Mēs neesam mūsu domas. Mēs esam mūžīgas tīras gaismas būtnes.

Tie, kas visu mūžu turas pie pagātnes, kurn par jauniešiem, kuri neattaisno viņu cerības. Viņi redz jaunus cilvēkus, kuri ir brīvi un atraisīti, kuri mazāk domā par sevi, ka jānostrādā līdz nāvei, un vairāk interesējas par dzīves baudīšanu. Šie jaunieši neļauj sev “uzbraukt”, bet tā vietā, lai saņemtu atbalstu, viņi tiek asi nosodīti.

Manā jaunībā sešdesmitajos gados, kad daudziem vīriešiem bija gari mati, tas tika uztverts kā zīme, ka civilizācija noteikti tuvojas savam galam. “Garmatains, viņš darbam uzspļauj!” bija izplatīts sauciens. Pēc sabiedrības domām, tas ir nepareizi, ja vīrietis izaudzē skaistu galvas rotu, apkampj savu sievišķo aspektu un bauda brīvi izvēlētu dzīvi. Šāds spriedums bija ne tikai sešdesmitajos gados, tas ir bijis visā cilvēces vēsturē. Vecākā paaudze vienmēr kurnēja par jauno – pagātne bija labāka par tagadni, jauniešiem trūkst rakstura, un viņi dara, ko grib, viņi nespēlē pēc noteikumiem. Galu galā kurnēšana aprimst, jo dzīvei ir savs ceļš. Saule joprojām lec austrumos. Mēs interpretējam izmaiņas kā sliktas, negatīvas, samazinātas, un šie kritiskie spriedumi ir izplatīti kopš laika sākuma.

Cilvēki, kas nosoda jaunos, nosoda savas dvēseles enerģiju. Dvēsele vēlas augt, paplašināties, būt piedzīvojumos, bet tā vietā tās trajektoriju bloķē novecojušie domāšanas un vērtēšanas šabloni. Vecumam nav jāiestieg vecajā domāšanā. Dažreiz mēs redzam vecus cilvēkus, bet mēs varam just, ka viņi ir jauni. Tas ir iespējams. Šie vecie cilvēki ir atvērti, pieņemoši, zinātkāri un nevienu netiesā. Neatkarīgi no tā, cik vecs jūs esat, tā ir droša jaunības pazīme.

Pirmais solis, lai atlaistu, sākas ar šaubu pieņemšanu, jo, ja mēs atzīstam, ka mums ir šaubas, mēs atzīstam savu nezināšanu. Cilvēks, kurš neapšauba savu domāšanu, pieņem, ka zina visu. Sokrats teica: “Es zinu tikai to, ka es neko nezinu.” Šis ir pirmais solis – atzīt, cik maz mēs zinām. Ir iespējams ļauties šaubām un saprast, ka mūsu patiesais Es atšķiras no personības, par kuru mēs uzskatām, ka mēs tā esam. Tomēr lielākā daļa pasaules tā nedomā.

Atlaidiet laiku, lai pieredzētu savu mūžīgo Es.

Atlaidiet telpu, lai aptvertu vienotību ar Visumu.

Atlaidiet “ne-es”, lai būtu vairāk Es.

Atlaidiet bailes, lai aptvertu mīlestību.

Atlaidiet domāšanu “kastē” – jūs esat lielāks par “kasti”.

Atlaidiet ierobežojošās idejas, un jūsu dzīve mainīsies, jūs esat neierobežots un mūžīgs.

Atļaušana

Atlaišana kļūst vieglāka, kad apzināmies, ka varam ļaut savai apziņai kaut ko skaistu.

“Tu kļūsti vecs, kad pieķeries kaut kam pagātnē. Tu nepieļauj jauno, kas vienmēr sevī nes jaunības atjaunojošo enerģiju.”

Šī ir atbrīvojoša ideja, jo jaunais vienmēr nes sev līdzi atsvaidzinošu, jauneklīgu enerģiju, un, kad mēs ļaujam šai enerģijai ienākt, tā ir mūžīgās dzīves atslēga.

Mēs mirstam, lai piedzimtu no jauna, taču tai nav jābūt straujai pārejai. Tāpat kā auglis attīstās dzemdē, novecojošā cilvēkā attīstās gaismas eņģelis. Šis eņģelis nes apziņu tālāk savā kosmiskajā ceļojumā un spēj atstāt zemes ķermeni aiz sevis, neturoties pie tā. Šis ir jaunu nesošs eņģelis. Mums novecojot, šis eņģelis palīdz mums izaudzēt jaunus spārnus, un, kad mēs ļaujam šim eņģelim ienākt mūsos, mēs par viņu kļūstam, un tad mēs varam atlaist visu veco.

Mēs esam (gandrīz) pilnībā pazaudējuši sevi savās uzskatu sistēmās un bailēs dzīvot šajā pasaulē, kas uzsver darīšanu, izskatu un panākumus, un uzvaru “žurku skrējienā”. Bet tagad mūsos ir kaut kas tāds, kas lietas uztver un pārdzīvo savādāk un nevēlas dzīvot pa vecam. Kad jūs audzināt šo eņģeli sevī, jūs esat viņš, un jauna dzīve atklāsies un parādīs jums savu spēku, gaismu un veselumu. Atlaidiet pagātni un ļaujieties iekšējam eņģelim. Tas ir veids, kā novecot.

Atlaist ir vieglāk un dabiskāk, ja apzināmies, ka ļaujam parādīties mūsu patiesajam Es. Kad mēs kļūstam veci, mēs varam kļūt par to, kas mēs patiesībā esam. Mēs tik ilgi esam spēlējuši savējo lomu šajā pasaulē, ka domājam, ka esam šī loma un dzīves spēle ir viss, kas pastāv, taču novecojot mēs apzināmies, ka esam kas vairāk nekā tā.

Novecošana tās dziļākajā līmenī nav pat atļaušanās per se (angļu valodā tiek lietots, lai atšķirtu kaut ko šaurākā nozīmē no tā, ko tas pārstāv lielākā nozīmē, piemēram, – opozīcijas partija var uzbrukt prezidenta politikai nevis tāpēc, ka tai nepatīk pati politika, bet gan tāpēc, ka tā vēlas vājināt pašu prezidentu – tulk. piez.), bet gan mūsu vēlme gūt un atjaunot patiesību par to, kas mēs esam. Runa ir par izaugsmi, nevis pagrimumu. Runa ir par atbrīvošanos, par atļaušanu. Mēs esam atbrīvoti no nepatiesības, no fiziskās pasaules ķēdēm. Novecošana ir process, kurā mēs uz visiem laikiem atstājam aiz sevis fiziskās realitātes ierobežojumus, cilvēku sabiedrības ierobežojumus ar visām tās prasībām un bailēm. Tas ir process, kurā mēs ļaujam savai dievišķajai realitātei, savam mūžīgajam Es, savai brīvībai izvirzīties priekšplānā. Kāpēc tas ir tik grūti? Jo tas, kas mēs patiesībā esam, ir pretrunā ar to, kas, mūsuprāt, mēs esam. Patiesība ir pretrunā tam, kam mēs ticam.

Novecojošs cilvēks nes grūtniecībā Eņģeli, kas parādās viņā – vīrietī vai sievietē. Bet daudzi noraida šo Eņģeli, nevēlas tādi būt; tādējādi jūs noraidāt Eņģeļa audzinošo un dziedinošo enerģiju.

Galvenais, lai risinātu savas vecuma problēmas, ir izpratne par to, ka esat grūtniecībā; galvenais, lai aptvertu vecu cilvēku problēmas, ir izpratne par to, ka viņi ir grūtniecībā.

Un visskaistākais ir tas, ka jūs esat grūtniecībā ar sevi. Lēnām jūs ļaujaties savam patiesajam Es, lēnām atlaižat lomu, ko spēlējāt šajā dzīvē. Novecot ir problemātiski tikai tad, ja jūs to nepieņemat. Pagrimums notiek, kad jūs pretojaties šai attīstībai: kad jūs pretojaties tam, ka ceļaties uz gaismu – gaismu, kas jūs esat.

Atmošanās

Kas ir gaisma? Kad mēs runājam par gaismu, mēs domājam par ārēju parādību, piemēram, sauli vai lampu, ko varam ieslēgt. Bet kas nes gaismu? Vienotība nes gaismu. Brīdī, kad uzlec saule un pazūd nakts, gaismā viss ir viens. Ir vienotība, viss ir saistīts. Mēs jūtamies kā daļa no pasaules. Gaisma mūs savieno un izdzen bailes. Kabīņu, robežu un cīņu pasaule tagad mums šķiet nereāla. Gaisma ir mūžīgs stāvoklis. Ja ceļojat pa gaismas staru, gaismas ātrumā laiks un telpa pazūd. Viss saplūst mūžīgajā tagadnē. Mēs pazīstam gaismu, jo gaisma ir mīlestība. Mīlestība savieno, tā pārsniedz laiku un telpu. Mīlestība mūs atgriež pie avota, un mīlestībā mēs kļūstam par avotu.

Novecot nozīmē dzirdēt avota aicinājumu. “Atgriezieties pie manis, atstājiet atšķirtības, baiļu pasauli, atgriezieties pie manis. Šīs ir jūsu mājas. Jūs esat avots. Jūs esat Visums. Jūs esat mīlestība.”

Ļaujieties tai. Sakiet tam jā. Kļūstiet par to, kas jūs esat.

Ir pienācis atmošanās laiks.

Pieņemiet neizskaidrojamo. Atlaidiet un ziniet.

Pieņemiet brīnumu.

Jūs esat brīnums.

© Gerrit Gielen

Rediģēja Sūzija Konveja (Suzy Conway)

---