Viss ir, kā tam pienākas būt, vai tā ir?
Pamela Kribe
“Tā bija paredzēts būt”, “aiz tā jāstāv augstākai gribai”, “viss ir tieši tā, kā tam ir paredzēts būt”. Izteikumi viegli norāda garīgu noslieci. Bieži paziņojumi, līdzīgi šiem, tiek izteikti, saskaroties ar situācijām vai notikumiem, kuri liekas bezjēdzīgi, traģiski vai nežēlīgi. Nelaimes, slimības, smagas neveiksmes uzliek mums taisnīguma sajūtas testu. Kāpēc tas notiek ar mani, kāpēc tam bija jānotiek? Priekšstats, ka aiz visa, kas notiek, stāv augstāka kārtība, dievišķa roka, kura zina labāk, ir nomierinoša. Bet vai tā ir taisnība?
Doma, ka viss notiek tā, kā tam pienākas notikt, ir deterministisks priekšstats: tas norāda, ka ir augstāks spēks, kurš nolemj, kas notiks mūsu zemes dzīvēs. Šis augstākais spēks var būt Dievs vai jūsu dvēsele jeb augstākais es. Neatkarīgi no tā radošais spēks nepieder jums, bet šim augstākajam avotam. Ideja, ka mums kā cilvēciskām būtnēm ir brīva griba un mēs varam izdarīt brīvas izvēles, tādejādi ir nopietni apšaubīta.
Tādejādi rodas paradokss: raugoties no garīgā pasaules uzskata, lielākā daļa cilvēku uzlūko savu spēku izdarīt izvēles un uzņemties atbildību par savu dzīvi kā svarīgāko tam, kas viņi ir. Ja šī spēka nebūtu, viss priekšstats par iekšējo izaugsmi un transformāciju kļūtu novecojis. Tai pat laikā pastāv apgalvojums, kurš bieži skan kā piesaukšana, ka “viss ir, kā tam pienākas būt” vai, citiem vārdiem, “viss ir dievišķā kārtībā”.
Šī “priecīgā peldēšana pa straumi”, ka viss patiešām notiek, kā tas ir paredzēts, gan pārsteidz, gan kaitina mani. Pirmkārt, uz zemes ir masveida ciešanas, kuras ir acīmredzamas pēc acu uzmešanas nejaušam laikrakstam jebkuru dienu. Intensīvas ciešanas fiziskajā, emocionālajā un garīgajā līmenī ir daudzos, daudzos cilvēkos, kā arī dabā. Tātad, kā ir – viss ir tieši tā, kā tam pienākas būt?! Otrkārt, pastāv augstāk minētais paradokss, ka brīvā griba un iepriekšnolemtība kopā labi nesader. Šo punktu ir vērts apsvērt, kad jūs audzināt domu, ka viss ir labi un dievišķā kārtībā. Treškārt, esmu novērojusi, ka nākšana klajā ar šo ideju bieži iet kopā ar tipisku līdzjūtības piezīmi, sava veida garīgu visžēlīgumu, izsakot ko tamlīdzīgu: “Ak, bērns, es redzu, ka jūs vēl nesaprotat, kā jūs esat noķerta visās pārāk cilvēciskās šaubās un noskaņās, un emocijās, bet patiešām aiz visa, kas notiek, pastāv lielāka jēga, un kādu dienu jūs arī būsiet tam liecinieks.” Cilvēki bieži vēl labu, esmu pārliecināta, bet tomēr…
Kad es tikko biju izārstēta no smagas depresijas ar psihozes epizodēm 2010. gadā un joprojām cīnījos, lai sadzīvotu ar šo šausminošo pieredzi, kāds man teica: “ir diezgan skaidrs, ka jums bija jāiziet caur to un ka tā mērķis bija dot jums iespēju tagad palīdzēt cilvēkiem ar līdzīgām ciešanām.” Es nevarēju atbildēt uz šo norādījumu, jo es spazmatiski elpoju, bet vēlāk es sapratu, ka tur faktiski tika izteikti trīs netieši norādījumi: 1. Depresija bija iepriekš nolemta, un es to nevarēju novērst, 2. Tas notika manis pašas labā, lai gan es jutos briesmīgi, un 3. Aiz tā visa stāvēja garīgs mērķis padarīt mani par labāku skolotāju un dziednieku citiem cilvēkiem. Pēdējais norādījums tūlīt nolēma mani mokpilnai dzīvei. Tas, kas patiesībā bija noticis, bija tas, ka es ziedoju sevi un izgāju caur elli citu glābšanai. Ak. Glaimojošs veids tikt noliktam uz tamlīdzīga pjedestāla, bet man ir aizdomas, ka tam ir nestabils līdzsvars.
Tas, kas izriet no visiem trim norādījumiem, ir lielā starpība starp to, kā es izjutu notikušo, un “faktisko” garīgo patiesību. Kas man likās patiešām slikts, “patiesībā” bija laba lieta, tas, kā lielāko daļu es būtu vēlējusies novērst, “patiesībā” bija iepriekš nolemts un tas, ko es pieredzēju kā savu personīgo pārdzīvojumu depresijas laikā, “patiesībā” bija kaut kas, ko es uzņēmos, lai kļūtu labāka skolotāja citiem. Dusmas, grūtsirdība un izbailes, kuras es jutu pēc tā, kas ar mani bija noticis, bija vienkārši mana ego, kurš nevar padoties lietu augstākai kārtībai, līkloči. Šis piemērs parāda vispārīgo argumentāciju, kuru var piemērot daudzām dažādām situācijām. Vispārējā tendence ir paskatīties uz notikumu vai situāciju, kura pirmajā acu uzmetienā šķiet briesmīga, traģiska vai absurda, un tad nogludināt to ar garīgu principu, ka “lietas vienmēr ir tieši tādas, kādām tām pienākas būt” vai “dievišķā kārtība regulē notikumus, tāpēc dziļākā līmenī viss ir labi”.
Ko darīt ar šo tipisko nogludināšanas pieeju? Priekšstats, ka viss ir iepriekš nolemts un attīstās saskaņā ar dievišķo gribu, nevar tikt atspēkots uz loģiska pamata. Tā ir neapstrīdama metafiziska prasība, kuru nevar apgāzt (vai pierādīt!) ar empīrisku liecinājumu. Tomēr tā ir pretrunā ar mūsu dziļi sajūtamo izjūtu, ka mēs varam ietekmēt savas dzīves, ka mums ir brīvā griba un tiesības izvēlēties. Priekšstats, ka “viss ir labi, kā tas ir” vai “viss ir, kā tam paredzēts būt” ir pretrunā ar to, kā mēs jūtamies ikdienas dzīvē. Ikreiz, kad garīgs princips ir klajā pretrunā ar veselo saprātu, ar mūsu ikdienas iekšējām sajūtām, tas priekš manis paceļ sarkanu karogu. Es uzskatu, ka patiess garīgums ir pilnīgi saderīgs ar mūsu dabiskajiem instinktiem un intuīciju. Vēl vairāk, es uzskatu, ka, pateicoties mūsu sajūtu dabai, mēs varam savienoties ar mūsu dvēselēm. Vairāk nekā prāts un ideoloģijas, kas to dara, ir sirds, mūsu jūtu un intuīcijas mājvieta, kura veido ceļu uz garīgo patiesību. Ja pastāv liela atšķirība starp to, ko jūs jūtat kā patiesi labu un patiesu, un to, ko garīga mācība atklāj kā labu un patiesu, es vienmēr par pareizu kritēriju izvēlētos cilvēka sajūtu. Un pašapmierinātā pārākuma gaisotne, kādā bieži tiek izteiktas par murgainām uzskatāmas garīgas prasības, arī nepalīdz.
Bet ko tad? Ja lietas nav iepriekš nolemtas, ja nepastāv augstāka jēga aiz visa, kas notiek, vai tad dzīve ir tīra sakritības spēle? Vai tur nav lielāks stāsts, nav jēga tam visam? Un ja tas viss ir brīvs un atvērts, un jūs joprojām ticat Dievam, kāpēc Dievs pieļauj tik daudz sāpju un ciešanu, kāds tam būtu izskaidrojums? Es gribētu apgalvot, ka pastāv garīgi nozīmīgi cēloņi, kāpēc lietas notiek tā, kā tās notiek, bet tas nenozīmē, ka tas, kas notiek, ir labi un pareizi. Cēlonis ir visam, bet tas nenozīmē, ka tam būtu jānotiek. Es apgalvoju, ka ir atšķirība starp atzīšanu, ka notiekošie notikumi ir pakļauti garīgai loģikai, un ticību iepriekšnolemtībai. Patiešām pastāv garīgi likumi, kuri darbojas jūsu dzīvēs, taču tie nav pretrunā ar mūsu brīvo gribu.
Lai precizētu, ko es domāju, piemērosim to augstāk minētajam piemēram. Manu depresiju skaidri izraisīja bailes un negatīvi uzskati manā iekšienē. Es uzskatu, ka tas pieder manas dvēseles mērķim – kādā brīdī iznest šīs bailes un negatīvos uzskatus manas apzināšanās virspusē, lai tie varētu tikt dziedināti. Bet tas nenozīmē, ka visam bija jānotiek tieši tā, kā tas notika, vai ka man nebija citas izvēles tajā, kas atklājies manā dzīvē. Es skaidri atceros, ka, pirms depresija mana reāli sagrāba (un man bija jāiet slimnīcā), es saņēmu vairākus signālus, īpaši no mana ķermeņa, kas rādīja man, ka esmu lielā stresā un ka man vajadzētu piebremzēt. Man neizdevās to reāli izdarīt, un tas nebija iepriekš nolemts. Faktam, ka es nerīkojos pēc savām intuitīvajām nojausmām un ķermeņa signāliem, ir izskaidrojums: man bija bail pievilt, bail teikt cilvēkiem ‘nē’, jo es augsti vērtēju viņu atzinību un baidījos no atraidījuma. Tas izskaidro, kāpēc es laicīgi nenobremzēju, tomēr, kaut arī pastāvēja noteikti iemesli, tā joprojām bija mana izvēle. Pats fakts, ka man bija zināms par šiem signāliem un nojautām, liecina, ka pastāv izvēles iespēja.
Tātad, kā tagad redzams, es izdarīju dažas sliktas izvēles. Tagad nav tur daudz ko bezgalīgi vainot sevi, ka pagātnē izdarītas mazāk veiksmīgs izvēles. Pārmešana sev skarbā veidā rada vainas sajūtu, kura ir destruktīva un nelietderīga (es šeit runāju no personīgās pieredzes). Nosodīt sevi nav sevišķi derīgi. Tomēr teikt, ka es nevarētu neko līdzēt, jo tam bija paredzēts notikt, ir nonākt otrā galējībā; tas ir absolūts noliegums. Nav runa par faktu, ka es būtu varējusi izdarīt citas izvēles. Labākais veids, kā atskatīties uz to, ir ar līdzjūtības un maiguma acīm. Jūtot līdzjūtību pret sevi, jūs apliecināt, ka jūs esat kļūdīties spējīga cilvēciska būtne, un kļūst vieglāk mācīties no savām kļūdām. Ja jūs spējat piedot sev, jūs varat noraudzīties uz pagātnes kļūdām kā uz jēgpilnām mācībām, kuras ir ļāvušas jums nokļūt iekšienē un izdarīt labākas izvēles nākotnē. Tādā veidā traģiskas situācijas var kļūt mērķtiecīgas un jēgpilnas, nevis tāpēc, ka tās pēc būtības ir labas vai vēlamas (tās bieži tādas nav), bet tāpēc, ka jūs esat gatavi mācīties no tām un pat transformēties no tām. Tādejādi, to, vai kaut kas ir garīgi jēgpilns, nenosaka paši objektīvie notikumi, bet veids, kā jūs tos pieredzat un interpretējat.
Tādā veidā brīvo gribu un zināmas pakāpes iepriekšnolemtību var saskaņot. Iedomājieties, ka jūsu dvēsele šajā dzīvē vēlējās dzīvot ar zināmu pieredzi. Tas ir iemesls, kāpēc jūsu dvēsele izvēlējās sadurties ar noteiktām problēmām, kuras savā veidā bija ieprogrammētas jūsu dzīvē. Zināmi cilvēki, kurus jūs sastopat, dažādas izdevības vai neveiksmes, kas nāk jūsu ceļā, patiešām var būt iepriekš noteiktas. Tomēr galvenais jautājums ir, kā jūs, cilvēks ar brīvo izvēli, reaģēsiet uz šiem satiktajiem un situācijām un cik lielā mērā jūs atklāsiet mērķi un jēgu tajā, kas ar jums notiek. Tas nav noteikts, un tas ir jūsu dvēseles galvenais mērķis – pieņemt problēmās ietvertās mācības ar mīlestību un pieņemšanu. Tādā veidā jūs nākotnē izdarīsiet citādas izvēles un piesaistīsiet vairāk pozitīvu tikšanos un situāciju savā dzīvē, novēršot nepieciešamību saskarties ar tām pašām problēmām atkal un atkal.
Bieži vien ir ļoti grūti atbildēt dzīves nopietnākajiem izaicinājumiem ar uzticēšanos un pieņemšanu. Tāpēc es saku, ka tas ir jūsu dvēseles galvenais mērķis. Bieži vien tā ir milzīga cīņa – atrast vērtību dziļai pieredzei ar zaudējumu vai sāpēm, vai noraidījumu. Pretošanās un izmisums – tas ir normāli un ļoti cilvēcīgi. Bet es uzskatu, ka tas ir mūsu dvēseles dziļākais uzaicinājums mums: apkampt pat pašu tumšāko daļu mūsu dzīvēs un sevī pašos ar sapratni un siltumu, ne tāpēc, ka tas ir “labi, kā tas ir”, bet tāpēc, ka akceptēt un strādāt ar viņu ir vienīgā izeja. Tas ir vienīgais ceļš uz gaismu.
Kad es biju ap vidu manā psihotiskajā depresijā, es nepieredzēju nekādu jēgu vai sajūtu, caur ko es eju. Maniem mīļajiem tas arī bija murgs. Mani galu galā ievietoja psihiatriskajā slimnīcā pret pašas gribu. Mana atveseļošanās sākās tur. Kad biju izveseļojusies, es uzzināju, kā tas ir, kad dziļas ciešanas nes augļus. Tiklīdz es pagriezos pret gaismu un atkal vēlējos dzīvot, es piedzīvoju dziļu prieku un iepazinu pārpilnību manā dzīvē kā nekad agrāk. Ko pirmkārt var uzskatīt kā pašsaprotamu, radās brīnuma un dziļas pateicības avots. Dažreiz, atgriežoties ar pārtikas precēm, man gribējās nostāties manas mājas priekšā un tikai pabrīnīties par faktu, ka šeit man ir vieta uz zemes, kur es varu dzīvot ar diviem man vismīļākajiem cilvēkiem, manu vīru un meitu. Es biju pārsteigta par patiesajām rūpēm un atbalstu, ko man deva cilvēki ap mani, kas agrāk bija paziņas, tagad kļuva par tuviem draugiem. Ne tikai pilnīgu sabrukumu, šī psihoze dod man jaunu izpratni pat to, ko pirms tam uzskatīju par pašsaprotamu, tā man deva arī stabilu atklāsmi, kura tagad palīdz man dzīvot manu dzīvi ar mazākām bailēm un lielāku piepildījumu. Pēc pāris gadiem es uzrakstīju grāmatu par manas dvēseles tumšo nakti, kura palīdzēja man pilnīgāk integrēt visu pieredzi, kad vieglāk raudzīties uz notikušo. Pēc šīs grāmatas publicēšanas (holandiešu valodā – ceru publicēt to angliski šī gada beigās) man nāca vēstules no cilvēkiem, kuri atpazina sevi manā stāstā un jutās tā atbalstīti un mierināti. Tādejādi, mana dvēseles tumšā nakts ieguva nozīmi. Pakāpeniski šī šausminošā pieredze parādās citā gaismā, dziedinošā un jēgpilnā gaismā. Tomēr tas nenozīmē, ka tam bija “paredzēts notikt” vai ka tā “patiesībā” bija laba lieta.
Viss ir tā, kā tam pienākas būt? Viss ir labi, kā tas ir? Nē! Uz zemes ir daudz ciešanu un traģēdiju. Es uzskatu, ka mēs mūsu dzīvēs piesaistām dažas negatīvas situācijas, lai apzinātos negatīvismu mūsu iekšienē (dusmas, bailes, neuzticēšanos). Šīs situācijas var būt daļēji iepriekš izkārtotas. Bet aiz šim problēmām stāv mērķis, ka mēs izdarām citādas izvēles nākotnē, lai ļautu aiziet negatīvismam un pārtrauktu to piesaistīt savās dzīvēs. Sāpīgs vai traģisks notikums nav pēc būtības labs vai vērtīgs, tas tāds kļūst tikai tad, kad cilvēkam ir drosme un prāta skaidrība, lai atrastu tajā jēgu un transformētos no tā. Mums ir izvēle, kā reaģēt uz “to, kas ir”. Mums ir potenciāls, lai transformētu negatīvismu un sāpes caur mūsu iekšējo attieksmi un padarītu dzīvi gaišāku un priecīgu sev pašiem un citiem. Tas ir garīguma patiesais mērķis. Augstākā kārtība, kuru mēs tik izmisīgi meklējam aiz ārējiem notikumiem mūsu dzīvēs, neatrodas ārpus mums. Mums vajag to radīt mūsos pašos: tā ir mūsu kā brīvu Dieva bērnu misija.
© Pamela Kribbe 2014
Tulkoja Jānis Oppe